Aiz apkakles pa dzīvi

Sanktpēterburgā, Vasīlija salā, kur divus gadsimtus ir jaucies kopā vācu, angļu un krievu zinātniskais un militārais potenciāls, savu darbnīcu ar skatu uz Ņevu un kreiseri Auroru ir iekārtojis Marts Frolovičs Kitajevs (1925). Viņa trofeju klāstā ir LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka (1965) un Krievijas PFSR Tautas mākslinieka (1982) tituli, Zelta maska (1999./2000. gada sezona) un Zelta sofite (2004) – augstākie apbalvojumi, kādus piešķir Krievijas teātra pasaule.

No 1953. līdz 1973. gadam Marts Frolovičs strādāja Rīgā, Jaunatnes teātrī. Darbnīcā par šo periodu liecina izrāžu plakāti pie sienas un grāmatas latviešu valodā. Bet radošo attiecību turpinājums redzams maketā Alekseja Ostrovska lugas “Vēlā mīla” iestudējumam Dailes teātrī (2001) sadarbībā ar režisoru Mihailu Gruzdovu.

Marts Kitajevs: Es smejos – visu dzīvi nevis es darīju, bet mani kāds aiz apkakles ir vilcis un virzījis tur, kur vajag, un pavisam neslikti ir sanācis. Tā es armijā nonācu, akadēmijā nokļuvu, tā tapu par mākslinieku. Karaskolā es nonācu no skolas sola. Mums bija 17 gadu, un mūs ņēma veselām grupām. Nokļuvu zenītartilērijas pulkā. Tāpēc arī dzīvs paliku. Varu pateikt paldies, ka mani neielika ne tankistos, ne kājniekos. Visu laiku atradāmies aiz frontes līnijas un apsargājām lidlaukus no uzbrukuma.

Kad es vēl biju karaskolā, mani izsauca korpusa nodaļas zampoļits un vaicāja: “Vai jūs gribat būt mākslinieks?” “Protams, gribu.” Kamēr mēs apsargājām Gorkiju – tur bija daudz ķīmisko uzņēmumu, kurus bija atveduši amerikāņi un kuri ražoja daudz ko armijas vajadzībām –, es vasarā zīmēju oficieru portretus. Man nesa finiera gabalus un citus materiālus. Man nekādas skolas nebija, es biju autodidakts, tāpēc bildēs – zila debess un skaists oficieris sēž. Es vienmēr taisīju līdzīgi. Tas man bija dzelžaini. Trīs, četri, pieci portreti, un tā tas aizgāja. Korpusa komandieri uzzīmēju.

Anita Vanaga: Kādā intervijā jūs pieminējāt, ka Latvijas Mākslas akadēmijā nokļuvāt nejauši.

Kitajevs: Tas bija 1944. gada oktobrī vai novembrī, mēs patrulējām Rīgā. Es – vecākais seržants, jaunākais leitnants Maļiņins un vēl trīs zaldāti. Mākslinieku savienība atradās Krišjāņa Barona ielā, pašā tās sākumā. Augšējā stāvā trokšņoja. Maļiņins un es kāpām augšā, bet toreiz laiks bija bīstams. Tur sēž latvieši un dzer. Uzzināja, ka mēs esam krievi – viņi visi runāja krieviski, bet mēs nerunājām latviski nemaz, divus trīs vārdus – īsti zaldāti, kā saka tagad, okupējuši Latviju. Tur bija arī cilvēki gados. Vārds pa vārdam – “Apsēdieties kopā ar mums!” Jaunākais leitnants man saka: “Ej ar puišiem, pabeidz patrulēt, bet es palikšu.” Es saku: “Jūs nebaidāties?” – “Bet ko baidīties? Pašu brāļi.” Es devos uz pulku, no rīta no korpusa uz bateriju man zvana pa telefonu: “Klausies, te tāda lieta. Mēs iedzērām, kļuvām draugi, un viņi uzaicināja mani nolikt eksāmenu.” Bet viņš bija Baku Mākslas institūtā divus kursus beidzis. Viņš teicis, ka mums ir vēl viens zaldāts, kas arī zīmē un visu ko prot darīt. Nu, un mēs atnācām divatā.

Vanaga: Tie bija iestājeksāmeni?

