Absolūts iesācējs

Viesturs Kairišs: Tad man būtu jāatbild, vai mani personiski teātris ir padarījis labāku, jo tas ir tas medijs, ar kura palīdzību es komunicēju ar citiem cilvēkiem.

RL: To jau tev pašam ir grūti novērtēt.

Kairišs: Jā, es nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Nezinu... Būtu labi, ja tas tā būtu. Teātris diez vai var padarīt cilvēku sliktāku. Katrā ziņā - ar teātri nesaistītus cilvēkus tas nevar padarīt sliktākus. Ar teātri saistītos - var. Vai labākus? Tas jau skaisti skanētu, ja tāds būtu teātra uzdevums. Bet, kā jau ar visām lietām - ja tām uzliek kādu uzdevumu, ar to viss tiek uzreiz arī sabojāts.

RL: Jā, kāpēc teātra teorētiķi tik ļoti grib runāt par teātra uzdevumu? Kāpēc tā nevar būt vienkārši izklaide?

Kairišs: Domāju, ka daudzi izklaidi izvirza kā šādu uzdevumu, tikai to neatzīst skaļi. Es gan nezinu, kāda līmeņa izklaidei tai ir jābūt, lai es kā skatītājs varētu ar to apmierināt savas intereses. Es pieļauju, ka Holivudas filmu industrija šo izklaidi diezgan labi pieprot, bet es par to īsti neinteresējos. Pie mums teātriem bieži vien vienkārši ir jāpierāda saviem uzturētājiem, ko tu tur īsti dari. Tas varbūt ir tīri tehnoloģisks jautājums. Otrkārt, tiklīdz tu iesaisties šajā diskusijā par to, kas teātris īsti ir - izklaide vai kas cits, tu neizbēgami sāc formulēt kaut kādus uzdevumus. Šis jautājums ir neizbēgams. Bet šodien atbildi es nezinu. Rīt varbūt zināšu. Formulēt uzdevumu - tā ir jebkuras pārdomātas darbības loģiska sastāvdaļa. Bet vai strikti formulēts uzdevums palīdz augt mākslai - tas ir pavisam cits jautājums. Pieļauju, ka nē.

RL: Vai tu proti novērtēt izrādes?

Kairišs: Man šķiet, ka jā. Zini, kādreiz skolā bija jāanalizē teikuma uzbūve “pēc attieksmes pret īstenību” vai kaut kā tamlīdzīgi - un man šķiet, ka ir iespējams arī izrādi novērtēt pēc tās attieksmes pret īstenību. Daļēji objektīvi, lai arī kā man kaut kas patiktu kā indivīdam. Domāju, ka tas ir iespējams, tas ir grūti, bet iespējams. Vismaz priekš sevis es to varu novērtēt kaut kādā koordināšu sistēmā.

RL: Arī savas izrādes?

Kairišs: Jā, jā. Tā mana skumjā tendence ir pašanalīze. Es varbūt nevaru novērtēt izrādi tajā brīdī, kad es to taisu - es esmu tajā iekšā, mokos ar visādiem jautājumiem. Bet tiklīdz tas ir beidzies, pirmizrādes paģiras paiet un sākot ar kādu piekto izrādi es vienkārši skatos un analizēju. Un tiešām ļoti daudz saskatu trūkumus, bet brīžiem arī labas lietas. Skatoties izrādi, es reti kad izjūtu aizgrābtību vai sajūsmu, man visu laiku tas skaitītājs griežas. Principā es apšaubu to teoriju, ka velosipēdu izgudrot nevajag pašam un mācīties vajag no citu kļūdām. Man šķiet, ka tas pēc būtības nav iespējams - mācīties no citu kļūdām. Tad tas ir kaut kāds analītisks teātra veidošanas veids, kam nav nekāda sakara ar kādu dziļāku... iekšējo kustību. Vismaz manā gadījumā tas tā ir. Tiesa, nevaru arī teikt, ka es mācītos no savām kļūdām - es tās regulāri atkārtoju.

RL: Vai tu vari nosaukt savu vissliktāko izrādi?

Kairišs: Vissliktāko nosaukt būs grūti, bet es varu mēģināt. Katrā gadījumā, es zinu, kura ir vislabākā.

RL: Tad nosauc vislabāko.

