Pateicības diena Mongolijā

Bērnībā mana mīļākā spēle bija “Mūmija un pētnieks”. Mēs ar tēvu bijām sadalījuši lomas: vienam no mums vajadzēja gulēt pavisam nekustīgi, ar aizvērtām acīm un uz krūtīm sakrustotām rokām, bet otrs tikmēr žēlojās: “Es pētu šīs piramīdas jau tik daudzus gadus. Kad es beidzot atradīšu Tutanhamona kapenes?” (Tas bija 70. gadu beigās, kad Tutanhamons viesojās Metropolitēna mākslas muzejā un mēs bieži braucām no savas priekšpilsētas, lai viņu apciemotu.) Spēle kulmināciju sasniedza brīdī, kad pētnieks beidzot uzdūrās iebalzamētajam faraonam un – tikai nenobīstieties! – mūmija atvēra acis un atdzīvojās. Pētniekam tad vajadzēja izrādīt izbīli un pēc tam apvaicāties: “Nu, kas jauns?” Mūmija atbildēja: “Tu.”

Man neko īpaši nepatika spēlēt “mājas”. Es devu priekšroku fantāzijām, kas bija saistītas ar piedzīvojumiem un pilnas ar pirātiem un bruņiniekiem. Vispār es biju valdonīga, neiecietīga knīpa un nemitīgi tarkšķēju; kā jau vienīgo atvasi, mani bieži mulsināja citu bērnu paradumi. Nevar teikt, ka es būtu bijusi populāra citu bērnu vidū. Mazajā koka cietoksnī, ko vecāki bija man uzbūvējuši mājas pagalmā, es mēdzu spēlēt Robinsonu Krūzo. Savā fortā es nejutos ne vienaudžu atstumta, ne raižu pārņemta. Es biju drosmīga, un man nevajadzēja nevienu citu; pateicoties savai atjautībai, es spēju izdzīvot – tiesa gan, biju apmaldījusies okeānā.

Tikpat dabisks patvērums bērnam, kurš mīl vārdus un piedzīvojumus, ir grāmatas, un es jutos laimīga, kad vecāki lasīja man priekšā “Mobiju Diku”, “Pepiju Garzeķi” vai “Hobitu”. Jau agri izlēmu, ka kļūšu par rakstnieci. Man likās, ka tā ir profesija, kas lieliski piestāv tieši tādai sievietei, par kādu vēlējos izaugt: es gribēju būt brīva un darīt to, kas pašai tīk. Trešajā klasē sāku rakstīt dienasgrāmatu; solidarizējoties ar Annu Franku, devu tai cilvēka vārdu un iecēlu par savu uzticības personu. Vēl šobaltdien, lai cik svešā pasaules malā es būtu nonākusi, bloknots un pildspalva, ar ko fiksēt savas izjūtas, ir mans mierinājums un glābiņš no vientulības.

Un pēdējos divdesmit gadus es cenšos nonākt svešās pasaules malās, cik vien bieži iespējams. Visvairāk man patīk doties ceļojumā uz vietu, kur es nevienu nepazīstu un kur viss ir liels pārsteigums, un tad rakstīt. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Āfriku, lai savāktu materiālu rakstam, mani pārņēma tāds uzbudinājums, ka visa divas nedēļas garā ceļojuma laikā tikpat kā neizdevās aizmigt. Viss bija jauns: gazeles gaļas garša, sārtā dūmaka pār Keiptaunu, Kaielīčas viļņotā skārda būdu ieskauto ieliņu troksnis un haoss. Adrenalīns man saskrēja asinīs vēl tad, kad biju jau atpakaļ Ņujorkā pie sava galda un rakstīju, kamēr mans vīrs virtuvē cepa vistu.

Manas draudzenes tikmēr cita pēc citas mēroja ceļu no jaunas sievietes līdz mātei, un kādā brīdī man tieši sejā ieblieza patiesība, ka es to vēl neesmu izdarījusi. Es bieži klausījos Lū Rīda dziesmu “Beginning of a Great Adventure” par iespējām, kas pavērtos, laižot pasaulē bērnu. “Mazītiņš es vai viņš, vai viņa, ko piepildīt ar saviem sapņiem,” Lū dzied raupjā cerību pilnā balsī, “tā pasakot, ka dzīve nav pavisam norakstāma.” Dziesma kļuva par skaņu pavadījumu manām pārdomām, vai kļūt par māti. Es zināju, ka tas padarītu manu profesionālas ceļotājas dzīvi tikpat kā neiespējamu. No otras puses, bērna piedzimšana daudzējādā ziņā likās pats pārgalvīgākais ceļojums, kāds vien iespējams.

