Es elpoju dziļi

Par kādu kinoskatīšanās pieredzi

Filmā par Šerloku Holmsu ir epizode, kurā izslāpušais doktors Vatsons šausmās ierauga ūdens glāzē peldam cilvēka aci, ko slavenais detektīvs skaidro ar eksperimentu, pārbaudot versiju, ka cilvēka acī saglabājas pēdējā redzētā attēla nospiedums, tātad šajā gadījumā – slepkavas tēls. Kino noteikti ir atstājis nospiedumus manī, iespējams vairāk nekā pieredze, kaut drīzāk – kino pats ir kļuvis par pieredzes daļu. “Īsti neatceros, tas notika dzīvē vai filmā,” (es savukārt īsti neatceros, vai viņa teica “sapnī” vai “dzīvē”) saka Tildas Svintones varone Džārmuša filmā “Kontroles robežas”. Viņai šī atcerēšanās ir fatāla, filmu citātiem kļūstot par tālāko notikumu ceļazīmēm.

Kino pie manis atnāca vispirms caur fotogrāfiju, precīzāk, poļu žurnāliem Ekran. Mammas rūpīgi krāti un pelēkos vākos iesieti, tie veselā rindā viens otram blakus stāvēja grāmatu plauktā aiz stikla durtiņām. Ekran sadzeltējušās lappuses varēju šķirstīt stundām ilgi, īpaši priecājoties par dienām, kad mājās paliku viena. Mazliet palasīt pāris pikantas vietas no turpat plauktā stāvošās Ērvina Šova “Vienam daudz, otram maz” , bet pēc tam uzreiz ķerties pie Ekran pasaules likās labas dienas secība, kuras dēļ mierīgi varēju izlaist ģimenes braucienu uz jūru, aizbildinoties ar sliktu dūšu. Kino fotogrāfijas varētu iedalīt portretos un filmu kadros. Visas aktrises uz žurnāla vākiem, pateicoties tā laika modei un droši vien arī tipogrāfijai, izskatījās ārēji līdzīgas – izteiktas krāsas acīm, oranžīgām lūpām, mazliet iesārtiem vaigiem, vārdu sakot, skaistas. Bridžita Bardo, Sofija Lorēna, Katrīna Denēva, Odrija Hepberna (viņai ir seja, kurai, liekas, nāve nekad nepieskarsies), Eva Kžiževska, Barbara Briļska, reiz arī Vija Artmane, viņas visas kopā radīja kaut kādu pārsātinātu un iekšējā pretrunīguma dēļ neiespējamu tēlu. Ar vīriešiem, atceros, man gāja vieglāk un uzreiz bija skaidrība – Alens Delons ir aizdomīgi glīts, vīrietim jābūt kā Žerāram Depardjē, bet visinteresantākie patiesībā ir tie, kas parasti nav uz vāka, tas ir, režisori. Un vispār, vāki nav domāti, lai skatītos, bet atšķirtu, un tieši tur, iekšpusē, arī slēpās pats aizraujošākais – kino kadri. Plīvojošs aizkars, nepabeigta kustība, pavērtas lūpas... tas viss liecināja, ka šis ir tikai mirklis starp pirms un pēc, bija un būs. Iespējams, te iederas piesaukt Rolāna Barta esejā “Trešā nozīme” aprakstīto nošķīrumu starp fotogrāfiju un fotogrāfiju ar filmas kadru, kuru franču kritiķis un kas tik ne, tik ļoti mīlējis vērot. Bartam kadrs no Eizenšteina filmas “Ivans Bargais” ir apstādināta kustība, kadrs ir citāts, tas piedāvā fragmenta iekšpusi, ko nevar panākt ar gleznu vai vienkāršu fotogrāfiju. Manā gadījumā atšķirībai starp Ekran fotogrāfiju un kustīgo attēlu uz ekrāna zināma loma pienākas arī televizoram. Viena no bērnības epizodēm ir kāds silts vasaras rīts laukos (patiesībā lauki tie likās tikai tad), kad vecmāmiņa mums ar dvīņu brāli paziņo: “Bērni, šodien mums apmetīs māju!” “Apmetēji” tiek gaidīti pēc pāris stundām, mēs briesmīgi satraukušies, steigā nesam laukā, glābjam dzīvei svarīgāko – lāčus, lelles, mašīnas, grāmatas, ir doma arī par televizoru. Lūk, televizoram patiesībā šajā notikumā ir galvenā nozīme, jo televizorā ir filmas, bet filmās – viss. Slepenas durvis sienā, kas pa pakāpieniem ved uz mazu istabu ar nez kāpēc sarkaniem dīvāniem (iederētos drīzāk Tinto Brasa buduārā), kuru ielokā atrodas televizors, bija manas bērnības sapnis un bēgšanas plāns. Iespējams, tā pirmsākumi meklējami kādā vakarā, kad, palikuši mājās ar vecāko brāli, skatījāmies televizoru. Pa vienu kanālu rādīja “Šerbūras lietussargus”, bet pa otru diemžēl hokeju. Kautrā skaistule Denēva, tumšacainais pielūdzējs, Legrāna dziesmas, lietus, šķiršanās, precības ar otru, tad satikšanās ar pirmo benzīntankā (filmās vispār daudz kas atšķirībā no dzīves notiek benzīntankos), pa starpu stulbais hokejs, viss atstāja uz mani satriecošu iespaidu un radīja kaut kādu bezcerīgi romantizētu priekšstatu par to, kas ir mīlestība, un vienlaikus arī par to, ka dažus tā vispār neinteresē. “Šī ir vienīgā filma, kuru esmu varējusi noskatīties 8 reizes dienā,” kāda meitene pierakstījusi komentāros jūtubā, un viņu var saprast.

