Konstantins Voinovs "Cepure" 1990

Konstantins Voinovs
Cepure, 1990

Шапка, Константин Воинов

Filma uzņemta pašos pēdējos padomju gados, izmantojot pirmo iespēju to izdarīt. Scenārija pamatā ir Vladimira Voinoviča novele ar tādu pašu nosaukumu; tā sarakstīta 1987. gadā emigrācijā, kur Voinovičs nokļuva pēc izraidīšanas no PSRS 1980. gadā. Viņa domstarpības ar padomju varu sākās jau 60. gadu beigās, bet nostiprinājās pēc romāna “Ivana Čonkina dzīve un neparastie piedzīvojumi” izdošanas Parīzē. Tiesa, vēl krietni pirms tam viņš kļuva slavens un atzīts, jo 1960. gadā sarakstītā dziesma “Es ticu, draugi” ar viņa vārdiem bija kļuvusi par padomju kosmonautu mīļāko šlāgeri. 1989. gadā Gorbačovs atjaunoja Voinovičam pilsonību, un Konstantins Voinovs drošu sirdi ķērās pie filmas uzņemšanas. Tā stāsta par kafkisku notikumu gaitu Rakstnieku savienības mazajā un “draudzīgajā” pasaulītē – tur tiek dalītas kažokādas cepures katram rakstniekam atbilstoši viņa rangam. Izcilākajiem – ziemeļbrieža, mazāk izciliem – ondatras vai truša, bet galvenajam varonim Rahļinam tiek piešķirta cepure no kaķādas. Viņš sāk cīņu par taisnību, kas beidzas ar sakostu Rakstnieku savienības priekšsēdētāja pirkstu un ziņu, ko pārraida Amerikas balss: “Ievērojamais krievu rakstnieks saceļas pret padomju literatūrā valdošo kārtību.” Izcilu aktieru komanda, nemitīgi padomju birokrātiju un antisemītismu atmaskojoši joki, rakstnieku dzīves un attiecību ainiņas – tas viss šo filmu padarīja ne tikai par spilgtu aizejošā laikmeta liecību, bet arī par alegorisku komēdiju, kas ar interesi skatāma arī šodien. Starp citu – pēc atgriešanās dzimtenē Voinovičs sacerēja savu versiju jaunajai Krievijas himnai, kas sāktos ar vārdiem: “Sagrauta brīvā un varenā republiksaime...”