Skrējiens sievietei

Rīgas Laiks: Iedzer, lūdzu, šo vīnu un pastāsti kaut ko par to.

Augusts Sukuts: Nu, tas ir pie viegliem vīniem piederošs sausais vīns... Es nepaguvu izlasīt to tekstu, bet faktiski pēc smaržas – bet ne pēc garšas – tajā ir kaut kādu vairāku ziedu... ne piegarša, bet smarža. Tā pat nav tāda kā rožu, bet vairāk tā kā lauku ziedu smarža.

RL: Tas ir Ronas ielejas vīns, un tajā ir tāds patīkams rūgtums.

Sukuts: Mēs varam izlasīt! Sausais baltvīns... vīnam ir dzeltena krāsa, aromātā var sajust ābolu, vilkābeļu un ziedu nianses.

RL: O! Es tātad vilku uz vilkābelēm, tu uz tiem ziediem...

Sukuts: Jā, redz!

RL: Pēc specialitātes tu “tāpat kā Hazanovs” – esi beidzis “kulinārijas tehnikumu”.

Sukuts: Un kā Ivars Seleckis. Septiņi gadi Jelgavas Akadēmijā.

RL: Septiņi gadi! Un ko tu tur darīji?

Sukuts: Vispār es tēloju mācīšanos, jo bija jāmācās, teiksim, teorētiskā mehānika, no kuras es ne toreiz, ne šodien neko nesaprotu… Tomēr mana specialitāte bija vīns un maize, tiem es tur tā nopietni pieskāros. Es iemācījos arī cept – Ogrē es cepu pa naktīm… Nez, kāpēc pa naktīm? Nuja, pa dienu es strādāju, es biju neklātienē un pa dienu es strādāju Olainē, bet pa naktim cepu kūkas un kliņģerus. Jā, un es iemācījos to garšas sajūtu.

RL: Saki, kāds tev ir prieks no “Arsenāla”?

Sukuts: Nu, tad jāatgriežas pie 86. gada, kad...

RL: Pirms 20 gadiem!

Sukuts: ...es skaudri sapratu, ka ar to kino tālāk vairs...

RL: Atvaino, ka pārtraucu, bet tavas filmas, ko esmu redzējis, man šķita, bija labas. Īpaši “Balss”.

Sukuts: Tu saproti, man... Nu, pirmkārt, tas laikam man no sporta nāk līdzi – es esmu īso distanču skrējējs, un faktiski “Arsenāls” arī ir tāda distance – un viss. Bet, nu, tur vienu filmu divos, trijos gados... vai vienu rakstu vai... vienu, nu, nē... nu, nē... Tas kaut kā nav vīrieša cienīgi. “Arsenāls”, nu... bez tā prieka, kas viņā valda, es domāju – tas dzīvesprieks, tas vīna prieks –, viņš pieļauj tev būt diezgan dažādam. Fantāzijas filmu festivālā es nevaru domāt tāpat kā Berimora filmu festivālā – ir jābūt pilnīgi un kardināli savādākam. Un tad nākas sevi – es neteikšu “lauzt” –, bet nākas profesionāli būt citādam. Un tas ir ļoti interesanti – pārslēgt to sajūtu, kas kino reti ir iespējams, jo tavs rokraksts stabilizējas. Te nevar būt runa par vienu rokrakstu, tev ir jādomā dažādos rokrakstos. Un katrs “Arsenāls” ir citāds. Ir kaut kādas lietas, kas saglabājas – vai tas būtu maģiskais kristāls acī, vai tā izloze ar pogu –, bet daudzas lietas tiek radītas un atklātas no jauna.

RL: Es atceros 90. gadu sākumu, kad bija “Antonioni Arsenāls”, Jūrmalā, un tur izstādē bija sakombinēti tādi brīnišķīgi gabaliņi no Antonioni filmām “Izģērbties/Saģērbties”, un tur sievietes vai vīrieši patiešām izģērbās un saģērbās, izģērbās un saģērbās... Un es sēdēju, uzlicis roku meitenei uz ceļa, un aizgrābti skatījos Antonioni – un tas bija man kaut kas ļoti svarīgs. Un atceros arī to pārdabisko sajūtu no pirmā “Arsenāla” ar ievīstīto Planetāriju – likās, ka uz šo netīro padomju ikdienu atlidojis kāds no citas dimensijas.
Kas, tavuprāt, “Arsenālā” ir tik īpašs?

Sukuts: Es uzreiz neatbildēšu uz tavu jautājumu, bet es negribu pazaudēt lietas, ko tu aizskāri un kas nāk tagad tā kā tāds vilnis virsū... Antonioni bija tāds stāstu krājums – “Tas ķegļbāns Tibras krastā”. Tur bija stāsts par meiteni, vīrieti un suni, tas pāris vārdos bija sižets veselai filmai, kura tā arī netika uzfilmēta, žēl... Vīrietis un meitene dzer vīnu, ārā līst, un viņi ir viegli iedzēruši, un viņi taisās doties projām, droši vien uz gultu. Un ienāk suns... Suns tur nosēžas un viņus vēro. Un tai meitenei kļūst tā kā neērti – viņa ir iedzērusi, un tas suns viņu vēro... Un tad viņi pieceļas un, tā viegli grīļodamies, dodas uz durvīm, bet suns turpina viņus vērot. Un viņa saka savam vīrietim: “Viņš mūs vēro.” Un viņš saka: “Tas nekas, viņš redz mūs īstajā brīdī.” Un tā viņi iziet ārā, un līst, un nekas vairs nenotiek, bet tas suņa skatiens... Un, kad es būvēju kinoteātri “Andalūzijas suns”, tad man ļoti palīdzēja šis suņa skatiens no tā restorāna jūras krastā.

