Ciemos 21. gadsimtā

Alvis Hermanis: Mazliet jau man piemīt lielummānija, bet ne tik lielā mērā. Es vienkārši dažkārt nemāku tā smuki diplomātiski izteikties. Mani teikumi ir ne tik apaļi, un tas cilvēkus bieži vien nervozē.

RL: Bet kad tu taisi katru nākamo izrādi, tu jūti, ka no tevis sagaida kaut ko īpašu?

Hermanis: Nē, es tā neizjūtu. Es tagad drīzāk pats no sevis kaut ko sagaidu, bet nav tā, ka es piedomātu par citiem. Man bija tāds periods, bet jau pirms vairākiem gadiem, kad es attiecos apmēram tā - nu ko es vēl tādu varētu izdomāt, lai tikai cilvēkiem nebūtu garlaicīgi un viņi nepadomātu, ka man beigušās idejas. Es jutu, ka es esmu atkarīgs no tā sauktā pieprasījuma, es speciāli piedomāju par to, kā tas no malas izskatīsies. Bet... pirms kādiem četriem trijiem gadiem tomēr notika izmaiņas manā paša attieksmē pret darbu teātrī, es nomierinājos un sāku vairāk rūpēties par sevi, par to, kas interesē mani. Mani tas pilnīgi neuztrauc, ja kāds saka, cik tad var visus tos stāstus drillēt. Agrāk mani tas uztrauca, bet ne vairs, jo tas ir tas, kas mani interesē. Tam uztraukumam droši vien bija kaut kāds sakars ar manu ego, droši vien. Es nezinu, kā ir citās mākslās, bet, nē, laikam tomēr visur ir tā - teātrī tu esi ļoti atkarīgs no publikas, no skatītājiem.Tu nevari atļauties kā van Gogs palikt slavens pēc nāves. Tev vajag kaut vai to pašu finansējumu, un teātris jau nav nekāda lētā māksla, it sevišķi nekomerciāls teātris. Tas ir normāli, ka rēķinās ar publikas pieprasījumu.

RL: Kas noteica šo nomierināšanos?

Hermanis: Nav ko liegties, tam bija sakars ar starptautisko atzinību. Tad, kad JRT iemantoja savu vārdu pasaules teātru kontekstā, tajā brīdī vektors izmainījās no cenšanās būt atraktīvam uz tieksmi būt introvertam. Nevis skatīties uz debesīm un zvaigznēm, bet mēģināt rakt. Interesēties par to, kas atrodas zemeslodes iekšpusē, rakt dziļumā.

RL: Kāpēc tev vēl aizvien ir interesanti stāstīt stāstus teātrī?

Hermanis: Pirmkārt, vēsturiski dramaturģijas žanrā teātris tomēr visu laiku kaut kā grozās ap melodrāmu. Visi sižeti ir par vienu tēmu - kurš ar kuru precēsies, apprecēsies vai neapprecēsies. Pat tādu cienījamu klasiķu kā Šekspīra vai Čehova darbi, ja paņem sižetiskā līnijā, tomēr ir melodrāmas. Nu, lūk... Gandrīz visa pasaules dramaturģija ir viena vienīga melodrāma, tas kaut kā apnīk...

RL: Bet tu jau neesi nekad Šekspīru iestudējis...

Hermanis: ...arī tas ir viens no iemesliem. Nu, lūk, lai taisītu izrādi, kas ir daudz sarežģītāks žanrs par melodrāmu, vajag atrast kaut kādas adekvātākas izejvielas. Tad mēs sākām paši tos stāstus meklēt un pierakstīt. Izlauzties no melodrāmas.

RL: Tu reiz apgalvoji, ka viena cilvēka dzīvesstāsts ir daudz dziļāks nekā visas Šekspīra traģēdijas kopā ņemtas...

Hermanis: ...un tas aizgāja kā tāds lozungs tai metodei. Par to mēs pārliecinājāmies, ka, ņemot par pamatu izrādei visgarlaicīgākā un pelēkākā cilvēka dzīvesstāstu, no tā var uztaisīt brīnišķīgu drāmu. Nav vajadzīgas nekādas ekstravagances biogrāfijā. Katrs cilvēks var kļūt par drāmas iemeslu.

RL: Un nav nepieciešams nekāds īpašais Austrumeiropas reģiona cilvēks ar tā īpašo dzīves pieredzi?

Hermanis: Nē, un kā likums - visi šie stāsti būs skumji. Katra cilvēka stāsts, ja to paņem un uzliek uz skatuves, būs skumjš, jo tur veidojas kaut kāds sakars, nezinu, ar kādām kosmiskām skumjām. Jā, jebkura cilvēka stāsts būs skumjš, tas ir dīvaini.

RL : Vai stāsts iemanto skumjas uz skatuves vai arī tas kļūst skumjš jau tajā brīdī, kad cilvēks sāk stāstīt stāstu par sevi?

