Ar Kantu Pārdaugavā

"Divas reizes cēlos no miroņiem - transcendentālā filozofija mani glāba."

“Jaunu vārdu mākslīga darināšana, kad valodai nebūt netrūkst terminu doto jēdzienu apzīmēšanai, ir bērnišķīga cenšanās izcelties no pūļa, ja ne ar jaunām un patiesām domām, tad vismaz ar jaunu ielāpu uz vecā apģērba. ” Immanuēls Kants. Praktiskā prāta kritika. No vācu valodas tulkojis Atis Rolavs. [Manuskripts] Rīga : 1942.-1953.-1966. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa, Rk 5874

“Jaunu vārdu mākslīga darināšana, kad valodai nebūt netrūkst terminu attiecīgo jēdzienu apzīmēšanai, ir bērnišķīga cenšanās izdalīties no pūļa, ja jau ne ar jaunām un patiesām domām, tad vismaz ar jaunu ielāpu uz vecā apģērba. ” Imanuels Kants. Praktiskā prāta kritika. No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. Rīga: Zvaigzne, 1987

“Mākslīga jaunu vārdu darināšana, kad valodā nepavisam netrūkst terminu attiecīgo jēdzienu apzīmēšanai, ir bērnišķīga cenšanās izcelties pūlī -ja ne ar jaunām un patiesām domām, tad vismaz ar jaunu ielāpu uz vecā apģērba. ” Imanuels Kants. Praktiskā prāta kritika. No: Imanuels Kants. Prolegomeni. Praktiskā prāta kritika. No vācu valodas tulkojis Rihards Kūlis. Rīga: Zinātne, 2006

Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 1. kursa studentam Linardam Muciņam 1969. gada rudenī tēvs bija uzdevis palīdzēt no īrētas istabas izvākt nesen miruša attāla radinieka iedzīvi. Uz māju Pārdaugavā, Mazajā Bezdelīgu ielā 5 Muciņš devās kopā ar pieredzējušo bibliogrāfu un kādreizējo Valsts Bibliotēkas direktoru Arturu Ģērmani, kas bija pagādājis mašīnu. Mazās Bezdelīgu ielas un mājas ar 5. numuru mūsdienās vairs nav - Vanšu tilta celtniecības un Daugavgrīvas ielas pārbūves laikā ieliņa faktiski tika aprakta un pārvērsta par patiltes ceļa līkumu, bet pēc šiem zemes darbiem tādā kā bedrē palikusī un daudzus gadus novārtā pamestā ēka ir nojaukta. Nelaiķis bija Linarda Muciņa tēva mātes brālēns Oto Rolavs, un, tā kā Rolavam nebija nedz pēcnācēju, nedz Rīgā dzīvojošu tuvāku radinieku, ar atstāto mantību bija jātiek galā dzīves laikā viņu nepazinušam astoņpadsmit gadus vecam studentam un tobrīd jau septiņdesmit gadus vecam grāmatniekam. Ģērmanis, iespējams, bija vienīgais cilvēks, ko Rolavs tika dēvējis par draugu.

Rolava īrētajā istabā viss esot bijis sakārtots kā pirms došanās ceļā. Grāmatas saliktas kaudzītēs, uz grīdas paklātas avīzes, uz avīzēm - trīs čupiņas ar manuskriptu mapēm. Domājams, Rolavs jau iepriekš bija instruējis Ģērmani par to, kas ar manuskriptiem un grāmatām darāms. Tagad varbūt šķiet, ka šajā ainā bijis kaut kas pārāk rūpīgs, izstrādāts, lai neteiktu - literatūrisks, jo liekas, ka dzīvē tā nemēdz notikt, un drīzāk tas varētu būt fragments no kādas grāmatas; turklāt no tādas grāmatas, kas tikusi lasīta tālā pagātnē, pirms daudziem gadiem, un tagad miglaini sākusi ataust atmiņā. Taču tā tas ir ar daudziem notikumiem Rolava dzīves gājumā, ko bieži vien, cenšoties “pakļaut lietas sev, nevis sevi lietām”, lielā mērā noteica, veidoja un mainīja lasītais un rakstītais, attiecības ar turpat līdzās dzīvojušiem cilvēkiem mērķtiecīgi atstājot novārtā.