RL: Kādā ziņā?

Sukuts: Nu, tai sajūtas ziņā. Viņš mums toreiz arī telegrammu atsūtīja.

RL: Un kas tur bija rakstīts?

Sukuts: Bija viens teikums, ka viņš mūs sveic un ir pārsteigts, uzzinot, ka viņa izstāde ir Rīgā... Jā, vairāk tur nekā nebija. Tas bija 1991. gadā, un ar to man saistās viens pasakains notikums, kas kaut kādā transformētā veidā turpinās visos turpmākajos “Arsenālos”. Sākās karš. Un divas lielās fūres, kas no Romas veda mums Antonioni izstādi, iestrēga Serbijā kara zonā. Atbrauca Romas mērs, atbrauca muzeju direktori un zinātniskie līdzstrādnieki... Salūgti ciemiņi – ap 100 cilvēku. Orķestris spēlē! Viss notiek!... Un tad es atklāšanas runā stāstu par to, kas ir Antonioni daiļrades pamatā, gan par tukšumu, gan par atsvešinātību, un stāsts par to suni arī tika tur iekšā – tur bija klāt viena meitene, kurā toreiz biju samīlējies... Un tā arī nevienam neienāca prātā ieiet kompleksā “Daile” – paskatīties to izstādi, visiem likās, ka ir jau visu redzējuši, un visi devās uz “Jūras pērli”.

RL: Un es savukārt gribēju turpināt par “Arsenāla” iespaidiem: atceros, ka reiz uz Operas skatuves rādīja Joseliāni “Un tapa diena”. Es iznācu no tās kino tumsas un jutos pilnīgi laimīgs – no filmas, no šī notikuma. Iespējams, ka “Arsenāli” daudziem cilvēkiem šeit Rīgā atstājuši būtiskus pārdzīvojumus, viņi iznesuši no šiem pasākumiem un kino tādu prieku.

Sukuts: Manuprāt, mums ir izdevies panākt, ka skatītājs tajā brīdī atrodas līdzās tam radītājam – vai nu tas būtu Bunjuels, vai dzīvais Maiks Lī, bet viņš ir līdzās, tepat blakus, un gan dzīvie, gan mirušie tai brīdī ir šeit.

RL: Pateicoties kam tas notiek?

Sukuts: Nu, acīmredzot mēs esam pratuši radīt zināmu… zināmas koordinātas, kurās viņiem ir labpaticis pabūt – gan mirušiem, gan dzīviem. Jo režisori jau ne labprāt kaut kur brauc, viņiem nevajag visas šīs izrādīšanās. Bet, ņemot vērā, ka tomēr gara enerģija pietiekoši brīvi pārvietojas telpā, ir noteiktas koordinātas, kuros viņiem… Kuras viņiem acīmredzot ir pietiekoši interesantas, kurās viņi labi jūtas, un tad viņi ir šeit, vienkārši viņi ir šeit – tā enerģija sabiezē tiktāl, ka… Tu redzēji?… Kāda sieviete aizgāja? Neredzēji, ja?

RL: Redzēju. Ļoti dīvaina.

Sukuts: Ļoti, jā.

RL: Ja man nebūtu jākoncentrējas uz tevi… Man vispār šausmīgi patīk tā skatīties.

Sukuts: Senāk… es braucu uz Kauņu – es tur dienēju, bet pēc tam es tur vēl kādu gadu braucu skatīties, kā cilvēki staigā pa Laisves aleju, tas bija pasakains skats un nekur vairs neko tādu neesmu izbaudījis.

RL: Parīzē mani vienmēr ir pārsteidzis, kā tur tie galdiņi pie kafejnīcām novietoti tieši pret ielu, un tu tā nosēdies un visi…

Sukuts: Jā, ielas teātris. Jā, jā, ļoti, ļoti, jo faktiski jau dzīve lielos lokos ir, nu, jaunībā tas nav vajadzīgs jeb vajadzīgs ir maz, bet ar gadiem…

RL: …iemācies baudīt savādāk.

Sukuts: Jā, jā.

RL: Par to Selindžers ir skaisti teicis – pat, ja tu esi nāvīgi ievainots un noasiņojot guli, un garām iet skaista sieviete – tev jāspēj mazliet paslieties un pavadīt viņu ar skatienu. Saki, vai tev nav vēlēšanās atkal kaut ko uzfilmēt?

Sukuts: (Smejas.) Nē, nav. Pirms nedēļas viens iespējamais sponsors teica, ka “Arsenālam” viņš neziedos, bet “kaut kam” viņš dotu. Es jautāju: “Kam tu dotu?” Un viņš atbildēja: “Ja tu piekristu filmēt, divus miljonus dolāru uzreiz.” Uzreiz! Pie tam tas bija nopietns vīrs.

RL: Labs sponsors.

Sukuts: Jā. Un arī “Arsenālam” ģenerālsponsors atradās – “Nordea” banka.

RL: Bet par diviem miljoniem filmēt...