Ne mazāka loma kā filmām savulaik bija arī kinoteātriem, jo astoņas reizes noskatīties filmu bezDVD laikmetā visdrīzāk nozīmēja astoņas reizes doties uz kādu noteiktu ēku. Ozolnieku kultūras nams reizi nedēļā pārvērtās par kinoteātri: parasti tukšajā zālē tika sanesti krēsli, priekšā ekrānam atvērti aizkari, pie ieejas divas dāmas spēlēja kasieres, un mēs jutāmies laimīgi, jo bija vasara, brīvs laiks un gandrīz kā kino industrijas pirmsākumos, kad filmas pārdeva pēc garuma, nevērtējot kvalitāti, kino pats par sevi jau likās notikums, tātad kaut kas labs. (“Doma par to, ka veids, kādā to var darīt, var būt vērtība, vēl netika apsvērta,” raksta Rūdolfs Arnheims.) Ozolnieku kinoteātrī es piedzīvoju pirmo filmu izraisītu smieklu lēkmi un arī vilšanos. Smiešanās, vismaz pēc manu brāļu domām, ir pārāk diplomātisks apzīmējums tam, kas esot noticis ar mani multiplikācijas filmas “Sīpoliņa piedzīvojumi” laikā; viņi to sauc par nekontrolētu skaļu rēkšanu un izgāšanos ciematiņa mērogā. Atceros, tas notika epizodē, kur Sīpoliņš pret tomātiem lidina šķīvjus – kaut kas neizskaidrojams mani šausmīgi uzjautrināja, es smējos, labi – rēcu skaļi un līdz elpas trūkumam, knapi turoties uz krēsla. Šeit svarīgi piebilst, ka zālē es biju vienīgā, kam minētā epizode likās jautra. Par šķīvjiem man nāksies smieties arī vēlāk jau pieaugušā vecumā kādā franču komēdijā: piknikotāji, negribēdami pēc pusdienām mazgāt netīros traukus, sasien tos galdautā, tad upē dauza pret akmeņiem, skalina straumē un beigās tīrās lauskas salīmē (šie kadri ir paātrināti).

Repertuārs nobāl kustīgā attēla priekšā, un es eju skatīties visu – Gojko Mitiča indiāņus, valšķīgās Andželikas un jautrā mistera Pitkina sērijas, Luija de Finesa un Belmondo piedzīvojumus, derēja arī “Rita” un “Aveņu vīns”. Pēc indiešu filmām gan nācās braukt tālāk uz Jelgavas k/t Zemgale, taču tas bija tā vērts – dejas, dziesmas, krāsaini tērpi un nojaušamie skūpsti (šajā brīdī galvenie varoņi parasti atgūlās zālē). Visai nekritisko pieeju repertuāram gan pārtrauca kāda krievu kara filma ar spīdzināšanas ainu, kur upurim sit ar elektrību caur vadiem, kas piestiprināti pie krūtsgaliem un ausu ļipiņām. Šķituma un īstenības attiecības vardarbības ainās kļūst pavisam trauslas; šeit visvairāk sajūk filmas kā mākslas un dokumenta nošķīrums, un sevišķi jau bērnībā. Nesen kādās viesībās mani šajā sakarībā gandrīz vai sastindzināja kādas sešgadīgas meitenītes lietišķā tonī uzdotais jautājums, skatoties Kamerona “Titāniks” slīkšanas ainu: “Un vai viņi zināja, ka viņus filmē?”