Kitajevs: Nu kādi tur eksāmeni! Toreiz. Mūs aizveda nevis pie rektora, bet pie Ernesta Veilanda, uzlika kādu sengrieķu skulptūru, sievietes krūšutēlu, un mēs sākām zīmēt. Maļiņins tā ātri skalda, es domāju, ka viņš iestāsies, bet es čabinu fotogrāfiski. No rīta viņš man zvana: “Klausies, mani nepieņēma, bet tevi pieņēma.” Smieklīgi, vai ne? Viņiem patika, ka es uztaisīju skulptūras fotogrāfiju. Mani ieskaitīja akadēmijas studentos. Bet es vēl bāzējos pulkā. Man vajadzēja sagaidīt, kad atnāks pavēle par demobilizāciju. Līdz pavasarim es laipoju, lai neuzrautos uz patruļu. Klusiņām bēgu no sava kluba, es biju pulka kluba mākslinieks. Klubs atradās Daugavgrīvas ielā, blakus alus rūpnīcai. Es bēguļoju. Veilands man izrakstīja izziņu, ka es esmu pirmā kursa students. Nācu ar maizes klaipu un desu, mēs kopā sēdāmies un ātri visu notiesājām. Es biju vienīgais krievs kursā. Vēlāk parādījās arī citi. Kad man uzradās izziņa, es pieteicos pie štāba priekšnieka Medvedeva. Viņš izlasīja papīru, izsauca adjutantu un pavēlēja man nogriezt matus – bet man bija kupli mati – izziņu saplēsa un izmeta. Viss, mana karjera bija pagalam. Es raudāju.

Pavasarim tuvojoties, uz mūsu pulka bāzes notika mācības ar ierakumiem. Klubā notika balles, kuras vajadzēja noformēt. Mākslinieks, kas darināja uzrakstus, man piedāvāja uzgleznot trīs bildes. Viņš nesaprata, ka es nemāku. Štāba priekšnieks prasīja: “Jūs patiešām zīmējat?” Man atstiepa finieri, un es “uz aci” uzgleznoju peredvižņika Vladimira Makovska darbu “Kauliņu spēle”. Pārējās es neatceros, bet arī bija no peredvižņikiem. Darbus pēc tam uzdāvināja ģenerāļiem. Medvedevs – viņš izrādījās kārtīgs cilvēks, vienu aci bija zaudējis frontē –, skatījās, skatījās: “Nezināju, ka tu to visu proti. Es domāju, ka to izziņu esi nopircis. Vai tu varēsi dabūt jaunu?” Gāju atkal pie Veilanda. Bija izdota pavēle, pēc kuras demobilizēja tos, kas mācījās otrajā kursā. Veilands man uztaisīja izziņu par otro kursu, un mani demobilizēja. Man atradās draugi mākslinieki, kas taisīja noformējumus, nopelnīju nelielu summu, aizbraucu pēc savas mātes, vairāk man neviena nebija, no dzīvokļa atteicāmies un atbraucām uz Rīgu. Kapteinis Medvedevs paņēma mani pie sevis. Pusgadu es ar māti nodzīvoju pie viņa.

Vanaga: Vai jūs atceraties savus studiju biedrus?

Kitajevs: Es sadraudzējos ar Veltu Toropinu. Viņai bija divi bērni. Es tajā laikā centos būt peredvižņiks, un viņa mani bāra: “Mart, tu būsi mākslinieks vai nē? Glezno, bet nezīmē glezniecību!” Es uzskatīju, ka daru pareizi. Izstāstīšu, kādu bildi sacerēju pirmajā semestrī. Būdams zēns, es ar tēvu gāju medībās. Un te reiz mums saslima suns. Divas pīles bija nokritušas, tēvs man saka: “Ģērbies nost un peldi pakaļ.” Mēs visi bērni staigājām karavīru apakšbiksēs, lai būtu siltāks. Es izģērbos un līdu ūdenī. Tā bija dzīvē, un tādu bildi es uzgleznoju. Turklāt tā, ka es stāvu ar muguru un velku nost siltās apakšbikses. Es saņēmu divnieku. Nākamajā reizē es jau biju sapratis, ko vajag zīmēt. Es uzgleznoju sagrauto Rīgu un karavīru patruļu ar šautenēm. Uztaisīju viņus kā siluetus. Man ielika četri. Bet es to lietu nemīlēju. Tāpēc es aizgāju uz teātri.

Vanaga: Un nokļuvāt pie scenogrāfa Arvīda Spertāla.