Sukuts: Es teicu – zini, ar to man ir par maz. Un vairāk viņš nebija gatavs dot. Bet tas jau tāds joks – es nefilmētu arī par 50 miljoniem.

RL: Kā, nu, tomēr...

Sukuts: Es labprāt izstāstītu kādu stāstu filmai, ja kāds gribētu. Nu, teiksim, man ir stāsts, ko man stāstīja māte par atgriešanos no Sibīrijas, un es tai brīdī viņai biju vēderā. Es biju izdomājis, ka varētu būt filma, kas uzņemta no mana skatu punkta, tas ir, no mātes vēdera.

RL: Nu, tas izklausās mazliet par formālu.

Sukuts: Kā tu to uzfilmē. Ne jau man filmēt! (Smejas.) Tā nav mana darīšana. Nē, mēs tikai aizbrauktu uz Kannām un filmu apskatītos.

RL: Bet, kad tu aizgāji no kino, tu biji ieplānojis kaut ko vēl filmēt?

Sukuts: Biju gan, jā. Aktierfilmu plānos kinostudijā jau bija iekļautas divas filmas.

RL: Par ko?

Sukuts: Viena bija par 11. gadsimtu – tā bija par to, ka šeit ar saplēstu buru piestāj kādi pieci, seši vācieši, krustneši, kas kaut kā pārkūlušies pāri Baltijas jūrai sev par brīnumu, un tagad izkāpj krastā galīgi nobijušies – svešs krasts un sveša zeme, un sveša valoda, un viss svešs, un viņi ir ar mieru uz vēdera līst, lai tikai izdzīvotu. Bet tajās divpadsmit dienās, ko viņi te pavada, viņi iemanās šo tautu iepazīt, sašķelt un braukt mājās ar citu buru un ar citu programmu.

Un otra filma bija “Kabarē dejotāja” ar Laimu Vaikuli. Tā arī bija iekļauta plānā, par scenāriju jau bija samaksāta nauda, ko es veiksmīgi nodzēru. Stāsts bija par kuģi, un Māris Gailis ar Gunāru Dukšti – Dukšte bija filmas direktors – to kuģi arī nofraktēja Odesā. Un tam kuģim bija jāpeld pa Donavu uz Budapeštu. Un uz tā kuģa ir pianists, un mēs sarunājām Raimondu.

RL: Paulu?

Sukuts: Jā. Un viņam ir kāda dziedātāja, kas neierodas uz kuģa, un viņš brauc viens. Bet tur ir Vaikule, kas toreiz bija vēl jauna meitene. Un tas pianists sāk mēģināt ar viņu. Mēģinājumos viņš pēkšņi atklāj, ka tai meitenei ir suģestējoša iedarbība uz publiku. Ja viņa dzied sentimentu, tad publika raud, ja viņa dzied ko komisku, publika smejas. Un tas pianists katru vakaru sāk izmantot to meiteni arvien vairāk, un viņa pilnīgi pakļaujas. Un līdz ar to pakļaujas visa publika. Un tad viņš aiziet līdz erotismam, un publika izģērbjas un sāk mīlēties tur un... Nu, tur viss notiek, kaisle ir pilnīga, un sakļaušanās ķermenim ar ķermeni ir pilnīga! Un kādu rītu to dziedātāju atrod noslepkavotu viņas kajītē, jo publika nepieņem, ka to atkailina un spēlē uz instinktiem... Nu, tāda bija tā... “Kabarē dejotāja”, jā.

RL: Redz, ko tik tu neesi izdomājis. Nu, žēl, no vienas puses. No otras atkal – varbūt labi. Labi, atgriežamies pie…

Sukuts: Jā, pie pamatjautājuma.

RL: Es gribēju jautāt, kam tiks radīta šī gada “Arsenāla” telpa?

Sukuts: Nu, faktiski tas ir smilšu grauds.

RL: Kāds smilšu grauds?

Sukuts: Smilšu grauds. Šim “Arsenālam”. Mums ir bijis ledus, mums ir bijis ūdens, mums ir bijis uguns, bet pašreiz ir smilšu grauds. Un tai smilšu graudā ir liela patiesība, jāsaka, ko mēs tā lēni atpazīstam – bez kādas spriedzes… Jo – ko Korāns saka? Korāns saka – nevajag gleznot dzīvu radību, bet tu to vari darīt, taču vispirms izaudzini dzīvu graudu no nekā – dzīvu labības graudu. Un tad glezno cilvēku, glezno bulli, vienalga ko. Un mums pašiem tas ir zināms izaicinājums un zināma jauna pieredze – citas kultūras pieredze. Es runāju par islāma kultūru. Kā teica mans skolas biedrs, Lietuvas režisors... ka mūsu “es” ir uzbūvēts ar tādām, runājot teātra valodā, kulisēm priekšā, un, kad situācija kļūst kritiska, tad tās kulises tiek paceltas vai norautas, un cilvēks paliek tāds, kāds viņš ir bijis pašos pirmsākumos. Tas ir kā tas Zidāna sitiens pretiniekam ar galvu pa krūtīm.

RL: Interesanti, ka, iespējams, itālis izprovocēja viņu, teikdams kaut ko par viņa alžīrisko izcelšanos. Bet Zidāna reakcija man patika, varbūt es neadekvāti skatos sportu…

Sukuts: …adekvāti.