Hermanis: Tas tomēr kļūst skumjš atkarībā no tā, kā mēs uz to stāstu paskatāmies. Atšķirībā no žurnālistiem - visu, ko mēs uz ielas atrodam, mēs jau nestiepjam uzreiz uz skatuvi. Tur ir kaut kāda selekcija. Mēs no tiem stāstiem izlasām laukā tādas epizodes, kas, mūsuprāt, pāriet poētiskā dimensijā. Tava dzīves epizode kļūst par poētisku tēlu. Varbūt tas vārds “poētisks” rada skumjas. Tas nav nekāds dokumentālais reālisms. Ja tas būtu, tad es darītu kā “Rimini protokolā”, kur īstie aktieri nav vajadzīgi, var paņem cilvēkus no ielas. Mums jau tomēr notiek tēlošana. Pat, ja tiek izmantots īstais prototips, skatītājs uz skatuves redz trešo, ne aktieri, ne prototipu, bet matrici, kur tie abi pārklājas. Īstenībā tas ir iluzors tēls.

RL : Vai, tavuprāt, dzīve ir garlaicīga?

Hermanis: Tas atkarīgs no cilvēka. Man ir labs draugs Juris Baratinskis, ar kuru mēs kopā esam taisījuši pāris izrādes ārzemēs. Viņam ir ārkārtīgi spēcīgs aktiera talants, viņš ir mācījies Maskavā Ščukina teātra skolā, un viņš ir tāds cilvēks, kurš teatrāļa instinktu pārnesis dzīvē, un viņam katra diena ir brīnišķīga teātra izrāde. Nav vajadzīgs to darīt pa vakariem tumšā zālē un ar biļetēm. Tas no cilvēka atkarīgs.

RL: Kas, tavuprāt, notiek ar cilvēku, kad viņš stāsta par sevi? Interesanti, ka cilvēks tajā stundā vai divās, ko viņš runā ar aktieri, viņš paspēj izstāstīt visu savu dzīvi, tas nozīmē, ka visu dzīvi var saspiest vai ietvert divu stundu stāstā...

Hermanis: Pēc maniem novērojumiem, katra cilvēka dzīvi iespējams izstāstīt ar trim epizodēm. Trīs epizodes rada vai, rupji ņemot, aptver cilvēka tēlu. Ar trim epizodēm, ja tās ir pareizi atlasītas epizodes, varētu pietikt. Uzraksti uz kapa pieminekļiem ir viens tāds žanrs, kur cilvēki pēc iespējas īsāk izstāsta dzīvi. Manās rokās pagājušajā nedēļā nonāca papīri, ar kuriem strādā kapu izvadītāji Latvijā. Tās runas, ko viņi runā pie kapa, ļoti reti ir speciāli sacerētas konkrētam gadījumam. Viņiem ir šablons, kur iekšā ieraksta tikai vārdu, radinieku vārdus, kurā skolā cilvēks gājis, kur viņš ir strādājis. Tie izvadītāja teikumi ir vieni un tie paši. Vecmāmiņām viens šablons, pusmūža vīriešiem cits šablons, bērniem - cits. Tur tikai jāaizpilda anketa. Parasti jau radinieki apspriežas ar izvadītājiem, lai viņi pastāsta kaut ko interesantu par tā cilvēka dzīvi. Izvadītājs tad arī sakoncentrē dzīvēs gājumu desmit teikumos. Piemēram, strādāja visu dzīvi kolhozā, viņam patika dārzā ņemties ar ģerānijām, viņš ļoti mīlēja kopā ar mazbērniem iet makšķerēt, bija kaislīgs zoles spēlētājs. Precību sludinājumi arī ir piemērs, kur cilvēki mēģina savu stāstu ietvert iekšā dažos teikumos.

RL : Vai stāsts ir vienīgā lieta, kāpēc kāda dzīve var likties interesanta?

Hermanis: Vakar man atsūtīja kādas itāļu zinātnieces referātu par mūsu izrādi - viņa bija aizrakusies līdz viduslaikiem, kad bija teorijas par atmiņu teātri. Tur bija izmantots salīdzinājums, ka cilvēka atmiņas strādā tāpat kā teātris. Cilvēka galvā ir daudzas durvis. Paverot šīs durvis, aiz katrām no tām tiek izspēlēta atmiņu ainiņa. Jā, patiešām dīvaini, - Šekspīra laikos Londonā uz skatuves dekorācijās bija daudz durvju. Un tur ir kaut kāds sakars ar to, kā darbojas cilvēka galva, kad viņš rīkojas ar atmiņām, un kā darbojas tāds cilvēku izgudrojums kā teātris. Atmiņas durvis. Ienāk varoņi, izspēlē kaut kādas atmiņu situācijas, piemēram, kas saistītas ar smaržām. Spēcīgākais veids, kā tikt klāt atmiņām, ir smarža. Dīvaini, ka ļoti līdzīgu lietu izmantoja Lī Strasbergs, kurš Amerikā slavens ar to, ka viņš it kā atvasinājis Staņislavska sistēmu. Viņš strādāja ar slavenākajiem pēckara aktieriem Monro, Pačīno, un viņš nodarbojās ar tādu lietu, ko latviski varētu tulkot kā emocionālā atmiņa. Ja tu gribi, lai aktieris sāk raudāt, tad viņam nepietiek atcerēties to, kā viņš apglabāja savu nabaga vecmāmiņu. Ar to ir par maz, bet, ja viņam liek atcerēties, kāda bija tā smarža, kā smaržoja skujas un puķes, tad ir diezgan droši, ka aktieris tajā brīdī apraudāsies. Tad tās atmiņu durvis tiek izsistas uzreiz cauri. Vēl ir citi iemesli, kāpēc tā apsēstība ar stāstiem. Ja salīdzina ar viduslaikiem, kad cilvēkiem radās ideja par laika mašīnu, tad ar teātra līdzekļiem var diezgan tuvu modelēt šo ilūziju.

