Svētīgs stāsts
Iespējams, šajā numurā jums iepatiksies raksts par mīlestības izpratni Krievijā un Amerikā vai stāsts par nosalšanu, kurš ir izdomāts no sākuma līdz beigām, taču tādam stāstam arī jābūt – tajā plašajā nozīmē, ka nekas nepastāv pats par sevi, kamēr tas neiekļūst vecā vai jaunā stāstā, netiek pārstāstīts vai – kā šajā gadījumā – netiek izdomāts. Turklāt runa nav par literatūru vien, kur šķiet pats par sevi saprotams, ka stāstus izdomā (saraksta): runa ir par to, kā viens cilvēks un cilvēki kopā veido savu dzīvi. Par to arī lielā mērā runa ir šī numura svarīgākajā intervijā ar izcilo Prinstonas vēsturnieku Pīteru Braunu. Arnis Rītups, Brauna sarunbiedrs, arī pievērš uzmanību tam, ka atšķirība no vēstures dīvainajiem personāžiem un notikumiem ļauj beidzot ieraudzīt un iepazīt pašam sevi – acīmredzot tajā nozīmē, ka es esmu kaut kas cits un atšķirīgs no viņiem. Tad – kas? Kāds?
Ja vēl nedaudz paplašinātu šo pieņēmumu, var piebilst, ka vēstures varoņi, notikumi un idejas atsaucas mūsos ne vien tajā tiešajā nozīmē, ka tie mūs ietekmē, kā mūs ietekmē, teiksim, valstiskās neatkarības atgūšana 1990. gadā, vai ka mēs, piemēram, tiecamies līdzināties kādam, teiksim, Ovidijam, bet arī tajā, ka izvēli, kā dzīvot, iespaido arī mūsu priekšstati par vēsturi, par cilvēkiem, notikumiem – varētu teikt, par dažādiem stāstiem –, pat tad, ja tie ir aplami, proti, neatbilst ne tam, kas patiesībā vēsturiski noticis, ne tam, kāds īstenībā cilvēks ir. Starp citu, lielākoties stāsti, kas mūs ietekmē, ir tieši tādi – izdomāti, kas man liek domāt, ka taisnība ir citam lieliskam vēsturniekam – Mihailam Gefteram, kurš cilvēku arī nodēvē par būtni, kura “izgudro pagātni”.
Pīters Brauns grāmatā “Rietumu kristietības izcelšanās”, kuras fragmenti arī publicēti šajā numurā, piemēram, nedaudzās lappusēs aizmēž mūsu priekšstatu par “barbaru iebrukumu” Eiropā, parādot, kā Romas impērijā tās tieksmē pēc plašuma un līdzāspastāvēšanā ar tiem, kurus romieši vēl ilgi saukāja par “barbariem”, rodas jaunas dzīves formas, kur ne tik daudz kariņi ar “barbariem” kā ietekmīgu sabiedrības locekļu centieni pēc izdevīguma un aizsardzības liek barbariem pārņemt romiešu tradīcijas. Īsāk sakot, globālās izmaiņas Eiropā t.s. “tautu staigāšanas” laikā netika vis uzspiestas no ārpuses, bet radās pašā Romas impērijā. Tāpēc Brauns pievēršas nevis kaut kādiem izdomātiem barbaru iebrukumiem, bet tam, “kā mainījās cilvēku uzskati par to, kas viņu dzīvē ir iespējams”.
Cita starpā Brauns intervijā pievērš uzmanību tam, ka vienā brīdī kristietība, kas līdz tam pret karu izturējusies kā pret kaut ko šausmīgu, sāk karu, kā saka Brauns, “svētīt”; precīzāk, Brauns saka – garīdznieki “to darīja tāpēc, ka ticēja, ka par svētu var padarīt jebko, ja vien baznīca to svētī”. Šis vēsturnieka novērojums man liek domāt: kādā brīdī, un tāds brīdis ir arī patlaban, cilvēki (un varbūt būtu vietā atzīt – es) sākuši uzskatīt, ka karš ir iespējams. Radies cilvēks, kurš izgudro karu. Ja jums šķiet, ka uzskatam, kas pieļauj kaut kā iespējamību, notiekošajā nav lielas nozīmes, atskatieties uz straujo notikumu gaitu ar smēķēšanas aizliegšanu: vēl pirms brīža jums likās, ka smēķēt nedrīkst sabiedriskās vietās, bet jau drīz liksies, ka smēķēt nav iespējams vispār.