RL: Jo man liekas, ka vīriešiem savā starpā tomēr attiecības jāskaidro kaut kā primitīvi, tieši. Bet par to smilšu graudu…

Sukuts: Par smilšu graudu, ahā.

RL: Kam “Arsenālā” vajadzētu justies komfortabli – režisoru dvēselēm?

Sukuts: Mums šajās dienās zvanīja Džafars Panahi no Irānas. Viņam, ja nemaldos, ir jau divas Venēcijas Zelta lauvas. Un viņš saka, ka nevar aizmirst, kā viņš angliski teica, Kaipeni, tas ir, Ķeipeni 94. gadā, kur viņš tikās ar Kirila Panteļejeva izgatavoto Eizenšteina mūmiju. Un viens man nepazīstams cilvēks atsūtīja īsziņu, ka tikko bijis Ķeipenē un ka neko fantastiskāku savā mūžā viņš nav piedzīvojis. Viņš stāvot tai stacijas uzgaidāmā telpā un sarunājoties ar dzīvajiem un mirušajiem. Jo mēs tur esam iebūvējuši tādu telefonu, pa kuru tu vari piezvanīt dzīviem un mirušiem režisoriem. Klausulē atskan signāls, tad kāds to paceļ, un atskan viņa balss.

RL: Ļoti skaisti. Atgriežoties pie smilšu grauda…

Sukuts: Par to smilšu graudu runājot, jā… Busse, kuram neviena netraucētam palaimējās izbraukt Sīriju, Libānu un Irānu ar mašīnu, atveda ne tikai sajūtas, bet arī informāciju. Kongresa namam viņš atveda Austrumu bazāra skaņu – tu dzirdi, kā desmitiem, simtiem cilvēku apstrādā metālu ar roku, cērt tajā ornamentus... Tā ir pasaule, par kuru mēs dzirdam ik dienas televīzijā, lasām avīzēs, pasaule, kurā karo – un man ir sajūta, ka mēs darbojamies divās pasaulēs: politiķi strādā vienā pasaulē, mēs – otrā, ļoti harmoniskā, vienotā pasaulē, mums pilnīgi nav svarīgi, vai tā ir Libāna, vai ir Sīrija…

RL: Tu šo pasauli esi izdomājis – starp citu, tāpat kā politiķi.

Sukuts: Acīmredzot, jā. Bet es domāju, ka arī tu dzīvo izdomātā pasaulē, jo diez vai tā reālā pasaule vispār eksistē. Bet ja eksistē, tā ir pragmatiska, pasīva un galīgi neinteresanta, un pastāv pavisam īsu mirkli. Tikai iztēle dod cilvēkam iespēju dzīvot, bez tās mēs nonākam ļoti plakanā, plikā pasaulē, kurā faktiski nav vietas vairs ne sievietēm, ne vīriešiem, ne jūtām, ne vīnam, nekam.

RL: Kam ir vieta “Arsenālā”?

Sukuts: Reiz es “Arsenālu” salīdzināju ar kuģi, ar laineri, kas brauc pa okeānu…

RL: Un kuģis peld.

Sukuts: Un kuģis peld. Bet pasažieri lielākoties par biļetēm uz tā dzīves kuģa ir samaksājuši ar asinīm – mūsu tēvu, mūsu vectēvu, reizēm – savām. Un viņi prasa, lai kuģa komanda, kapteinis, nemitīgi zinātu tā kuģa koordinātas. Katru sekundi! Un te es esmu konsekvents. Ne glezna, ne teātris, dies’ pasarg, opera ar saviem putekļiem – lai man piedod, pat ne grāmata… tikai kinematogrāfs cilvēkam šajā mirklī, šajā pasaulē dod šīs koordinātas. Viņš redz, kur viņš atrodas.

Un “Arsenāla” komanda zina tās koordinātas – kurš festivāls gan pasaulē tik daudz nodarbojas ar filmu atlasi kā “Arsenāls”?! Meitenes nemitīgi brauc un atlasa tās filmas, tad ir atlases komisija – Sergejs Timofejevs, Dmitrijs Rancevs, Anita Uzulniece, Valentīna Freimane, Jānis Putniņš – viss tas blāķis, ko viņas ir atlasījušas, vēlreiz tiek pārskatīts, vētīts, tiek runāts par katru filmu, tā ka “Arsenāla” kuģis peld.

RL: Es sašaurināšu šo kino koordināšu mērogu, bet es atļaušos vienkārši pieminēt to, ko tu jau esi pateicis jebkurā intervijā – ka uz tevi atstāja neizdzēšamu iespaidu Andžejs Vajda ar divām filmām: “Pelni un dimants” un “Pelni”. Tev toreiz bija 17 gadu. Varbūt tu biji brīnumbērns…

Sukuts: Nebiju. Sportists, es biju sportists – no rīta līdz vakaram.

RL: Un kā tev – tādam rupji tēstam cilvēkam, kādi mēdz būt jauni sportisti – kā varēja gadīties, ka pēkšņi tāda filma izraisa tādu reakciju? Varbūt tu identificējies ar brīnišķīgo Cibuļski, kurš filmā nepavisam nebija radīts nogalināšanai, bet laiks, ja drīkst tā teikt, viņu samaļ.