Kairišs: Vislabākā ir “Zigfrīds” Nacionālajā Operā. Noteikti. Tas man ir pilnīgi skaidrs. Tas pagaidām ir augstākais, kas man ir izdevies visās jomās - kino, teātrī vai operā. Bet sliktākā. Man ir pietiekoši daudz sliktu izrāžu, bet visās ir kaut kas foršs bijis. Zināmā pašrefleksijas posmā katra izrāde kļūst par sliktāko, un tu sevi lamā un nolādi par to, kāpēc esi izdarījis tik nevarīgi.

RL: Un kurai izrādei bijis visīsākais mūžs?

Kairišs: United Intimacy teātra izrādēm dažādu iemeslu dēļ ir bijis īss mūžs. Bet tās vispār ir bijis tik grūti dabūt līdz kaut kādai jēgai, ka tās, tiklīdz sākušās, tā arī uzreiz ir beigušās. “Zigfrīdam” pagaidām ir bijušas tikai trīs izrādes. Varbūt vēl būs, bet tagad jau neko nevar zināt. “Varoņu laukums” Dailes teātrī ātri tika noņemts. Vienu brīdi tas mani satrauca - tu kaut ko taisi, ieliec sevi, un izrādās, ka tas ir bijis vajadzīgs tikai tev pašam. Taču es ļoti nopietni izturos pret to, kas ir vajadzīgs man. Ja man to vajag, tad es ceru, ka to vajag kādam vēl.

RL: Tu lieto tādu terminu kā “izdevies” vai “neizdevies”, runājot par saviem darbiem?

Kairišs: Reizēm tā vienkārši ir tāda sajūta. To nevar nejust. Pārsvarā tā ir reakcija publiskajā telpā. Bet citreiz tu vienkārši jūti, ka tā aina vai tā izrāde labi strādā. Es nekad to neesmu centies viennozīmīgi formulēt, bet tas ir sajūtams. Reizēm tas ir tik dīvaini - pēc izrādes ir nulle reakcijas, bet ar laiku tā pēkšņi kļūst par kaut ko, kas kādam ir svarīgs. Reizēm tev liekas, ka ir kaut kas sanācis, bet izrādās, ka tas ir bijis tikai čiks. Bet vispār es jūtu - kā suns jūt. Ar ķermeni noreaģēju.

RL: Tu mēdz uzstādīt konkrētus mērķus, ko tu gribi rezultātā sagaidīt?

Kairišs: Katra ideja man galvā pamazām nobriest, noapaļojas, sagrozās un tikai tad es sāku strādāt. Kamēr man nav skaidra ideja vai koncepcija, es diez vai ķeros klāt pie darba. Bet tādu mērķu man nav. Parasti mērķis ir viens - maksimāli labi realizēt savu ideju. Iestudējot “Varoņu laukumu”, man nebija tāda mērķa - iepazīstināt latviešus ar Tomasu Bernhardu, kas ir viens no maniem mīļākajiem un manuprāt izcilākajiem rakstniekiem. Protams, tas nebūtu slikti, ja viņu iepazītu pēc iespējas vairāk cilvēku, tad varbūt nebūtu situācija mūsu domājošajā vidē tik šausmīga, taču tas nebija mērķis. Tas vienkārši norezonēja ar manu ideju. Es daudz ko apdomāju. Reizēm es neapdomāju neko. Bet, kamēr ideja nav galvā formulējusies līdz kaut kādai stadijai, es diez vai sāku strādāt. Reizēm pa galvu grozās tik daudzas idejas, ka liekas - to galvu saārdīs. Un tas varbūt nav nemaz tik labi. Manuprāt, mākslai tomēr jābūt savā ziņā galējai. Ja tu darbojies mākslā un esi patiess, tad tavs mērķis var būt tikai mākslas uzdevums. Skaidrs, ka ar savu darbu tev ir sabiedrība jāaudzina un jāveido kaut kāda vide, bet tie ir tādi pakārtoti uzdevumi. Galējais uzdevums ir taisīt tā, kā tu to esi iecerējis. Un daudz nediskutēt. Problēma ir tur, ka reizēm tas nostrādā un reizēm - nē.

RL: Ir tādi gadījumi, kad šķiet - šo izrādi nevajag iestudēt līdz galam?

Kairišs: Ir bijuši gadījumi, kad visi saka - tas ir ārprāts, bet es šajā ziņā iekožos un turos līdz galam. Cīnos līdz pēdējam, patērēju daudz spēku, neguļu, bet, ja es to taisu, tad atpakaļ neskatos un cenšos pabeigt.

RL: Tu esi strādājis gandrīz visos Rīgas teātros.

Kairišs: Jā, es pat dzīvoju tādā vietā, no kuras ir vienāds attālums līdz katram no teātriem. Ir kaut kas kaitinošs šajā apstāklī...