Maksima Gorkija "Pēdējie" Rīgas Jaunatnes teātrī, 1967. Scenogrāfijas skice

Kitajevs: Viņš man kā tēvs bija. Viņš tik labi pret mani izturējās. Es pat mājās pie viņa biju. Lieliski atceros Margu Spertāli, viņa kostīmus taisīja, brīnišķīgas statuetītes. Spertāls mūs visus aplipināja ar mīlestību uz teātri. Atceros, kā Spertāls gatavoja Turgeņeva iestudējumu, šķiet, “Mēnesi uz laukiem” (1952). Spertāls iedeva bildītes, galvenā bija Krievijas ainava. Bet mēs viņam gleznojām prospektu. Spertāls atnāca, paskatījās: “Nesiet šurp divus, trīs spaiņus karsta ūdens.” Atnesām. “Un tagad lejiet un visu skalojiet nost!” Pēc tam mēs sapratām, ka tas saucās pagleznojums. Visa glezniecības vēsture uz tā balstās. Mēs arī otro un trešo reizi noskalojām. Un iznāca tāds skaistums! Sienas apgleznojām kā tapetes un piekārām tā laika latviešu fotogrāfijas. Viss smaržoja pēc Krievijas. Kad beidzu akadēmiju, gribēju taisīt baletu. Es vispār neatzinu drāmu.

Vanaga: Kāpēc?

Kitajevs: Balets – tā ir glezniecība. Galējā gadījumā – opera, es par to sapņoju un paņēmu Čaikovska “Burvi”. Man vēl ir skice, tāds tipisks peredvižņiks. Bet ainava ir skaista. Un, kad es uzgleznoju metu, gan krievi, gan latvieši teica: “Mart, bet tu tak esi īsts gleznotājs!” Bet es mīlēju ainavas. Ja nebūtu teātris, mana pamattēma būtu daba. Tas man no tēva. Es uzgleznoju ainavu un četras viduvējas kostīmskices, par kurām man tomēr četrinieku ielika. Skices glabāju, kamēr izmetu. Manuprāt, es Rīgā daudzas kostīmskices esmu atstājis.

Vanaga: Jā, Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Kitajevs: Režisori uzskatīja, ka es labi taisu. Mani nosūtīja uz Dailes teātri, bet atnāca operas galvenais mākslinieks Arturs Lapiņš un jautā: “Mart, vai tu gribi uz operu?” Es saku: “Gribu,” un es atrados operā. Man neiedeva nevienu operu, nu, un pareizi darīja. Es mācījos, gleznoju. Kopā ar Lapiņu strādāja korpulents vīrs gados.

Vanaga: Kārlis Miezītis?

Kitajevs: Jā, Miezītis. Mēs viņam jaucām krāsas, nesām. Tur darbnīcā komandēja neliela auguma cilvēks brieduma gados, vājš un maza auguma, līdzīgs man. Viņš uzdeva uzgleznot jūru. Es uzgleznoju krastu ar perpendikulāriem viļņiem. Uzreiz var redzēt, ka neesmu jūras cilvēks. Tā nemēdz būt, lai kā vējš pūstu, vilnis iet taisni. Es nosarku un ātri pārgleznoju. Nu, bet tālāk notika sekojošais. Nezinu, kāpēc, bet man operā tomēr neiepatikās. Man tikai Miezītis patika, viņš ir reālists, ļoti labi taisīja. Bet es saslimu, man no bada radās kuņģa čūla. Vasarā gleznoju ainavas, ne man teātri vajadzēja, ne operu. Bet Spertāls mani uzaicināja pie sevis.

Vanaga: Uz Jelgavas teātri, kas tolaik atradās Rīgā, Āgenskalnā.

Kitajevs: Tur bija laba zāle un parasta teātra skatuve. Es Spertālam gleznoju dekorācijas un tai pašā laikā noformēju četras izrādes. Kad teātri slēdza, nododot telpas televīzijai, Jaunatnes teātrī mainījās vadība. Galvenā režisora Borisa Praudiņa vietā nāca Pāvels Homskis. Homskis bija uz pārbaudes laiku, un arī es kā mākslinieks. Es gribu teikt, ka Jaunatnes teātri uztaisīja ne tikai Šapiro, kas labi veda tālāk. Bet pirmie, kas izveda, bija šie divi cilvēki – direktors Pāvels Osipovičs Rolovs, labs finansists, un Pāvels Osipovičs Homskis. Nākamajā gadā Homskis kļuva par galveno režisoru, un vēl pēc gada mani iecēla par galveno mākslinieku.