Sukuts: Man bija citi ideāli. Man bija Igors Ter-Ovanesjans, kas leca trīssoli, man bija Džese Ovenss, kas vinnēja Berlīnes olimpiskās spēles. Es neidentificējos – un līdz šim laikam – ar filmu varoņiem vai neizdzīvoju viņu dzīves. Es ļoti labi jūtu vienu vai otru cilvēku sev blakus – vai tas būtu Bunjuels, vai tas būtu Godārs vai kāds cits –, bet es nedzīvoju viņu dzīves. Un toreiz… Varbūt man vieglāk kaut ko pateikt par “Pelniem”. Tur pašā sākumā ir tāds kadrs, tāda bezgalīga armijas rinda kalnos, tā kā čūska… Un tad piebrauc kariete, no kuras izkāpj spāņu augstmaņi, un viens no viņiem jautā: “Kas tie par cilvēkiem?” – “Tā ir armija,” viņam atbild. – “Tā ir itāļu armija?” – “Nē, tā ir poļu armija.” – “Un kurp viņi dodas?” – “Uz Spānijas robežu...” Redzot to kadru, es domāju par latviešu strēlniekiem… 80. gadu sākumā Juris Podnieks man stāstīja, ka filmēšanā Ukrainā...

RL: “Strēlnieku zvaigznājā”?

Sukuts: Jā. …ka cilvēki viņam stāstījuši, ka atceras latviešus kā slepkavas, kā pašus šausmīgākos slepkavas, kādus jebkad redzējusi Ukrainas zeme, kā visnepārspētākos slepkavas pasaulē.

RL: Un filmā tas nebija?

Sukuts: Nebija, protams, nebija. Un toreiz, 64. gadā, 20 gadus pirms tikšanās ar Juri, man bija tā apskaidrība, ka… Nu, ko es tagad tev teikšu banālas lietas, ka pacelt zobenu… ka nav nekā drausmīgāka, kā pacelt zobenu pret otru. Un latvieši zobenu tik daudz cēluši svešās zemēs, un turpina to darīt arī šodien… Tas man liekas šausmīgi. Faktiski ir jāsaka skaidri un gaiši, ka visu, ieskaitot mani, visu rokas ir asinīs. Un tā sajūta tai 64. gadā laikam bija tieši tāda, ka es pēkšņi atskārtu – es esmu strēlnieks. Varbūt es kaut ko biju par viņiem lasījis, bet es atskārtu, ka viņi ir slepkavas. Un es gribēju veidot filmu, nu... lai tā turpmāk nebūtu vairs, lai cilvēki būtu citādi, ja, lai mēs nesaistītos ar slepkavām – kaut kā tā.

RL: Un tad tu saprati, ka gribi kļūt par kinorežisoru?

Sukuts: Jā. Jā, tas bija tā kā āmen baznīcā, uzreiz.

RL: Bet tev jau arī viena no radinieku līnijām ir tāda “strēlnieku līnija”, es runāju par mammas māsasvīru Deglavu.

Sukuts: Nu, mans vectēvs 1919. gadā Stučkas valdībā bija Tautas kontroles komisārs. Viņš atteicās braukt Stučkam līdzi uz Krieviju un teica, ka viņš paliks šeit. Un tad viņu nošāva.

RL: Tev ir bagāta radinieku saime – Katlapi, Muižnieki, Deglavi... Vai tu sevī saskati kaut ko no šiem saviem senčiem, radiniekiem? Par ko tu domā, domājot par viņiem?
Sukuts: Es bieži domāju par viņiem, bieži.

RL: Kāpēc?
Sukuts: Jo es esmu kauls no viņu kaula.

RL: Jā, un tomēr – kāpēc?

Sukuts: Pirmkārt, viņi bija ļoti skaisti cilvēki. Ļoti skaisti – gan fiziski skaisti, gan garīgi skaisti. Otrs – viņi visi bija brīvi cilvēki.

RL: Kā tu to zini?

Sukuts: Es taču redzēju! Viņi tikās visi, nu, pie Arnolda visi nāca, Deglava... Nāca Žanis, nāca Oskars, nāca Ēvalds Vilks, – viņš nebija radinieks, bet vistuvākais draugs. Viņi visi tur sanāca, un katrs no viņiem tika uzklausīts. Mammas māsīca Milda, Stulpiņa Milda, kurai vīru nošāva, tikko krievi 40. gadā ienāca, viņš bija Latvijas armijas ģenerālis... Pēc tam viņa kādus piecpadsmit gadus mazgāja veikala grīdas – pretī pašreizējam Asnātes salonam bija tāds veikals, apavu un apģērbu veikals... Mildai bija viens no pirmajiem automobiļiem Latvijā, un viņa neieredzēja komunistus, bet viņa dziļi cienīja gan Deglavu, gan manu māti, kura bija komuniste...

RL: Māte?

Sukuts: Māte arī bija komuniste, jā, jo, par spīti tam, ka viņa desmit gadus bija Sibīrijā, viņa uzskatīja, ka tie ir, kā to toreiz sauca – “peregibi”  [1. Izkropļojumi, pārspīlējumi (krievu val.)], ja? Māte bija ķīmiķe, Sintēzes eksperimentālās rūpnīcas direktore.