“Jau universitātes gaitu sākumā man nācās pievērsties Kantam un arvien no jauna pie tā atgriezties,” Rolavs rakstīja vienā no manuskriptiem - 1920 lappušu biezas enciklopēdiskas monogrāfijas “Immanuēla Kanta dzīve, darbi, sistēma” ievadā. “Tāpat kā Kants savā laikā bija liktenīgi “iemīlējies” metafizikā, tā man liktenis bija lēmis iemīlēties Kanta filozofijā.

Pirmo reizi ar to iepazinos 1918. gadā Sibīrijas Atēnu - Tomskas universitātes (tikai gadu iepriekš nodibinātās) Vēstures un filoloģijas fakultātes Filozofijas nodaļā. Tur man radās izdevība, neraugoties uz smagajiem dzīves apstākļiem un dažādām likstām, pāris gadus mācīties pie profesora Sergeja Hesena, kas šurp bija pārnācis, līdz ar citiem mācību spēkiem, no Pēterpils universitātes. [..] Hesens man atklāja Kantu un viņa transcendentālās filozofijas jēgu. Jēgas pasaulē laiks ir bezspēcīgs.”

“Tam, kas, būdams mērens savās vēlēšanās, atrod apmierinājumu spekulatīvajā dzīvē, apgaismota un spējīga tiesneša piekrišana ir spēcīgs paskubinājums uz darbu, kā derīgums ir liels, jebšu attāls, un tāpēc ikdienišķam ļaužu skaitam gluži nepazīstams,” Kants rakstīja “Tīrā prāta kritikas” pirmā izdevuma sākumā pievienotajā veltījumā viņa ekselencei Prūsijas karaļa valsts ministram brīvkungam Karlam Abrahamam fon Cedlicam. Pēc studiju beigšanas Rolavs bija mērķtiecīgi ķēries pie darba, kura derīgums arī varēja būt “liels, jebšu attāls”: 1931. gadā iznāca viņa tulkotās “Tīrā prāta kritikas” pirmā daļa,

1934. gadā - arī otrs sējums. “Tīrā prāta kritikai” sekoja virkne nozīmīgāko Kanta darbu tulkojumu - “Tikumu metafizikas pamatojums” (tulkojums pabeigts 1943. gadā), “Spriešanas spējas kritika” (1944), “Prolegomeni” (1961), “Mūžīgais miers. Seši apcerējumi vēstures tiesību filozofijā” (1963), “Reliģija vienīgi prāta robežās” (1966), “Praktiskā prāta kritika” (1966). Tomēr nekas no šī veikuma, tāpat “Immanuēla Kanta dzīve, darbi, sistēma” un visa mūža garumā papildinātais un uzlabotais 2673 lappušu biezais “Kanta leksikons”, Rolava dzīves laikā netika izdots. Ja neņem vērā atsevišķus fragmentus, kas 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā pārdrukāti presē, Rolava tulkojumi nav tikuši publicēti, lasīti un kritiski vērtēti vēl šobaltdien. Viņa mēģinājumi spekulatīvajā dzīvē rast jēgas pasauli tā arī palikuši gluži nepazīstami, un, pretēji viņa cerētajam, ir izrādījies, ka laiks iepretī viena cilvēka centieniem nebūt nav bijis bezspēcīgs. “A. Rolava veikums ir atstāts aizmirstībā, un arī atmiņa par viņu ir izplēnējusi,” 1990. gadā drūmi secināja Igors Šuvajevs. Pagaidām vienīgā iespēja iepazīties ar Rolava veikumu ir Nacionālās Bibliotēkas vai Akadēmiskās bibliotēkas reto grāmatu un rokrakstu nodaļās (abās bibliotēkās Rolava fondu saturs nedaudz atšķiras). “Sava mūža gājumu tā ārējā izpausmē allaž esmu uzskatījis par nesvarīgu un nenozīmīgu,” Rolavs rakstīja aptuveni gadu pirms nāves, ķerdamies pie savas dzīves apraksta. Arī autobiogrāfijas manuskripta nosaukumā - “Kāda dzīve” - ierakstīta pazemīga nevēlēšanās ar nozīmi apveltīt savu personu, un darba epigrāfs varētu būt tāds pats, kādu Kants bija licis “Tīrā prāta kritikas” otrajam izdevumam: “De nobis ipsis silemus...” - “Paši par sevi klusēsim”. Kaut gan viņa darbu manuskripti ir saglabājušies, par viņu pašu līdz šim bijis zināms ārkārtīgi maz, un laika gaitā ir ne vien zuduši cilvēki, kas viņu pazinuši vai sastapuši, bet arī līdz nepazīšanai pārmainījušās vietas, kur viņš dzīvojis vai strādājis. Rolavs par autobiogrāfijas moto bija izraudzījies Kantam tīkamo frāzi no Vergilija “Eneīdas”: “Tu ne cede malis...” - “Tu nebīsties likstu”. Spriežot pēc bibliotēkā atrodamās kopijas un atsevišķām rokraksta lapām, šis darbs tā arī netika pabeigts. “No parkām (likteņdievēm) izlūdzos, lai tās dotu man iespēju nobeigt darbus un nodot tos, līdz ar Kanta rakstu tulkojumiem, vienu eksemplāru Latvijas valsts bibliotēkai, bet otru - Liepājas pilsētas zinātniskajai bibliotēkai, kā mazu pateicības dāvanu dzimtajai pilsētai,” Rolavs rakstīja autobiogrāfijas sākumā. “Ar to tad arī mans mūžs būs piepildīts.”