Es izstāstīšu vienkāršu notikumu. Kad mana sieva vēl nebija mana sieva, bet mēs bijām iepazinušies un es viņu aplidoju, viņa mani uzaicināja uz teātri. Vagonu rūpnīcā, kur viņa strādāja, tika izdalītas biļetes uz Jaunatnes teātra iestudējumu. Mēs atnācām, apsēdāmies un redzam tādu ainu: kaut kāds dārzs, no finiera izzāģēti un apgleznoti koki. Spēlēja krievu trupa, ļoti slikti. Siena kaudze arī izzāģēta un apgleznota, visu to smagi pārnēsāja. Mēs nosēdējām līdz pusizrādei, un es teicu: “Iesim prom. Tādā teātrī es nekad nestrādāšu.” Smieklīgi, vai ne?

Vanaga: Ēka Lāčplēša ielā 37, kur atradās Jaunatnes teātris, bija celta kā baptistu baznīca. Pēc kara aktieri paši sasita kristāmtrauku.

Kitajevs: Tā arī bija.

Vanaga: Savā pirmajā izrādē jūs izmainījāt proscēniju. Ko tieši jūs izdarījāt?

Kitajevs: Tur bija ļoti izstiepta skatuve, zema un gara. Bet ne tik gara, kāda tā kļuva pēc tam. Skatuves platums bija šaurāks nekā skatītāju zāles platums. Es spēju saskatīt, ka platākajā vietā bija atradies ikonostass. Bet tur jau vairs nekā nebija. Neatceros, vai mēs izsitām sienu skatuves dziļumā, vai tas jau bija izdarīts pirms mums. Kad es izlasīju lugu, “Mazo Doritu”, man bija svarīgi, lai būtu skaisti. Un avanscēna jau bija izvirzīta pirms mums. Tā bija četru metru garumā un astoņu metru dziļumā. Es paskatījos un teicu, ka man vajadzīgs komandējums uz Maskavu. Man jātiek MHAT laboratorijā, lai iepazītos ar dažiem paņēmieniem. Man iedeva komandējumu, un es aizbraucu uz Maskavu. Uz MHAT brauca no visas Padomju Savienības. Dažs kaut ko izmainīja, dažs kopēja. Man izstāstīja, kā uztaisīt Londonas tāli. Miglu. Es sapratu – trīs kulišu pāri: uz pirmā es zīmēju lielu un precīzu formu, pēc tam jau miglā un siluetus samazinājumā. Un laternas stāv. Tālu, tālu. Uzzīmēju lielu arku, mazu arku, uz tās ķieģeļus. Pats zīmēju, vietām veidoju faktūru. Naturāli. Melnas kulises norobežoja. Es aprēķināju – kamēr vienu prospektu pacels, otru uzliks. Vienā pusē uzliku tipisku angļu laternu, otrā soliņu. Homskis bija brīnišķīgs. Ja es teicu, ka nevaru, viņš jautāja: “Un ko tu vari?” “Es , lūk, varu ...” (Smejas.) “Nu, labi...” Mēs ar viņu sadziedājāmies diezgan ātri. Kad šo iestudējumu parādījām, tad skatītājs ieraudzīja to, ko viņš nekad uz šīs skatuves nebija redzējis. Viss sākās ar Londonu. Aplausi bija lieli, apreibt var. Bet metode taču veca. Pēc tam bija pāris izgāšanās, kamēr iemācījos pieklājīgus noformējumus taisīt. “Pāvilielas zēni” jau bija nākotnes scenogrāfija. Tomēr vissvarīgākie man bija “Leģenda par Pūcesspieģeli” (1966) un “Pēdējie” (1967). Šie divi ārēji atšķirīgie iestudējumi. Tātad režisori manī ieklausījās. Izstāstīšu, kā bija ar Homski un kā ar Šapiro.

