Pasaule bez impērijas

Mūsu ēras 418. gadā Augustīns saņēma vēstuli no Salonas (tagadējās Horvātijas pilsētas Solinas) bīskapa Hēsihija. Hēsihijs rakstīja Augustīnam uz tālo Āfriku, lai pajautātu, vai pasaules gals jau ir tuvu. Augustīns viņu nomierināja. Viņš norādīja, ka, neraugoties uz tālaika nemieriem, Romas impērija jau agrāk, 3. gadsimtā, pieredzējusi vēl lielākas nelaimes. Tas bijis laiks, kad daudziem kristiešiem licies, ka pasaules gals nu ir klāt. “Proti, īsi sakot, imperatora Galliēna valdīšanas laikā (253–268) .. Romas provinces pārplūdināja barbari no visām pasaules malām.” Bažīgajiem 3. gadsimta kristiešiem, izrādījās, nebija taisnība. Pasaules gals toreiz tā arī nepienāca. Jebkurā gadījumā, piemetināja Augustīns, pasaules gals un Kristus atgriešanās nepienāks, kamēr Svētie Raksti nebūs sludināti visām pagānu tautām pasaulē. Un viņš pats zināja daudzas kristietības neskartas pagānu tautas tālu aiz Romas Ziemeļāfrikas robežām. Ārpus Romas impērijas vēl pletās plaša nekristīgā pasaule. “Kungs neapsolīja [katoļu baznīcai] tikai romiešus vien, bet visas pasaules tautas.”

Iespējams, ka Augustīna mierīgais un bezkaislīgais skats uz impērijas tālaika likstām Salonas bīskapu tā īsti nenomierināja. Tāpat kā daudziem kristiešiem, kuri bija uzauguši pēc Konstantīna ēras, arī Hēsihijam pasaule bez Romas impērijas nebija nekāda pasaule.

Un tomēr laikā, kad Augustīns ar Hēsihiju sūtīja viens otram vēstules pāri Vidusjūrai, šādas pasaules bez Romas iespējamība kļuva arvien reālāka impērijas tālākajās provincēs, tādās kā Britānija, Gallija un Rietumspānija. Pēc 4. gadsimta beigu pilsoņu kariem un barbaru sirojumiem, kas sākās 406. gadā, kad ilgstošie kari bija novājinājuši robežu apsardzi, miera laikmetam pienāca gals. Augustīna nāves laikā, 430. gadā, jau bija nepārprotami skaidrs, ka, atšķirībā no Diokletiāna un Konstantīna laikiem, šim nemieru laikam nesekos triumfāla kārtības atjaunošana visā Romas impērijā, kā tas bija noticis pēc 300. gada. Ceturtā gadsimta reformētās impērijas militārais un fiskālais aparāts apkaunojošā kārtā nespēja nosargāt valsts robežas.

Rietumi sabruka. Tie pārvērtās par lupatu deķi, kas sadiegts no atsevišķiem reģioniem. Dienvidgallija, īpaši Marseļas un Arlas apkārtne, līdz ar Itāliju un Ziemeļāfriku (līdz pat negaidītajam un katastrofāli veiksmīgajam vandaļu iebrukumam Āfrikā 429.–439. gadā) palika impērijas provinces. Trīs ceturtdaļas gadsimta, līdz 476. gadam, kad pēdējais imperators Romuls Augustuls gluži nedramatiski atteicās no troņa, Itālija un Provansa Vidusjūras rietumu reģionā vēl iemiesoja veco lietu kārtību. Atšķirībā no rietumiem, austrumos Romas impērija saglabājās neskarta. Vēl vairāk, tās varenība arvien pieauga. Austrumroma tagad bija “vecākais partneris” pasaulē, kurā Rietumromas sabiedrība strauji atgriezās politiskajā situācijā, kas atgādināja Vidusjūras rietumu reģiona stāvokli pirms Jūlija Cēzara iekarojumiem. Vidusjūras piekrastē Romas vara likās droši nostiprinājusies. Taču, tāpat kā Jūlija Cēzara laikos, impērijai tagad bija jārēķinās ar draudīgu nomali – ar jauno “brīvo” Galliju, Galliju bez impērijas.

Turpretim Vidusjūras austrumu reģionā priekšplānā izvirzījās Konstantinopole – “Jaunā Roma”. Konstantinopoles imperatori vēl joprojām simbolizēja romiešu likumu un kārtību, kādai tai vajadzētu būt. Tieši Austrumromas imperators Teodosijs II, nevis viņa bezspēcīgie kolēģi, Rietumromas imperatori, sastādīja un izdeva dižo Teodosija kodeksu. Konstantinopolē izstrādāto Teodosija kodeksu izsludināja Romā 438. gadā kā spēcīgu formāli nesašķeltas impērijas varenības simbolu. Vēl ilgi pēc impērijas atkāpšanās Teodosija kodekss kalpoja par pamatu visām romiešu tiesībām impērijas rietumu provincēs. Ziemeļitālijas pilsēta Ravenna, Rietumromas imperatoru galvaspilsēta, labākajā gadījumā bija tikai “mazā Konstantinopole”.