Pirms došanās ceļā mani vienmēr pārņem šausmas. Man sāk likties, ka šoreiz viss būs pilnīgi citādi: es nespēšu atrast kartē to, kas man vajadzīgs, vai saprasties ar vietējiem, kas nerunā angliski, vai sameklēt cilvēkus, kuri jāsatiek, lai dabūtu gatavu rakstu, kas man pasūtīts. Es būšu apjukusi, nekompetenta un neaizsargāta. Zinu, ka mana panika pārvērtīsies par priecīgu satraukumu, tiklīdz būšu nonākusi galā (tā notiek ik reizi), taču tas šīs bailes pirms došanās ceļā nepadara mazākas. Tieši tāpat bija ar bērna dzemdēšanu: es no tā baidījos desmit gadus. Man nepatika bērnība, un es baidījos, ka tā nepatiks arī manam bērnam. Es baidījos, ka būšu slikta māte. Un baidījos, ka būšu piesieta, nevarēšu izkustēties no vietas – iestrēgusi uz astoņpadsmit gadiem obojas spēles stundās un matemātikas mājasdarbos, ar kuriem netiku galā jau pirmajā reizē.

Izvēli par labu bērnam es izdarīju Atēnās, savas grāmatas reklāmas turnejas laikā. Mans vīrs, kurš vienmēr lika saprast, ka izšķirošo lēmumu šajā lietā vajadzēs pieņemt man, bija atbraucis man līdzi, un mēs izbaudījām vienu no tiem maģiskajiem laulības brīžiem, kad viens otram šķiet vienkārši brīnišķīgi. Mans grieķu izdevējs ar sievu veda mūs dejot un iedzert un kādu vakaru pacienāja ar pašu gatavotām vakariņām savā mazajā dzīvoklītī, kas bija pilns ar bērniem, draugiem, musaku[1. Mousakás – cepeškrāsnī cepts maltas jēra gaļas, baklažānu un tomātu kārtojums.] un cigarešu dūmiem. “Amerikāņi neprot atslābt,” man teica kāds viesis, pieskatot savu trīsgadīgo mazuli un sūcot uzo. Grieķijā tolaik valdīja sabrukums. Atēnu ielas bija pilnas ar kaķiem un suņiem, ko pametuši saimnieki, kas vairs nevarēja atļauties dzīvniekus pabarot. Taču mūsu namatēvs un namamāte laimē staroja. Nelikās, ka ģimene viņiem būtu nasta, – drīzāk jautra ballīte. Man prātā atausa doma, ka varbūt tas būtu prieks un atvieglojums – ļaut, lai manā dzīvē noteicējs ir kas cits nekā pašas vēlēšanās un klejojumu kāre.

Man pašai par lielu pārsteigumu un apmierinājumu, grūtniecība iestājās pavisam drīz, īsi pirms manas trīsdesmit astotās dzimšanas dienas. Tas bija tikpat kā paspēt uz lidmašīnu pēdējā brīdī pirms iekāpšanas beigām – vienkārši nav iespējams nesajust sajūsmas trīsas. Jau pēc diviem mēnešiem es ārsta kabinetā varēju klausīties, kā manī pukst šīs mazās būtnes sirds. Tas likās kā maģija: manā burvju viruma katlā iekrīt viena maza tritona actiņa, un pēkšņi es jau esmu ragana, kuras spēkos ir sabrūvēt jaunu dzīvību. Pat ja tu neesi Robinsons Krūzo vientuļā cietoksnī, kā visas cilvēciskas būtnes, tu pa šo pasauli soļo viens. Bet sieviete, kura gaida bērnu, nekad nav viena.

Ārsts teica, ka es droši varot lidot līdz pat septītajam mēnesim, un tā nu es piektajā grūtniecības mēnesī nolēmu doties savā pēdējā lielajā ceļojumā. Es zināju, ka pēc tam vēl vismaz gadu, bet varbūt divus nevarēšu uz vairākām nedēļām izsprukt no mājām un izbaudīt pacilājošo sajūtu, ka vēl neapgūta vieta sāk pamazām pavērties. (Tas ir tikpat kā ar jaunu mīļāko – pat tām ķermeņa daļām, par kurām tu neesi sajūsmā, piemīt kaut kā vēl neiepazīta elektrizējošais valdzinājums.) Īsi pirms Pateicības dienas es devos ceļā uz Mongoliju.

Cilvēki satraucās, uzzinājuši, uz kurieni braucu, bet es pati biju ar sevi ļoti apmierināta. Man patika doma, ka esmu tāda sieviete, kura spējīga mātes cerībās doties uz Gobi tuksnesi, – tieši tāpat, kā divdesmit divu gadu vecumā man patika doma, ka esmu tāda meitene, kura gatava viena pati ceļot uz Indiju. Un man patika doma, ka savam bērnam varēšu sacīt: “Kad tu vēl biji manī, mēs aizbraucām paskatīties uz pasaules malu.” Vienīgais, kas mani pa īstam biedēja, bija Mongolijas ziema. Tūrisma sezona tur beidzas oktobrī, un novembra beigās, kad sēdos lidmašīnā, gaisa temperatūra naktīs nokrīt līdz 20 grādiem zem nulles. Taču es biju sagatavojusies: nopirku sniega bikses, kas bija pietiekami lielas, lai tajās ietilptu mans pamatīgais vēders, un garo apakšveļu – divus izmērus lielāku nekā parasti.