Etīde par brīnumiem

Noteikti taču vajadzēja pietikt ar gigantisko pasākumu, pabeidzot pēdējo epizodi “Sega” meistarīgajā stratēģisko kaujas operāciju sērijā “Empire: Total War” (Impērija: totālais karš)? Tomēr acīmredzot karš nebija pietiekami totāls, jo franšīze istabas ģenerāļiem piedāvā vēl vienu iespēju parādīt savu varēšanu kāda diženā tēlā. Šoreiz tas ir “Napoleons: totālais karš”.

Guardian, 2010. gada 28. februārī

Audible ir publicēta lejuplādējama audiogrāmata – Napoleona Bonaparta romāns “Klisons un Eižēnija: mīlas stāsts”.

Guardian, 2010. gada 2. martā

Viens no izplatītiem masu maldiem ir uzskats, ka “vēsturē brīnumi nenotiek”. Un vēl kā notiek, es atbildēšu, būdams profesionāls vēsturnieks. Un ne vien pati ikdienas dzīve sastāv no mazu brīnumu miriādēm, diezgan bieži brīnumaini risinās vislielākā mēroga notikumi. Vienam no šādiem vēsturiskiem brīnumiem es arī veltu šo tekstu.

Pirms simt deviņdesmit gadiem, 1815. gada 1. martā, ap pusdienlaiku, neliela flotile, kas sastāvēja no brigas Linkonstan un sešiem nelieliem kuģiem, izmeta enkuru Žuana līcī, Francijas dienvidos, netālu no Kannām. Krastā izcēlās neliela virsnieku un civilistu grupa, kā arī kāds tūkstotis kareivju franču gvardu formās. Vietējo iedzīvotāju vidū uzreiz izplatījās baumas, ka imperators atgriezies no Elbas salas. Kāds “imperators” – to, saprotams, neviens nepaskaidroja; imperators bija tikai viens – Napoleons Bonaparts. Tā sākās viens no visneticamākajiem brīnumiem jaunākajā Eiropas vēsturē – tā saucamās Napoleona Bonaparta “Simt dienas”.

1814. gada 5. aprīlī, vienpadsmit mēnešus pirms izsēšanās Žuana ostā, Napoleons I, kuru lielā pārsvarā esošie pret Franciju vērstās koalīcijas (faktiski – visas pārējās Eiropas) spēki bija iespieduši Fontenblo, kurš bija zaudējis Parīzi un savu tuvāko līdzgaitnieku – Neja, Bertjē, Udino, Lefevra – uzticību, parakstīja aktu par savu atteikšanos no troņa mazgadīgā dēla labā. Nākošajā dienā viņš parakstīja vēl vienu atteikšanās aktu, galīgo, kurā bija teikts burtiski sekojošais: “Sakarā ar sabiedroto valstu paziņojumu, ka imperators Napoleons ir vienīgais šķērslis miera atjaunošanai Eiropā, imperators Napoleons, kurš ir uzticīgs savam zvērestam, paziņo, ka viņš atsakās savā un savu mantinieku vārdā no Francijas un Itālijas troņiem, jo nav tāda personiskā upura, neizslēdzot pat savas dzīvības upurēšanu, kuru viņš nebūtu gatavs nest Francijas labā.” Francijas tronī tika atjaunota Burbonu dinastija, ko bija noslaucījusi 18. gadsimta beigu Lielā revolūcija. Savukārt Napoleons ieguva mazo Elbas salu Vidusjūrā un tiesības turēt dažus bataljonus lielu armiju. Lielajam iekarotājam, kas bija lēmis kontinenta likteņus, uzdāvināja valstību, kas būtu Sančo Pansas vērta.

Burbonu atgriešanās sašķēla franču sabiedrību. Zemniecība baidījās, ka atgriezušies muižnieki emigranti atņems viņu zemes, kuras reiz muižniekiem bija rekvizējusi Revolūcija. Liberāļi baidījās no rojālistu reakcijas. Paši rojālisti bija neapmierināti ar jauno konstitūciju, kas ierobežoja monarha varu. Francūži, kas atcerējās Impērijas neseno triumfu, ar nicinājumu skatījās uz jau gandrīz aizmirstajiem Burboniem; par jauno-veco dinastiju bez gala atkārtoja: “Viņi neko nav mācījušies un neko nav aizmirsuši.” Parīzē ik pa brīdim notika sazvērestības, cirkulēja baumas par iespējamo militāru apvērsumu, drosmīgākie slepeni apmeklēja izsūtīto imperatoru...