Jebkurā gadījumā patīkami, ja kinoteātris ir skaists un pati ēka sola pārdzīvojumu, kaut no semiotikas diskursa, protams, populārāka tēma ir, kā kino rada telpu, ne otrādi. Nu, piemēram, Viskonti “Gepardu” jāskatās tikai k/t Rīga, kas pats par sevi blakus askētiskajam bijušajam Spartakam izraisa empātiju pret aizejošo aristokrātiju un Berta Lankastera ciešanām. Neslēpšu, ka šīs filmas laikā pilnīgi iederīgi man reiz likās ložas pirmajā rindā ar draugiem malkot šampanieti. Rīga, šķiet, vienīgais attaisno nosaukumu kino-teātris, pieprasot no skatītāja tādu kā svinīgumu un bijību pret to, kas notiek uz zelta palmu ieskautā ekrāna. Cita veida valdzinājums savulaik piemita Jaunielas Kinogalerijai. Pretēji reiz galerijas logā lasāmai kādas japāņu filmas lakoniskai anotācijai – “Vīrietis atgriežas mājā pēc nedēļas, it kā nekas nebūtu noticis,” no turienes gandrīz vienmēr iznācu ar sajūtu, ka kaut kas ir noticis. Vietas saimnieki un mērogs (šķiet, pat lidmašīnās nav tik šauras krēslu rindas) radīja tādu kā ģimeniskuma sajūtu, pateicoties kurai, atmiņas vienā adresē reģistrē Aīdu un Juri Zviedrus, Grīneveju, Odzu, Bergmani, Džārmušu, visus viņu varoņus, Viktora Freiberga balsi (tur viņš bieži tulkoja) un pašas pārdzīvoto. Forum Cinemas savukārt izslēdz jebkādu sentimenta iespējamību, tā vietā piedāvājot jau distancētu attieksmi pret tur notiekošo, šādā nozīmē parādot piemērotu attieksmi pret jaunākajiem Holivudas ražojumiem. Un tomēr kaut kā pretrunīgi sēdēt neizteiksmīgā garlaicīgā vietā un skatīties, piemēram, Džeimsu Bondu, kas pats daudz izvēlīgāk attiecas pret arhitektūru (Gugenheima muzejs Bilbao, Millenium Dome Londonā “Ar pasauli nepietiek” vai arī jaunākajā Bonda sērijā “Mierinājuma kvants”, kur notikumi risinās nevis šur tur, bet slavenās Pītera Cumtora un Dītriha Untertrifallera ēkās), pat ja kādu no tām arī uzspridzina. Bonda sēriju vēsture vispār, ja gribētos mazliet pārspīlēt, izteiksmīgi iezīmē divu disciplīnu saspēli – kino projicē nākotnes arhitektūru (Kens Adams), tiek radīta moderna arhitektūra, tā tiek izmantota filmā. Patiešām negaumīgi ir ieslodzīt kino betona kastē brīdī, kad arhitektūras potenciāls ir savā ziņā kinematogrāfisks – pateicoties tehnoloģiskām iespējām, šobrīd var uzcelt gandrīz jebko, ko var iedomāties. Visspilgtāk šo bezrobežas situāciju manifestē irāņu arhitekte Zaha Hadida, kuras ēkas drīzāk atgādina plastiskus veidojumus, tēlniecības objektus, kas uzbur vietu, nevis fiksē to. (Atceros Hadidu arī, skatoties Bunjuela “Brīvības rēgs” sākumu, kur Monikas Viti varone iesaucas: “Kā man apnikusi simetrija!”) Un funkcionāli kinoteātrim jābūt tikai kinoteātrim nevis, piemēram, klubam, kā tas savulaik bija ar Čakielas “Biminī”. Tā daudzpusības dēļ es pazaudēju attiecības ar Tarkovski. Krievu režisoram veltītajā retrospekcijā septiņas sestdienas pēc kārtas pl. 11 tika demonstrēta kāda (hronoloģiskā kārtībā) no viņa filmām. Mēs ar draudzeni tik ļoti par to sapriecājāmies, ka, izmantojot plašās Biminī priekšrocības, kinoteātrī – klubā ieradāmies jau piektdienas vakaros. Izmantojot salīdzinājumu – ja mana vecmāmiņa mēdza tik laicīgi iziet uz vilcienu, ka paspēja uz iepriekšējo, tad šajā gadījumā varētu teikt, nekādu vilcienu vispār nebija.

