Pieci citāti

Nr. 1.

“Mēļoja, ka Sirmais šeit sēdējis jau piecpadsmit gadus un cerību izkļūt brīvībā viņam vairs neesot. Viņš bija nīgrs un kluss, tik ļoti viss viņam bija pieriebies. Pat tēju viņš nevārīja, sēdēja savā izbalējušajā vamzī un skatījās ārā pa logu.

Vakarā Sirmais saberza ķīmiskā zīmuļa serdi un šo pulveri iebēra sev zem acu plakstiņiem. Grūti iedomāties, ko viņš juta, bet no rīta pamodās jau akls. Jādomā, viņš gribēja panākt apžēlošanu, bet varbūt viņam vienkārši bija apnicis skatīties pa to sasodīto logu uz velnišķīgi apnikušajām sargu sejām.”

Николай Лопатин. Записки зека

Nr. 2.

“Biseksuālis vai homoseksuālis tiks saplosīts, ja pašā sākumā, pirmajās minūtēs, kamerā neatzīsies publiski, bet par to taps zināms vēlāk. Ļoti iespējams, ka uzzinās tādi paši kā viņš, slepenie bi vai homo. Bieži vienkārši būdami atkarīgi no pūļa viedokļa, nevis savas pārliecības dēļ. Saskaņā ar nolikumu pat tas, kurš pieskaras tādam ar roku, pats nonāk “gaiļu” kastā; pieskarties tiem drīkst tikai ar dzimumlocekli, bet sist tikai ar kājām.”

Виталий Лозовский. Как выжить и провести время с пользой в тюрьме, 2005.

Nr. 3.

“Zeks čučeks stājas dzimumsakaros ar visu, kas kustas, tek vai mainās. Tiek izvaroti cilvēku un dzīvnieku līķi, suņiem un kaķiem, kas iemaldījušies zonā, izrauj zobus un iemāca sūkāt un laizīt locekli, tos mēdz arī izvarot. Zirga pakavus piemetina pie metāla loksnes, un visa vienība slīgst svētlaimē šajā mežonīgajā seksuālajā bakhanālijā. To zina visi, kas kaut reizi apmeklējuši lēģerus dzelzceļa Rešeti–Bogučani abās pusēs. Tas ir simtiem kilometru lēģeru sienu ieskauts no abām pusēm. No lēģeru prožektoriem tur arī naktī ir nebeidzama diena. Tiek izmantoti arī kukaiņi – mušas, prusaki, kamenes, utis, blaktis, mitrenes, skudras, sliekas. Kā? Uz dzimumlocekļa galviņas uzvelk gumijas manšeti un piepilda to ar ūdeni, bet uz sausās daļas uzlaiž kukaiņus, kuri skrien un dzeļ, kairinot locekli līdz erekcijai. Uz šo “lidojošā seksa” aktu sapulcējas skatītāji. Atliek vien pabrīnīties par zeku zināšanām entomoloģijā. Mājas mušas šādam seksam tiek izmantotas reti, vairāk der rudens, pļavas mušas, kuras dēvē par žigalkām. Tās, atšķirībā no mājas mušām, dzeļ kā knišļi. Lidojošām mušām, vabolēm norauj spārniņus, lai tās neaizlido prom un ir niknākas. Tiek izvaroti putni, peles, ķirzakas un čūskiņas. Putni tiek uzmaukti uz mīlas skrimšļa, bet peles, ķirzakas un čūskas izklaides pēc tiek iebāztas pidariem ānusā. Ļoti smieklīgi. Hieronima Bosha vīzijas nobāl šīs čučeku seksa fantāzijas priekšā. No gaļas, speķa un gumijas cimdiem tiek izgatavoti sieviešu dzimumorgāni. Bandīts Viktors Korčagins Gornijas ciemata cietumā noorganizēja šādu “aizvietotāju” masveida ražošanu no cimdiem, tad tos tirgoja Novosibirskas utenī ar nosaukumu “Korčagina pežas”.”

Вячеслав Андреевич Майер (Некрас Рыжий). Чешежопица. Очерки тюремных нравов. Москва, 1995.

Nr. 4.

“Gāzmaska. Tā ir daudzpusīgāka padarīšana. To sauc “paspēlēt zilonīti”. Pirmkārt, gāzmasku var izmantot kā maisu, nobloķēt gaisa cauruli, bet šī nav galvenā šīs metodes priekšrocība. Visbiežāk caur gāzmasku ieslodzītajam iedod “uzpīpēt”. Tiesa, pašam zekam tas nez kāpēc nepatīk. Smēķēt dod oriģināli: aizpīpē gabalus piecus cigarešu (vienmēr pašas sūdīgākās cigaretes), ievieto tās caurulē, kas noskrūvēta no gāzmaskas kastes, aizspiež ar roku, lai ierobežotu gaisa piekļuvi, un smēķē vien, klaidoni! Cilvēks teju sajūk prātā, raustās konvulsijās un izspļauj savas plaušas. Par laimi, gan maisu, gan gāzmasku cietumā lieto reti, tās vairāk ir milicijas lietas, bet arī tur tās lēnām kļūst par pagātni.

“Stomatoloģiskā palīdzība”. Tā ir visbaisākā mocība. Cilvēku saslēdz rokudzelžos ar rokām zem ceļiem. Pēc tam padusēs krūšu priekšpusē iebāž slotu vai lauzni un iekar viņu uz divu krēslu atzveltnēm. Šo pozu sauc “papagailītis”. Kopumā pēc tā izskatās. Pēc tam iebāž mutē pagali, atspiež vaļā muti un ar vīli novīlē priekšzobus. Ja jums, nedod Dievs, lieta nonāks tik tālu, labāk stāstiet. Jebko, tikai stāstiet. Izstāstīsiet jau tāpat.”

Ажиппо Владимир Андреевич. Не зарекайся.

Nr. 5.

“Tieši tajā laikā manī radās spēja pretoties sāpēm, iemācījos nejust fiziskas sajūtas. Es pārstāju just jebko, arī kad redzēju, kā straumēm plūst manas asinis. Bija sevi jāsagatavo šādam stāvoklim. Vardarbības un sāpju lēkmju laikā man nācās sev iedvest, ka tas nav baisi. Tā es izaicināju savus mocītājus un sevi pašu. Es nekad ar viņiem nerunāju, nekliedzu, un tas viņus tracināja. Lieta nonāca tik tālu, ka viens no viņiem, cenšoties panākt, lai es izdvešu kaut skaņu, veica piecsimt sitienus man pa papēžiem. Viņiem būtu gribējies, lai es kaut kādā veidā paužu savas jūtas, kaut vai naidu, nevis palieku neitrāls. Bet es pilnībā noslēdzos – gan no viņiem, gan no savām sāpēm.”

Ахмед Отмани. Опыт пыток.