Jā, atgriežoties, skaistums un brīvība. Un mani acīmredzot ārkārtīgi fascinēja, ka viņi... Viens otru nepārtrauca, ikviens varēja izteikt līdz galam. Žanis tāpat līdz galam teica, kad viņš par Hamletu runāja un par kopsakarībām starp sabiedrību un indivīdu, viņš runāja līdz galam. Arnolds Deglavs, kurš toreiz bija gan Jūrmalas izpildkomitejas mērs, gan Augstākās Padomes deputāts, divreiz sadedzināja savu personīgo arhīvu, divreiz tika izslēgts no partijas; tie jau faktiski bija, nu, viena... tie bija viena klana cilvēki, tikai viņi atradās dažādās, nu, kā dzīve nostādījusi – dažādās pusēs katrs, bet viņi nekad nenodeva viens otru un līdz galam viens par otru rūpējās.

RL: Vai tu sevī saskati kaut ko no mātes vai visa šī “klana”?

Sukuts: Nu, faktiski, liktenis ir pieklaudzinājis man pie durvīm, un es... Reiz mana mācīca Velta lūdza viņu pašūpināt – un augstāk, augstāk! – līdz viņa izkrita no šūpolēm un salauza roku, bet es aizbēgu un paslēpos, izlikos lasām grāmatu. Un tas man ir kā kamertonis uz visu mūžu, jo laikam jau katrā no mums ir iespēja nodot, un es nodevu savu māsīcu un nepastiepu viņai roku, nepalīdzēju. Un kad tagad man ir kāda kritiska situācija, es vienmēr jautāju, vai tas nav tajā pusē? Tas nekad man dzīvē nav atkārtojies, bet es to vienmēr atceros – vienmēr. Un ne tikai runājot, bieži vien tu vari nodot cilvēku ar vienu vārdu, ar vienu klusēšanu – tu nodod tik veikli, ka... Apskaties, kā ar Paškeviču tā situācija izveidojās. Cik cilvēku viņu nodeva... – nodeva, vai ne? Runāsim šajās kategorijās! – kas viņu pazina un... Tā dzīve ir tikai viena, un tie cilvēki, kas tev ir blakus – ne jau nu nejauši viņi ir blakus, un... viņus nedrīkst nodot.

RL: Tu saki, ka tev liktenis ir pieklaudzinājis pie durvīm un ka tu centies atturēties...

Es atcerējos šai sakarībā Pjatigorska frāzi, ko viņš izmeta, komentējot to, ka visi viņa laika talantīgie cilvēki ir jau pagalam. “Visātrāk,” viņš teica, “gāja bojā aktīvie. Mani izglāba fenomenālais slinkums un vieglprātība.” Man šķiet, ka tu tādā labā nozīmē stāvi uz vietas. Kā tas kuģis, patiešām. Skaties, 20 gadi pagājuši, bet es no “Arsenāla” savā ziņā gaidu to pašu pārsteigumu, ko 1986. gadā. Saki, kas tev ļauj to saglabāt, vai varbūt viss ir mainījies, bet tu tāds esi vairs tikai manā galvā...

Sukuts: Diez vai vispār var mainīties, diez vai. Es esmu Vērsis pēc horoskopa, tāpēc es esmu slinks, un slinkums ir mans virzītājspēks.

RL: Kā slinkums var būt virzītājspēks?

Sukuts: Jā. Un gulēšana mani ārkārtīgi vieno ar Bunjuelu un Dalī. Man ārkārtīgi patīk gulēt, nu, ārkārtīgi! Un es jau sen esmu pārgājis to robežu, kad nomods un miegs ir puse uz pusi. Es jūtu milzīgu baudu, tikai pieskaroties vien tam ķisenam. Es zinu, ka cilvēki mokās ar miegu, bet es nekad neatceros, kā iemiegu... Es pat neatceros, kā pieskaros ķisenam. Tā galva tā slīd, tuvojas tam, un viss! (Smejas.) Tātad, no vienas puses – slinkums. No otras puses... Hm... Nu, tas neapšaubāmi ir izaicinājums. Kā vīrietim, kā tev, kā man – mūs vieno tas, ka mūsu dzīvē ļoti daudz ko nosaka sievietes, un mums ir nepieciešams būt formā. Tas nenozīmē, ka katru dienu būtu jāskrien, bet mums ir sevi jāapliecina.

RL: Jā, tev īsākās distancēs, man uzreiz – garākās.

Sukuts: Un tas nav nekas slikts. Un viņas to ievēro, un tas ir patīkami. Ka tavs skrējiens tiek ievērots. Ievēro, ka tu esi vēl pietiekoši atraktīvs, ka tev ir laba forma, ka tev galva strādā. Bet acīmredzot... nu, ir jāsajūt tas brīdis, kad ir... kad tas kuģis ir jāatstāj, kad tas komandtiltiņš ir jāatstāj.

RL: Kāpēc tu par to ierunājies?

Sukuts: Es nezinu. Vienkārši tā ierunājos.

RL: Tu taisies...

Sukuts: Nē, netaisos, vienkārši es tā ierunājos, jā, ka tas brīdis ir jāsajūt. To nedrīkst palaist garām. Kad tu esi labākajā formā, tas ir jāizdara – īstajā brīdī.

RL: Es secinu, ka tu vēl neesi sasniedzis labāko formu?
Sukuts: Varbūt, jā. Varbūt.

RL: Tad varbūt mēs varētu teikt, ka “Arsenāls” ir dāvana sievietēm?

Sukuts: Jā, tas nu gan. Tas būtu skaisti, jā. Jā. Bet es pat teiktu – sievietei. Jo sieviete nav daudzskaitlī, man tas vārds vienmēr ir vienskaitlī.

