Saldās dzīves beigas
Aina no Federiko Fellīni “Saldās dzīves” Trevi strūklakā, kas beidzās ar galvu reibinošo aicinājumu “Marčéllo! Nāc šurpu!”, bijušo Zviedrijas skaistuma karalieni uzmeta tādos pavedinošos augstumos, no kurienes nolaisties atpakaļ uz zemes vairs nebija nekādu iespēju. Visdrīzāk viņa to saprata arī pati, vismaz tā liek domāt kāda no pēdējo gadu intervijām vācu televīzijā: “Kad tagad skatos uz sevi Trevi strūklakā, es domāju: o, toreiz tu biji patiešām skaista! Bet vairs ne. Kāpēc mēs tik drastiski maināmies? Laiks paiet mums visiem. Taču dažiem tas ir sāpīgāk nekā citiem. Kad aktrise sasniedz zināmu vecumu, viņa vairs neeksistē. Viņa izzūd, nomirst. Kāpēc mēs neatdzimstam pēc ziemas kā mani koki dārzā? Tas mani padara traku!” Lai gan vēlāk Ēkberga centās pierādīt, ka ir dzīvojusi gan pirms, gan pēc “Saldās dzīves”, viņas nāve 11. janvārī pierādīja, ka tas nav tiesa. Anitas Ēkbergas dzīve sākās un beidzās brīdī, kad viņa 1959. gadā pēc Fellīni gribas iekāpa Trevi strūklakā. Uz visu atlikušo mūžu – un tas izrādījās vēl 55 gadus garš – Ēkberga palika Silvija no “Saldās dzīves”, tūkstošiem, miljoniem reižu vīriešu galvās atkārtojot vienu un to pašu: “Marčéllo! Nāc šurpu!” Pret sevi Ēkberga vairs nespēja attiekties citādi kā pret Silviju strūklakā, un vēl jo vairāk to nespēja citi. Pārējo paveica laiks: Ēkberga nomira.
Jautājums, kā būt dzīvai pēc tam, kad esi bijusi kopā ar Ingmaru Bergmanu un viņa filmās nospēlējusi savas neaizmirstamās lomas, bez šaubām, bijis dzinulis citas skandināvu aktrises, Līvas Ulmanes (intervija ar viņu publicēta šajā RL numurā), pārmaiņām (“Pārmaiņas”, tieši tā viņa nosaukusi vienu no savām memuāru grāmatām). Ulmanes pēdējā režisētajā filmā “Jūlijas jaunkundze” viņai šķiet ļoti svarīgi pierādīt, ka sieviete, pretēji Strindberga iecerei, ir pamanīta, nav viena, ir dzīva, pat ja līdzeklis, kā to Ulmanes varone panāk, ir viņas brīvprātīgā nāve. Abām aktrisēm pietiek iekšu, lai paziņotu, ka tās ir viņas, kas “iztaisījušas” savus ģeniālos režisorus; tiesa, Ēkberga to apgalvo, stāstot par milzonīgo “Saldās dzīves” reklāmas plakātu Ņujorkā, pār kuru lieliem burtiem bijis rakstīts “Anita Ēkberga”, bet apakšā mazītiņiem – “Federiko Fellīni”, turpretī Līva Ulmane vienkārši saka: “Viņa filmās tā biju es, kura bija Ingmars.” Silvijas gadījumā Ēkberga “vienkārši” spēlēja sevi; Līva Ulmane, ja drīkst tā teikt, pārstāvēja Ingmaru Bergmanu, pat ja arī tobrīd par to viņai nebija nekāda priekšstata. Tikai vēlāk, Ulmane saka, pēc 40 gadu vecuma, viņa sapratusi, “kā tas ir, kad negribas runāt. Kad negribas, lai cilvēki uzdod jautājumus un mēģina iedziļināties, kā jūs to darāt pašlaik”. (“Jūs” – tas esmu es.) Iespējams, ka tieši šajā neizzināmajā daļā slēpjas mūsu dzīvības noslēpums, ko tiecas atņemt laiks, aizvietojot to ar kapaplāksni, uz kuras rakstīts: “Marčéllo! Nāc šurpu!”
