Cik naudas dot humanitārajām disciplīnām

“Citējot ministres Tatjanas Koķes izteikumu: “papētiet valsts programmu rezultātus sociālajās zinātnēs, un, kad jūs man atnesīsiet superargumentus, tad arī palīdzēsim viņiem atrast līdzekļus”, [to] mūsuprāt, nevar attiecināt uz valsts pētījumu programmu Letonika [..] Uzskatām, ka jautājums par Letonikas programmas rezultātiem līdz ar Jūsu publikācijas negatīvo toni ir aktualizējies un prasa lielāku skaidrību, jo nevaram piekrist mūsu ilgstošā un sabiedriski nozīmīgā darba nopulgošanai.”

Kolektīva vēstule laikrakstam Diena

Filozofijas studiju laikā es un daži mani kursa biedri bijām ļoti aizrāvušies ar Pola Feierabenda “anarhistisko epistemoloģiju”. Bija laiks, kad Pētera Laķa iedvesmoti, saujiņa filozofijas studentu ļoti aktīvi interesējās par tā saukto “zinātnes filozofiju”. Pols Feierabends nāca “pēc Popera”, kurš, savukārt, iedeva mums, kas simpatizēja analītiskai filozofijai, elegantus ieročus populāru loģisko kārtulu veidolā, kā kritizēt “metafiziķus” – gan kursa biedrus, gan pasniedzējus, kuri vairāk interesējās par, kā mums likās, bezjēdzīgām lietām – Huserla, Heidegera, krievu u.c. filozofijām. Viena no vissvaigākajām atziņām, kas strāvoja no Feierabenda darbiem, bija radikālā tēze, ka nav jau loģisku kritēriju, ar kuru palīdzību demonstrēt, ka zinātniskās zināšanas ir labākas (patiesākas, utt.) nekā maģiskā domāšana vai reliģija. Tas, kas atšķir zinātniskās zināšanas mūsdienās, ir to augstāks sociālais statuss. Proti, zinātnieka teiktajam, rakstītajam tic ar lielāku sparu, jo valda uzskats un konvencija, ka tieši tā ir pareizi. Savukārt, maģija un reliģiskas zināšanas tiek (sociāli!) degradētas un atstātas emociju un iracionalitātes laukā kā tādas, kas pēc definīcijas ir kļūdainas. Vēl vairāk, zinātnieki cītīgi paši piestrādā pie tā, lai kultivētu un uzturētu šo epistemoloģisko imperiālismu.

Dažus gadus vēlāk nācās aktīvi apgūt Deirdras Makkloski ļoti saistošos pētījumus par to, ka ekonomikas zinātne savu īpašo svaru rīcībpolitikas ietekmēšanā iegūst nevis tādēļ, ka atklāj būtiskas patiesības, bet drīzāk gan tādēļ, ka ar retoriskiem līdzekļiem apbruņo politiķus, lai viņu lēmumi un rīcība izskatītos attaisnojoši solīdi un kompetenti. Makkloski patiesībā ir viena no redzamākajām retorikas novirziena pārstāvēm ekonomikā, kura atļaujas “no iekšienes” ārdīt ekonomistu pašpārliecinātību, demonstrēt, ka pētījumi nav nekas vairāk kā sarežģītas statistiskas manipulācijas bez saiknes ar reāliem procesiem, un tām nereti ir graujošas rīcībpolitiskas sekas. Protams, arī socioloģijā ir skola, kas sīki apskata to, kā tiek vākti dati, veidotas anketas, analizēti un interpretēti dati, ir virkne pētnieku, kas demonstrē, cik maz vai vispār nemaz var ticēt aptauju rezultātiem un interviju analīzes secinājumiem. Ar mazākiem panākumiem, un tomēr, varētu demonstrēt arī dabaszinātņu grūtības noskaidrot patiesību. Atcerēsimies kaut vai populāro Bastiāna van Frāsena tēzi, ka nav svarīgi, vai dabaszinātņu secinājumi ir patiesi, ka tik tie ir empīriski adekvāti.

