Ar galvu pa priekšu

Rakstā aplūkota grāmata

Oliver Sacks. On the Move: A Life

London: Knopf, 2015

Kad 1970. gadā Lielbritānijā tika izdota neirologa Olivera Saksa pirmā grāmata “Migrēna”, viņš jau bija pārcēlies dzīvot un strādāt uz ASV un tikai par godu grāmatas iznākšanai uz brīdi atgriezās vecāku mājā dzimtajā Londonā. Grāmatas ceļš līdz izdošanai nebūt nebija vienkāršs. Jau krietni vēlāk kādā intervijā Sakss stāstījis, ka “atklāsme” par šādas grāmatas rakstīšanu pār viņu nākusi 1967. gadā sintētiskās narkotiskās vielas MDMA ietekmē (MDMA jeb 3,4-metilēndioksi-N-metilamfetamīns ir viena no galvenajām klubu kultūrā populāro psihoaktīvi stimulējošo tablešu, sauktu par ecstasy, sastāvdaļām). Mēģinot tuvināties Olivera Saksa memuāros aprakstītajiem laikiem un vietām, arī raksta autors grāmatas lasīšanas iesākumā nejaušas sagadīšanās rezultātā izmēģināja MDMA,

taču uz eksperimentiem ar motocikliem, kultūrismu vai svarcelšanu tomēr nesadūšojās; tāpat raksta tapšanas vārdā nav cietuši nekādi mājputni vai tārpi. Sagadīšanās pēc tobrīd Sakss bija lasījis 19. gadsimtā sarakstītu Edvarda Livinga darbu, kas veltīts teorētiskiem galvassāpju un migrēnas skaidrojumiem un patoģenēzei, un sapratis, ka viņa pienākums ir ko līdzīgu uzrakstīt no 20. gadsimtā dzīvojoša autora skatpunkta. Vai nu ķīmisku stimulantu, vai jaunības entuziasma iespaidā Sakss grāmatas pirmo manuskriptu pabeidza deviņu dienu laikā un parādīja savam tiešajam priekšniekam Ņujorkas Montefjores medicīniskā centra Galvassāpju klīnikas vadošajam neirologam Arnoldam Frīdmanam, cerot, ka pieredzējušākais kolēģis jaunā censoņa darbam uzrakstīs priekšvārdu. Saksam par pārsteigumu, Frīdmanu manuskripts bija saniknojis, viņš to bija novērtējis kā nevērtīgu savārstījumu, faktiski aizliedzis Saksam to publicēt un piedevām liedzis turpmāku piekļuvi grāmatā izmantotajām Saksa klīniskajām piezīmēm. Pretēji tēva ieteikumam likties mierā, pēc dažiem gadiem Sakss grāmatu tomēr izdeva un tikai pēc tās iznākšanas uzzināja, ka atsevišķas manuskripta nodaļas viņš pats it kā ar pseidonīmu jau iepriekš publicējis dažādos žurnālos. Šis pseidonīms, kā viņam bija darījuši zināmu draugi un paziņas, izrādījās “Arnolds Frīdmans”.

Grāmatas iznākšanas dienā Saksa guļamistabā Londonā esot iebrāzies viņa tēvs Samuels Sakss, vicinājis jaunāko The Times numuru un pārbiedētā balsī paziņojis: “Tu esi ticis avīzēs.” Faktam, ka avīzē publicētajā recenzijā “Migrēna” bija izpelnījusies cildinošas atsauksmes, nebija nozīmes, šogad iznākušajā autobiogrāfiskajā grāmatā “Kustībā” raksta Sakss. Viņa vecāki piederēja pie mediķu vecākās paaudzes, kas apzinājās, ka no Anglijas medicīnas reģistra viņu vārdus var izsvītrot pat tikai viena no četriem A dēļ: alkoholisma, atkarību, laulības pārkāpšanas (adultery) vai pašreklāmas (advertising). Grāmatas iznākšanu un recenzijas par grāmatu plašam lasītāju lokam domātās avīzēs tēvs nepārprotami bija iztulkojis kā pašreklāmu, jo pats Samuels visu mūžu bija dzīvojis, pazemīgi vairoties no uzmanības pievēršanas savai personai un par svarīgāko uzskatot šēm tov – proti, to, kādās domās par tavu reputāciju un vārdu ir citi, nevis tu pats. Jau vēlāk, kad grāmatas recenzijas parādījās arī tādos specializētos medicīnas izdevumos kā The Lancet, Saksa tēvs ar dēla jauniegūto slavu bija kaut kā sācis samierināties. Jāsaka gan, ka arī paša Samuela slava vismaz pēc viņa nāves nonāca avīzēs, jo pazīstamais diplomāts, pat par mūsdienu Izraēlas tēvu dēvētais Aba Ebans Saksa tēvam veltītā nekrologā laikrakstā The Jewish Chronicle rakstīja: “Atceros, ka 1967. gadā pēc sešu dienu kara es Londonā braucu uz ANO un mans taksometrs pie sarkanās luksofora gaismas apstājās līdzās kādam citam. Un mans šoferis savam kolēģim uzsauca: “Vai zini, ko es vedu? Mans pasažieris ir daktera Saksa brālēns!”

Kaut kāda robeža bija pārkāpta, un kopš “Migrēnas” iznākšanas Olivers Sakss ir turpinājis apliecināt, ka allaž ir iespējams iet – vai kustēties, ja apspēlējam jaunās grāmatas nosaukumu, – arvien un vēl tālāk. Taču tas nenozīmē, ka šim gājienam jeb bieži vien neprātīgajam braucienam (ja paturam prātā, ka Sakss ilgu laiku ir bijis arī kaismīgs motociklists) reiz nepienāks likumsakarīgs gals.

Šā gada februārī laikrakstā The New York Times tika publicēta Olivera Saksa eseja “Manis paša dzīve”, kurā viņš plašai publikai atklāja, ka viņam ir nedziedināms audzējs. “Vēl pirms mēneša man šķita, ka esmu pie labas veselības, pat stipras veselības. 81 gada vecumā es vēl arvien spēju nopeldēt jūdzi dienā, taču nu manai veiksmei ir pienācis gals. Pirms dažām nedēļām uzzināju par metastāzēm aknās. Pirms deviņiem gadiem man acī atklāja retu audzēja formu, redzes melanomu. Radiācija un lāzerterapija, atbrīvojoties no audzēja, vienu aci padarīja aklu. Lai gan šādu melanomu metastāžu iespējamība ir aptuveni 50 procentos gadījumu, manā gadījumā varbūtība bija krietni mazāka. Es izrādījos starp tiem, kuriem nav paveicies,” rakstīja Sakss, izteica pateicību par iespēju vēl deviņus gadus kopš sākotnējās diagnozes aizvadīt pie labas veselības un atsaucās uz “vienu no mīļākajiem filozofiem” Deividu Hjūmu, kurš, 65 gadu vecumā uzzinājis, ka ir nedziedināmi slims, vienā 1776. gada aprīļa dienā bija uzrakstījis īsu autobiogrāfiju “Manis paša dzīve”. “Tagad strauji tuvojošās nāves priekšā,” bija rakstījis Hjūms, “es atskāršu, ka no savas kaites esmu cietis ļoti maz sāpju; un, kas ir vēl dīvaināk, neraugoties uz manas [fiziskās] personas acīmredzamo norietu, es ne mirkli neesmu izjutis gara atslābumu. Pētniecībā es metos ar tādu pašu dedzību kā iepriekš un arī sabiedrībā jūtu tādu pašu līksmi.”