Ar zvērinātu advokātu un bijušo politiķi Linardu Muciņu sastapos pēc tam, kad noskaidroju, ka tas patiesi bijis viņš, kas 1970. gada pavasarī kopā ar Arturu Ģērmani Valsts bibliotēkai par 460 rubļiem pārdevis “bibliotekāra Ata Rolava arhīvu”, kurā bija 30 vienības un kas tika reģistrēts ar numuru A64. Liepājas Zinātniskajā bibliotēkā Rolava rokrakstu nav. Iespējams, trešā manuskriptu kopija bija palikusi pie Artura Ģērmaņa, taču Linards Muciņš pieļauj domu, ka tā kopā ar vēl kādiem Rolava dokumentiem varētu būt nonākusi pie nu jau mirušā Liepājas novadpētnieka

Staņislava Korkliša. Mēģinājumi sazināties ar Korkliša meitu Sarmu un noskaidrot dokumentu likteni līdz šim bijuši neveiksmīgi un beigušies ar pieejas bloķēšanu viņas profilam portālā draugiem.lv un ieteikumu “piezvanīt viņai pēc diviem gadiem”.

Muciņš atminējās, ka bez bibliotēkām nodotajiem manuskriptiem pēc Rolava nāves viņa rīcībā bija palikuši arī vairāki “Tīrā prāta kritikas” eksemplāri, kā arī Rolava tulkotās Augusta Mesera “Filozofijas vēstures” grāmatiņas, kas ilgu laiku glabājušās zem viņa gultas universitātes kopmītnē Basteja bulvārī, līdz pamazām tikušas iztirgotas citiem studentiem. “Ņemot vērā Mesera “Vēstures” piektās daļas saturu, es nezinu, kā man palaimējās neiekulties nepatikšanās,” atcerējās Muciņš. Grāmatas pēdējā burtnīca ir veltīta vācu “tagadnes filozofijai” un noslēdzas ar sadaļu par Ādolfu Hitleru. Muciņa ģimenes arhīvā atradās materiāli par Rolava krietni vien pazīstamāko brālēnu, vienu no Latviešu sociāldemokrātu savienības dibinātājiem Ernestu Rolavu, taču starp tiem bija arī mazs pasei vai kādam citam dokumentam paredzēts uzņēmums - tajā bija redzams briļļains vīrs ar platu seju. Muciņš apstiprināja, ka tas esot Oto Rolavs. Nacionālās bibliotēkas Rolava fondā glabājas fotogrāfiju albums. Diemžēl nevienai no fotogrāfijām nav apraksta, tomēr vienā attēlā var sazīmēt līdzību ar Muciņa arhīva foto - tajā, visticamāk, iemūžināts Rolavs Liepājas reālskolas laikā, “formas uzvalkā ar zīmotni siksnas sprādzē “LRU” (t.i. Ļibavskoje reaļnoje učilišče) un formas mētelī, zilajā cepurē ar dzelteniem iekantējumiem un skolas emblēmu pie tās (ģimnazistiem bija balti iekantējumi)”.