Hermanis: Viens vectēvs bija polis, viens - latvietis. Viņi abi bija apolitiski, neuzticējās ne vieniem, ne otriem, ne trešajiem. Abi visādos veidos tika vaļā no visādām armijām. Viens, kad viņu veda uz armiju, leca no vilciena, kruķījās ar dokumentiem. Otrs kara laikā aizveda savu ģimeni dziļi, dziļi mežā. Uztaisīja baraku ar lūkām, ar šaujamām atverēm. Viņam bija vienalga, kas tur nāca tuvumā - mežabrāļi vai sarkanie. Tā man liekas. Varbūt tas gluži tā nebija, bet man tā jau ir kā leģenda. Tas ir stāsts, kas labi izklausās. Kara laikā viens aiziet mežā ar visu savu ģimeni un viņš ir viens pret visu pasauli. Un viņš negrib vispār iedziļināties vēsturiskās peripetijās vai kaut kādās diskusijās pie Brīvības pieminekļa. Viņš vienkārši atšaudās. Es domāju, ka tas ir cienījams gadījums. Man viņš ir varonis, jo neļāva ar sevi manipulēt. Izstājās ārā, lai pastāvētu par ģimeni un bērniem. Mēs jau neesam pārbaudīti tā, kā viņi. Ja runājam par “Vectēva” izrādi, mums tā ir teorētiska lieta. Mēs taču nezinām, kā mēs uzvestos, ja mums būtu jāslēpj ebreji. Es domāju, ka ir bezjēdzīgi par to domāt.

RL: Kādā ziņā teātris ir labāka laika mašīna nekā kinematogrāfs?

Hermanis: Teātrim ir tā priekšrocība, ka tur tomēr sajūtas piedalās daudz vairāk nekā kino, jo viss notiek skatītāju klātbūtnē, ir tā fiziskā klātesamība. Kino jau tomēr ir tikai tāds paladziņš. Visu cieņu kino, bet tur tomēr nav tik daudz to taustekļu, ar kuriem pieskarties skatītājam. Pats galvenais, ko paši aktieri dara teātrī. Kaut vai “Klusuma skaņas”. Ir baigā cemme, ka mūsu paaudze nokavēja, ka tai nesanāca piedalīties 60. gados. Kad mēs gatavojām izrādi “Klusuma skaņas” par 60. gadiem, tad uz visu gatavošanās laiku un uz spēlēšanas laiku aktieri diezgan veiksmīgi ar laika mašīnas palīdzību dabūja un dabū tādas sajūtas.

RL: Bet tev ir sajūta, ka tu esi nokavējis to laiku?

Hermanis: Tad ir jārunā par pagātni. Ir skaidrs, ka pilnīgi bez izņēmuma visas manas izrādes, nu, ne manas, bet mūsu kolektīvās izrādes, kur es piedalos kā režisors, tās visas vieno šī īpašā saistība ar pagātni. Man ir 44 gadi un, ja skatās patiesībai acīs, tad mēs, mani vienaudži, mēs jau neesam 21. gadsimta cilvēki, mēs tomēr esam 20. gadsimta cilvēki, mēs šeit esam ciemos. Mēs esam svešinieki šajā laikā. Vecos laikos vecuma marasms cilvēkiem iestājās stipri vēlāk, viņi tikai lielā vecumā saka vaidēt, ka viņu jaunībā bija labāk, bet mūsu laikos tas iestājas stipri ātrāk. Tam varbūt sakars ar to, ka izmaiņas, kas notiek Rietumu sabiedrībā pēdējo 20 gadu laikā, ir notikušas tik strauji, ka laiki ir izmainījušies ārkārtīgi krasi. Tagad ir tāda sajūta... Šukšins teica par dzīvi laukos un dzīvi pilsētā, ka viņš jūtas tā, it kā viņam viena kāja ir laivā, kas ir krasta malā, un otra kāja ir upes krastā. Tā laiva slīd lēnām prom, un viņam arvien grūtāk ir nostāvēt un saglabāt līdzsvaru. Stipri līdzīgi es to izjūtu attiecībā uz sevi.

RL: Bet tu gribi palikt krastā vai būt laivā?

Hermanis: Es cenšos ar vienu kāju būt tur, bet es jūtu, ka laiks iet uz priekšu, un vai tik nebūs vienā brīdī jāizvēlas, jo es domāju, ka visi redz, ka Rietumu sabiedrībā šobrīd veidojas pavisam cita civilizācija. Es ticu, ka šobrīd veidojas kaut kāds pavisam savādāks humanoīds. Viņam jau vairs nav dažu dimensiju, kas piemita cilvēkiem pirms trīsdesmit gadiem. Veidojas jaunas spējas, bet tas jaunais humanoīds ir kaut kāda cita cilvēku formācija.

RL: Bet tu izjūti bailes, viņš tevi apdraud?

Hermanis: Viņi ir man sveši. Tādā ziņā ir bail, jo es zinu, ka es pie viņiem nepiederu. Es atļaušos būt banāls un citēt Brodski, kad viņš teica - visi tie Ļeņingradas ebreju draugi, ar kuriem viņš vēlāk satikās Ņujorkā, visi atzinuši, ka bijusi pēdējā paaudze, kurai vajadzība pēc kultūras vai intelekta dzīves ir bijusi liela viņu dzīves sastāvdaļa. Nākamajai paaudzei tās ir arvien mazāk un mazāk.