RL: Kā tu izskaidro, kāpēc ir tik precīzi sajūtamas atšķirības starp dažādiem teātriem?

Kairišs: Jā, es to esmu sajutis, it īpaši pēc tam, kad esmu pastrādājis gan Nacionālajā, gan Dailes teātrī. Manuprāt, tas norāda uz to, ka Rīga ir dziļa, dziļa kultūras province. Jo atšķirīgiem vajadzētu būt režisoriem, bet profesionālam mūsdienu aktierim vajadzētu spēt izdarīt to, ko tev vajag. Teātri var atšķirties, bet nevar tik ļoti atšķirties aktieru spēles stili.

RL: Tu vari aprakstīt šīs atšķirības?

Kairišs: To ir grūti izdarīt. Pirmkārt, es uzskatu, ka visos teātros ir talantīgi aktieri un ar visiem ir interesanti strādāt. Dailes teātrī, piemēram, ir laba disciplīna, tas, iespējams, nāk jau no Smiļģa laikiem. Tur tevi respektē, lai arī kādas neprātīgas idejas tu piedāvā, tevi respektē. Taču nevar nepamanīt, ka cilvēki apmulst tad, kad viņus nerežisē tādā veidā, ka liktu iet tur, nostāties tur, izdomātu katram kādu “gegu”. Mans piedāvājums bija diezgan radikāls - Bernharda “Varoņu laukumā” es centos meklēt risinājumus darba procesā un biju spiests katru dienu aktierus pārliecināt, ka tas ir iespējams. Psiholoģiskā skola tur tiek nivelēta, aktieri baidās no tādas intelektuālas tematikas. Un beigu beigās skatītājs to ne pārāk pieņēma. Nacionālajā teātrī šobrīd ir daudz jaunu aktieru, taču arī tur var runāt par noteiktu stilu, kas veidojies Jaunušāna ietekmē. Viņa laikā aktieris nebija spiests domāt, to man ir stāstījuši vecākās paaudzes aktieri - lai arī ko viņš mājās ir izdomājis, vienalga mēģinājumā Jaunušāns uzlec uz skatuves un nospēlē visu tavā vietā, parādot, kā viņš to ir izdomājis. Un Jaunušāns jau bija psiholoģiski ļoti spēcīgs un precīzs režisors, taču tas bija vienīgais un dominējošais stils, kam aktieri bija spiesti ļauties. Viņi paši neveidoja lomas. Otra lieta ir tas, ko es saucu par govs mietiņa iedzīšanu zemē - katru lomu tur cenšas kā tādu mietiņu iedzīt līdz pašai zemei. Ja ir jāspēlē kioska pārdevēja uz vienu sekundi, tad tur tiešām izspēlē visu - to, ka tev mājās ir pieci bērni, kas slimi, nevis vienkārši kioska pārdevēju. Nu, un Jaunajā Rīgas teātrī raksturīgs ir tas aktīvais komandas darbs - tu dzīvo ar aktieriem, pļāpā, ikvienu ideju izrunā. Es nevaru nejust tās atšķirības. Man tagad ir bijusi pieredze arī ar diezgan labiem ārzemju solistiem operā, kas katrs ir par sevi diezgan nopietna personība ar saviem “tarakāniem”, taču viņi var izdarīt gan tā, gan tā, gan tā. Un ir iespējama diezgan plaša līdzekļu amplitūda, tas ir patīkami. Un viņi var strādāt ar mani, viņi var strādāt ar Bobu Vilsonu, ar jebkuru režisoru. Viņi var lekties, viņi var strīdēties, bet beigu beigās izdarīs. Mums tā nav. Mūsu problēma ir tā, ka aktieru tirgus ir pakļauts ierobežotai valodas zonai. Mūsu aktieri ir saistīti ar konkrētu teātri, viņi nebraukā pa visu pasauli filmējoties un spēlēdami simt dažādos projektos. Un vēl mūsu teātri kopš padomju laikiem ir bijuši kā tādi tempļi, kas katrs dzīvo pēc saviem likumiem.

RL: Kā, tavuprāt, šo provinciālismu var pārvarēt?

Kairišs: Tas jau tiek pārvarēts, tikai šīs atšķirības joprojām vēl var sajust. Teātriem pašiem vajag pārvarēt savu nosprausto specifiku. Teātri sevi ir iekodējuši uz kaut kādu noteiktu komunikāciju ar publiku. Šeit vairums skatītāju iet katrs uz “savu” teātri. Tās ir atšķirīgas publikas. Berlīnē man to būtu grūti iedomāties. Tur es eju uz jebkuru teātri.