“Tils” tika taisīts, kad Homskis jau bija uzaicināts strādāt uz Krievu drāmas teātri. Homskis teica, ka attiecībā uz “Tils” viņam nav nekādu pārdomu: “Tu labāk palasi, bet es tev pēc tam iedošu nīderlandiešu laikmetīgo dzeju.” Tā viņš man ļoti palīdzēja. Visu pārējo es sacerēju pats. Uztaisīju maketu, viņš teica: “Lieliski!” Kad mēs nodevām maketu teātra mākslas padomei, mūsu partordze Irma Bune vaicāja: “Kas tas ir?” Viņa nobalsoja pret. Un tiešām – agrāk bija tīra telpa, bet te es pēkšņi sabūvēju tik daudz dekorāciju. Homskis sēž un klausās, un es sēžu, klausos un smaidu. Kā mēs uztaisījām šo izrādi? Tas ir īpašs gadījums. Toreiz direktors jau bija Staņislavs Gudzuks. Teicu, ka vajag braukt pie zvejniekiem. Gudzuks ir Gudzuks, astoņas kastes šņabja līdzi, ar divām mašīnām es, viņš un saimniecības vadītājs aizbraucām uz Lielupi. Tur kolhozs. Mūs sagaidīja latviešu zvejnieki un piedāvāja doties zvejā. Braucām, līcī ķērām zivis. Viņi daudz zivju noķēra, bija pat laši. Krastā uzklāja galdu, sāka iedzert, stāstīt un dziesmas dziedāt. Es saku, ka esmu atbraucis pēc dekorācijām. “Mēs dekorācijas netaisām.” “Iedodiet mums murdus, virves, enkurus, visu, kas jums ir.” “Nu, visu mēs neatradīsim, mums jaunu nav.” “Bet mums jaunu nevajag. Jūs mums norakstīto iedodiet.” “Vai, tādas lietas mums ir papilnam!” Mēs piekrāvām divas mašīnas.

Izrādē skatuve bija atvērta un piekārta pilna. Tā izrāde man bija dārga, “Tils” gāja ilgi. Tur bija koks, kas pabijis sālsūdenī. Tur bija smagi baļķi, smagas karātavas. Baļķi tika veidoti no dēļiem, nevis no finiera, un apstrādāti.

Lai cik labas būtu darbnīcas, tehnika mums bija vāja. Esmu redzējis izrādes pēc Ostrovska vai Dostojevska, ko taisīja Eduards Kočergins. Viņam bija slīpa skatuve, uzbūve visas telpas lielumā un mainīgas bildes. Tās slīd tik mīksti, kā sviestu smērē. Es nedzirdu, tikai redzu. Lūk, kad es būšu tādā situācijā, kādā atrodas Kočergins, tad es pamēģināšu. Bet 20 gados, kamēr es bija Jaunatnes teātrī, man negribējās. Es izlīdzējos ar dekorāciju daudzumu un gaismām, kuras pats liku. Gaismas mums bija nabadzīgas, bet es pratu tās “izvilkt laukā”. “Tils” bija, pateicoties gaismām. Tur visur stāvēja kastes kā dekorācijas, un kastēs bija ieliktas sofites. Mums nebija miglas mašīnas, palūdzām, lai Homskis noliek desmit aktierus, kas vienlaicīgi sāktu pīpēt.

Vanaga: Bet smaka?

Kitajevs: Kāda tur smaka? Viņi dziļumā stāv un pīpē. Tam brīdim tas bija efektīgi. Tagad tas būtu nabadzīgi. Mana dārgā, es strādāju tādā laikā un tādā vietā, kur no visa tā es varēju uztaisīt konfektīti. Tagad es no cita taisu konfektīti. Es nekad neesmu mīlējis kustīgu scenogrāfiju. Tāpēc, ka man tā traucēja. Otrkārt, tā bija nepatiesa. Es tikai tad varēju, kad to prasīja luga. Ļoti bieži tika prasīts nomainīt dekorāciju. Nu, kāda velna pēc – tas nav interesanti. Vajag citu gājienu meklēt.

Vanaga: Arī Gorkija lugai “Pēdējie” jūs veidojāt blīvu priekšmetisko kārtojumu, izmantojot krāsaino gaismu.