Kadrs no Vitorio de Sikas filmas "Milānas brīnums", 1950 (Foto: Imageforum/LETA)

Kaut kāda telpas uzburšanas spēja noteikti piemīt pašiem cilvēkiem, ko pierāda par Dailes Zigi dēvētais mazās video nomas saimnieks. Tumsa, filmu plakāti pie sienām, slepenais plaukts ar “labajām” filmām, rindā sastaptie cilvēki ir vesela pasaule, pret kuru ilgi izjutu nepamatotu bijību. Uz Ziga jautājumu pirmajā apmeklējumā: “Kāds vārdiņš?”, nez kāpēc nočukstēju: “Žans Marē” (50. gadu franču kino romantiskais mīlētājs), un tā, uz ielas satiekoties, viņš mani uzrunā aizvien. Šajā nomā centās nevis ietekmēt, bet uzminēt klientu gaumi, kas ar laiku sāka garlaikot. Tur es uzzināju, ka pastāv tādas filmu kategorijas kā “izcilas”, “baigi labās”, “tā nekas”, un tajās ietilpst arī pilnīgi nebaudāmi gabali.

Kādu dienu saņēmos aiziet arī uz mīklaino “Muklāju”. Pretēji gaidītajam, nekur mani neievilka, nekur es neiestigu, ja vien to nevarētu attiecināt uz tur iegūto filmu Antonioni “Zabriskie Point” ar slavenajām “mīlas tuksnesī” un īpaši “beigu eksplozijas” epizodēm. Darjas iztēles uzspridzinātie priekšmeti – galdi, kleitas, biksītes, grāmatas, ledusskapis, saldēta vista un kas tik ne, kas Pink Floyd dziesmas pavadījumā lido ārpus laika un telpas, ir patiesi viena no skaistākajām eksplozijām kinematogrāfā (tā atceļ manu nožēlu par bērnībā izjusto estētisku sajūsmu, stundām ilgi vērojot kādu ugunsgrēku skolas tuvumā). Režisora meditatīvais nesteidzīgums un poētiskums mīlestības un nāves ainu priekšā (tagad skatoties, drīzāk mīlēšanās un bēgšanas), šķiet, uzspridzina pašu laiku, ievelkot šajā mistērijā arī skatītāju.

Interesanti, ka ja nu būtu jāuzraksta labāko filmu saraksts un to filmu saraksts, kas atstājušas vislielāko iespaidu, tie būtu pavisam dažādi un pēdējais visvairāk būtu saistīts ar pirmajiem kino emocionālajiem iespaidiem, bet “labās” – ar distancētāku prāta vērtējumu. Skatoties filmas atkārtoti, īpaši, emocionālās, vienmēr pastāv risks, ka izbrīnītais skatiens pavērsīsies pašam pret sevi. Nu, piemēram, Kaufmana “Nepanesamais esības vieglums” tagad šķiet patiešām nepanesams gabals ar banālībām vienu pēc otras, neskatoties uz Daniela de Luija un Džuljetas Binošas centību. Binoša spēlē vēl vienā filmā, kas reiz iekrāsojusi kaut kāda dzīves posma noskaņu, un tā ir Kešļovska “Zils”, kaut gan tagad labāk varētu būt, piemēram, “Balts” (vai nav asprātīgi pasūtīt pašam savu slepkavību?) un arī – diez vai.