RL: Padomju laikā vēl izveidojās tāda īpaša iekšēja teātra mitoloģija.

Kairišs: Tas radās noslēgtās vidēs. Mitoloģijas parasti veidojas vidē, kas ir slēgta, kurā eksistē iekšēji kārtības noteikumi. Tas ir tāpat kā visā padomju sistēmā, sākas intrigas un tiek izmantoti paņēmieni, kas atklātā vidē nebūtu iedomājami. Aktieris, kam visa pasaule ir vaļā, to nespēj pieņemt. Es domāju, ka tas ar laiku, kādu desmit gadu laikā izzudīs.

RL: Kā tu izvēlies repertuāru?

Kairišs: Interesanti, ka tu to, ko es taisu, sauc par repertuāru. Tas mani uzbudina. (Smejas.) Līdz šim man ir piedāvāts materiāls tikai Operā. Tur es nekad neesmu pats izvēlējies. Un nevaru teikt, ka tas būtu visneveiksmīgākais ceļš. Būtu jau labi, ja teātri rīkotos tā, kā dara Rietumos, ja tur strādātu profesionāļi, kas zinātu, kā es strādāju, un domātu - ko mūsu teātrim vajadzētu iestudēt tādu un tieši šim režisoram piemērotu? Tad man, iespējams, būtu daudz vairāk veiksmīgu izrāžu. Diez vai tas ir pareizi, ka es vienmēr pats izvēlos repertuāru. Idejas piedzimst manā galvā. Tas varbūt izklausās romantiski, bet kaut kādā ziņā arī ierobežo. Man joprojām ir tāds bloknots, kurā ir sarakstītas ieceres izrādēm, tur ir vairākas tetraloģijas, divas triloģijas, viss sapīts un savstarpēji saistīts. Taču es redzu to skumjo situāciju, ka labi, ja kaut vienu no šiem darbiem es kādā teātrī varēšu iestudēt. Bet idejas ir, es nesūdzos. Citas atbilst, teiksim, Nacionālajam teātrim, citas - Jaunajam Rīgas teātrim, kur ir pietiekoši sagatavota auditorija. Dažas idejas es varētu realizēt tikai Dailē, uz lielās skatuves. Bet kritērijs ir viens, es skatos uz kaut kādu literāro materiālu caur savas gaumes un pieredzes logu. Bet ir arī idejas, kas rodas, domājot par šo sviestaino realitāti apkārt. Kaut kā mani pēdējā laikā uzbudina tā mūsu Latvijas bēdīgā garīgā ainava. Līdz ar to ir arī tādas idejas, tādi īpašie latviešu materiāli, kas nekādi nav saistīti ar manu literāro gaumi, bet gan ar spēli ar kontekstiem. Savulaik sāku taisīt “Skroderdienas Silmačos” - ne jau tāpēc, ka mani interesētu “Skroderdienas Silmačos”, likās, ka būtu asprātīgi šo monumentu nedaudz atbrīvot no monumentalitātes. Tāpat arī ar citām idejām. Tagad arī es jau vairākas dienas cilāju galvā vienu neiedomājami sviestainu latviešu materiālu. Bet to es pagaidām neatklāšu.

RL: Tā ir, ka mūsdienās režisori aizvien nežēlīgāk īsina un svītro dramaturģiskos tekstus?

Kairišs: Tā ir, lai gan es cenšos to nedarīt. Es bez teksta nevaru, man nepatīk bez teksta. Lai gan skatītājiem vairāk patīk action. Tam pašam Tomasam Bernhardam luga sastāv no gariem monologiem un es labprāt to tā taisītu, bet es stipri apšaubu skatītāju kapacitāti. Bet, ja man to vajag, es cenšos izdomāt, kā to realizēt. Mani interesē dažādas utopiskas idejas. Ir, piemēram, tāda luga “Wittgenstein Incorporated”, kurā aktieris trīs stundas ataino Vitgenšteina galvā notiekošo cīņu par idejām. Esmu redzējis vienu iestudējumu uz video - tas ir kaut kas ārprātīgs, mēģinājums parādīt, to, kas notiek galvā. Man liekas, tas jau pietuvojas kaut kādai utopijai par iespējamo komunikāciju. Mani tas ļoti interesē. Es uzskatu, ka daudziem taviem projektiem ir jābūt pietiekami radikāliem un utopiskiem, lai vismaz pats sevi turētu kaut kādā spriedzē. Citādi tu vari to taisīt kaut vai pagrabā. Lai arī es pēc dabas esmu inscenētājs, es tomēr tagad jūtu, ka ir daudz kas jātaisa tāds, lai tu pats sevi mocītu virzienos, kuros jātaustās kā tumšā istabā.