Hermanis: Varbūt tur varētu būt tāda teorija, ka tiem cilvēkiem un arī mums, kas dzīvojām Padomju Savienības laikā, tā sapņu pasaule, ideālā pasaule, bija ārzemes, un tagad, kad dzīvojam ārzemēs... Ja toreiz mums likās, ka tās ir ārzemes, tad tagad tā ir pagātne, tas ir 20. gadsimts, kad cilvēki tomēr dzīvoja citādi. Tagad jau cilvēki kļūst par tādām funkcijām. Tas veids, kā mēs dzīvojam - mēs izpildām funkcijas, mums katram ir vairākas funkcijas, mēs pārmetamies no vienas funkcijas uz otru - tieši tāpat kā ar datoru, kur ir gan enter, gan exit, gan delete. Tieši tādā pašā veidā mēs arī dzīvojam - it kā komunicējam ar draugiem, radiem, paziņām. Ja runājam par pagātni, tad pilnīgi ideāls laiks pagātnē ir 19. gadsimta beigas, 19. gadsimta otra puse. Man ir aizdomas, ka tas ir laiks, kad veids, kādā pasaule darbojās, bija visadekvātākais cilvēka proporcijai.

RL: Bet kas, tavuprāt, ir vajadzīgs, lai cilvēks dzīvotu visadekvātāk?

Hermanis: Cilvēks tomēr ir bioloģisks veidojums - ja ne pilnīgi, tad lielā mērā -, un tam tempam, kāds tagad ir uzņemts, cilvēki riktīgi netiek līdzi, un viņi tad arī kļūst par tādām funkcijām. Tas bija laiks, kad ceļam no Maskavas līdz Rīgai vajadzēja nedēļu.

RL: Vai, kā teica Sergejs Averincevs, kurš arī sevi dēvēja par 19. gadsimta cilvēku, - tajā laikā varēja pāriet ielu, jo nebrauca mašīnas...

Hermanis: Tad bija laiks apstāties, paskatīties lēnā garā riņķī, lēnā garā izrunāties ar visiem pēc kārtas. Mēs teātrī lietojam tādu profesionālu jēdzienu - “temporitms”. 19. gadsimta beigās bija cilvēkam visdraudzīgākais temporitms.

Pēc tam tehniskā revolūcija un progress visu sabojāja. Sāka uzņemt ātrumu, un tagad cilvēks, izkāris mēli, dzenas tam visam pakaļ. Un no turienes tā nostalģija pēc pagātnes. Kāpēc lai es, četrdesmitgadīgs cilvēks, diezgan veiksmīgs savā profesijā un visādās citās nozīmēs, kāpēc lai es šitā drausmīgi ņemtos ar to pagātni? Es taču neesmu kā tāda veca tantiņa, kura dusmojas, kāpēc jaunieši skaļi klausās mūziku kaimiņu dzīvoklī. Bet kaut kas mani tik ļoti vieno ar to tantiņu. Kā var to izskaidrot? Tātad, tam ir kaut kādi objektīvi iemesli. Tāpēc es pieņemu, ka tagad ir diezgan daudz tādu cilvēku, kuri izvēlas dzīvot pagātnē. Viņi izvēlas ignorēt šo laiku. Pēc Šukšina stāstu pirmizrādes pie manis atnāca Jurijs Noršteins, un mēs ilgi runājāmies. Viņš man ir etalons mākslā. Cik viņš jūtīgi strādā un kā viņš var knibināties. Tas ir tas, ko es runāju par 19. gadsimtu. Mans vectēvs, kurš Ulmaņa laikos bija kokgriezējs un pēc tam vēl Brežņeva guļamistabai grieza mēbeles, viņš jau arī savā ziņā bija tāds Noršteins. Visi amatnieki tolaik bija juriji noršteini. Tagad mēs antikvariātā par 20 latiem varam nopirkt lietu, ko tas cilvēks ir pusgadu taisījis ar savām rokām. Un Noršteina saruna man bija lielākais kompliments par izrādi.

RL: Tu neesi 21. gadsimta mākslinieks?