Kadrs no Mikelandželo Antonini filmas "Zabriskie Point", 1969 (Foto: Imageforum/LETA)

Ar dažiem atmiņā palikušiem filmu fragmentiem ir līdzīgi kā ar citātu kladi, par kuru, lasot pēc gadiem, liekas, ka tos citātus izrakstījis cits cilvēks, lasot citu grāmatu. Taču ir arī kāda nemainīga un neievainojama sadaļa. Demī “Šerbūras lietussargus”, Trifo “Žilu un Džimu,” (“maigi nežēlīgā filma”, teikts reklāmā), Čaplina “Modernos laikus”, Žaku Tatī (patīk viss), Renuāra “Spēles noteikumus”, Viskotni “ Dievu bojāeju”, Bresona “Kabatzagļus”, de Sikas “Velosipēdu zagļus”, Karela Zēmana “Žila Verna teiksmaino pasauli”, Hitilovas “Margrietiņas” un daudzas citas, šķiet, vienmēr aizsargās pašu šo filmu radītā kino skatīšanās pieredze. Un pret atkārtotu līdzpārdzīvojumu varbūt jāattiecas kā kādai mazai meitenītei, kas, skatoties olimpiskās spēles, lūdza dieviņu, lai labi veicas latviešu sportistiem. Uz manu piebildi, ka tas ir iepriekšējā dienā redzētais atkārtojums (nevajadzēja teikt), viņa mierīgi atbildēja: “Tas nekas,” turpinot skatīties un lūgties tālāk.

Ja nu mazliet par latviešu kino, tad šeit vislielāko lomu spēlē Rolanda Kalniņa filma “Četri balti krekli” (precīzāk – “Elpojiet dziļi”), bet tas jau drīzāk ir stāsts nevis par krekliem, bet sirdēstiem. Cēzara, tas ir, Imanta Kalniņa, dziesmu izpildītāju, kas filmā visur parādās baltā kreklā un atšķirībā no Ulda Pūcīša, kas iemīļoto rausta aiz auss un iespundē uz balkona (šie kadri man nepatīk) utt., ir ļoti elegants un atturīgs, spēlē Pauls Butkēvičs. Bērnībā viņu un tieši tādu (“šajā filmā mēs bijām patiesi, tādi, kā esam, un Rolands Kalniņš mums to ļāva,” Butkēvičs saka kādā intervijā) bieži satiku pie vecāku bohēmiskajiem draugiem kādā Āgenskalna dzīvoklī. Vissvētlaimīgākie bija brīži, kad viesi, paēduši namamātes firmas ēdienu siļķi kažokā, sasēdušies uz līdzīgas krāsas vecrozā antīkiem dīvāniem, sveču gaismā klausās namatēva, Paula brāļa čella spēlē un es zinu – istabā atrodas arī Pauls Butkēvičs. Man ir balta blūzīte, es elpoju dziļi, un viņš uz mani vispār neskatās. Savukārt viņu es vēroju, taču klusi un pasīvi, līdzīgi kā varoni uz ekrāna, kad vērojošā skatiens ir tā sagūstīts un vilšanās neiespējama, jo pati skatīšanās jau ir visvairāk. “Elpojiet dziļi” laikam ir vienīgā latviešu filma, pēc kuras man ir ik pa laikam ir tāda kā nepieciešamība. Tās smeldze ir dubulta, jo tā uzbur ne vien manu vecāku jaunības laiku, bet arī rekonstruē manas bērnības sajūtas, skatoties filmu un tās varoni dzīvē. Bez Paula Butkēviča Āgenskalna rajonam piemīt vēl kāda burvība, un tā ir Nometņu iela, uz kuras kādreiz tikai pārdesmit metru attālumā ielas pretējās pusēs atradās veseli divi kinoteātri – Oktobris un Sarkanā ausma (tagad vienā iekārtojies lūgšanu nams, bet otrā humpalu veikals). Iznākt no viena un uzreiz skriet uz pretējo, nepaspēt uz vienu, bet paspēt uz otru, noiet garām abiem... šī iela ar savām iespējām man likās maģiska. Reiz, atceros, izdevās apvienot visas šī rajona priekšrocības – ciemos ieraudzīt Paulu Butkēviču, palikt tur pa nakti, dauzīties (viņa brāļadēls ir mans bērnudārza draugs), nākamajā dienā cauri sniegputenim doties uz kino, skatīties labu filmu (šajā gadījumā kaut kas par zvirbuļiem), pēc tam jautri slidināties pa kalniņu un beigās kopā ēst siltu zupu. Tobrīd, šķiet, man radās pirmā apjausma, ka kaut kā tā arī vajadzētu dzīvot.