RL: Ko tas nozīmē - pēc dabas inscenētājs?

Kairišs: Kas kuram tuvāks. Es jūtu, ka man vajag lielo skatuvi. Tad es jūtos labi. Man vajag telpu, atmosfēru. Tas ir dīvaini, bet es jūtos labi uz lielās skatuves. Jau kopš studiju laikiem , kad mēs iestudējām Zirgu pasta istabiņā.

RL: Kā tevi ietekmē izrādes ekonomiskie aspekti? Uz lielās skatuves, it īpaši jau operā, var iztērēt gan desmitreiz vairāk, gan desmitreiz mazāk naudas.

Kairišs: Parasti jau ir zināms konteksts, kādā tās idejas rodas. Nevienam jau nav uzdevums iztērēt pēc iespējas vairāk. Mani vairāk uztrauc citi ekonomiski faktori, kas diktē izrāžu izvēli. Tagad, kad ir tā saucamā krīze, visu laiku ir diskusija par to, kā teātrim būtu uz to jāreaģē. Vai tiešām cilvēkiem gribas tikai izklaidēties? Man nav nekas pret izklaidi, savā ziņā jau arī “Rīgas Laiku” var saukt par izklaidējošu žurnālu. Bet tas ir spiediens, ko es reāli izjūtu - tas ir tas, pēc kā vadās teātri, izlemjot, kuru izrādi iekļaut repertuārā.

RL: Ir arī tāds viedoklis, ka, iestājoties grūtākiem laikiem, cilvēki atgriezīsies pie garīgām vērtībām.

Kairišs: Jā, tas ir otrs viedoklis. Tā arī Eiropā tagad saka - ka cilvēki sākuši vairāk lasīt un tamlīdzīgi. Lai gan tas, ko Eiropā sauc par krīzi, Latvijā nozīmē kaut ko pavisam citu. Šajā nozīmē es labprāt būtu optimists. Katrā ziņā es krīzes ietekmē esmu sācis vairāk lasīt. Tā kā man vairākas izrādes ir atceltas, es pavadu laimīgas dienas - ieejot savā istabā, kurā krājas sapirktās grāmatas, ko es nekad mūžā nebiju cerējis izlasīt. Es neredzu jēgu šajos laikos taisīt izrādes tikai tāpēc, lai izdzīvotu kā režisors. Kāda jēga ir tam, ka Viesturs Kairišs izdzīvo kā režisors, taisot sūdīgas izrādes? Tad es labāk daru kaut ko sakarīgāku.

RL: Ko citu tu proti?

Kairišs: Es nesaku, ka es kaut ko protu, bet kādreiz es rakstīju. Varētu piedāvāt kaut kādus apšaubāmas kvalitātes rakstus un recenzijas. Var jau būt, ka tā situācija kļūs tik slikta, ka būs jāiet politikā. Tas būtu pēdējais, ko es varētu darīt. Nē, es nejūtos laimīgs par to, ka man nav alternatīvas. Es labprāt mācētu kaut ko citu. Tā ir mana galvenā problēma. Man to ideju ir tik daudz. Par daudz priekš viena paša. Ja es tās varētu īstenot kaut kur biznesā... bet to es nespēju. Es nonāku šausmās jau tad, kad ieraugu Excel failu. No otras puses. es uz to gāju. Es sapratu, ka mums nav profesionālu režisoru. Mums režisori darīja visu - strādāja par pedagogu, vadīja pulciņus, taisīja reklāmas, pasākumus un tamlīdzīgi. Es apzināti gāju uz to, ka pelnīšu naudu tikai ar to, ka esmu režisors. Nu šī izvēle mani ir izmetusi ārā no tādiem finansiāliem patvērumiem.

RL: Tev šobrīd ir atcelti visi jauniestudējumi?