RL: Pareizi, jā.

Sukuts: Vienmēr ir viena.

RL: Jā, bez šaubām. Nezinu, kāpēc, bet “Arsenāls” man saistās arī ar tādu kā gatavību iemīlēties. Varbūt visa tā skriešana uz filmām, tas uzbudinājums, dažādi paziņas apkārt, un sievietes... Un visā tajā ir tāds drudzis, tāds patīkams...

Sukuts: Slimība, jā. (Smejas.)

RL: Tu vairākkārt šovakar ieminējies par to, kas jādara vīrietim... Bet kas viņam tā kā būtu jādara?

Sukuts: Kas jādara dzīvē?

RL: Jā.

Sukuts: Pirms sākt runāt par šo tēmu, nedrīkstētu aizmirst palūgt piedošanu tām sievietēm, kurām esam darījuši pāri, un mēs esam darījuši pāri – gan tu, gan es. Un varbūt, ka īstais brīdis ir palūgt publiski piedošanu, jo neviens par to nekad nav jautājis un nekad nav par to interesējies. Jo vienā brīdī mēs esam viņas... es saku maigi – atstājuši, bet, ja mēs teiktu skarbi, tad – nodevuši. Un viņas mums ir piedevušas.

RL: Kā tu zini?

Sukuts: Es to zinu, viņas ir teikušas. Un tās saites ar viņām nav sarautas. Seksuālās ir sarautas, bet dvēseles saites nav sarautas. Publiski atvainoties.

RL: Vai tas ir tāds veikls veids, kā izvairīties no personiskas atvainošanās?

Sukuts: Arī tiesa. Bet daži to neizrāda ne personiski, ne publiski. (Smejas.) Vīrietis pēc dabas ir... Man ir tuvs, ja nemaldos, Bredberija teiciens: “Kāpēc mēs tiecamies uz kosmosu? Vīrieša sperma ir kā tāds šāviens kosmosā, viņš traki grib izplatīties, un viņam ir jāizšauj tā sperma pēc iespējas tālāk, augstāk un pēc iespējas tur prom. Lai nemirtu cilvēce!”

RL: Es pēkšņi sapratu, kas ir “Arsenāls”!

Sukuts: Nu, kas tad?

RL: Spermas šāviens. Jo tas arī ir kaut kas ļoti priecīgs, kaut kāds tāds, kad tu izej ārpus sevis...

Sukuts: Laikam gan tas ir pats skaistākais, kas dzīvē iespējams, jo... Kad tu šauj to mantu ārā, un tas pusmiljards vai miljards, vai cik tur...

RL: Iztiksim bez skaitīšanas. Vienkārši sajūta ir baigi foršā. Un sajūta ir tieši tāda, ka kaut kas atbrīvojies pasaulē vai kaut kas pasaulē notiek...

Sukuts: Notiek, jā...

RL: Jo savādāk viss kā tāds samocīts un sadomāts, bet šādā veidā mēs iesaistām gan sievietes, gan vīriešus, gan panākam šo dīvaino atbrīvošanos. Nu, varbūt, ka tas ir mazlietiņ par dzeltenu, tas salīdzinājums, bet man patika...

Sukuts: Nē, nē, kas tur dzeltens? Tur nu gan nekā nav dzeltena, tas ir pietiekoši patiess un pat skaudrs. Jo nekas skaistāks tiešām nevar būt, kad tu to izdari un ļaujies tam, un priecājies kopā ar otru cilvēku.

RL: Zini, ir tādi standarta jautājumi, piemēram, šis: kādreiz daudziem cilvēkiem ļoti nozīmīga bija grāmata “Stāsts par Sanmikelu”. Tur galvenais varonis nonāk šķīstītavā, tur ir tāda kā labo un slikto darbu tiesa, un viņam jautā, kas varētu teikt kādu vārdu viņa aizstāvībai. Un par viņu iestājas suņi, viņš bija ļoti mīlējis suņus... Kas varētu aizbilst kādu vārdu par tevi?

Sukuts: Jūrmalā Deglaviem blakus namā bija divi suņi – Leda un Džīna. Divi īsti vilki, dzeltens un pelēks, māte un meita. Un, tikko mana māte aizbrauca ar vilcienu uz darbu, es gāju pie tiem suņiem – viņi gulēja mājas priekšā, uz tāda paklājiņa. Un tad es ieritinājos tur starp diviem suņiem un gulēju. Vairākus gadus vasarās es gulēju starp diviem vilkiem. Tā ka viņi noteikti tur būs tai tiesā, jā, par to esmu pilnīgi pārliecināts. Īsti vilki, skarbi vilki, bez kādas ķuķināšanās un mīlināšanās. Ja kāds svešs ienāca sētā, viņi to nogāza no kājām un turēja zemē tik ilgi, līdz vakarā no darba pārnāca Deglavs. Jā, tā ka būs divi vilki. Būs.

RL: Atceries, es teicu, ka “Arsenāls” daudziem ir devis prieku. Kas tev tavā dzīvē ir devis prieku?

Sukuts: Tad, kad es izgāju skrejceļā un uzvilku naglenes, un pirms tām naglenēm vilnas zeķes – tā bija tā seksuālā bauda un prieks.

RL: Klau, vai tev ir māja Gruzijā?

Sukuts: Jā, ir.