Kitajevs: Visi bija sajūsmā. Kad bija pirmizrāde, uz mani skatījās kā uz brīnumu. Igors Vladimirovs no Ļensoveta teātra mūs ar Šapiro aicināja strādāt pie sevis. Mēs, protams, atteicāmies. Homskis bija aizgājis, es jau ar Ādolfu biju kopā un taisīju citādi. “Pēdējos” es veidoju mirušu skatuvi. Pie kam baisais atdzīvojās ar gaismas palīdzību. Kāpēc? Man jāpalielās. Es sacerēju skatuvi, kurai nevajadzēja mainīties un kurā režisoram nekas nebija jāaiztiek. Ne reizi, neko. Tas bija fons no sākuma līdz beigām. Bet vienā brīdī tam visam vajadzēja uzsprāgt. Pie sienām karājas lietas, fotogrāfijas, rāmji un tamlīdzīgi. Četru metru augstumā uz skatuves sēž orķestris, latvieši. Un kāpēc es to atļāvos? Tāpēc, ka viņi varēja visu cēlienu nosēdēt un nepakustēties, bet pēc tam piecelties, nospēlēt un atkal apsēsties. Viņus varēja redzēt, bet viņi tā sēdēja, neviens ne reizi nenošķaudījās, ne reizi nepakustējās. Ja sēdētu krievi, tur noteikti kaut kas notiktu. Šis orķestris turēja masu. Ādolfs teica, ka viņam vajagot vecas fotogrāfijas.

Par Šapiro zina, bet Homskis ir aizmirsts. Aizmirsts ir arī režisors Sergejs Radlovs, kuru iesēdināja uz 10 gadiem, jo viņa teātris kara laikā atradās vācu okupētajā teritorijā. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Daugavpilī, viņu aicināja Rīgas Krievu drāmas teātris un arī Homskis uzaicināja iestudēt “Romeo un Džuljetu”, bet viņš jau bija sagrauts. Radlovs par Homski teica, ka tas ir nākotnes cilvēks, liels režisors. Jaunatnes teātrī Homskis strādāja novatoriski, bet pēc tam atkārtoja to, ko mēs ar viņu taisījām Rīgā. Viņš lūdza māksliniekiem to pašu, kaut ko nezinot no jaunā laika un izpratnes. Taču Mossoveta teātrī mēs kopā uztaisījām četras labas izrādes.

Vajag saprast vienu lietu. Ir izmaiņas, kas notiek pakāpeniski, un ir izmaiņas, kas notiek strauji. Kā vilnis jūrā. Augšup un pēc tam lēni velkas. Dāvids Borovskis teica, ka ne mēs esam tik talantīgi, bet laiks, kurš pacēla mūs augstumā, ir talantīgs. Mums vajadzēja noturēties tajā augstumā. Vēl lielāks vilnis bija 20. gados. Mēs esam no turienes, gribi vai negribi.

Nikolaja Gogoļa "Čičikova piedzīvojumi" Ļeņingradas Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī, 1974. Scenogrāfijas skice (Attēls no VA Rakstniecības muzejs un rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve)

Vanaga: Ko jūs varējāt zināt par 20. gadiem?

Kitajevs: Mēs lasījām, runājām. Jā, pārmantojamību iebojāja notikumi. Taču nevar mērīt pēc mākslinieku masas. Bet noteikt pēc figūrām, kas radās, pateicoties talantam, zināšanām, attīstībai, vai kuras Dievs devis. Lūk, pēc šīm figūrām var saprast, kur ir vilnis, kur atplūdi un kā tas mainās. Un tālāk jau iet masa. Sergejs Barhins nosauca vārdus, kas šo vilni ir radījis, sevi neminot: Dāvids Borovskis ir numur viens, Daniils Līders numur divi – viņš nenumurē –, tad nāk Eduards Kočergins, pēc tam mans uzvārds. Es vēl teiktu Andris Freibergs. Obligāti. Barhins saka: “Viņš nav Krievijā. Te tikai Krievijas vārdi.” Es nepiekrītu. Andris strādāja tajā laikā, un tagad viņu atkal aicina. Es vēl pieskaitītu pašu Barhinu.

Vanaga: Ilmārs Blumbergs stāstīja, ka kādā maketā sānos jūs bijāt atstājis sērkociņu kastīti. Šī kastīte mērogā tika uztaisīta un uzlikta uz skatuves, liecinot par to, ka reālistiska sērkociņu kastīte cilvēkiem teātrī pieņemama kā Kitajeva mākslas objekts. Blumberga, Freiberga vai Zemgala maketā būtu skaidrs, ka kastīte ir lieka. Tā ir nejauša. Bet Kitajeva maketā tas bija tik dabiski – uzlikt kaut ko, un tas tiktu uztaisīts. Tas parāda atšķirību mākslinieciskajā gājienā.

