Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksejs Popogrebskis
Optimisti, 2017
Оптимисты, Алексей Попогребский
Nolēmu noskatīties Krievijas propagandas kanāla seriālu, ko atzinīgi novērtējis ārlietu ministrs Lavrovs, – lai saprastu, kādā mērcē mūsdienu krievu kinematogrāfisti pasniedz padomju vēstures lappuses. Iespaids ir īpatnējs, un, domāju, dažādi skatītāji to sapratīs un vērtēs atšķirīgi. Visai veikli savērpts sižets par 1960. gadu kādā PSRS Ārlietu ministrijas informācijas analīzes nodaļā, ko vada no ASV pārbēgusi latviešu izcelsmes emigrante Ruta Blaumane (viņu filmā spēlē lietuviešu aktrise, bet tas nekas, akcents līdzīgs, ja nu vienīgi temperaments tomēr mazliet neatbilst stereotipam par latvietēm). Laikmeta liecības, detaļas, spiegu un aģentu drāmas, seksuālas attiecības, visādi trijstūri un četrstūri, katrā sērijā kāds starptautiska rakstura skandāls vai katastrofa, kas tiek novērsta pašaizliedzīgā un padomju patriotam raksturīgā naivumā. Tieši naivums rada simpātijas un liek just līdzi varoņiem, kas acīmredzami rīkojas slikti. Vienlaikus seriālā ir epizodes, kurās tiek atmaskoti staļinisma noziegumi, čekistu metodes, partijas elites zemiskums un amorālie paņēmieni. Kādā ainā galvenais varonis, kas bijis komandants Berlīnē 1946. gadā un vadījis Ungārijas nemieru apspiešanu 1956. gadā, sastop ASV delegācijas tulci – ungāru emigranti, kuras tēvu pirms četriem gadiem ir nošāvis. Viņas monologs, norunāts čekas uzraudzītā vasarnīcā, ar diplomātisku smaidu sejā, skatoties acīs vecāku slepkavam, ir spēcīgākā vieta filmā. Bet morāle “tas viss ir traģiski, taču tika darīts dižas valsts un dižu mērķu vārdā” tā arī paliek kā nelāga pēcgarša mutē.