“Jūs jau droši vien zināt, ka ar Rolava manuskriptiem saistīts liels nesmukums. Vārdā jau nevienu negribu saukt, bet tā nu tas ir,” izsniegdama kartona kārbas un mapes ar Rolava fonda manuskriptiem, man teica bibliotekāre. Šādus vai līdzīgus mājienus, interesējoties par Rolava atstāto mantojumu, es dzirdēju vairākkārt. “Rolavs jau bija tikai tāds entuziasts,” par šīm baumām ironizēja literatūras un grāmatniecības vēsturnieks, kādreizējais Zinātņu Akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītājs Ojārs Zanders. “Kanta tulkošana visa mūža garumā bija, tā teikt, viņa vaļasprieks. Mums jau ir īsti un profesionāli filozofi, tie zina, kā jātulko. Tas nekas, ka viņu tulkojumi no Rolava tulkojuma atšķiras varbūt vienīgi ar atsevišķām niansēm, atsevišķu jēdzienu atveidojumu.”

Rolavs piedzima 1897. gadā 14. augustā (pēc vecā stila) tolaik visai tipiskā liepājnieku ģimenē (gan Liepājas Sv. Annas baznīcas grāmatā, gan vēlāk dokumentos lietots vārds Otto, bet ar vārdu Atis viņš parakstījis tikai savus darbus). Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē 1817. gadā un vēlāk pieņemtajiem noteikumiem, kas zemniekiem atļāva aiziet no sava pagasta un ikvienam kristietim iegūt nekustamu īpašumu, kā arī visiem pilsētās nodarboties ar amatniecību, sākās ievērojams pilsētnieku skaita pieaugums, un jau 19. gadsimta beigās Liepājā dzīvoja vairāk nekā divas piektdaļas no visiem Kurzemes iedzīvotājiem. Šajā laikā Liepājā sāka darboties vairums no vēlāk nozīmīgām rūpnīcām - eļļas un korķa fabrikas, K. Štrupa mašīnbūves fabrika un čugunlietuve, tika atvērtas jaunas skolas un ierīkota tramvaja satiksme.

Oto vecāki bija no laukiem iebraukušu pilsētnieku pirmā paaudze - tēvs Andžs jeb Andžis bija strādājis Nīkrāces muižā par kučieri, māte Anlīze Janševska - turpat par “vešerieni”. “Viņi laulāti Embūtes baznīcā Jurģu dienā; viss koši sazaļojis un ziedējis, kad braukuši uz baznīcu,” Rolavs rakstīja atmiņās. “Diemžēl maniem vecākiem nebija lemts nodzīvot necik laimīgu mūžu: 30 gadu kopdzīves laikā tie piedzīvojuši maz īsta prieka; nāve aizrāvusi viņu pirmos bērnus, es kā pastarītis bieži slimoju un nevarēju dot lielas cerības; pa daļai vecākus šķīra arī dažas temperāmenta un rakstura īpašības; tēvs bija ātras dabas cilvēks un bieži iekaisa dusmās, māte turpretim - visai miermīlīgas dabas un centās nogludināt nesaskaņas, kādas dažkārt radās starp mani un tēvu.” Liepājā tēvs bija sācis strādāt par ugunsdzēsēju un dežūrējis Jaunlielupes “turnē”, māte nodarbojās ar šūšanu - “šuva gan blūzes, gan kreklus u.c. veļas gabalus, tiklab radiniecēm, kā strādnieku un zemnieku sievām, ar to nopelnīdama dažas liekas kapeikas”. Arī vēlāk, kad tēvs strādāja eļļas fabrikā, viņi mēdza ciemoties pie ugunsdzēsējiem un allaž iegriezās zirgu stallī. Andžam bija ļoti gājuši pie sirds zirgi, un Oto šo aizraušanos no viņa pārmantoja tāpat kā mīlestību uz mūziku - tēvs bija pratis spēlēt harmonikas, Oto spēlēja mandolīnu un vijoli.