Hermanis: Nē, es noteikti neesmu, bet es zinu, kuri ir. Piemēram, manās acīs čempions ir Robērs Lepāžs. Latvijā viņa izrādes diemžēl nav rādītas, bet viņš skaitās supermodernākais pasaules režisors. Viņš maksimāli izmanto tehniskos brīnumus, bet pats galvenais, kā viņš skatās uz pasauli - kā uz kaut ko globāli lielu. Kā ar Google var dzenāties visur kur un tad lipināt visu kopā, tāpat viņš taisa savas izrādes. Bet redz, viņš ir no Ziemeļamerikas, un tur ir tā atšķirība starp to, kas ir Eiropas bagāža un Ziemeļamerika, turklāt viņš ir no franču Kanādas. Viņam nav tās mugursomas, tāpēc viņam ir daudz vieglāk lēkāt riņķī. Viņos nekad nebūs tā dziļuma, tās dekadentiskās grimases, kāda ir mums, eiropiešiem. Tas ir vecais stāsts par cīņu ar civilizāciju. Tāpat kā romieši ar savu civilizāciju vinnēja grieķus, tāpat arī tagad pasaulē... Būtībā jau eiropieši paši radīja Ameriku, viņi radīja to civilizāciju. Es pirmdien sākšu iestudēt Vīnē Burgtheater jaunu amerikāņu dramaturga Treisija Letsa lugu, tā ir tāda ģimenes sāga, kur darbība notiek vienā amerikāņu ģimenē mūsdienās. Viņiem tur galīgi neiet, bet tie cilvēki lugā pārstāv akadēmiskās aprindas - dzejnieki, filologi, profesori. Amerikāņi jau nav tikai tizlie hamburgerēdāji, 90 % Nobela prēmijas laureātu ir ASV pilsoņi. Tā izrāde ir par amerikāņu intelektuāļu pašsajūtu ASV pirms Obamas. Tā pašsajūta ir ļoti čābīga. Kad es skatījos vienu šīs lugas versiju, ņujorkieši man teica, ka šis teksts ļoti precīzi atspoguļo to beigu sajūtu, kāda bija Amerikas intelektuāļiem. Jo tajā nav runa par ekonomisko krīzi, bet ir runa par kaut kādām beigām. Romantiskā Amerikas ideja ir beigusies, tās vietā nāks kas cits. Obama jau nav nekāds pestītājs, bet viņš iemieso sevī cerību, kaut gan, manuprāt, viņš iemieso nevis beigas, bet sākumu jau nākamai pakāpei. Kāpēc es par to sāku runāt... Es runāju par kultūras un civilizācijas sadursmi, jo ASV projektu izdomāja eiropieši, tāpat kā eiropieši ir autori PSRS projektam. Marksisma idejas jau radās vecajā labajā Eiropā. Vienkārši Austrumeiropa un Krievija bija tas izmēģinājuma poligons, kur šis eksperiments tika veikts. Tāpat ASV arī ir eiropiešu eksperiments. Tās ir divas laboratorijas, kur tika izmēģināti divi jauni modeļi, kā varētu cilvēku sabiedrību jaunos veidos attīstīt tālāk. Es esmu ļoti priecīgs, ka man ir izdevies piedalīties visos šajos eksperimentos. Es ne tikai Padomju Latvijā, bet arī Amerikā esmu nedaudz dzīvojis.

RL : Vai tu atceries to pirmo reizi, kad nonāci Rietumos?

Hermanis: Tā bija smarža, kad es izgāju caur tuneli pie Fridrihštrāses Berlīnē, kur pārbaudīja dokumentus. Pirmais, kas man ieblieza, bija smarža, Rietumu kapitālisma smarža. Visur skanēja Lambada un smaržoja kaut kas starp košļenēm un saldām, saldām smaržām. Tas bija mēnesi pēc mūra krišanas, bet joprojām vēl pārbaudīja dokumentus. Bija decembris. Kad es kasierei lūdzu Rīgas dzelzceļa stacijas lodziņā biļeti uz Zviedrijas pilsētu Malmi, viņa nemirkšķinot aci pārdeva biļeti. Tai pašā lodziņā, kur pārdeva biļetes uz Koknesi. Kad es Berlīnē iekāpu vilcienā, kas iet uz Malmi, kontrolieri šķobīja seju, bet respektēja. Par 34 rubļiem biļete līdz Malmei. Draugi no Malmes aizveda mani uz Oslo, kur es prasīju politisko patvērumu, jo man armija dzinās pakaļ. Oslo jau sēdēja Žeņa Ščapovs, kurš jau bija profesionāls emigrants un bija iestājies darbā fabrikā. Pēc tam es veselu nedēļu dzīvoju kopā ar kaut kādiem kosoviešiem nometnē.

Mums deva naudu, un katru dienu varēja iet uz Munka muzeju, bet palika garlaicīgi. Un tā kā man bija saistība ar Rīgas kinostudiju, tad sarunāja ar kaut kādām komisijām, ka es drīkstēju braukt atpakaļ, un es atbraucu atpakaļ.

RL: Vai tev ir tādi politiskie uzskati, par kuriem tu vari teikt, ka tie tev nemainās?

Hermanis: Nupat sāk mainīties. Te bija tāda kampaņa, lai apspriestu visādas idejas par to, kā uzlabot dzīvi. Viņiem tas nesanāca, un paši vainīgi, ka to darīja zem Zatlera izkārtnes. Zatleru jau neviens riktīgi neuzskata par prezidentu, pēc statistikas vismaz 53 %. Un izrādās, ka viņi to ideju bija nofenderējuši no igauņiem. Man šovasar igauņi stāstīja - viņiem tas esot noticis nopietnos apmēros. Viņiem pirmajā reizē vien dažādās Igaunijas vietās kopā sanāca 12 000 cilvēku, un katram bija kaut kāda ideja. Un viņi joprojām turpina regulāri tikties. Man viens no idejas autoriem mēģināja apstāstīt, ko viņi tagad perina. Viņi saprot, ka partiju sistēma ir neauglīga. Lai arī mums liekas, ka Igaunija ir brīnišķīga valsts, tur jau arī aiz katras partijas stāv kādi astoņi onkuļi, kas īstenībā to lietu manipulē. Un viņi Igaunijā saprot, ka partijas nepārstāv tautas intereses, un tad viņi mēģina izdomāt trešo ceļu - nevis prezidentāla valsts, bet atrast trešo ceļu, kur cilvēki pašorganizējas un mēģina uzlabot dzīvi, iztiekot bez politiķiem. Ķīlis vai kurš bija nofenderējis no igauņiem to ideju, bet viņam nekas nesanāca. Tagad mēs varam cerēt, ka igauņiem izdosies kaut ko gudri izdomāt, un tad mēs varēsim to ideju piesavināties.