Kairišs: Dailes teātrī ir atceltas Mirčas Eliades “Čigānietes”. Man tagad zvana tikai par atcelšanu. Vēl neviens nav zvanījis par “piecelšanu”. Šopavasar man vajadzēja Operā atjaunot “Valkīras” iestudējumu ar jauniem solistiem. To noņēma. Tagad es vairs neceļu klausuli, jo zinu, ka nākamais zvans būs par to, ka nākamsezon “Dievu mijkrēslis” netiek īstenots. Bet es vēl ceru. Vēl man ir plāns sadarboties ar Nacionālo teātri, bija skaisti formulēta ideja, bet arī abi šie plāni var stipri ietekmēties no budžetu samazinājuma. Kā mani mierināja Operas finanšu direktors: “Bet ko tu uztraucies, Viestur! Tas taču nav tāpēc, ka tu būtu slikts režisors!” Īstenībā es ar to lepojos - ar to, ka pēc šāda veida projektiem nebūs pieprasījuma šajā izdzīvošanas laikā.

RL: Kas tevi piesaista Mirčas Eliades darbos?

Kairišs: Es jau tāds romantiķis esmu. Man patīk pārdabiskās lietas. Un ne tikai tas, viņa darbos ir tāda forša atmosfēra, forša jutekliska atmosfēra starp cilvēkiem - dekadentiski sadzīviska, bet ļoti šarmanta. Un visas tās lielās pārvērtības, satikšanās ar pārdabisko. Man tas ir ļoti tuvs kā izteiktam romantiķim. Es pat nevaru teikt, ka man viņš patīk, viņš mani uzbudina. Kad es bērnībā lasīju viņa darbu “Mīts par mūžīgo atgriešanos” Leona Brieža tulkojumā latviski, mani izbrīnīja, cik tas viss ir vienkārši un saprotami uzrakstīts. Bet vēlāk izrādījās, ka daudzi viņu uztver ļoti nopietni, ar cieņu. Tāda dzirkstoša tā viņa pasaule ir. Nav nospiedoša. Lai arī es daudz ko neizprotu, bet ir kaut kāda suģestējoša vibrācija, kas mani saista ar šo cilvēku. Tāpat kā visa tā “Vīnes kultūra”, kurai es pieskaitu arī Tomasu Bernhardu - tas mākslas, filozofijas un psihoanalīzes sajaukums, pirmsnacistiskā eiforija. Es to uztveru kā savu - Mūzilu, Brohu, Māleru.

RL: No kā tev ir bail?

Kairišs: Es tev labāk pastāstīšu, ko es redzēju pagājušonakt sapnī. Esmu atkal atsācis labi sapņot. Biju ieradies pie Ingmāra Bergmaņa viņa kabinetā kaut kādā ekskursijā Stokholmas Nacionālajā teātrī. Mēs pļāpājam, viņš man kaut ko stāsts angļu valodā, un es pēkšņi ievēroju, ka viņa kabinetā nav logu. Un es saku - pie mums arī viens džeks uzbūvēja sev istabiņu bez logiem, es domāju Smiļģi. Bet tad ievēroju, ka viņa istabiņā ir daudz sāndurvju, aiz kurām sēž kaut kādas vai nu sekretāres vai arī mīļākās. Un viņš ik pa brīdim paver kādas durvis, parāda. Atceros, ka es viņam uzdevu sev aktuālo jautājumu - kā tu te vari pastrādāt? Taču viņš man neatbildēja. Kāds bija tavs jautājums? No kā man ir bail? Tā pa īstam man ir bail tikai no žurkām. Ilgu laiku man bija sapņos bail no vācu valodas eksāmena 11. klasē. Tagad tie sapņi ir pārgājuši, bet kādreiz bija tā, ka es esmu kaut kur mācību gada vidū un saprotu, ka esmu bezcerīgi atpalicis no mācību vielas un nekad nespēšu nolikt eksāmenu. Skolotāja man visu laiku dod kaut kādus uzdevumus, bet es saprotu, ka es nekad nenoķeršu savus klasesbiedrus. Nebrīnīšos, ja man tas sapnis vēl kādreiz atgriezīsies. Bet citādi. No nāves man bail nav. Par to es neko nevaru pateikt.

RL: Bet no dzīves?