Citviet rietumos, Britānijā, Gallijā un Spānijas nomaļajos plašumos, uzkrītošs bija, tieši otrādi, impērijas ietekmes trūkums. Šajos reģionos visi ceļi vairs neveda uz Romu. Laikam jau mums nevajadzētu justies īpaši pārsteigtiem par šādu pavērsienu. Šo situāciju neizraisīja ne milzu vardarbība, ne iebrucēju postījumi. Romas impērijas iziršana rietumos drīzāk bija atgriešanās pie normālā stāvokļa, ja skatāmies uz šo reģionu plašākā Rietumeiropas vēstures perspektīvā. Mūsu ēras 1. un 2. gadsimtā Roma rietumu iekarošanas gaitā asimilēja daudzus reģionus; tie katrs stipri atšķīrās no pārējiem un vēl jo vairāk – no impērijas vidienes Vidusjūras krastos. Rietumromas teritorijām vienmēr bijis raksturīgs izteikts provinciālisms. Gadsimtiem ilgi vietējā elite bija izmantojusi visas priekšrocības, ko tai deva identificēšanās ar impērisko sistēmu. Taču viņu statusu turpat mājās vēl drošāk nostiprināja vairākus gadsimtus ilgais “Romas miers”. Un, galu galā, atbalsts, ko viņi saņēma uz vietas, bija pats svarīgākais. Ja impērija viņus pamestu, viņi atrastu citu veidu, kā parūpēties par sevi un savu reģionu.

Taču tas rietumu provinču eliti pakļāva sāpīgam un bīstamam pielāgošanās procesam. Viņi bija romani, “romieši”. [..] Viņi bija lieli zemes īpašnieki, kuri savu bagātību un varu bija uzkrājuši 4. gadsimtā, pateicoties ciešai sadarbībai ar Romas varu. Viņi ar lepnumu kavējās atmiņās par stiprajām pozīcijām, ko bija baudījuši Konstantīna un viņa sekotāju atjaunotajā impērijā. Šo aprindu cilvēki itin nemaz nebija noskaņoti atteikties no savas ārkārtīgi privileģētās lielu zemes īpašnieku un unikālās latīņu kultūras sargātāju pozīcijas. Taču impērijas, kas turpinātu sargāt viņu privilēģijas, vairs nebija, un viņiem nācās iemācīties dzīvot pasaulē, kurā līdz šim nicinātā svešzemnieku grupa, ko viņi apzīmēja ar vārdu “barbari”, tagad bija ne tikai partneri, bet savā ziņā pat viņu kungi.

Visos Rietumromas reģionos šie romani veidoja nelielu, taču spēcīgu grupu, kas iekļāvās vietējās sabiedrības augstākajā slānī. Rietumu 5. gadsimta vēsturē īpašu ievērību izpelnās nelokāmā mērķtiecība, ar kādu Romas provinču elites no jauna izcīnīja savu vietu pasaulē bez impērijas. Pasaules gals, no kā baidījās Salonas bīskaps Hēsihijs, nebija iestājies. Taču savam galam neapšaubāmi tuvojās kāda mazāka “pasaule” – īpaša reliģiska un sociāla kārtība, kuru daudzi kristieši bija uzskatījuši par pašsaprotamu vesela gadsimta gaitā, no Konstantīna valdīšanas laikiem līdz pat 5. gadsimta 30. gadiem. Tās vietā visā rietumu Eiropā veidojās “romiešu” pasaule bez Romas impērijas. Tā bija vietējā aristokrātija, kas tagad visiem spēkiem centās nosargāt savu varu, pirmo reizi sadarbojoties ar neromiešu karakungiem.

Pirmais, no kā šajā nemieru laikā nācās atteikties, bija pasaules plašuma sajūta, kas tiek saistīta ar kristīgo impēriju pēc Konstantīna. Mums zināms viens smeldzīgs piemērs šādām atvadām no agrākās piederības kādai vienotai pasaules impērijai. Hidatijs (ap 397–470) nāca no Gallecijas provinces tālajā Spānijas Atlantijas piekrastē. Vēl nomaļāku Romas impērijas nostūri būtu grūti iedomāties. Desmit gadu vecumā viņš kopā ar māti apmeklēja Jeruzālemi. Mazo zēnu stādīja priekšā pašam svētajam Hieronimam. Taču tas bija m. ē. 407. gadā. 455. gadā, kad Hidatijs ķērās pie savas “Hronikas” rakstīšanas, viņš gandrīz 20 gadus bija pavadījis Šavišas bīskapa amatā; tā ir pilsēta netālu no Ziemeļportugāles piekrastes. Hidatijs bija pieredzējis vesela laikmeta beigas. Tagad viņš rakstīja par sevi kā “iesprostotu Gallecijā [Gallaecia], pašā tālākajā pasaules malā”, kur viņam nepaiet secen “visas šī nelaimīgā laikmeta likstas”, kur viņam jāsastopas ar “ķeceru kundzību” un piedevām vēl nemieriem, ko saceļ naidīgu cilšu iebrukumi. Hidatijs savās gaitās sastop tikai dažus ceļiniekus, kas atgriežas no Svētās Zemes. Viņi bīskapam nespēj pat pateikt, kad nomiris Hieronims. Lai kā Hidatijs nopūlējās sekot līdzi “pasaules notikumiem” – proti, notikumiem reģionos, kur vēl valdīja impērija –, viņš savas vecumdienas sagaidīja pasaulē, kuras apvāršņus iezīmēja viņa paša provinces robežas.