Jaunais Rīgas teātris vienmēr ir bijis apolitisks teātris. Tas ir vienīgais teātris, kur pēdējo 18 gadu laikā nav bijis neviens remonts, jo nevienā valdībā, ne pilsētas vadībā nav sēdējuši cilvēki, kuri mums būtu parādā un kuriem vajadzētu to remontu. Tas katram ezītim skaidrs - lai dabūtu naudu remontiem, tur jābūt kaut kādai ieinteresētībai. Mūsu gadījumā nekad tā nav bijis.

RL: Un tu gribētu taisīt politisku teātri?

Hermanis: Man ļoti patīk, ka mūsu teātris ir nobružāts. Man patīk, ka mūs teātrim ir 20. gadsimta šarms.

RL: Bet Vācijā, kur tu strādā, lielākā daļa teātra režisoru ir kreisi orientēti?

Hermanis: Tā bija līdz šim. Tagad situācija varētu mainīties. Es domāju, tas ir saistīts ar to, ka 20. gadsimta otrajā pusē māksla, kultūra bija kreiso monopols. Tas bija ierocis viņu rokās. Tagad nekomerciālo mākslu patērē un finansē, pateicoties turīgiem cilvēkiem, kuriem ir laba izglītība un profesija. Parastai tautai jau tagad kultūra un māksla ir pie kājas. Viņiem - televizors un čempionu līga futbolā. Arī Vācijā viņi sāk saprast, ka ir jāmaina sabiedrotie. Kas šodien lieto nekomerciālo mākslu? Kas lasa grāmatas, kas pērk grāmatas? Kas iet uz teātriem Rietumeiropā? Tie pārsvarā ir solīdie cilvēki. Man likās, mākslinieki Rietumeiropā ir kreisi tāpēc, ka nav izvēlējušies pareizo sabiedroto. Ja tautai Latvijā palūgtu nobalsot, vai ir vajadzīgas bibliotēkas, teātri un tamlīdzīgi, tad gandrīz visi nobalsotu, ka nekas tāds nav vajadzīgs. Bet tas ir tieši tas pats, ja es saviem bērniem prasītu, ko mēs ēdīsim pusdienās un brokastīs, tad viņi teiktu, ka ēdīsim tikai košļājamās gumijas. Viņu viedoklim tādā lietā kā kultūra nav nozīmes.

RL: Kurš viedoklis būtu jāņem vērā?

Hermanis: Ja jaunlatvieši, kuri bija izglītoti cilvēki, nebūtu nodefinējuši to Latvijas lietu, tad nekādas Latvijas valsts vispār nebūtu. Valsts pamatu pamats ir kultūra.

RL: Bet vai, tavuprāt, Latvijas sabiedrībai vēl ir kādas izredzes? Pirms gadiem sešiem tu teici, ka Latvija ir pārvērtusies par garlaicīgu Dāniju un latvieši to ir pelnījuši.

Hermanis: Viens tāds gadījums Francijā, kas visiem atvēra acis, bija lielais mākslas profesionāļu streiks. Tas streiks pilnībā izgāzās, jo izrādījās, ka tauta viņus neatbalsta. 1968. gadā Aviņonas festivāls pēc Sorbonnas bija otrs epicentrs. Tad izrādījās, ka 2005. gadā Aviņonā šis pats numurs vairs negāja krastā. Izrādījās, ka vairs nav nekāda pamata nekomerciālu mākslu saistīt ar kreisuma ideju. Tieši otrādi. Tas, ka Eiropā tiek virzīta nauda kultūras un mākslas atbalstam, ir tikai un vienīgi lobiju nopelns. Lobiji - tie nav nekādi kreisie.

RL: Kas tevi tā aizkaitināja, kad tu pirms pāris nedēļām teici - ja no JRT nokritīs kaut matiņš, tad visiem te būs darīšana ar Putinu un Gorbačovu? Vai Jaunais Rīgas teātris ir apdraudēts?

Hermanis: Mēs varam atcerēties to pašu Šapiro gadījumu. Teātra likvidācija pēc tam izsauca politiskas sekas. Viņš pārstāvēja teātri, kas pasaulē bija ļoti plaši pazīstams. Vienkārši bija ļoti daudz jautājumu pavisam citā valstī par to, kāpēc teātris tiek likvidēts. Es uzdrošinos apgalvot, ka mūsu teātris ir ar daudz nozīmīgāku vārdu nekā Šapiro teātris tolaik. Šapiro teātris bija zināms Maskavā, Krievijā. Mums ārpus Latvijas ir daudzi draugi un atbalstītāji. Viņi arī lasa avīzes un apmēram zina, kas te notiek.

RL: Bet vai tev ir nepieciešams dzīvot Latvijā, lai taisītu tādu teātri, kādu tu taisi?

