Griba un popularitāte

“Desmit gadi, kas aizritējuši kopš 2001. gada 11. septembra teroraktiem, ir pierādījuši – neraugoties uz uzskatu dažādību, kariem un recesiju, Amerikas gribu nekas nevar satricināt, ja tā ir vienota, svētdien sacīja Savienoto Valstu prezidents Baraks Obama.”

LETA, 12. septembris

Kad Baraks Obama runā par Amerikas nesalauzto gribu, viņš, iespējams, arī pasaka vairāk, nekā pats iedomājas. Gribas jēdzienam Eiropas politikas leksikonā ir īpaša vieta, tādēļ šādi izteikumi mums ļauj uzzināt šo to par šodienas Ameriku. Romiešu taisnīguma dievietei Justīcijai, kā zināms, vienā rokā ir abpusgriezīgs zobens, otrā – svari. Šie atribūti apzīmē voluntas un ratio, gribu un saprātu vai pamatojumu, un griba šeit ir spēja panākt pakļaušanos likumam ar vardarbīgiem līdzekļiem. Laba valsts iekārta ir vienīgi tā, kas apvieno šos abus elementus: likums nevar iztikt bez gribas, tas nevar būt tīrs ratio. Vienlaikus gribai, lai tā sasniegtu savus mērķus, ir jātiek organizētai saskaņā ar kādiem saprātīgiem principiem – vienalga, vai ratio šeit būtu vienkārši formāla rakstītu tiesību hierarhija vai arī kādas augstākas morālas normas, kā cilvēka tiesības un tamlīdzīgi. Pretējā gadījumā stājas spēkā absolūtisma princips pro ratione voluntas – saprāta vietu ieņem griba, un valdniekam pietiek tikai gribēt, lai gribētais tūliņ kļūtu arī likumisks.

Ja varam ticēt Obamam, tad ar voluntas Amerikai šodien viss ir kārtībā: tā, par spīti visām nebūšanām, ir sveika un vesela. Mazāk skaidrības ir ar ratio. Nav retums gadījumi, kad ASV tiek pārmesta starptautisko tiesību ignorēšana gadījumos, kad voluntas, t.i., spēja rīkoties, ņem virsroku pār saprāta un pamatojuma apsvērumiem. Šā gada jūlijā Teksasā tika ar nāvi sodīts kāds izvarotājs un slepkava, Meksikas pilsonis; pret to kā starptautisko tiesību pārkāpumu skaļi iebilda ANO; arī NATO iebrukums Lībijā raisīja līdzīgus pārmetumus. Šeit nav vieta spriest par to, cik pamatoti ir šie pārmetumi. Tomēr ir skaidrs, ka attiecības starp spēju kaut ko izdarīt un spēju izdarīto pamatot citiem saprātīgiem cilvēkiem tiešām ir viens no ASV politikas jautājumiem. Obama, runājot par Amerikas gribu, varētu būt teicis: ar gribu jau mums viss ir kārtībā, bet ar to pārējo gan tā ir, kā ir...

Obama gan visdrīzāk nerunā par Amerikas gribu šādā, ārpolitiskā nozīmē. Kā liecina prasība pēc gribas vienotības, viņš drīzāk atsaucas uz “tautas gribas” jēdzienu. Tas ir neatņemama amerikāņu politiskās retorikas sastāvdaļa jau kopš Tomasa Džefersona laikiem. Taču ko tas īsti nozīmē? Mēs labprāt atzīstam, ka atsevišķam cilvēkam var būt griba – t.i., viņš spēj izvēlēties starp vismaz divām rīcības alternatīvām un sekot savai izvēlei. Taču kā griba var piemist tautai kā kolektīvam?

Par kopējo gribu savulaik rakstīja Žans Žaks Ruso, kuram tā bija vienīgais leģitīmais pamats jebkurai valsts varai. No viņa šo jēdzienu pārņēma arī ASV konstitūcijas tēvi un vēlāk – arī visa moderno demokrātiju tradīcija, ieskaitot arī mūsu Satversmi, kuras otrais pants runā par “tautas suverenitāti”. Ruso kopējā griba veidojās pilsoņu vienlīdzīgas līdzdalības ceļā. Tā ir pārāka par atsevišķo cilvēku gribām, un pakļaušanās tai ir obligāts pienākums. Tikai pakļaujot savu gribu politiskās kopienas gribai, cilvēks kļūst patiesi brīvs. Brīvība šeit nozīmē pakļaut sevi likumam, kura pieņemšanā pats esi piedalījies – tikai tāds likums, kurš balstās kopīgā gribā, ir leģitīms. Tādēļ šādā līdzdalības ceļā pieņemts likums ir pārāks par dažādām privātām atkarībām, kuras nosaka piederība ģimenei, ciltij, reliģiskai kopienai, kārtai un tamlīdzīgi. Turklāt kopējā gribā balstītais likums ir arī vienlīdz saistošs visiem. Tas ir bezpersonisks un tādēļ taisnīgs, jo tam ir jāpakļaujas visiem bez izņēmuma – no zemnieka līdz karalim. Ruso laikmetā ļaudis tiešām iedomājās, ka taisnīgai sabiedrībai pietiktu, ja viens likums attiektos vienādi uz visiem, nevis aristokrātijai būtu savu likumi, zemniekiem – savi. Tikai 19. gadsimtā visi pamanīja, ka vienlīdzība likuma priekšā nebūt vēl negarantē taisnīgumu. Formāli vienlīdzīgs likums var nevienlīdzīgi skart dažādas cilvēku grupas. Pēc Anatola Fransa sarkastiskā teiciena: “Likums savā cildenajā neitralitātē vienādi aizliedz gan bagātiem, gan nabagiem zagt maizi un nakšņot zem tiltiem.”