Kairišs: Nezinu, varbūt ir kaut kāds satraukums. Bet es vienmēr izjūtu zināmu pašpietiekamību, tādā ziņā, ka arī tad, ja apkārt viss sabruks, es atradīšu veidu, kādā man tas būs interesanti. Es neesmu tik ļoti atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Protams, man ir satraukums par sadzīviskām lietām, bet bailes. nē. Tas nav tā, kā ar žurkām. Es kādreiz strādāju par naktssargu kafejnīcā Māksla, man vajadzēja katru otro nakti dežurēt un tur naktīs bija tās žurkas! Es gada laikā, ko tur nostrādāju, droši vien tikai kādas trīs naktis pavadīju pilnībā uz vietas, parasti jau ap diviem naktī gāju kājām uz Pārdaugavu, jo man bija gluži vienkārši bail. Tur bija tāda virtuves telpa, parasti, kad es tur ierados, viss jau bija beidzies, tikai oficianti kaut ko vēl darīja. Es sēžu stūrītī ar kādu biezu grāmatu rokā un dzirdu, kā žurkas jau nāk savā apgaitā. Es gribu kliegt, lai viņai aizbaidītu, bet man ir kauns, jo oficianti var izdzirdēt. Ja es kliegtu, viņas laicīgi apstātos, bet tā viņas jau ieskrien istabā, es tā klusiņām taču spēcīgi dauzu ar kājām pa grīdu, žurkas pamana mani un cenšas nobremzēt, taču ir tik resnas, ka inerces dēļ vēl slīd uz priekšu un apstājas pie pašām kājām, aizskrien garām. Es nespēju ar to sadzīvot. Tās bija tādas augsta līmeņa bailes.

RL: Nesen atklāts, ka žurkām ir līdz 5000 dažādu skaņas signālu, kas veido viņu valodu.

Kairišs: To es nezinu, neesmu interesējies. Bet to žurku dēļ es aizgāju no šī darba, kas tiem laikiem bija ļoti izdevīgs man kā studentam. Taču nevarēju izturēt to psiholoģisko traumu. Atceros, tās dažas naktis, ko es tur gulēju, es biju iekārtojis sev guļvietu zāles malā, savācis visus nažus un dakšas, apsedzos un, kā tikai dzirdēju, ka viņas nāk, tā bāzu roku ārā un metu tos nažus, lai būtu kaut kāds troksnis un viņas nobītos. Es zinu, ka citi cilvēki pie tā pierod, bet es nevarēju. Lūk, tās ir bailes. Bet es vismaz māku definēt, kas ir bailes. Citi varbūt nemaz nezina, kas tas ir. Es zinu.

RL: Varbūt tev vajag uzvest kādu izrādi par žurkām, lai pārvarētu šo traumu? “Riekstkodi”!

Kairišs: Uzvest baletu - tas man ir sens sapnis. Jo balets ir kaut kas tāds, ko es nevaru skatīties, es nesaprotu šo mākslas veidu. Tas man ir pilnīgi vienaldzīgs. Arī visģeniālākās lietas un izcili dzejotāji mani neuzbudina. Tāpēc es gribētu pamēģināt uztaisīt kaut ko tādu.

RL: Tu nemēdz režisēt savu dzīvi?

Kairišs: Dzīvot savu dzīvi - es to uzskatu par savu pirmo un galveno pienākumu. Man tas ir ļoti svarīgs filozofisks akts. Pat tad, kad es guļu un neko nedaru. Katrā ziņā es pret to izturos ļoti nopietni. Vai es to režisēju? Nu, kā, es cenšos to sakārtot - atbilstoši tam, kā es to daru. Domāju, ka es dzīvoju diezgan brīva cilvēka dzīvi. Par to ir vērts cīnīties. Bet to jau nevar saukt par režisēšanu. To jau dara jebkurš. Es gan arī īsti nesaprotu, vai tas ir kaut kādā veidā vērsts uz tavām attiecībām ar likteni. Vai tā ir tava izšķiršanās, vai arī no tevis neatkarīga lieta. Bet tas ir šausmīgi svarīgi. Vai tāda lieta kā izvēle pastāv?

RL: Bet no ārēja skatītāja viedokļa? Vai tev ir svarīgi, ko par tevi domā apkārtējie? Vai tu viņu priekšā spēlē citu sevi?

Kairišs: Man nav problēmu ar komunikāciju. Es nekad negatavojos nekādām intervijām. Man ir teikuši - tev jau tas ir viegli, tu tāds ekstraverts. Bet tā ir visai apšaubāma patiesība par mani. Es domāju, ka tas, cik es brīžiem esmu vientuļš, un atļaujos būt vientuļš, un esmu spiests tāds būt, tas jau ir diezgan augsts līmenis. Man ir svarīgs tas, ko es daru - tās manas režijas. Viss pārējais, ja kādu tas interesē, es par to neuzņemos atbildību. Es tāpēc ar vieglu sirdi skatījos Dāvja Sīmaņa filmu “Valkyrie Limited”. Dāvis man jautāja, vai es negribu pirms pirmizrādes noskatīties. Vai es sēdēšu zālē, vai kopā ar viņu dzeršu vīnu? Bet es gāju uz to filmu kā uz kaut ko smieklīgu, kur es arī esmu redzams. Tas nav manas darbības lauks. Es nevaru iedomātos nekādus ar to saistītos pārdzīvojumus. Kā es tur izskatos? Ak, dievs!