Hermanis: Bez šaubām. Es kā režisors, kā amatnieks varētu ģimenei pelnīt naudu, strādājot ārzemēs, bet te jau ir runa par Jaunā Rīgas teātra trupu. Ja ar JRT izrīkotos tāpat kā ar Šapiro teātri, tad visiem, kas zina kontekstu, skaidrs, ka būtu skaļa politiska rezonanse ārpus Latvijas. Pilnīgi droši. Tagad avīzē raksta, ka grib likvidēt Daugavpils teātri. Tad, kad pavisam nolikvidēs, viņi varēs taisīt trobeli, cik uziet, bet būs jau par vēlu. Es esmu pārliecināts, ka teātris ļoti labi var darboties tikai tad, ja tas ir iesakņojies konkrētajā vidē. Kā Jaunais Rīgas teātris Rīgā un Latvijā. Teātris ir tāds žanrs, kas pa īstam darbojas tikai šeit un tagad. To transplantēt un konvertēt ir diezgan riskanti, līdz galam tas nestrādā. Tas ir vācu teātra mīnuss, ka aktieri un režisori rotē pa trim vāciski runājošām valstīm. Viņi aizbrauc, nepaspēj izpakot čemodānus, kad viņi jau gaida nākamo adresi. Tāpēc viņu teātris ir virspusējs, tas nesadraudzējas ar vietējās pilsētas iedzīvotājiem. Kad es lietoju savu metodi Ķelnē un taisīju izrādi par ķelniešiem, publika uzreiz to ārkārtīgi novērtēja. Viņi uzpazina savējos uz skatuves, savu dzīvi, kas reti kad notiek vācu teātrī.

RL : Vai tev ir bail uzsākt jaunu izrādi?

Hermanis: Par bailēm to nevar nosaukt. Drīzāk ir azarts. Visa tā režisora padarīšana lielā mērā balstās uz blefošanu. Tev ir jāpārliecina pārējie par kaut kādu vīziju, par kuru tu pats līdz galam neesi pārliecināts, tikai nedrīksti teikt. Tas lielā mērā darbojas uz blefošanu. Teātris jau balstās uz mānīšanos, un skatītājs grib, lai viņu apmāna. Bet tā, lai ticami apmāna.

RL: Tavu izrādi “Klusuma skaņas” vācieši neuztvēra viennozīmīgi, jo viņiem 68. gads asociējas ar vēsturiskā pagrieziena punktu, kur radās paaudze, kas protestēja pret to, ko darīja viņu vecāki pirms tam, un tas, ka izrādē nebija politikas, viņiem nebija saprotami.

Hermanis: Mēs tikko Zalcburgas festivālā nospēlējām četras izrādes, un mums pateica, ka tas bijis galvenais Zalcburgas festivāla notikums teātra žanrā. Mums bija problēmas ar vācu kritiķiem, jo viņus uztrauca fakts, ka esam apgājuši politiku vispār. Tajā izrāde daudz kas ir apiets. Tur nav nekā par lauksaimniecības problēmām, nekā nav par filatēlistiem. Tur viņiem taisnība. Viņiem 68. gads pārsvarā saistās ar politiku, bija asinis, upuri, Dučke.

Viņiem ir visādas vardarbīgas epizodes no tā laika perioda. Un vācu kritiķi nekad negrib izskatīties muļķi, un viņiem gribējās piesieties, ka mēs esam apgājuši politiku. Ar publiku mums nekad nevienā vācu pilsētā nav bijušas problēmas. Kad spēlējam šo izrādi Rietumeiropā, es cenšos viņiem paskaidrot kontekstu. Valentīna Freimane man teica, tajā laikā Valsts drošības komiteju daudz vairāk uztrauca nevis politiskie disidenti, bet tādi cilvēki, kuri uzlika mīksto visai tai sistēmai, kas ignorēja faktu, ka viņi dzīvo Padomju Savienībā. Tas viņus tracināja vairāk nekā tie, kuri rakstīja politiskas skrejlapas vai karināja sarkanbaltsarkanos karogus. Tie bija dzejnieki, gleznotāji, mākslinieki 60. gadu beigās. Viņi no tā visa taisīja hepeningu. Viņi 60. gadu revolūciju šeit veica estētiskā līmenī. Juris Zvirgzdiņš man parādīja lielu fotogrāfiju, kur trīsdesmit cilvēki sēž Vecrīgā. Tāda kā lielas ģimenes bilde. Un Juris man saka - tas esmu es, bet visi pārējie 70. gados no Latvijas izbrauca. Tajā laikā latvieši, krievi, ebreji - visi bija kopā. Radošā jaunatne tad bija tik internacionāla, kādai Rīgā pienāktos būt. Pēc tam tā vairs nekad nav bijis. Vēl 90. gadu sakumā Ņujorkā man vajadzēja nodot sveicienus tiem, kuri tajā laikā te visur piedalījās. Tā ir tā lielā atšķirība ar to laiku, kā tas bija Rietumos.

RL: Tas nozīmē, ka izrāde nav konvertējama...

Hermanis: Kā es teicu, pa īstam teātris strādā tikai tajā vietā, kur viņš ir uztaisīts. Citur tā ir eksotika.

RL: Arī “Garā dzīve”, kas ceļo visvairāk, tiek uztverts kā eksotisks produkts?