Kopīga filmu skatīšanās noteikti ir viena no attiecību daudzsološākām iespējām, dažkārt pat nepieciešamība. Līdzīga gaume ir turpinājuma solījums vai vismaz pagātnes sentiments, ja vien negadās pārpratumi, un tie gadās. Romantiska iepazīšanās reiz Liepājas jūrmalā ar krievu ģitāristu Valēriju (viņam patika, ka man blakus guļ tikko tirgū nopirkta panna) likās perspektīva līdz brīdim, kad viņu apciemoju Krāsotāju ielas dzīvoklīti, lai skatītos Kopolas “Mūsdienu apokalipsi”. Mēģinājums paralēli amerikāņu iebrukšanai Vjetnamā iekarot ar skūpstiem sievietes sirdi man likās bezgaumīgs, es aizgāju, un mēs vairs nesatikāmies. Nekad neesmu skūpstījusies kinoteātrī filmas laikā, patiešām, jo tāda laika man vienkārši tobrīd nav. Reiz savukārt iepazinos ar vīrieti, kura filmotēkā mulsinošā kārtā bija trīs filmas: “Mr. Bīns”, “Šindlera saraksts” un pornogrāfisks gabals ar nosaukumu “Black&White”. Nespēja jel kā klasificēt (šķiet, šajā jautājumā izslēdzu nejaušību) šādu gaumi kļuva par intrigu, kas vēlāk pārsniedza kino un arī happy end robežas. Ar nožēlu arī atceros savu teju vai vardarbīgo mēģinājumu pievērst šo pašu draugu “labam kino”; tā beidzās ar viņa vemšanu un nespēju pagulēt pēc Grīnveja “Pavārs, zaglis, viņa sieva un mīļākā”. Patiesi, ir daži režisori, uz kuru filmām nevajag aicināt draugus. Nu, piemēram, Larsa fon Trīra “Dejotāja tumsā” ir viena no tādām, un pat vairāk, uz to filmu nevajag iet arī vienam. Ne ”Šķeļot viļņus” Besa, ne “Dejotājas tumsā” Selma, bet tieši skatītājs ir patiesais Trīra filmu upuris. Reiz nolēmu Trīru principā vairs neskatīties, un šo solījumu esmu piekrāpusi tikai ar pāris Trīra veidotām skandalozām Dānijas reklāmām un arī jau nevajadzēja. Un tomēr filmu gaume par kaut ko liecina un man tas ir svarīgi, kaut vai tāpēc, lai kopā skatītos filmas. Paziņojums, ka labākā filma ir “Veronika grib mirt” sarunas iespējamību var nogalināt, taču var būt arī pretēji – bogartiskais “Here's looking at you, kid!” nemaz nav slikts sākums draudzībai (AFI sastādītajā 100 amerikāņu filmu citātu sarakstā “Kasablanka” ir stabila uzvarētāja (seši citāti); tai seko “Vējiem līdzi” un “Ozas zemes burvis” (no katras trīs), par čuksta “Tu esi sieviete, kuras dēļ varētu nomainīt pasi” (Deivids Loks no Antonioni “Profesija – reportieris”) jaudu nemaz nerunājot.

