Lēna domāšana par atšķirīgo

Bija laiks, kad Rietumu civilizācijas vēstures periodizācijā viss bija vienkārši – reiz bija antīkā pasaule un antīkais laikmets, pēc tam viduslaiki, tad renesanse un tā tālāk pēc saraksta. Lai gan pat izcilāko vēsturnieku vidū nekad nav bijis vienprātības, kad īsti beidzās antīkais laikmets un kad sākās viduslaiki, vēl pirms gadiem četrdesmit pats šis dalījums neizraisīja nekādas šaubas. Es piekrītu tiem, kas uzskata, ka, pateicoties Pīteram Robertam Lamontam Braunam (dz. 1935), izcilākajam no dzīvajiem vēsturniekiem, šis laikmetu dalījums zaudējis jebkādu pamatu. Ne pārāk bieži konservatīvajā vēstures pētniecībā parādās priekšstati par jaunu laikmetu, taču Pīters Brauns savu pētījumu rezultātā nonācis pie pārliecinošas skaidrības, ka “Vēlīnais antīkais laikmets” (Late Antiquity), kas turpinās apmēram no mūsu ēras 200. līdz apmēram 800. gadam, kā vēstures posms ir pietiekami atšķirīgs gan no antīkās pasaules, gan viduslaikiem, lai to izdalītu un pētītu kā Rietumu civilizācijas tapšanā būtisku (iespējams, pašu būtiskāko) un savdabīgu laikmetu.

Un jautājums nav vienkārši par periodizāciju, klasifikāciju vai nomenklatūru, bet par spēju ieraudzīt, ka līdz ar romiešu tiesību formalizēšanos, kristietības institucionalizēšanos, jūdaisma talmudizēšanos un islāma dzimšanu rodas kaut kas īpašs, kas nav raksturīgs nevienam citam laikmetam ne pirms, ne pēc tam. Tieši šajos “laikmetu griežos” tapa tās noturīgās struktūras, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, kuras pēdējo pāris gadsimtu norieta lieciniekam ir iespēja būt arī man.

Taču Prinstonas Universitātes emeritēto profesoru Pīteru Braunu par izcilāko no dzīvajiem vēsturniekiem padara ne vien tas, ka viņš pētniecībā ieviesis jaunu laikmetu, kura svarīgums licis rasties veselai pētniecības nozarei, bet arī tas, ka viņš brīnišķīgā valodā spēj no milzīga vēstures faktoloģisko un tekstoloģisko materiālu daudzuma savīt stāstu – elegantu, plūstošu, aizraujošu un pārliecinošu. Šāds vēsturnieka talants Braunam vienlīdz ļāvis gan sarakstīt Augustīna biogrāfiju, kas joprojām ir nepārspēta, gan pievērsties askētiskā seksualitātes nolieguma izcelsmei un funkcijām sabiedrībā (acis un prātu atverošajā grāmatā “Ķermenis un sabiedrība”), gan – kā vienā no savām pēdējām lieliskajām grāmatām “Caur adatas aci” – pētīt specifiskos kristiešu filantropijas dzimšanas apstākļus laikā no 350. līdz 550. gadam. Jo katrā Pītera Brauna grāmatā notiek tas, kas šķiet neiespējams, taču sekmīgai vēstures rakstīšanai ir pilnīgi nepieciešams, – citu, svešu, tālu laikmetu un pasauļu iemītnieki atdzīvojas, apaug ar miesu un pamazām ieved savā dīvainajā un atšķirīgajā pasaulē, ar šīs atšķirības palīdzību ļaujot pamazām saskatīt, ieraudzīt un iepazīt sevi.

Arnis Rītups

Rīgas Laiks: Kāpēc pētīt vēsturi?

Pīters Brauns: Tāpēc, ka tā pastāv un ir atšķirīga no mums. Vēsture ir tas, kas reāli noticis... Pat visnezinošākais cilvēks, staigājot pa savu pilsētu, zina, ka tai ir sava pagātne.

RL: Ka kaut kas ir noticis pirms viņa dzimšanas.

Brauns: Jā, kaut kas ir noticis pirms viņa dzimšanas un... Mani tas vienmēr ir saistījis, daļēji tāpēc, ka es uzaugu Dublinā protestantu, nevis katoļu ģimenē un man nācās sadzīvot ar situāciju, kurā es biju svešais starp savējiem. Mans tēvs, tāpat kā daudzi Īrijas protestanti, strādāja Britu impērijas dienestā, Sudānā. Tādēļ es vienmēr esmu apzinājies, ka pastāv daudzas atšķirīgas identitātes.

RL: Bet kāpēc tas, ka vēsture ir kaut kas no mums atšķirīgs, būtu iemesls to pētīt?