Hermanis: Šovakar “Garo dzīvi” rāda Stokholmā. Bail iedomāties, kas notiek zviedru galvās, kad viņi skatās to izrādi. Viņi droši vien domā - tā, šitie ir tie nabaga izdrāztie latvieši. Kā mēs viņiem toreiz ar tiem leģionāriem nepalīdzējām... Ar bankām ar’ nesanāca, un tagad viņiem jāmeklē kartupeļu mizas miskastē. Viņi skatās tādā veidā. Un ko mēs tur varam padarīt...

Es par vāciešiem joprojām brīnos. Tas, kā viņi ar savu vēsturi joprojām ņemas. Mēs tikko ar Moniku Pormali uztaisījām Ķelnē izrādi par hasīdiem. Mums nebija nekāda mājiena. Mēs varējām to pašu izrādi par uzbekiem taisīt. Tā bija nejaušība. Tik un tā pēc izrādes bija viedoklis, ka mēs viņiem parādot, cik tie ebreji ir brīnišķīgi cilvēki - lai vāciešus atkal varētu aplikt, lai viņos atkal atmodinātu vainas sajūtu. Es skatījos Tarantino pēdējo filmu. Labāk viņš to nebūtu taisījis. Pārāk primitīvi viņš tur montē kopā lietas. Es brīnos par vācu aktieriem. Laikam jābūt baigai vēlmei iefiltrēties Holivudā, lai tādi cienījami aktieri piedalītos pilnīgā marasmā, kur viņu tautas vēsture parādīta ļoti nesarežģītā veidā.

RL: Brodskis savulaik teica, ka viņš gribētu būt tādā situācijā, ka viņš nezina, kas ir PSKP CK ģenerālsekretārs vai ASV prezidents...

Hermanis: Tas būtu kolosāli. Mums teātrī ir viena aktrise, kura jau vairākus gadus nodarbojas ar budismu. Viņa par tām krīzēm tikai paņirgājas. Tas, protams, ir apsveicams līmenis. Pēdējā laikā neko labāku neesmu dzirdējis par plānu, kas radās šovasar - tūkstoš hektāru teritorijā pie Rūjienas uzbūvēt meditācijas centru. Ja tas izdosies, nekas brīnišķīgāks nav iespējams. Uzrīkot tur valsti valstī. Vecumdienās mēs tur visi varētu būt. Kā Brodskis ar draugiem 60. gados fantazēja par to, vai pienāks tādi laiki, kad Prusta romānus turpinājumos publicēs centrālā avīze Izvestija. Kad uztaisījām izrādi “Latviešu mīlestība”, bija tāds viedoklis, ka tā ir ņirgāšanās par latviešiem. Mums gan iedeva literatūras gada balvu, es braucu uz Ventspili to saņemt, mašīnā klausījos Latvijas Radio 2 un domāju, ka tā varbūt arī apzināti ir ņirgāšanās par latviešiem. Bet laikam tomēr nē. Mēs it kā runājam vienā latviešu valodā, bet tie ir pilnīgi citi cilvēki. Man liekas, ka kaut kas viņiem ir pietrūcis. Kas man liek tik augstprātīgi domāt, ir tas, ka viņi ar savu viedokli visu laiku ir dominējuši, kā jāorganizē dzīve šajā zemē, un tomēr visu laiku atduras. Ir pamats domāt, ka viņi tomēr ir stulbi. Latviešu tautas vairākums ir vienkārši stulbs. Es pirms nedēļas lasīju vācu mācītāju novērojumus 17. un 18. gadsimtā par latviešiem. Merķelis nav bijis vienīgais. Jāatzīst, ir arī pozitīvi novērojumi, piemēram, ka latvieši ir čakli, bet pārsvarā vērojums ir tāds, ka viņi pirmo reizi redz Eiropā tautu, kas nespēj loģiski domāt. Galvenais, kas latviešiem tiek pārmests, ka viņi neloģiski plāno savu uzvedību, neizdara secinājumus, tikai ietiepīgi kāpj uz grābekļiem un nespēj organizēties, nespēj kolektīvi pieņemt lēmumus un tiem sekot. Varbūt nav ko daudz satraukties, jo cik tad ilgi latvieši pastāv. Varbūt nemaz nav tā paredzēts, ka latvieši varēs dzīvot tādu pašu dzīvi kā Dānijā. Jāatzīst, ka mums varbūt bioloģiski ir cits starta kapitāls. Mums varbūt jābūt priecīgiem, ka esam vienā līgā ar Moldāviju vai Rumānijas čigāniem.

Hermanis: Man Latvija saistās ar cilvēkiem, ar Latvijas ainavu, ar klasisko Latvijas kultūru. Nekur pasaulē māksla nav tik ļoti romantiska, caurspīdīgi jūtīga, tāds plīvurs, kāds ir Fricim Bārdam, Skalbem, kāds ir arī Latvijas glezniecībā, tik ļoti jutīgs pieskāriens. Tā nav konvertējama lieta. Neviens Frici Bārdu nekad nepārtulkos un, pat ja pārtulkos, tad tik un tā neviens nesapratīs. Tā ir hermētiska lieta, ko tikai savējie var novērtēt. Tas ir kopums, kas man ļauj būt priecīgam, ka es esmu latvietis. Pārējais, ko tie latviešu dukši sastrādājuši... es māku tās lietas atdalīt. Man nav tā, ka latvieši visi ir lūzeri un čau.