Filozofija kā tīra prieka avots

Ja uz Rietumu filozofijas vēsturi paraudzītos kā uz ainavu ar kalniem, lejām, tuksnešiem un līdzenumiem, tad daži gandrīz visiem zināmi filozofu vārdi iezīmētu kalnus, bet gandrīz nevienam, izņemot speciālistus, nezināmi domātāji veidotu plašus līdzenumus, no kuriem kalni izceļas. Aiz dažiem vispārzināmiem kalniem, kā “Platons”, “Aristotelis”, slēpjas viens, kurš ietiecas augstu aiz mākoņiem un kura lielākā daļa ir neredzama vai nesaprotama, bet tā ēna jeb iespaids krīt uz daudziem plašiem līdzenumiem – uz “viduslaiku filozofiju”, “arābu filozofiju” un “bizantiešu filozofiju” –, nerunājot nemaz par citiem, vēlākiem kalniem. Šo daļēji redzamo, daļēji saprotamo virsotni sauc “Plotīns”, kurš paslēpts aiz viņa vēlmes vien paskaidrot to, ko savos darbos jau pateicis Platons.

Pēdējos simt gados Plotīnam ir veicies – viņa darbi izdoti augstākās raudzes kritiskos izdevumos, daudzi gaišākie antīkajai filozofijai kalpojošie prāti veltījuši viņam savu laiku, enerģiju un uzmanību, tādēļ viņa domas aprises ieinteresētam lasītājam ir pieejamākas nekā jebkad. Viens no cilvēkiem, kas jau vairāk nekā 35 gadus lielāko daļu sava laika veltījis Plotīna domas saprašanai un skaidrošanai, ir Pauls Kaligs (dz. 1948), kurš pagājušā gadsimta 80. gados pievērsās visu Plotīna darbu tulkošanai no sengrieķu valodas uz jaungrieķu, bet, sapratis, ka šie tulkojumi vairāk nekā jebkurš antīkās filozofijas teksts prasa skaidrojumus, vēl 25 gadus veltījis teksta komentēšanai, lai padarītu tajā skarto problēmu kontekstu saprotamāku lasītājiem, kuriem nav bijusi iespēja ne klausīties Plotīna semināros, ne pašiem veltīt vairākas desmitgades viņa domas saprašanai. Sestais un pēdējais Kaliga tulkojuma un komentāru sējums vēl nav iznācis jaungrieķu valodā, bet pirmie trīs jau ir pārtulkoti angļu valodā un izdoti apjomīgā sējumā, kas kļuvis par neatsveramu palīgu ikvienam Plotīna lasītājam. [The Enneads of Plotinus: A Commentary (Volume 1) by Paul Kalligas, translated by Elizabeth Key Fowden and Nicolas Pilavachi, Princeton University Press, 2014]  Mūsu saruna notika Krētā, ne tik tālu no kalna, pa kuru pastaigājoties sarunā tapa Platona “Likumi”.

Mūsu saruna bija iespējama, pateicoties Jurģa Liepnieka un Dāvja Podnieka labvēlībai.

A.R.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Pauls Kaligs: Es uzskatu sevi par filozofijas studētāju vairāk nekā par filozofu šā vārda īstajā nozīmē.

RL: Un kā jums pietrūkst, lai uzskatītu sevi par filozofu?

Kaligs: Filozofam nepieciešams savs, diezgan radikāli oriģināls skatījums uz pasauli un savu vietu tajā. Mūsdienu pasaulē sasniegt šādu oriģinalitātes pakāpi ir visai sarežģīti – tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa ideju jau ir apspriestas no tik dažādām pusēm, ka atrast patiesi jaunu, oriģinālu redzes leņķi ir ļoti grūti.

RL: Tas vienmēr ir bijis grūti.

Kaligs: Ne vienmēr. Ne vienmēr... Dažos vēstures periodos tas ir bijis vieglāk, citos grūtāk. Piemēram, vēlīnajā antīkajā laikmetā – periodā, ar kuru es strādāju, – tas bija diezgan grūti. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šis periods mani ieinteresēja. Pat lieli domātāji sliecas iekļauties jau esošas diskusijas laukā. Pirms viņi mēģina formulēt paši savus uzskatus, tiem jāieņem attieksme pret dažādiem citu uzskatiem. Man šķiet, ka pašlaik mēs atrodamies līdzīgā situācijā.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot, kur tieši jūs saredzat šo situācijas līdzību mūsdienās?

Kaligs: Mūsdienās mēs daudz skaidrāk apzināmies filozofijas vēsturi. Proti, mēs vairāk zinām par atšķirīgajiem uzskatiem, kādi bijuši dažādiem filozofiem tajā vai citā vēstures posmā. Pat ja mēs viņiem nepiekrītam, mēs sliecamies ņemt viņu pozīcijas vērā, formulējot savus uzskatus. Tas tā nav bijis visos laikos. Vēsturē ir bijuši posmi, kuros filozofi savu uzskatu attīstīšanā bija daudz neatkarīgāki. Pat ja viņi piesavinājās citu uzskatus, viņiem nebija sajūtas, ka būtu stingri jāturas pie... Tas ir līdzīgi kā ar pilsētām. Bet tas tā nav bijis vienmēr. Ir bijuši laiki, kad pilsētās nevaldīja tik stingri noteikumi.

RL: Bet vai, šādi aprakstot mūsdienu situāciju filozofijā, jūs līdz ar to neveicināt status quo nostiprināšanos? Vai arī šī aina, jūsuprāt, ir tāds kā objektīvs skats no putna lidojuma?

Kaligs: Ne viens, ne otrs. Es cenšos izprast situāciju, taču tas vēl nenozīmē, ka es ar to samierinos. Tas var būt priekšnosacījums jaunu ceļu atrašanai vai esošo vispārpieņemto uzskatu pārskatīšanai. Lai izmainītu pastāvošo struktūru, tā vispirms ir pamatīgi jāiepazīst.

RL: Labi, pakāpsimies vienu soli atpakaļ. Jūs teicāt, ka esat filozofijas studētājs.

Kaligs: Jā.

RL: Kad jūs studējat filozofiju – ko tieši jūs studējat?

Kaligs: Lielākoties tekstus, filozofiskus tekstus – manā gadījumā tie ir seno filozofu teksti. Tātad es analizēju tekstus visādos veidos. Bet svarīgākais mana darba aspekts, domāju, ir mēģināt izprast šos tekstus tā, kā to autori gribēja, lai tie tiktu izprasti laikā, kad viņi tos rakstīja. Tas, protams, ir ne tikai grūti, bet gandrīz vai neiespējami. Taču var mēģināt. Un mēģinot mēs daudz ko saprotam par savu vēsturisko dimensiju un paši par sevi, jo zināmā mērā mēs esam vēstures konstrukti. Mēs esam ļoti daudz parādā šai tradīcijai, kuru mēģinām izpētīt, studējot filozofiskus tekstus.