Seja, 1958

Ingmars Bergmans

Seja, 1958

Ingmar Bergman, Ansiktet

Lai gan Bergmana filmu klāstā “Seju” bieži piemirst, tomēr filmai piemīt tā pati bezrūpīgā meistarība kā formas ziņā līdzīgajam “Septītajam zīmogam”. Stāsts ir par kāda burvju mākslinieka Foglera magnētisma teātri, kura ekstravagantā trupa ceļo starp Zviedrijas mazpilsētām, lai pārdotu viltotas mikstūras un uzstātos ar viegli atmaskojamiem trikiem. Viņus uzskata par klauniem, komiķiem un ne pārāk veikliem manipulatoriem, tāpēc, kad tie ieradušies kārtējā miestā, viņus nolemj atmaskot vietējais mediķis, ar fiziskām represijām viņiem draud policijas priekšnieks, bet konsuls vēlas, lai viņi izklaidētu viņa sievu, kas aizraujas ar ezoteriku. Balagāniskās drāmas centrs ir noslēpumainais Foglers, ko, spriežot pēc izteiksmīgajiem tuvplāniem, pastāvīgi māc kāds psihisks nogurums. Viņa hamletiskā nolemtība, mākslīgās ūsas un bārda, kā arī tēlotais mēmums neļauj saprast, vai viņš ir lēts šarlatāns vai tomēr – dižs mags? Bergmans piedāvā savu traktējumu: ticība pārdabiskajam droši vien nozīmē ticību meliem, taču tie ir tie paši meli, kas piešķir formu mūsu dzīvei. Līdzīgi savam galvenajam varonim, arī pati filma ir nenoteikta, ar pēkšņām pārejām no žanra uz žanru un no tēla uz tēlu. Tādēļ nepārsteidz, ka Foglera sieva, kas visu laiku izlikusies par vīrieti, filmas beigās nosaka: “Nekas nav patiess.”