Oto ģimenē bija trešais bērns. Māsa Lote mazotnē nomirusi ar asinssērgu. Trīs gadus par Oto vecākais brālis Ernests uz Ventas plosta izkritis no ratiem, smagi sasities un deviņu gadu vecumā nomiris ar smadzeņu iekaisumu. Oto bērnība aizritēja Lāču ielā 40 (mūsdienās Lāčplēša iela): “Lāču iela man paliek neaizmirstamā atmiņā ar nelaimi, ko piedzīvoju - tās bija masalas (jau agrāk biju slimojis ar šarlaku un citām slimībām). Masalas manī atstāja smagas pēdas: izreaģēdamās tās negātīvi atsaucās gan uz dzirdi, gan ožu, pavājinot šos jutekļus, gan skarot arī tādu svarīgu iekšējās sekrēcijas organu, kā hipofīzi, traucējot tās normālo darbību. Te sākās mana traģēdija, no kuras esmu cietis visu mūžu: īstenībā tā ir mazvērtības sajūta, kas bijusi par cēloni tām “šausmām”, par ko bieži ir runa dienasgrāmatā [..]. Šī apziņa nosacījusi manu likteni, arī dažas rakstura īpašības un (pa laikam visai nelāgās) temperāmenta iezīmes. Bet dažkārt iedomājos, ka tā tam rasi vajadzēja notikt un tā tas noticis (esmu fatālists): ja nebūtu mana miesas vārguma, es būtu ierauts kara mutuļos un droši vien aizgājis bojā, nepiepildījis uzdevumu, kas man bijis lemts.” Lāču ielas 40. nama vietā mūsdienās ir tukšums; māja droši vien bijusi līdzīga citām Lāčplēša ielas divstāvu koka ēkām un nodegusi. Ielas bruģi vietām sedz apdrupis asfalts, tāds pats asfalts uz ietvēm, kas kādreiz bijušas izliktas ar gludiem sarkaniem ķieģeļiem.

Kaut gan “šausmām”, iespējams, tiešām bija medicīnisks iemesls - hipofīzes darbības traucējumi var iespaidot dzimumorgānu attīstību un dzimumtieksmi, un ne velti vēlākajos gados Rolavu aizmuguriski mēdza apsaukāt par “riktīgu einuhu” -, Rolava biogrāfijā ierakstītais traģiskais spriegums jeb “fatālisms” šķiet mērķtiecīgi saausts ar grāmatās lasīto un agros gados dzimušo apņēmību paveikt ko nozīmīgu: “Ja man būs lemts dzīvot, es tomēr kaut ko sasniegšu! Vajag nākt atmaksai par tām lielajām ciešanām, ko esmu cietis un ko vēl cietīšu - atmaksai tāpēc jābūt lielai. Bet tikai darbs varēs sagādāt šo atmaksu - ar to es radīšu sevi, piepildīšu savu uzdevumu.”

Dienasgrāmatu Rolavs sāka rakstīt sešpadsmit gadu vecumā - pirmais dienasgrāmatas ieraksts esot bijis datēts ar 1913. gada 11. augustu: ‘Ap septiņiem vakarā mēs ar māsīcu Mariju un Frici Muciņu tramvajā aizbraucām uz karostu. Tur šodien rīkota balle, franču cīņa, gaisa baloni u.t.t., kā lasījām uz afišām. Cilvēku bija daudz. Laida gaisa balonus, bet no tam nekas neiznāca. Pēc franču cīņas sākās dejas. ‘Amūras viļņu” skaņas plūda pa parku. Patīkami bija noskatīties uz dejojošiem matrožiem - viņi bija tik stalti. [..] Mājās atgriezāmies diezgan vēlu. Es sāku vākt kopā izkaisītos “Ņivas” numurus, gribēju vēl lasīt, bet nogurums ņēma virsroku.” Jau vēlāk līdzās ikdienas notikumu pārstāstiem šajos pierakstos arvien vairāk vietas aizņēma tas, ko Rolavs dēvēja par “filozofisko dienasgrāmatu” - pati dienasgrāmata diemžēl gan nav saglabājusies, tās fragmenti plaši citēti viņa autobiogrāfijā.

