Metafiziskā blēža peldējums

Sarunās pieminot transpersonālo psiholoģiju, man pārsvarā nākas saskarties ar jautājumu “kas tā tāda?”. Rēķinoties ar vairākiem desmitiem šī psiholoģijas novirziena definīciju, vienkāršības labad esmu to formulējis kā mēģinājumu nodibināt saistību starp ikdienas psiholoģiju vai psihopatoloģiju un īpašiem apziņas stāvokļiem, ar kuriem cilvēki mēdz sa­skarties gan reliģiskas prakses ietvaros, gan ārpus tās. Nosaukums “transpersonālā psi­holoģija” radās 20. gadsimta 60. gados sarunās starp Ābrahamu Maslovu, kuru interesēja īpaši piesātinātas un intensīvas cilvēka pieredzes iespējamība, un Stanislavu Grofu, kuru interesēja meditācijas, psihedēlisku vielu vai pirmsnāves pieredzes izraisīti izmainīti apziņas stāvokļi. Mākslīgais jēdziens “transpersonāls” satur mēģinājumu iezīmēt pārpersonisku apziņas vai psihiskās dzīves dimensiju, kurā rodas iespaids par saskarsmi ar kaut ko lielāku nekā pats jeb notiek “ego robežu pārvarēšana”. Akadēmiskās aprindas pret “transpersonālismu” joprojām izturas skeptiski, un bieži vien ir grūti novilkt robežu starp šīs jomas pētījumiem un mūsdienu vajadzībām adaptētu, no visām reliģiskajām tradīcijām patapinātu miksli, kas īpaši spilgti redzams kādu laiku par galveno transpersonālistu uzskatītā Kena Vilbera darbos. Taču, ja plašajā, vienotai uztverei pārāk plašajā transpersonālās psiholoģijas laukā saskata jautājuma zīmi, kas pavērsta pret biheivioristu un psihoanalītiķu skatījuma ierobežotību, nav izslēgts, ka transpersonālistu uzmanības pievēršana retiem un īpašiem apziņas stāvokļiem un ar tiem saistītām personības izmaiņām var atklāties kā atgādinājums par kaut ko svarīgu, ko aizspriedumainā akadēmiskā zinātne ignorē aiz nevarības.

Bijušās Padomju Savienības teritorijā pirmie transpersonālās psiholoģijas tematikai no tiešā zinātniskā darba brīvajā laikā pievērsās matemātiķis Vasilijs Naļimovs (1910–1997) un igauņu izcelsmes ģenētiķis Tenu Soidla (dz. 1939), kurš jau vairākus gadu desmitus Sanktpēterburgā vada molekulārās ģenētikas laboratoriju un vienlaikus ir kopš 1969. gada iznākošā žurnāla Journal of Transpersonal Psychology redkolēģijas loceklis. Lai gan vairuma transpersonālistu darbos ir saklausāma monotona viennozīmīga pareizuma intonācija, Soidla šajās lamatās nav iekritis, un viņa veselīgā pašironija sargā ne tikai viņu, bet arī viņa sarunbiedrus. Saudzējošā smalkjūtība, ar ko sastapos viņa Sanktpēterburgas dzīvoklī, šķita nākam no kādas tālas pasaules, kurā pieredzētas dīvainas, neizprotamas, vārdos neizsakāmas lietas, kas vienlaikus ir skaidrākas par skaidru, svarīgākas par redzamām lietām un tādas, bez kurām vārdiem nav jēgas.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai ir kādi nopietni ie­­mesli, kāpēc cilvēkam nevajadzētu lab­­prātīgi šķirties no šīs muļķīgās pa­­saules?

Tenu Soidla: Ja spriežam loģikas ka­­tegorijās, tad šādus iemeslus droši vien būtu grūti atrast. Bet, ja cilvēkam uzmācas domas par pašnāvību, tad parasti tomēr kaut kas viņam iekšā saka, ka šāds lēmums nav pareizs. Visticamāk, tā ir kaut kāda mums piemītoša zināšana, kura par spīti visam, kas liecina par pretējo, mums čukst: nē, nevajag, dzīvo, dzīvo, dzīvo.

RL: Kas ir tas, kas mūsos to saka?

Soidla: Baidos, ka šīm lietām ir daudz dažādu vārdu, bet tie tikai traucē sa­­prast, tāpēc es teiktu tā: lapu čaboņa, ūdens urdzēšana... Nezinu.

RL: Jūs tātad labāk atturētos nosaukt vārdā to, kas jūsos runā?

Soidla: Jā. Jo vārdi bieži vien ir kā svaru bumbas. Ja gribas, ar tām var pat iebrist ūdenī, bet, kad jālaižas peldus, tās velk uz leju. Daudzo kontekstu dēļ, kādos cilvēki vārdu lietojuši, tas apaug ar tik biezu asociāciju slāni, ar tik lielu smagumu, ka gandrīz neizbēgami jānotiek kaut kam sliktam. Īsāk sakot, kad ej peldēt, neņem līdzi akmeņus, svaru bumbas un citus smagumus.