Morāle: attiecībā uz loģikas, epistemoloģijas un zinātniskuma standartiem ir ļoti grūti izšķirt, vai kaut kas ir nepārprotams ieguldījums zinātniskas patiesības uzkrāšanā, bet kāda cita pieeja tāda nav. Pārāk daudz kas izriet no konkrētās sabiedrības, noteiktas “cilts” – zinātnieku – konvenciju un hierarhiskas autoritātes pārsvara atzinumos un lēmumos par to, kura teorija, pieeja, secinājumi ir labāki. Visai divdomīgi un patvaļīgi veidojusies sabiedriska autoritāšu hierarhija itin bieži spēlē lielāku lomu, salīdzinājumā ar “aukstiem” loģiskiem argumentiem.

Tomēr tas nebūt neatceļ citu tēmu – sabiedrības naudas tērēšanu un ieguldīšanu zinātniskā darbībā. Nevar izmantot argumentum ad ignorantiam jeb atsaukšanos uz nezināšanu vai pierādījuma grūtībām, lai atceltu pašu uzstādījumu. Krietnais lasītājs, protams, saprot, ka publiskās naudas piešķīrums nozīmē, ka kāds prasītājs naudu dabū un kāds – nē. Lai uzturētu sistēmu un arī nesaņēmušie “neizstātos un spēlētu tālāk”, nepieciešami vismaz daži attaisnojumi. Godīgi sakot, arī šajā ziņā tas nemaz nav tik vienkārši – uzreiz piedāvāt vieglu formu, kā nonākt pie sakarīgiem lēmumiem. Neskatoties uz to, sekmīgi piemēri un metodoloģijas pastāv. Teiksim, var vētīt zinātniskās darbības ekonomisko atdevi. Daudzas valstis var parādīt, ka tādi un tādi ieguldījumi zinātnē x (visbiežāk gan dabaszinātnēs) dod tādu un tādu IKP pieauguma procentu. Līdzīgā kārtā ekonomiskās ietekmes pētījumi (impact studies), raugās, kā ieguldījumi zinātnē daudzkāršojas citās jomās. Var arī, piemēram, noteikt, cik un kā darba tirgū atmaksājas tās vai citas disciplīnas apgūšana augstskolā (kas ļoti ierobežotā izpratnē, bet tomēr rāda kādas konkrētas zinātniskas disciplīnas “ienesīgumu”).

Ļoti klaji publiskās naudas atdevi vētī ASV. Te ir gan programma, gan likumdošanas akti, kas regulē efektivitātes mērījumus un spēj vienkārši kvalificēt, kur nodokļu nauda tērēta nepareizi un kur pareizi. Nu labi, ja tik eksaktas vai tehnokrātiskas izvēlnes neiet pie sirds, var ieteikt paraudzīties uz Norvēģijas zinātņu attīstības stratēģiju, kur humanitāro zinātņu attīstība tiek nosaukta par centrālo pīlāru visas Norvēģijas attīstībai. Te savukārt tiek sagaidīts, ka humanitārās zinātnes aktīvi veicinās inovāciju praksi, ietekmēs sabiedriskos procesus, rīcībpolitiskus lēmumus un visādi citādi būs sabiedrībai nozīmīgas. Protams, bez “ārējas nozīmības” kritērijiem ir arī iekšējie, disciplīnas kvalitātes kritēriji, tādi kā citējamība, publikācijas augstākās raudzes starptautiskajā periodikā. Dabiski, te ir atšķirības starp dabaszinātnēm un sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Dabaszinātnēs labs raksts ir vairāk vērts nekā monogrāfija, turpretī humanitārajās zinātnēs nereti ir otrādi. Daudzas valstis, piemēram, Apvienotā Karaliste, regulāri vērtē universitāšu nodaļas (visās jomās!) un institūtus no iekšēju un ārēju kvalitātes standartu viedokļa. Te nacionālas nozīmes pētījumi ienes vismazāk “zvaigznīšu”, bet pasaules līmeņa pētnieciskā darbība – visvairāk.