Vasaras Rolavs pavadīja Spārņos, “mātes onkuļa Viļa Janševska mājās, Ezeres pagastā. Mājas atradās jaukā vietā, dažus simtus metru no Ventas, kur Zaņas upīte ietek Ventā, - te izveidojās it kā pussala starp Ventu un Zaņu. Ventas krasts pie Spārņiem bija stāvs un kails, toties Zaņas līči saistīja ar savu skaistumu, pat romantismu. Te bija Spārņu pļavas - Pūču leja (pretējā, visai stāvajā Zaņas krastā atradās Pūču mājas)”. Spārņu mājas Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos tika nodedzinātas, jo turpat gar Ventu bija gājusi frontes līnija. No mājām lauka vidū palikusi tikai laukakmeņu kaudzīte un koku puduris, bet mežā un stāvajos upes krastos vēl arvien redzamas aizaugušas tranšejas un blindāžu bedres.

Par Pirmā pasaules kara sākumu un to, ka vācu flote apšaudījusi Liepāju, Rolavs uzzināja laukos: “Mani pārņēma gandrīz vai svinīga sajūsma un pacilātība, iedomājoties, ka cīņa notiks starp latviešu tautas senseno ienaidnieku, kas bija verdzinājis mūsu senčus simtiem gadu ilgi.” Sajūsmu un pacilātību drīz vien nomainīja rūpes un bailes - 1915. gada pavasarī Rolavam vienas dienas laikā bija jāpabeidz visi skolas eksāmeni; dažas dienas pēc skolas beigšanas apliecības saņemšanas un iesvētībām (“Kā dāvanu dabūju portsigāri”) Rolava vecāku sudrabkāzu dienā ģimene atstāja Liepāju un devās bēgļu gaitās: “Uzcēlāmies agri, jo gulēt no rītiem nedrīkstēja: baidījās no vācu aeroplānu bumbām. [..] Ap pusdienas laiku sāka klīst baumas, ka notiks bombardēšana. Joki nav! [.. ] Mana pirmā mīlestība, ja par tādu var būt runa, palika Liepājā. “Sabiedriskajā bibliotēkā” [..] par bibliotekāres palīdzi strādāja kāda skaista latviešu meitene, viņu sauca Emīlija. Tā mani valdzināja, tā ka es izjutu trīsas viņu redzot bibliotēkā. Viņa man palikusi neaizmirstamā piemiņā, kaut gan mēs netikām pārmijuši ne vārda, izņemot dažreiz grāmatu nosaukumus.”

1915. gada 24. maijā tēvs Oto atveda uz Reņģes staciju un iesēdināja pārpildītā preču vagonā. Ģimenē tika nolemts drošības pēc vienīgo dēlu sūtīt uz Gomeļu, kur dzīvoja kādi paziņas. Rolavs sāka ceļu pretī dzīves posmam, kuru pēc pāris gadiem raksturoja ar vārdiem: “Šausmas, šausmas, bezcerība.” Kādu laiku uzkavējies “provinces pilsētiņā” Gomeļā, vasaras vidū Rolavs iebrauca Maskavā. Brīdi strādājis par kantoristu šujmašīnu fabrikā un grāfa Tolstoja muižā (“Muižu patiesībā pārvaldīja grāfiene, jo pats grāfs bija vājprātīgs un tekāja apkārt pa muižu, nevienam neko ļaunu nenodarīdams. Vai viņš bija rada slavenajam rakstniekam Tolstojam - nezinu. Braucām līdz stacijai Ostapovo, - toreiz nemaz neiedomājos, ka tā ir tā pati stacija, kur miris slavenais rakstnieks”), viņš sāka mācības N. G. Bažānova reālskolā, kur sēdēja vienā solā ar Maksima Gorkija dēlu Maksimu Peškovu.