Kitajevs: Neatceros. Tas varēja būt. Pilnīgi iespējams. Šīs lietas es taisīju visur. Attiecības. Visakcentētāk es uztaisīju Puškina teātrī Gogoļa “Čičikova piedzīvojumi” [1974, Aleksandra Puškina Ļeņingradas Valsts akadēmiskais drāmas teātris]. Pie teksta strādāja trīs cilvēki: pats režisors Šeiko, dramaturgs Volodins un Romans Timenčiks. Trīs cilvēki centās, lai iestudējums nelīdzinātos MHAT izrādei, kas bija atstājusi milzīgu ietekmi. Es būvēju vienotu pakavveida sistēmu kustībā, priekšmeti, kas tajā atradās, izvirzījās katrai mizanscēnai turp un atpakaļ, nebalstoties stiprā aktierī. Pirmais cēliens bija brīnišķīgs: kariete nolaidās no augšas. Ratus ar Čičikovu pa apli vizināja mužiki, pēc tam tur iejūdzās sievietes. Tas izdevās labi. Otrajā cēlienā Koļa [Nikolajs Šeiko] aizmirsa par visu uz pasaules un visu dvēseli ielika aktierī. Volodins saka: “Mart Frolovič, nu, pasakiet, viņš taču jūk prātā.” Es saku: “Viņš mani neklausīs. Tā ir viņa slimība, neko nevar darīt.” “Jūs taču esat draugi.” “Viņš neklausa nevienu, kad ir iemīlējies aktierī.” Un tā arī bija – spēlēja spēcīgi mhatoviešu garā, bet nekas nebija tāds, kas būtu platāks un dziļāks. Un tikai 3. cēlienā, kad notiek bēres, priekšmetu iekšpuse bija pielādēta ar atsevišķiem prožektoriem, aktieri ar noteiktu bēru dziesmu, ikonām un uzrakstiem pa šo pusapli gāja, gāja, kamēr aizgāja.

Vanaga: Jaunatnes teātra likvidācija 1992. gadā droši vien satrieca arī jūs.

Kitajevs: Es negribu par to runāt. Tā ir pilnīga bezjēdzība. Cilvēki, kas iznīcināja teātri, nebija gudri cilvēki, tā ir slikta kultūra. Zema. Kaut kultūras ministrs bija Pauls. Es biju tik pārsteigts. Bet viņam ar Šapiro bija sliktas personiskās attiecības, viņi kļuva neprātīgi. Viņi varēja sadalīt teātri latviešu un krievu trupā.

Vanaga: Šapiro abas trupas bija svarīgas.

Kitajevs: Viņam jā. Ministrija deva krievu trupai Kolhoznieku namu, tur bija skatuve. Lūdzu, četras dienas teātris, bet pārējās citās dienās kultūras lietas. Tur nebija ne darbnīcu, ne noliktavu. Protams, Ādolfs uzreiz atteicās. Tas viss ir nepatīkami. Bet šajā lietā ir arī Ādolfa netaisnās puses. Kad es izlasīju Šapiro grāmatu “Kā tikai aizvērts priekškars”, es viņam atklāti pateicu, ka cilvēki ir dažādi, šajā grāmatā viņš vispār norobežojās. Bet būtība bija tajā, ka divus pēdējos gadus uz viņu bija apvainojušās abas trupas. Arī es zināmā mērā. Tāpēc ka es divus gadus neko nedarīju. Viņš kļuva par visas pasaules Jaunatnes teātru galveno, braukāja apkārt un pirms slēgšanas neiestudēja nevienu izrādi. Tas nebija īpaši godīgi. Krievu trupa apvainojās, ka viņš to pameta. No latviešu trupas uz citiem teātriem pārgāja tikai daži cilvēki. Tur bija vesela virkne brīnišķīgu aktieru.

Vanaga: Un rosīga vide scenogrāfa darbnīcā.