Protams, es reizēm, īpaši pēc “Arsenāla” vai “Pērles” slodzes, domāju, kāda jēga ir skatīties filmas un vai aizrautība ar kino kaut ko no dzīves neatņem? Tādā gadījumā gan kino, jāpieņem, būtu lielāks par paša gribu un apziņu, un to ļoti labi raksturo Pjatigorskis, sakot, ka “iespēju dzīvot savu dzīvi cilvēkam var atņemt tikai viņš pats. Viņš to var atņemt ar kino palīdzību, ar zinātnes palīdzību, viņš to var atņemt tūkstoš dažādos veidos – ar dzeršanu, narkomāniju, marku kolekcionēšanu utt.” Varbūt tieši otrādi, no kino es un mana dzīve kaut ko iegūst, mēs kļūstam labākas? Bunjuels esot reiz teicis, ka kino ir viens no veidiem, kā parādīt, ka šī nav labākā no iespējamām pasaulēm. Man drīzāk gribas domāt, ka, padarot kino par savas pasaules daļu, tā arī kļūst par labāko iespējamo. Un skatīties filmas var nevis, lai nedomātu par dzīvi, bet lai domātu citādi. Kaut kas tāds, it kā kāda doma būtu izdomāta līdz galam, kaut kas uz priekšu saprasts, ar mani ir noticis, skatoties ļoti konkrētas filmas, domājot par dažādiem režisoriem un kino novirzieniem. Nu, piemēram, Roberto Rosellīni filmā “Francisks. Dieva spēlmanis” ar ainām no franciskāņu mūku dzīves (gandrīz visas lomas spēlē mūki), liekas, ir izdevies pieskarties idejai par līdzjūtību un prieku. Nu, vismaz man ir tāda sajūta, skatoties kaut vai epizodi, kurā brālis Džinepro, kā lai saka – paņem?– no cūkas kāju, lai spēcinātu savārgušo brāli Amarsebello (par ko cūka šausmīgi kviec, bet viņas saimnieks dusmojas), vai kā Francisks, pārvarējis nāvīgas bailes, mīloši noskūpsta lepras slimnieku. Te nu varētu piesaukt Sontāgas sacīto, ka “labās filmās vienmēr pastāv tiešums, kas pilnībā atbrīvo mūs no vēlmes interpretēt” (“Pret interpretāciju”). Nemaz jau obligāti sižetam nav jābūt par mūkiem vai svētajiem, lai izjustu tādu kā reliģisku pārdzīvojumu (Gibsona “Kristus ciešanas” – palīgā! – piemēram, neizraisa neko).

Kino ir iemācījis man saskatīt ikdienišķās un ne tikai situācijās kaut kādu kinematogrāfisku potenciālu. Atceros, pagājušā ziemā guļot ar plaušu karsoni slimnīcā, diez kas nebija līdz brīdim, kad man atveda filmas. Gruzīnu kino (agrīnais Joseliāni, Danelija) izrādījās vislabākās zāles. Skaidrs, ka gluži kā šo filmu varoņiem dzīve kaut kādā ziņā ir neizdevusies, trūkst mērķtiecības, apkārt par daudz sadzīves, notikumi sapinas, taču ir mirkļi (te gan svarīga vīna un mūzikas klātbūtne), kas atceļ visu iepriekš minēto kā nebūtisku iepretim kaut kā svarīgāka un arī skumjāka apjausmai. Ik pa laikam ļoti noderīgi ir arī noskatīties kādu no Žaka Tatī filmām, īpaši jau “Īlo kunga brīvdienas”, man liekas, tur ir ļoti liela pazemība pret dzīvi. Viņš it kā neiederas pasaulē, bet vienlaikus ar to pārāk, tā sakot, nenoņemas. (“Dīvains cilvēks, kas nav īpaši laimīgs, bet nav arī īpaši nelaimīgs,” par Tatī cilvēku saka Pjatigorskis.) Reizēm gan, jāatzīstas, nodomāju, ka Tatī ir šausmīgi aseksuāls atšķirībā, piemēram, no Čaplina vai Kītona, un sievietes viņam ir kā atspīdums augstceltnes skatlogā – garāmejot.

