Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Lībijas līderis Muammars Kadāfi svinīgi apsolīja pēc savas ievēlēšanas par Āfrikas savienības vadītāju izveidot “Āfrikas Savienotās Valstis”.”
Daily Telegraph, 2009. gada 3. februārī
Pulkvedis Kadāfi ir viens no viskonsekventākajiem diktatoriem pēdējo simt gadu vēsturē. Atšķirībā no Kambodžas Pola Pota un Jenga Sari viņš netiecas iznīcināt pats savu tautu un ieviest šausminošu pirmatnēju komunismu. Kadāfi mīl greznību, un tas sajūsmina daudzus, kas ienīst diktatorus. Kurš, izņemot Kadāfi, var uzsliet telti pie Maskavas Kremļa, Parīzes vai Minskas centrā? Kurš vēl atļaujas vadāt līdzi amazoņu miesassargu vienību? Šovs, kuru Muammars Kadāfi uzved savas tautas un visas pasaules priekšā, ir tradicionālisma un visradikālākā postmodernisma sajaukums; tas ir iespējams vienīgi pasaulē, kurā pastāv tādi kultūras fenomeni kā “elektroniskā etnomūzika”, kustība “Trešais Ceļš” un grupa ar nosaukumu Asian Dub Foundation. Kadāfi ir tiklab kultūras, kā politikas parādība. Bez visspēcīgajiem medijiem, kas seko katram viņa solim, šis veiklais cilvēks iecerēto nesasniegtu.
Bet sasniedzis viņš ir daudz ko. Kadāfi ir vienīgais no “trešās pasaules” 60.–70. gadu mijas revolucionārajiem darboņiem, kurš spējis vispirms pārvērsties no “labā puiša” “sliktajā”, pēc tam no “sliktā” – “ļoti sliktajā”, un visbeidzot, pēdējo dažu gadu laikā – atkal “labajā”. Viņš sāka kā sociālists un arābu nacionālists, bet pēc tam kļuva par īstu Austrumu despotu – kaprīzu, viltīgu, nodevīgu. Starp citu, šo pašu ceļu – taču ar mazāku vērienu – veica arī nelaiķis palestīniešu līderis Jasīrs Arafāts. Galvenais pulkveža Kadāfi politiskais talants ir prasme pārsteigt. Lai izdzīvotu pasaulē, kur “aukstā kara” laikmetu nomainīja “karš ar terorismu”, arī viņš strauji mainījās – sākumā dievināja Ēģiptes prezidentu Gamālu Abdelu Nāseru, pēc tam ļoti izdevīgi draudzējās ar PSRS, atbalstīja jebkurus pretrietumnieciski noskaņotus ekstrēmistus (no Īru Republikāņu armijas līdz palestīniešu teroristiem), pats rīkoja terora aktus Eiropā. Bet pēc tam, kad politiskā situācija pasaulē strauji mainījās (bet naftas ieguve Lībijā strauji saruka), Kadāfi pēkšņi ņēmās nosodīt Al Qaeda, sāka maksāt kompensācijas savu noziegumu upuriem, visbeidzot – pat pārtrauca atomieroču izstrādi. Rietumi novērtēja šo viltīgo Proteju un izlikās, ka visu aizmirsuši – gan grupējumu “Melnais septembris”, gan sprādzienu Berlīnes diskotēkā 1986. gadā, gan Lokerbiju, gan Karlosu Šakāli un daudz ko citu. Astoņdesmitajos gados Ronalds Reigans nosauca Kadāfi par “trako suni no Tuvajiem Austrumiem”, bet 2008. gadā ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa apmeklēja Tripoli oficiālā vizītē. Šis izdzīvošanas ģēnijs, ar kuru sacensties spētu laikam gan vienīgi Napoleona ārlietu ministrs Taleirāns, visu mūžu lieliski žonglējis ar ideoloģijām. Lūk, arī pašreiz šis bijušais revolucionārs, sociālists un nerealizējies visu arābu līderis izspēlē jaunu ideoloģisku kārti. Panākt arābu vienotību nav iespējams – tas ir skaidri redzams, bet kāpēc nepamēģināt likt uz afrikāņu vienotību? Vēl jo vairāk tādēļ, ka Āfrika arvien vairāk kļūst par svarīgāko pasaules problēmu; genocīds Ruandā piespieda Rietumu pasauli atmosties un ieraudzīt Tumsas sirdi tur, kur to savulaik jau ieraudzīja Džozefs Konrads.