Kitajevs: Kad es braucu projām, es Ādolfam uzdāvināju Andri Freibergu. Tāpēc, ka es viņu zināju, mēs kopā grozījāmies. Toreiz viss bija kārtībā. Viņi vienkārši uz mani apvainojās, un tā bija viņu lieta. Man kļuva par šauru uz šīs mazās skatuves. Es no tās biju izspiedis visu. Ziniet, kā izgriež veļu? Visu! Nevienas piles! Tas bija viens. Otrs – es jau sen domāju pārbraukt uz lielāku pilsētu, un pēkšņi šāds piedāvājums. Jo man bija izdevušās kādas trīs, četras izrādes, mani aicināja uz dažādiem teātriem, bet es gribēju lielu skatuvi. Pamēģināt. Direktors Staņislavs Gudzuks mani mīlēja un teica tā: “Mart, tu tur aiziesi bojā, tas ir briesmīgs teātris.” “Es izmēģināšu savus spēkus.” Ādolfs vienkārši nerunāja. Viņš ir ļoti patmīlīgs. Es esmu vienkāršs cilvēks, bet viņš patmīlīgs. Beidzās ar to, ka divu, trīs gadu laikā es pierādīju procesā, ka esmu ļoti vajadzīgs Pēterburgai.

Vanaga: Kā jūs atradāt Mihailu Gruzdovu?

Kitajevs: Viņš mani atrada ātrāk. Bija tāds teātris [studijteātris “Krustceles”], tagad tas ir nojaukts, rūpnīcas kultūras namā, kur bija skatuve. Tur Venjamins Fiļštinskis, brīnišķīgs režisors, bija vadītājs. Un Gruzdovs strādāja par režisoru. Es noskatījos divas izrādes, man tāds kreisums – kailas sievietes uz skatuves – ne visai. Tāpat nemīlu plikumus Ļeva Dodina izrādēs, kas ir lieliski iestudētas. Karalis Līrs un vēl divi, vairs neatceros, kas, izbrauc ratos nezin kāpēc kaili. Nu, kādēļ? Es to saprotu, kad tas ir vietā.

Aleksandrs Ostrovska "Vēlā mīla" Dailes teātrī, 1974. Scenogrāfijas skice (Attēls no VA Rakstniecības muzejs un rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve)

Vanaga: Andas Zaices kailumu izmantoja Šapiro “Pēdējos”.

Kitajevs: Tur taču bija meitene-pusaudzis. Tas bija brīnišķīgi uztaisīts. Tātad Gruzdovs. Sākām taisīt ar Gruzdovu izrādi, kur viņam bija kailas sievietes. Es saku: “Es to nedarīšu.” Viņš taisīja daudzas izrādes [Sanktpēterburgas Teātra mākslas] akadēmijā, kur ir skatuve. Un es pierunāju vadību, lai viņu uzaicina uz Aleksandrinku [Александрийский театр]. Gruzdovs mīlēja telpiskumu, un es viņam ļoti patiku. Viņš teica: “Es no tevis nekad nešķiršos.”

Vanaga: Ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam scenogrāfam?

Kitajevs: Daudzām īpašībām. Kad es sāku braukāt, man bija svarīgi, kas ir apkārt teātrim. Ieejot iekšā, kāds ir foajē, kāds interjers, kāda skatuve. Visu to man vajadzēja ātri ieraudzīt un saprast. Pēc tam nāk režisors, trupa. Es vienmēr esmu centies nepārvērtēt sevi. Tiesa, man arī ģimene ir tāda: “Nu, tu jau tagad sāc...” Man, protams, bija panākumi arī Rīgā, bet nelielā pilsētā tas ir citādi nekā Maskavā. Taču kā mākslinieks es esmu dzimis Rīgā, Jaunatnes teātrī. Man nepatīk taisīt formālas lietas. Bet, kad nāk no sirds, tad ir sarežģītāk. Tāpēc es bieži esmu kļūdījies, tas nav tik vienkārši. Visi labākie darbi, teiksim, desmit, man ir tikuši pasviesti. Es brīnījos – es neesmu tādas bildītes redzējis, bet, es zinu, ka sapņos atnāk atklājumi vienalga kādā profesijā. Trijos, četros, piecos no rīta notiek kāda sinhronā dievišķā vai zinātniskā pārraide, velns viņu zina, no kurienes tā nāk, un cilvēks kaut ko redz. Nevis skaidri, bet miglaini. “Pēdējos” es nosapņoju. Tas pats bija ar “Tilu”. Es šīs izrādes nekonstruēju. Nekādas metodes nebija. Es vispār nekad nedomāju, ka būšu liels mākslinieks, un ļoti mierīgi izturējos, kad sāku strādāt. Un arī ārpus darba manā dzīvē bija daudzi negaidīti notikumi, kas rīkojās ar mani. Es neizrādīju nekādu enerģiju, bet man to darīja.