Kad nu 19. gadsimtā vesela virkne radikālu politiķu bija pārņēmuši Ruso tautas gribas retoriku, pienāca laiks iesaistīties apkalpojošajam personālam, proti, juristiem un filozofiem. Šie pēdējie mēģināja tikt skaidrībā, ko tas īsti nozīmē un kādas ir kopējās gribas attiecības ar atsevišķajām gribām. Ideālistiskā metafizika apgalvoja, ka kopējā vai tautas griba ir realitāte. Kad cilvēki izveido demokrātisku politisko kopienu, viņi rada varas normatīvu pamatu, kurš turpina pastāvēt neatkarīgi no kopienu veidojošajiem indivīdiem un viņu gribām. Tautas griba ir “konstituējošā vara”, kas rada “konstituētās varas”, proti, likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu ar stingri nosacītām attiecībām to starpā. Tieši šādā veidā arī Latvijas Satversme joprojām pauž Latvijas tautas gribu, kaut arī visi Satversmes sapulces locekļi, kuru individuālās gribas Satversmi pieņēma, ir jau miruši (Latvijas Satversme, atšķirībā no daudzām citām konstitūcijām, nav pieņemta referendumā).

Taču tautas gribu ir iespējams pārformulēt arī empīriski – proti, vaicājot, kādā veidā cilvēku privātās gribas atbilst politiskās varas lēmumiem. Tam gan vairs nav nekāda sakara ar Ruso: viņaprāt, kopīgo gribu veidoja pilsoņu publiska līdzdalība; šodien turpretī galvenā uzmanība tiek pievērsta cilvēku privāti paustām attieksmēm sabiedriskās domas aptaujās. Teiksim, vairākums Latvijas pilsoņu nevēlas eiro ieviešanu – tā tad būtu tā tautas griba. Taču kādēļ politiskā vara iedomājas, ka tā drīkst rīkoties pret vairākuma gribu un tomēr ieviest eiro? Pēc aptaujām spriežot, ļaužu vairākums nebūt neatbalsta arī valsts finansējumu politiskajām partijām – tad kādēļ tas ir ieviests? Nerunāsim par nāvessoda atcelšanu – vairākums to neatbalsta visās Eiropas valstīs, kurās šī atcelšana ir jau notikusi, neskatoties uz aptauju datiem. Citiem vārdiem, ja tautas griba nozīmē vairākuma viedokli aptaujās, tad ziepes patiešām ir lielas – liela daļa it kā demokrātiskās varas pieņemto lēmumu patiesībā ir vienkārši neleģitīmi.

Tā ir principiāla aptaujas mīlošās mūsdienu demokrātijas problēma. Ja pirms simt gadiem kāds profesionāls politiķis varēja teikt, ka, būdams ievēlēts, viņš automātiski kļūst par kopējās gribas paudēju, šodien viņam ik uz soļa ir jāsaskaras ar socioloģiski apstiprinātu faktu, ka viņa pieņemtie lēmumi ir nepopulāri. Merkele vai Kamerons šodien seko līdzi saviem reitingiem ar tādu centību un bijību, kādu Adenauers vai Čērčils nebūtu pat iedomājušies. Nevaicāsim, vai šie pirmie tādēļ ir kaut kādā nozīmē “demokrātiskāki” par pēdējiem. Atliek viens no diviem: vai nu samierināties ar politiķiem, kuru galvenais orientieris ir aptaujas un reitingi, vai arī pieņemt, ka tautas griba patiesībā nav pilnībā nolasāma aptauju rezultātos.

Šī otrā ideja ir tā vērta, lai tai sekotu mazliet tālāk. No politiķa varētu sagaidīt, lai viņš, atšķirībā no vienkāršā pilsoņa, būtu spējīgs saskatīt kādu ilgtermiņa perspektīvu un gadījumus, kad cilvēku pašu interesēs ir rīkoties kopīgi, nevis sekot tikai savām atsevišķajām interesēm. Praktisks piemērs ir satiksmes noteikumi, kurus valsts ar savu represīvo spēku uzspiež tādēļ, ka to ievērošana nāk par labu pašiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Tādēļ liberāli ekonomisti parasti sajūsminās par inflācijas un budžeta deficīta ierobežošanu, stingru monetāro politiku, kas ilgtermiņā nākšot par labu visiem – un tikpat parasti saduras ar parasto keinsiānistu parasto atbildi: ilgtermiņā mēs visi esam miruši. Īsi sakot, ja “kopīgā griba” nav vienkārši aptauju rezultāti, tad tai būtu jāatspoguļo pašu politiķu pieņēmumi par to, kādas lietas cilvēkiem ir jāsasniedz, rīkojoties kopīgi, savukārt valsts uzdevums ir uzspiest viņiem šo sadarbību. Balsojot par politiķiem, mēs izvēlamies šos pieņēmumus par ilgtermiņa mērķiem, nevis ļaudis, kas nemitīgi izdabās sabiedriskās domas aptaujām.

Obama, būdams profesionāls politiķis un sekodams reitingiem, nav baidījies būt nepopulārs atbilstoši saviem priekšstatiem par valsts nākotni. Tieši to būtu vērts atcerēties arī mūsu tautas gribas tulkiem un ekseģētiem.