Kontinents, kuru moka bads, epidēmijas, pilsoņkari un ekonomisks haoss, – lūk, jaunais pasaules politikas “trends”. To sapratis pat Bušs jaunākais, starp kura nedaudzajiem labajiem darbiem galvenais bija strauja palīdzības palielināšana Āfrikas valstīm. Un, protams, to saprot Kadāfi. Vēl Lībijas līderis lieliski saprot, ka ne palīdzēt Āfrikas valstīm, ne izveidot Āfrikas Savienotās Valstis nespēs ne viņš, ne arī kāds cits. Pat ASV un ANO nespēj tikt galā ar humanitāro katastrofu Dārfūrā, ar pilsoņu karu Sudānā, ar Somālijas pirātiem, ar piedauzīgo politisko cirku Zimbabvē. Rietumi Āfrikā zaudē naudu, reizēm – kareivjus un, dabiski, politiskos punktus. Kadāfi, tieši otrādi, cenšas šeit iegūt politiskas un ideoloģiskas uzvaras. Viņš tagad jau vairs nav “Lībijas Sociālistiskās Tautas Džamahirijas” līderis, bet valdnieks – “Āfrikas valdnieku valdnieks”, par kādu viņu svinīgi pasludināja pagājušā gada augustā 200 cilšu vadoņi no visa kontinenta. Un arī viņa idejas tagad ir gluži tradicionālistiskas. Kadāfi uzskata, ka Rietumu tipa demokrātija, pirmām kārtām – partiju sistēma, Āfrikai nav pieņemama. “Mūsu partijas atbilst ciltīm, un tas izraisa asinsizliešanu,” viņš teica Āfrikas Savienības sēdē; šo savienību Lībija vadīs turpmākos 12 mēnešus. Viņam ir taisnība – Āfrikā (tāpat kā 19. gadsimta Latīņamerikā) aiz politiskajām partijām bieži slēpjas vai nu klani, vai cilšu vadoņi, vai vietējie separātisti. Veicis pareizu novērojumu, pulkvedis Kadāfi izdara nepareizu secinājumu – ne partijas, ne opozīcija kontinentā nav vajadzīgas. Protams, daudzi Āfrikā nepiekrīt šim viedoklim.
Kadāfi piedāvātā Āfrikas Savienoto Valstu ideja bija mirusi jau pirms savas dzimšanas. Federācijā vai konfederācijā spēj apvienoties tikai nobrieduši valstiski veidojumi, kas ir stabili, konsolidēti, kurus neplosa pretrunas. Tādi bija pirmie 13 Ziemeļamerikas štati vai, teiksim, Šveices kantoni. Pat Eiropā, kas, salīdzinot ar Āfriku, ir labklājības valstība, par Savienoto Valstu izveidošanu neviens nopietni nerunā. Visbeidzot, Āfrika ir milzīga; tā ietver arābu modernizētās valstis ar stipru ekonomiku ziemeļos, spēcīgo un mūsdienīgo DĀR dienvidos, bet starp tām ir tūkstošiem kilometru un ciltis, kas atrodas atšķirīgās attīstības pakāpēs – no tradicionālās sabiedrības līdz industriālajai. Desmitiem reliģiju, simtiem, ja ne tūkstošiem, etnisko grupu. Nekas nevar tās apvienot, nav tādas reliģijas vai ideoloģijas, kas piespiestu visus šos cilvēkus saņemt vienādas pases un dienēt vienā armijā. Un arī tāda līdera nav – par spīti Muammara Kadāfi politiskajām kvalitātēm.
Noslēgumā daži vārdi par Kadāfi pašreizējā postpadomju kontekstā. Lībijas diktatoram ir savs uzticams māceklis – Aleksandrs Lukašenko. Viņš daudz ko aizguvis no skolotāja. Lukašenko – dēvēts par “pēdējo Eiropas diktatoru” vēl pirms pāris gadiem Rietumiem bija nepārprotami “sliktais puisis”. Taču, augot jaunajam Krievijas imperiālismam, “sliktais puisis” kļuva par “labo”. Daudzus gadus Lukašenko trumpis bija “savienība ar Krieviju” – tas nesa daudz dividenžu, lai arī viņš lieliski saprot, ka nekad un ne uz kādiem pamatiem īstas vienotas krievu baltkrievu valsts nebūs. Bet šodien Lukašenko jau spēlē uz pretrunām starp Maskavu, Vašingtonu un Briseli, saņem Rietumu aizdevumus un pat izsaka piesardzīgus pret Krieviju vērstus paziņojumus. Nav izslēgts, ka drīz viņš atcerēsies savu reģionu. Var sagaidīt no viņa mutes atskanam tādus vārdu salikumus kā “Austrumu un Centrālās Eiropas Savienotās Valstis” vai ko tamlīdzīgu. Kamēr “dižās lielvalstis” turpina dalīt pasauli ietekmes sfērās, šajā pasaulē vienmēr atradīsies vieta pieredzējušiem avantūristiem.