RL: Kā tas gadījās?

Sukuts: Nu, mēs esam tuvos draugos ar Georgiju Haindravu. Un mēs bijām vienā ciematā pie Armēnijas un Turcijas robežas. Tur kādreiz bija bijis 12. gadsimta klosteris, no kura gan palikusi tikai kādu pusmetru augsta ārējā siena. Un tur ir kādas 12 vai 13 mājas, un lejā ir upe – pasakaina kalnu upe, ne visai dziļa, bet tur vienkārši var redzēt, kā foreles lēkā. Mēs tur taisījāmies nakšņot, dzērām vīnu un tēju, un es pēkšņi pajautāju par ievārījumu. Teicu – te droši vien kādreiz gatavojuši riekstu ievārījumu. Tai pašā brīdī tika uzcelti jau piemigušie šoferi, visi sēdās mašīnās, un, lai gan bija divi naktī, brauca uz kaimiņu ciemu. Pa tām pārejām un kalniem braucām kādu stundu, un ap četriem no rīta uzcēlām kājās to kaimiņu ciematu. Un neviens par to nebija nepatīkami pārsteigts, lai gan toreiz Georgijs vēl nebija kultūras ministrs, taču viņu pazina kā leģendāru personu no gruzīnu–abhāzu kara, viņš par to uztaisīja filmu. Atceries – vienu brīdi viņš filmēja mājā, ko pamīšus ieņēma te gruzīni, te abhāzi, un viņš bija pa vidu ar kameru. Divi aktieri aizgāja bojā... Nuja. Un mums atrada to riekstu ievārījumu, bija ārkārtīgi garšīgs. Mēs padzērām tēju ar to ievārījumu un aizgājām gulēt. Un tad no rīta es viņam pateicu, ka patiesībā es gribētu dzīvot šeit. Tad Georgijs aizveda mani pie kāda nama un teica – tas būs tavs nams. Un tur ir tas nams.

RL: Tu esi bijis tur pēc tam?

Sukuts: Vienreiz esmu bijis, jā. Tas nams gan nav apdarināts, un tur jāiegulda ievērojami līdzekļi, bet es gribētu nākošgad jau sākt to apdzīvot.

RL: Pārvāksies uz Gruziju?

Sukuts: Jā, jā. Starp citu, kristīts es esmu Armēnijā.

RL: Kāpēc?

Sukuts: Nu, pirms gadiem pieciem es aizbraucu uz Armēniju, man tur Ečmiadzinā bija draugi, un iznāca no baznīcas tāds mazs priesterītis, es tur notupos, un viņš visu izdarīja, jā. Tā ka es esmu ortodoksāls kristietis, jā.

RL: Kādus vēl pārsteigumus tu gaidi no dzīves? Kristīts tu esi...

Sukuts: Es gaidu... es gribētu nodzīvot vēl citu dzīvi, citu – tas ir, ne šeit. Es gribētu dzīvot pilnīgi citu dzīvi, sākt... Kā teica Tarkovskis, ka arī viņš to nav iespējis, bet ka japāņu mākslinieki esot atstājuši savu dzimto pilsētu, savu sievu, bērnus un aizbraukuši uz kādu salu un pieņēmuši visu citu – citu uzvārdu, citu vārdu, citu ticību, atsacījušies no savas gleznošanas manieres vai pat pārtraukuši gleznot, viņi darījuši kaut ko pilnīgi citu – vīnu darinājuši vai apstrādājuši mālu, vai zemi aruši. Tas būtu skaisti – atteikties no visa iepriekšējā.

RL: Tu esi gatavs to darīt?

Sukuts: Tikpat kā.

RL: Tu kā domā – pārdzimt no jauna?

Sukuts: Nē, vienkārši uzsākt citu dzīvi. Atteikties no visa.

RL: No visa?

Sukuts: Pilnīgi no visa, jā.

RL: Vai tu esi domājis, kā tu gribētu nomirt?

Sukuts: Tas jau vairs nav tik tālu! Pirms dažiem mēnešiem es tikko nenomiru, mani tāda ķirurģe Inga izglāba, 31 gadu veca, seksuāla, ļoti skaista sieviete. Jā. Viņa teica, ka man ir jāliekas uz galda, es teicu – pagaidi, bet ko tu dari ar mani, kāpēc? Vajag jau no sākuma kaut kādas analīzes iztaisīt. Viņa teica – nav vairs laika, nav laika! Tad viņa man norāva bikses un atkailināja to… Es teicu – bet, ja tu runā par sirdi, kāpēc tu ķeries klāt maniem instrumentiem?! Viņa teica – caur turieni mēs to sirdi arī tev ieraudzīsim. (Smejas.) Es teicu – bet tu mani vismaz iemidzināsi? Nē, viņa teica, tu to kaunu pats piedzīvosi. Man ievadīja to, un līdz sirdij tika, jā… Nuja, un viņa teica – vēl stunda, divas vai trīs un tu būtu aizgājis… Nu kā es varēju viņai pateikties – es viņai trīs Antonioni filmas uzdāvināju. “Nāvi Venēcijā”… (Smejas.)

RL: Tas ir Viskonti.

Sukuts: Jā, Viskonti… “Nāvi Venēcijā”, “Baltās naktis” un “Dievu bojāeju”. Lūk, mana pateicība, jā. Viņa teica – augstākais trīs stundas...