Pa to laiku Napoleons, kurš ieradās Elbā 1814. gada 4. maijā, nodarbojās ar savas pundurvalsts ikdienas lietām. Viņš katru dienu devās apgaitā zirga mugurā. Viņš salā iecēla galveno intendantu, galveno mantzini, tiltu un ceļu inspektoru, valsts īpašumu pārvaldnieku. Napoleons izveidoja armiju, kurā ietilpa korsikāņu strēlnieku bataljons, Elbas milicijas bataljons, vecās gvardes bataljons, gvardes lielgabalnieku un matrožu rotas, poļu ulānu eskadrons un trīs žandarmērijas rotas. Viņš Elbā ierīkoja muitu, akcīzi, ģerboņa nodokli, uzlika nodevu maizes ievešanai, uzbūvēja ceļus, uzcēla teātri, pārbūvēja sāls ražotnes, ierīkoja lazareti, iestādīja vīnogulājus, sāka nodarboties ar zīdtārpiņu aklimatizēšanu, zemes gabalu izdalīšanu, nobruģēja galvaspilsētu un nodrošināja tajā ūdens apgādi. Tas viss tika paveikts deviņos mēnešos. Ja Napoleons būtu aizkavējies Elbā vēl dažus gadus – sala būtu pārvērtusies par paradīzi zemes virsū. Viņa pilī, ēdamtelpā, pie sienas dižojās devīze latīņu valodā: “Napoleo ubicumque felix”, tas nozīmē: “Napoleons ir laimīgs visur.”

Un tomēr šim cilvēkam bija pavisam cits mērogs. Uzvarētāju sīkā (un nelietīgā) piekasīšanās, ziņas par vispārēju neapmierinātību ar Burboniem Francijā, slepeno emisāru solījumi: tas viss arī noveda Napoleonu Žuana ostā 1815. gada 1. martā. Izredžu viņam nebija nekādu. Viņš bija gandrīz viens pret varenu valsti. Un Napoleons uzvarēja. Iedzīvotāji viņu sveica kā atsvabinātāju, pret viņu sūtītais karaspēks pārgāja viņa pusē. “Ērgļa lidojums” (tā nosauca viņa mierīgo gājienu uz Parīzi) noslēdzas pēc divdesmit dienām, 20. martā, pulksten deviņos vakarā, kad Napoleons Bonaparts nonāca Tilerī pilī, kuru īsi pirms tam panikā bija pametis Ludviķis XVIII. Brīnums bija noticis.

Taču tas nevarēja turpināties ilgi. Eiropas valstis pasludināja Napoleonu ārpus likuma un nodibināja septīto pret Franciju vērsto koalīciju. Sekojošie dramatiskie notikumi – francūžu uzvara pie Liņī, maršala Grušī kūtrums, vajājot fon Bliheru, angļu dzelžainā izturība pie Vaterlo, Viktora Igo apdziedātais franču kirasieru uzbrukums Senžana pakalnam, “vecās gvardes” leģendārā drosme, Napoleona otrā atteikšanās, Svētās Helēnas sala un otrā Burbonu restaurācija – visi šie notikumi, ak vai, vairāk attiecas uz zemes lietām, kur valda cēloņsakarības, nekā uz debesu sfērām, kur ir vieta brīnumiem. Napoleona “Simt dienas” sākās ar brīnumu, bet beidzās ar likumsakarību.

Likumsakarības ir tā saucamās “reālās pasaules” pamats. Vismaz mums tā šķiet. Uz likumsakarībām balstās viss, pat mūsu priekšstati par vēsturi, kuri atstājuši iespaidu uz daudzām idiotiskām lietām, piemēram, “vēsturiskajām datorspēlēm”, piemēram, “Napoleon: Total War”. Bet par to brīnumu, kas bija Napoleona “Simt dienas”, var nojaust ja nu vienīgi lasot romānu, ko sacerējis jaunais Bonaparts, “Klisons un Eižēnija” (vai, ja uzticamies Guardian, klausīties to audioierakstā). Jauneklis, kas sapņoja veltīt sevi militārajai karjerai, uzskatīja par pienākumu vispirms uzrakstīt pamācošu tikumu romānu. Brīnumainā kārtā tas viņam izdevās – darbs nav ģeniāls, tomēr ciešams. Tādi bija Apgaismības laikmeta tikumi. Jo šis laikmets, kas radījis desmitiem ģēniju, bija tas racionālisma brīnums, kurš galu galā beidzās ar katastrofu.