Kaut gan Krieviju pārņēma politiski nemieri un jukas, Rolavu šie notikumi tiešā veidā neskāra - viņu nodarbināja citas domas un rūpes. Šā laika dienasgrāmatas ierakstos atkal un atkal apcerēta viņa nelaime un nelaimīgums, kas atņem spēkus un gribu kaut jel ko darīt: “Vai varēju nodoties, koncentrēties darbam? Nevarēju tikai tā “bet” dēļ, un tāpēc es tāds nederīgs esmu. Nekad, laikam, nevarēšu saukt sevi par cilvēku šā vārda pilnā nozīmē. Bet ja tā, tad atliek vilkt strīpu visai dzīvei pāri. Es bieži domāju par nāvi, tā man rādās priekšā visādās formās. Tā taču ilgāk nevar iet!” “Man nav lemts būt kādreiz laimīgam (lai gan es, šķiet, atstāju diezgan optimistiska cilvēka iespaidu).” Rolavs mēģināja pievērsties glezniecībai un uzdzīvei, taču nedz vienā, nedz otrā nerada nekādu mierinājumu un prieku. Mūsdienās, iespējams, varētu teikt, ka viņu bija pārņēmusi depresija - viņš pārstāja apmeklēt skolu, dienām neizgāja no mājām un apcerēja domu, ka “patiesību sakot, man nav vērts dzīvot”. Stāvokli vēl ļaunāku vērta trūkums un bads. Nespēdams samaksāt īri, viņš nakšņoja Kurskas stacijā, bija ieķīlājis ziemas mēteli, gultas veļu un pat “matraces pārvalkamo”: “Ciešu badu, vārda pilnā nozīmē. Esmu pie tā tagad pieradis. Naudas nav nevienas kapeikas. [..] Varētu jautāt, kāpēc es nestrādāju? Galvenais, ko varu atbildēt, ir tas, ka es nemaz nedzenos pēc “darba”, “službas”, - es gribu būt brīvs.”

“Sajūtu lēnprātību un pazemību. Cik daudz esmu izcietis. Bet ciešanās atrodu izdziedināšanos. [..] Sabāzis rokas no aukstuma kabatās, steidzos uz mājām un mierināju sevi, ka mājās mani sagaida divas patīkamas lietas, pirmkārt, no rīta man atlicis gabals maizes, un otrkārt - vēl ir viens papiross. Maizi apēdu ar sevišķu baudu, pat lamāju sevi, ka uz brīdi mana uzmanība bija vairāk piesaistīta grāmatai un ēdu maizi, tik stipri neizjuzdams ēšanas prieku. Papiross sagādāja man gandrīz vēl lielāku baudu. [.. ] Esmu tikko dzīvs. Ar grūtībām turu rokā spalvaskātu. Pirksti nosaluši. Šorīt pārdevu divas grāmatas, saņēmu 50 kapeikas. Nopirku avīzi. Un tagad par pēdējām 35 kapeikām nopirku papirosus.”

Drīz pēc boļševiku revolūcijas Rolavs aizbrauca pie sava onkuļa Ērika, kas dzīvoja un strādāja Sludjankā, Sibīrijā pie Baikāla ezera. Ēriks bija prātīgi norādījis, ka šādos laikos, turklāt vienā laidā badojoties, tāpat nekāda mācīšanās nevar izdoties. Rolavs sāka strādāt dzelzceļa darbnīcu preču vagonu remonta daļas vadītāja kantorī. Dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka varbūt šādi sāksies jauns laikmets viņa dzīvē, un gadu vēlāk šī cerība sāka piepildīties - viņš devās uz Tomsku un sāka studijas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē: “Sevišķi manu uzmanību saistīja ziņojums par grieķu filozofijas vēstures kursu.” “Mana Maskavas perioda lielākā nozīme ir tā, ka es patiešām tvēru citu pasauli, es pārdzīvoju šo citu (pārjuteklisko) pasauli,” vēlāk viņš rakstīja.

“Es viņu tvēru, tā sakot, neapjēgtā veidā. Man atklājās pārjutekliskā pasaule, gan ne apziņā, bet neapzinīgā veidā: es viņu neapzinājos filozofiskā atziņā. [..] Es uztraucos, cietu, pārdzīvojot šo “citu” esamību, es izjutu šo lielo “citu” savā radošajā dzīvē. Un šīs “radošās dzīves” nepilnības apziņa bija manu ciešanu avots.”

