Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Renē Domals
Analoga kalns
Sanfrancisko: City Lights, 1971
Runā, ka nelabums, kas daudzus pārņem, braucot mašīnā, rodas no ķermeņa apjukuma: tas skatās pa logu un redz, ka ainava kustas, bet pats taču ērti sēž krēslā. Ceļš un ceļojums vienmēr bijis kaut kas vairāk par praktisku nepieciešamību nokļūt citā ģeogrāfiskā punktā, tas ir, ķermenim noietais ceļš nozīmē kaut ko vienu, bet mūsu prātam, garam, dvēselei vai domāšanai tas nereti ir kaut kas vairāk. Noslēpumainais un daudzējādi aizšifrētais teksts par kāpšanu neredzamā virsotnē kalpojis par iedvesmas avotu daudziem 20. gadsimta otrās puses māksliniekiem, mūziķiem un režisoriem. Tā ietekmē Alehandro Hodorovskis uzņēmis filmu “Svētais kalns” (1973), latviešu izcelsmes austrāliešu gleznotājs Imants Tillers radījis sešmetrīgu gleznu “Mount Analogue” (1985), avangarda džeza saksofonists Džons Zorns ierakstījis albumu ar šo pašu nosaukumu (2012). Šo sarakstu turpina grupas Soundwalk Collective un Patijas Smitas 2020. gada albums “Peradam”, un tās vēl nebūt nav beigas. “Romāns par simboliski autentiskiem neeiklīdiskiem kalnā kāpšanas piedzīvojumiem” – tāds ir šīs grāmatas apakšvirsraksts. Miris 1944. gadā 36 gadu vecumā no tuberkulozes, franču sirreālists un dadaists Renē Domals to nepabeidza, nodaļa “Pirmā nometne” apraujas pusteikumā.