Šo piemēru uzskaitījuma morāle ir skaidra. Nav sarežģīti izmantot jau izstrādātu metodiku, lai demonstrētu, cik pareizs ir lēmums piešķirt sabiedrisko finansējumu konkrētiem humanitāro zinātņu pētījumiem. Es pieņemu, to zina arī humanitāro zinātņu pārstāvji Latvijā. Kāpēc tad šī vienkāršā argumentācija netiek izmantota?

Lai nu kā tur būtu ar kritērijiem, tomēr ir lietas, pat vienkārši labas uzvedības priekšraksti, kuru pārkāpšana automātiski izraisa jautājumu par publiskās naudas piešķīruma pamatotību.

Pirmais: neaizņemies neprasot. Plaģiātisms ir nāves grēks zinātnē. Pat aizdomas par ko tādu nozīmē, ka tam, uz kuru mesta šaubu ēna, jāsper zemes gaisā, lai pierādītu, ka tām nav pamata. Pēc vairākām Paula Bankovska publikācijām, kurās korekti, bet nepārprotami norādīts uz iespēju, ka filozofiska teksta tulkojums ir “patapināts” no miruša cilvēka manuskripta, nav sekojusi nekāda reakcija. Manuprāt, satraukumam būtu jāaug pašā disciplīnā.

Otrais: strādā ar jēgu. Argumenti par izcilo ieguldījumu un gadu darbu kā pamatu neapstrīdamam ieguldījumam balstās uz “tautas gudrību” jeb, citā kontekstā – “darba vērtības teoriju”. Saka, ka darbs rada vērtību – pats strādāšanas fakts, arī, ja tas ir bezjēdzīgs, nevienam nevajadzīgs, neražīgs. Diemžēl bez apmaiņas elementa īsti nav nozīmes tam, ko un cik kāds ir strādājis. Ir apstākļi, kuros labāk ir pat nedarīt neko, nekā rosīties. Trešais: cieni vecākos un izcilākos. Latvijas oficiālie filozofi nerespektē rīdzinieka sera Jesajas Berlina piemiņu un devumu. Oficiālie filozofijas iestādījumi – institūts un nodaļa vienkārši ignorēja Berlina simtgades pasākumus. Izcilākais 20. gadsimta filozofs, kas saistīts ar Rīgu un nekad šo saikni nav noliedzis, sers Jesaja Berlins, kā izrādās, ir tukša skaņa Latvijas oficiālajiem filozofiem. Viņš ir svarīgs Latvijas Universitātes rektoram vai Sociālo zinātņu fakultātei, bet ne jau filozofiem. Pat tīri pragmatiski raugoties, tad, kad Berlina līdzgaitnieki un radinieki jautā, kāpēc Rīga neveido ikgadējus kongresus, neveido institūtu, nesarunā ar Wolfson College Oksfordā stipendijas (kas būtu itin viegli izdarāma lieta), neizdod Berlina grāmatas, nav ko atbildēt. Nav ko atbildēt, kad Henrijs Hārdijs pauž izbrīnu – vai tiešām Rīgā ir arī filozofijas nodaļa un institūts? Ņemot vērā garām palaistās iespējas nozīmi un to, ka šo ignoranci uztver kā demonstratīvu (sers Jesaja bija ebrejs), patiešām rodas jautājumi, ar ko nodarbojas Latvijas oficiālā filozofu kopa. Kas ir tas tik svarīgais, kas pārsver cieņas izrādīšanu šeit dzimušajam augstas raudzes filozofam?

Nobeigumā viena blakuspiezīme. Latvijā mēdz paņirgt par kārtējiem britu zinātnieku atklājumiem dīvainos, pat smieklīgos sadzīves jautājumos. Nereti gan tie ir tādi ekstrēmāki gadījumi no liela skaita visnotaļ prātīgu pielietojamās izpētes projektu masas. Savukārt Latvijā, tieši pretēji, trūkst regulāru, mēreni kvalitatīvu pētījumu par piezemētām “matērijām”, kuros var izkopt zinātniskās iemaņas un radīt arī praktiski izmantojamus secinājumus, veidojot atziņu bāzi mazāk tradicionāliem pētījumiem un lielu konkurenci cilvēku un projektu ziņā, lai tā rezultātā taptu daži ļoti izcili pētījumi.