Kņaza Miškina lēnprātības (“kluss”, “nevainīgs”, “aiz savas iedzimtās slimības pat nemaz sievietes nepazīst”) un Hamsuna “Bada” varonim radniecīga izmisuma (“Ko lai es ar sevi daru? Kaut kur taču man bija jāpaliek?”) apzīmogotā likteņa piepildījumu Rolavs jau pirmajā studiju semestrī atrada Kanta filozofijā, ko viņš sāka iepazīt profesora Sergeja Hesena lekcijās. “Ir pamācīgi vērot drausmīgās nelaimes, kas piemeklē cilvēku dzimumu - zemestrīces, satricinātās jūras bangas, vulkaniskos izvirdumus, jo savā būtībā tās ir tikai pareizas sekas no tiem pastāvīgajiem likumiem, ko Dievs iedēstījis dabā,” Kants rakstīja darbā “Zemestrīces, kas 1755. gada beigās satricināja lielu Zemes daļu, īpatnējāko atgadījumu vēsture un dabisks apraksts”. “Šādu briesmīgu atgadījumu vērojumi dara cilvēku pazemīgu, liekot atskārst, ka viņam nav tiesību sagaidīt no Dieva iekārtotajiem dabas likumiem tikai patīkamas sekas, un šī viņa iekāru arēna nebūt nesatur visu viņa nolūku mērķi.”

Tomskā Rolavs sāka apjaust ne vien sava mūža lielo mērķi, bet arī savu nākamo profesiju - lai gan par savdabīgu norādi uz to vēlāk varēja uzskatīt arī Liepājā palikušo “pirmo mīlestību”. Viņš sāka apmeklēt Tomskas pilsētas valdes Tautas izglītības nodaļas bibliotekāru kursus. “Ka skolotāja amatu es neizvēlēšos, tas man bija skaidrs no sākta gala: tam neesmu piemērots nedz pēc sava (nemierīgā, atskabargainā, impulsīvā) rakstura, nedz citām īpašībām. Varētu strādāt muzejā, varbūt arī par archivāru, bet šīs profesijas ir retas un maz izredžu tanīs darboties. Bibliotēka turpretī, ir populārs iestādījums; tanī pa laikam strādā gan galvenokārt sievietes, taču tā ir visai cienīga profesija, un daudzi slaveni vīri (arī Kants) bijuši bibliotekāri. Tā es sāku nojaust savu “liktenīgo” profesiju un tai tad arī ziedoju sava mūža lielāko daļu: par bibliotekāru un bibliotēkas vadītāju nostrādāju apm. 30 gadu (līdz aiziešanai pensijā).” Protams, fakts, ka par bibliotekāru bija strādājis arī Kants, Rolavam rādījās īpaši nozīmīgs: “1766. gadā Kants dabūja apakšbibliotekāra vietu pils bibliotēkā par visai niecīgu - 62 dālderu lielu atalgojumu gadā. [..] Nekurinātas telpas, akmens grīda, caurvējš, pustumsa - tādi bija neveselīgie darba apstākļi šai bibliotēkā, kur Kants cītīgi nostrādāja sešus gadus.”Pilsētā ik pa laikam mainījās varas - kādu laiku Tomskā saimniekoja admirāļa Kolčaka armija, tad tā tika padzīta - taču šie notikumi Rolavu, šķiet, nekādi neskāra: “Sokratam veltītajā lekcijā valdīja sasprindzināts klusums, kad profesors lasīja Platona dialogu par Sokrata nāvi. Es aizgrābts klausījos un tikko valdīju asaras.” “Gribēju nopirkt papīru un iegāju Feofanova grāmatu tirgotavā. Patirgojos, paņēmu 6 loksnes papīra par 120 rubļiem un jau taisījos aiziet, kad pēkšņi pamanīju mapi ar dažādām bildēm, zīmējumiem utt. Palūdzu paskatīties, paņēmu dažus gabalus un te pēkšņi es “paliku kā pienaglots”. Es turēju rokās kādu ģīmetni... Kaut kas pazibēja galvā, atcerējās kāds agrāk redzēts veidols... Jā, tā taču ir Kanta ģīmetne.

“Immanuel Kant”- tā smalkiem baltiem burtiem rakstīts uz tumšā ģīmetnes fona apakšā, bet iesānis F. RUMPF - mākslinieks. Beidzot: man jau agrāk radās vēlēšanās iegūt diženā Kanta portretu un nu, lūk, “liktenis”. Es negrozāmi nolēmu, ka portrets būs mans, atliku visus pārējos iepirkumus, samaksāju 250 rubļus un stipri pacilātā gara stāvoklī izgāju uz ielas. Tirgotājs, acīm redzot, palika visai apmierināts ar mani, un kad es gāju prom, viņš pirmais man teica “uz redzēšanos”.”