RL: Labi, bet, paliekot pie šī peldēšanas tēla: ja jūs ejat peldēt, tad uz kurieni jūs peldat? Vai arī jūs sekojat zināmajai devīzei “Mūs nevar novest no ceļa, jo mēs nezinām, kurp ejam”?

Soidla: Daļēji tā arī ir. Diez vai es pavisam skaidri stādos priekšā, uz kurieni peldu, kad peldu... (Klusē.) Es vienkārši mīlu jūru – tiklab fiziskā, kā metaforiskā nozīmē. Man ļoti patīk tajā atrasties, es jūtu, ka tā kaut kādā nozīmē ir dzimtene – atkal, jāsaka, nezinu: fiziskā vai metaforiskā nozīmē. Runājot par fizisko nozīmi, zoologam Alisteram Hārdijam[1. Sers Alisters Hārdijs (1896–1985), ievērojams jūras biologs, kurš 20. gs. 30. gados nonāca pie hipotēzes par cilvēku izcelsmi no ūdens pērtiķiem, taču idejas radikālisma dēļ to publiskoja tikai mūža otrajā pusē. Pēc pensionēšanās no Oksfordas Universitātes zooloģijas profesora vietas Hārdijs nodibināja “Reliģiskās pieredzes izpētes centru”, kurā apkopoja un analizēja datus par reliģiskās pieredzes izplatību un īpatnībām.] ir tāda teorija, ka cilvēki radušies no ūdens pērtiķiem, kuri mitinājās mangrovju audzēs un tāpēc zaudēja apmatojumu. Ļoti interesanta teorija. Neesmu pārliecināts, ka labi saprotu visu viņa argumentāciju, bet tīri intuitīvi – jā, es sevī jūtu pērtiķi, kurš mīl jūru.

RL: Bet kā jūs atrodat sevī šo pērtiķi? Jo, kā atceraties, tie, kuri nepiekrita Darvina teorijai, uzstāja, ka “jūs varbūt arī esat cēlies no pērtiķa, bet es pavisam noteikti neesmu”.

Soidla: Nezinu, bet pērtiķis manī sēž, tas ir kā likts. (Smejas.) Pat tie, kas asi vērsās pret Darvinu, droši vien labprāt lasīja fabulas – Lafontēna, Krilova vai kāda cita autora. Tieksme vilkt paralēles starp dzīvniekiem un cilvēkiem ir ļoti izplatīta. No otras puses, ir arī tāda pieredze, kādu apraksta krievu mistiķis Daņiils Andrejevs savā grāmatā “Pasaules roze” – absolūti ģeniāls darbs...

RL: Jūs piekrītat viņa idejai par Krie­­vijas mistisko lomu pasaulē?

Soidla: Lūk, jūs pateicāt šos liktenīgos vārdus... Ja, runājot par Andrejevu, mēs gribam runāt tikai par Krievijas mistisko lomu, tad – čau, ar to arī saruna beigusies. Manā skatījumā grāmata nav par to.

RL: Un par ko ir šī grāmata?

Soidla: Vai jūs esat pievērsis uzmanību tajā uzzīmētās pasaules ainas sa­­režģītībai? Visas šīs bezgalīgās sfēras, slāņi, tajos mītošās būtnes un tā tālāk? Sakot, ka dzīvnieki nav mums vienaldzīgi, es nerunāju par dzīvnieku mistisko lomu pasaules evolūcijā, nedz arī par šamaniskajiem dzīvniekiem. Nē, vienkārši ir sajūta, ka šeit slēpjas kāda svarīga savstarpēja atkarība. Bet, kādā veidā mēs to aprakstām, tam jau vairs nav tik lielas nozīmes. Tad lūk, Daņiils Andrejevs sajuta mūsu saikni nevis ar fiziskajiem dzīvniekiem, bet gan ar dzīvniekiem, kas mīt mūsu apziņas slāņos, ja šāds formulējums ir saprotamāks.

RL: Tas ir – kur?

Soidla: Līdzīgi kā mēs runājam par vīrusiem datorā, mēs varam runāt arī par dzīvniekiem apziņā. Skraida tur kaut kāda pele vai, teiksim, Daņiila Andrejeva Žrugrs, lielvalstiskais mon­­strs, – viņš tur klusu dzīvojas, mūsu apziņā, un dara savu darāmo. Vārdu sakot, mums ir gan attiecības ar Žrugru, gan arī saikne ar dzīvnieku pasauli. Tas ir svarīgs slānis, kas nosaka mūsu esību pasaulē, un es vienkārši nespēju atrast vārdus, lai to aprakstītu.