Labai filmai vienmēr ir stāsts, un stāstam jābūt par mīlestību, tā man kādreiz likās, un kaut ko tādu no filmas gaidu aizvien. No vienas intervijas ar Antonioni var saprast, ka režisoram bezmaz vai pienākums ir attēlot laiku, kurā viņš dzīvo. Itāļu neoreālistu filmās, īpaši jau režisora Vitorio de Sikas un scenārista Čezāres Dzavatini kopdarbos tad nu, šķiet, arī visvairāk ir viss minētais – stāsts, mīlestība un laiks, šajā gadījumā pēckara gadi – bads, nabadzība, bezdarbs. Liekas, pats laiks arī radījis iespējamus tik skaidrus stāstus un bijis pamats mīlestībai pret dzīvi, vēlmei izdzīvot – kā redzams filmās “Kurpju zēni”, “Velosipēdu zagļi” vai “Umberto D”. Varbūt maldos, bet mūsdienu kino, man liekas, tādu stāstu nemaz nav, jo nav arī nekāda īpašā laika, tas ir, problēmas ir vairāk izdomātas, samākslotas (nemaz negribas te pieminēt Sex&City vai ko tml.). Interesanti, kaut ko tādu pierāda šo autoru vēlāka laika filmas, piemēram, 1970. gadā pabeigtā “Saulespuķe” (krievu ierēdni spēlē Gunārs Cilinskis!) ar Sofiju Lorēnu un Marčello Mastrojāni galvenajās lomās. Sižets ir Itālijas un Krievijas kopražojuma diktēts (viņš karo Otrajā pasaules karā Krievijā, tad tur paliek dzīvot, apprecas (dzīvo sādžā), viņa viņu meklē, atrod, ielec vilcienā, vēlāk viņš arī atbrauc, bet kopā nevar palikt, atkal vilciens) samocīts, ko vēl vairāk pastiprina flešbeki. Viena no brīnišķīgākajām Sikas filmām, kas iezīmē pāreju no pēckara laika un, šķiet, par to arī ironizē, man liekas, ir “Milānas brīnums”. Tās sākums, ja neskaita kāpostos atrasto puisīti Toto (bet tā taču sauc arī Dorotijas sunīti “Ozas zemes burvī”!), sola eksistenciāli skaudru stāstu, taču pamazām tas pārvēršas brīnumpasakā, vārdu sakot, finālā desmitiem bezdarbnieku ar slotām pie Milānas katedrāles uzlaižas debesīs.

Nesmuki, protams, visu novelt uz šo laiku, arī stāstu trūkumu nē. Kino skatīšanās man liekas nostrādā arī kā pamudinājums saredzēt stāstus paša dzīvē. Piemēram, man bija tāds gadījums. Mācoties vidusskolā, nolēmu apmeklēt privātstundas angļu valodā. Diezgan ātri izdevās sameklēt pēc sludinājuma skolotāju (viņu sauca Marika) un sarunāt pirmo nodarbību. Bez jel kādas maldīšanās, atradu norādīto adresi kādā mazā Pārdaugavas ieliņā netālu no kapiem Torņkalna rajonā, piezvanīju pie durvīm, un tās atvēra simpātiska, draudzīga sieviete. Mēs sasveicinājāmies un ātri vien, pirms tam noģērbjoties, gāju apskatīt Marikas dzīvokli. Virtuvē uz galda stāvēja lielā angļu–latviešu vārdnīca, kuru ieraugot, kā man likās, mēs ar Mariku sazvērnieciski sasmaidījāmies. Nesteidzīgi tupinājās mūsu iepazīšanās; jau pēc brīža dzērām tēju un pļāpājām par dzīvi. Vēl pēc kāda laika Marika ierosināja, vai negribu apskatīties viņas albumu. Biju sajūsmā, ka uzreiz neķeramies pie mācīšanās. Mēs ierušinājāmies viņas dīvānā (ļoti omulīgi, ziniet), apsedzāmies ar vilnas segu (bija drēgna rudens novakare) un sākām pētīt fotogrāfijas, sākot no bērnības bildēm un tālāk hronoloģiski uz priekšu, kā parasti. Viss bija patiešām jauki līdz brīdim, kad ieraudzīju Marikas kāzu fotogrāfiju ar parakstu “Inga un Aldis”. Uz manu izbrīnīto jautājumu, vai tad jūs nesauc Marika, viņa atbildēja nē, gluži tāpat viņa atbildēja uz jautājumu “un vai jūs nemācāt angļu valodu?” Pamatīgi samulsusi, vēl mēģināju noskaidrot, kāpēc tad uz viņas galda stāv angļu valodas vārdnīca. Ejot projām (pie Marikas, patiesībā – Ingas bija nodzīvojusies kādu stundu), tomēr pajautāju, kāpēc viņa vispār laida mani iekšā. “Jūs izskatījāties ļoti pārliecināta,” viņa paskaidroja. Īstā Marika, kā atklājās, dzīvoja ielas otrā pusē un patiešām mācīja angļu valodu. Lūk, dzīvē šī situācija beidzās, taču filma šeit varētu tikai sākties. Bet varbūt jebkas, kas ar mums notiek, jau ir filma, balstīta uz patiesiem notikumiem.

Baltais ekrāns līdzīgi kā palags aicina iekrist, aizmirsties, pazust sapnī. Taču līdz tam kino vismaz palīdz atrisināt Šerloka Holmsa stāstā uzdoto mīklu – ko darīt tumšos, vientuļos rudens vakaros.