Brauns: Manuprāt, tāpēc, ka iecietība pret atšķirīgo ir svarīgākā morālā nepieciešamība. Ja ne iecietība, tad vismaz tieksme zināt.

RL: Man allaž licies, ka Gibonam, kad viņš rakstīja savu lielo darbu par Romas impērijas sabrukumu[1. Angļu vēsturnieka Edvarda Gibona (1737–1794) darbs “Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture”, publicēts sešos sējumos no 1776. līdz 1788. gadam.], bija savs īpašs nolūks. Proti, nedaudz vienkāršojot, viņš vēlējās mazināt kristietības autoritāti, parādot, ka tās pamati jau no paša sākuma bijuši aplami. Kāds bija jūsu īpašais nolūks, sākot darboties tolaik vēl neeksistējošajā vēlīnā antīkā laikmeta pētniecības nozarē?

Brauns: Es gribēju, lai šai nozarei ir pašai sava balss.

RL: Nevis uzspiest savu...?

Brauns: Nē, nevis uzspiest. Labs vēsturnieks ir kā labs tulkotājs. Viņš atsedz pagātnes notikumu nozīmi, taču neuzspiež savu šīs nozīmes interpretāciju.

RL: Ja es nebūtu lasījis jūsu grāmatas, es domātu, ka tas ir ideālistisks skatījums uz vēsturnieka darbu, jo realitātē tas tā nekad nenotiek.

Brauns: Tas notiek visu laiku. Vēsturnieki ar to nodarbojas.

RL: Nu, vairuma agrāko vēsturnieku darba pamatā bija kāds atklāts vai slēpts nolūks – nacionālistisks, reliģisks, vienalga kāds. Kas ir pamatā šādam, kā jūs apgalvojat, neitrālam tulkotāja darbam?

Brauns: Ne neitrālam. Kā jūs labi zināt, tulkojums nav neitrāls.

RL: Nav gan.

Brauns: Kungs gribēja, lai sakaltušie kauli dzīvo, un tie tapa dzīvi[2. Skat. Ecehiēla 37:4–6.]. Kā padarīt pagātni dzīvu? Tieši tas mani vienmēr ir interesējis... Ne gluži tolerance, tas nebūtu precīzi... Arī ne neitrāls vērojums... Drīzāk – cieņa pret kaut ko, kas neesmu es, kas ir pastāvējis pirms manis.

RL: Cik lielā mērā protestantiskā audzināšana ģimenē veicināja jūsu interesi par kristietību?

Brauns: Nu, tas veicināja to, ka kristietība man kļuva interesanta. Es uzaugu Īrijā, kas ir ļoti reliģiska valsts, kur reliģiskā piederība ir ļoti svarīga. Lielu daļu savas izglītības es ieguvu Apvienotajā Karalistē, kur savukārt reliģiskā piederība neko daudz nenozīmē. Es pastāvīgi pārvietojos starp šīm divām pasaulēm. Man vienmēr šķita, ka īri ir fanātiski, aizspriedumu pilni, un no šīs neiecietības cieta mana un citas ģimenes. No otras puses, angļi ar savu izteikto intereses trūkumu par reliģiju man likās līdz absurdam nenopietni.

RL: (Smejas.)

Brauns: Tā ka nokļūšana Anglijā man nebija nekāda atbrīvošana, drīzāk izaicinājums.

RL: Ja jūsu protestantiskā audzināšana noveda pie intereses par kristietību, vai varētu teikt, ka jūsu reliģiskie uzskati kaut kādā veidā ietekmēja jūsu pieeju vēsturei?

Brauns: Ziniet, esmu nodzīvojis garu dzīvi, un mani reliģiskie uzskati ir vairākkārt mainījušies.

RL: Nopietni?

Brauns: Bet protams. Es esmu cilvēks, un cilvēkiem ir raksturīgi mainīties.

RL: Ja vien tas nav kaut kas ļoti intīms, vai jūs varētu aprakstīt galvenās izmaiņas šajos uzskatos?

Brauns: Pirmkārt, nav bijis tāda brīža, kad es reliģiju nebūtu uzskatījis par nozīmīgu spēku cilvēku dzīvē. Bija laiks, kad es reliģiju vienkārši cienīju. Bija laiks, kad... “konvertējos” nav īstais vārds... kad es sapratu, ka reliģija piedāvā resursus, pēc kuriem vajadzētu tiekties daudzmaz sistemātiskā veidā. Taču kā zinātnieks es nekādā ziņā nevēlos, lai manas reliģiskās saistības tiktu izliktas publiskai apskatei. Tomēr reliģija man allaž ir bijusi svarīga, jo cilvēkam ir kaut kā jātiek galā ar tādām lietām kā mīļotā cilvēka nāve... Un ar to, ka esi profesors... ar to vien nepietiek.