RL: Tu nepiekrīti izteikumam, ka visas pasaules nelaimes ir cēlušās no tā, ka cilvēki mēdz būt pārāk augstās domās par sava darba nozīmību?

Kairišs: Es nezinu, no kā ir cēlušās visas pasaules nelaimes, bet tas, ka cilvēki ir pārāk augstās domās par sevi, tas ir izteikti slikti. Es saprotu, ka tavu jautājumu var attiecināt arī uz mani. Jā, tas ir kaitīgi. Man nekad nav bijušas problēmas ar pašvērtību. Bet tu beidzies kā mākslinieks tajā brīdī, kad tev šķiet - es to daru fantastiski! Visticamāk, tajā brīdī tu to vairs nedari fantastiski.

RL: Tev dzīvē veicas?

Kairišs: Ko es aizvien vairāk izjūtu pēdējā laikā - ka citā vidē es būtu varējis pilnvērtīgāk realizēt savas idejas, būtu varējis radikālāk strādāt. No šī viedokļa savu piedzimšanu Latvijā es nevaru uzskatīt par veiksmi. It īpaši tad, kad izdodas pastrādāt ar Vāgneru, kad es saskaros ar teritoriju, kurā man īstenībā vajadzētu strādāt no rīta līdz vakaram. ko darīt Latvijā ir ļoti limitētas iespējas. No otras puses, man ir divi bērni un citādi kā par veiksmīgu demiurģisku aktu to nevar nosaukt. Es nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo, tiklīdz tu sevi nosauc par veiksminieku, tu kļūsti par idiotu.

RL: Tu gribētu būt piedzimis Bertolda Brehta vietā?

Kairišs: Es nekad tādā veidā neesmu iedomājies. Nē, man nav problēmu ar dzīvošanu Latvijā un es negribētu piedzimt kā Bertolds Brehts. Vīnē es varbūt gribētu dzīvot. Kas man Vīnē patīk, tas ir augstās kultūras un provinciālisma sajaukums. Mums te, Latvijā tā perifērijas sajūta ir simtreiz skaudrāka. Un tomēr, man te ir draugi, tikšanās ar kuriem ikreiz ir interesantas un svarīgas.

RL: Kas tev patīk latviešos?

Kairišs: Nē, nu kas var patikt latviešos? Vieglāk droši vien ir atbildēt uz jautājumu, kas nepatīk. Patīk tas, ka lai arī sliktākā un plakanākā, bet viņi runā latviešu valodā, kurā arī es jūtos vislabāk. Latvijā ir tāda dīvaina situācija - ja tu runā ar vienkāršiem cilvēkiem, tev ir sajūta, ka viņi tikpat labi tādi varētu būt Aļaskā, Austrālijā vai Zviedrijā, viņi ir okei, bet tiklīdz tu komunicē ar tā saucamo eliti, tad uzreiz rodas kaut kādas ārprātīgas aizdomas, ka diez kas nav. Es nezinu, vai citās pasaules vietās tas arī ir tāpat.

RL: Vai tu jau esi sasniedzis to vecumu, kad šķiet, ka skaistākie dzīves mirkļi ir aiz muguras?

Kairišs: Nē, man šķiet, ka esmu joprojām tajā vecumā, kad man bija septiņpadsmit gadi, es joprojām dzīvoju tikai uz priekšu. Es nespēju tikt pāri tai stadijai, ka esmu absolūts iesācējs. Man visu laiku šķiet, ka ir kaut kas jāiemācās, ka es neprotu kaut ko darīt. Un katrs nākamais darbs man ir kā pirmo reizi.

RL: Tev ir kāds priekšstats par to, kas ar tevi notiks pēc nāves?

Kairišs: Es tikai atceros kādreiz lasītu interviju ar Borhesu, kur viņš uz līdzīgu jautājumu atbildēja: “Es gribu nomirt viss.” Bet es gribu dzīvot līdz sirmam vecumam un aktīvi izaicināt sevi, un strādāt. Un es jūtu, ka, iespējams, astoņdesmit gados es beidzot uzfilmēšu filmu vai uzvedīšu izrādi, kurā būs TĀ sajūta.