Hoļins kolonnai līdzīgs

Hoļins kolonnai līdzīgs.

Sapgirs – nav. Sapgirs līdzīgs iedvesmotam kaķim.

Pirmo reizi es viņu ieraudzīju 1964. gada februārī Irinas Vasičas dzimšanas dienā. Irina bija redaktore izdevniecībā “Bērnu pasaule”.

Sapgiru nopētīt es nepaspēju – viņš agri nozuda. Hoļins neaizgāja un lasīja dzejoļus. Man toreiz likās – apzinoties savu ģenialitāti.

Blēņas. Neko tādu Hoļins neapzinās. Viņš vienkārši ir ģeniāls. Visā.

Reiz viņu apzaga. Nozaga ikonas, dārgus gleznu rāmjus, naudu, šo to no aparatūras. Hoļins to visu uzpirka daudzus gadus – “vecumdienām”. Jautāju:

– Vai tu zvanīji milicijai?

– Protams, ne.

– Bet ko tad tu darīji?

– Kā, ko? Gāju gulēt. Es biju ļoti priecīgs, ka atnācu piecas minūtes pēc zagļiem.

– Kādēļ?

– Ja viņi tur vēl būtu, buh man pa galvu, un nav manis.

Hoļins aizveda mūs ar Iru pie Jevgeņija Leo­nidoviča Kropivņicka uz Dolgoprudnuju. Olga Anaņjevna vēl bija dzīva.

Hoļins turp braukāja bieži. Veda somas ar ēdamo. Iespējams, vienīgais veda. Vēlāk mēs ar viņu tur bijām, jau kad Jevgeņijs Leonidovičs bija palicis viens. Skumjš un vientuļš, taču poētisku interesi par jauniņām meitenēm vēl nebija zaudējis.

Reiz sanāca kaut kāda kompānija. Šķiet, pie Evas Umanskas, skaistas Hoļina mīļākās, kura dzīvoja Tagankā. (“Gultā guļ Igors Hoļins – dzejnieks, tievs kā induss. Blakus Eva bez biksītēm. Seši no rīta.” Henrihs Sapgirs.)

Dzērām. Priecājāmies.

Ap diviem naktī sākām izklīst pa mājām.

Izgājām Dārzu lokā ķert taksi. Neviens negribēja vest. Visbeidzot vienu pierunājām. Mēs bijām kādi septiņi astoņi. Visi sametušies, priecīgi. Visi salīdām vienā mašīnā cits uz cita. Tikai viens neielīda – Kiras Sapgiras tēvs Aleksandrs Davidovičs ar iesauku Zaķītis. – Nekas, nekas, es kājām aiziešu.

Taksis jau sāka braukt, un Hoļins (vienīgais) apturēja šoferi, kaut kā sablīvēja visu kompāniju un iesēdināja arī Aleksandru Davidoviču. Rīta pusē Zaķītis nomira.

Savā gultā, nevis kaut kur sētmalā. Pateicoties Hoļinam.

Tūlīt pēc piecdesmit Hoļins sāka gatavoties vecumam. Piemēram, gāja nodarboties ar boksu.

– Igor, priekš kam tev tas?

– Kā, priekš kam. Kad būšu vecs, man taču būs jāprot sevi aizstāvēt.

Sāka uzpirkt un pārdot visu, kas vien gadījās, lai sakrātu naudu. Ikonas, grāmatas, gleznas, plates, antikvāras lietas. Nevairījās arī no džinsām un citām lupatām.

– Skaties, – viņš man teica, pirmoreiz atbraucis uz Prāgu, – keponu nopirku. Jums te 20 kronas maksā, bet es Maskavā to par 50 rubļiem pārdošu.

Hoļins līdz 14 gadiem bija bezpajumtnieks. Tēvu nepazina. Māte bija viņu atdevusi bērnu namā, no kura viņš pastāvīgi bēga. Mētājās pa vagoniem un stacijām un, lai nenosprāgtu badā, ieguva naudu un ēdamo zināms, kā. Četrpadsmit gadu vecumā viņu no bērnu nama savāca vecākā māsa. Jo viņš visu laiku kaut kur blandījās, skolā negāja un tā arī nepabeidza nevienu klasi. Lasīt iemācījās pats.

Dzejoļus sāka rakstīt aiz garlaicības, armijā, kad vajadzēja bezgalīgi nīkt sargtornī.

Sācis rakstīt, nolēma iegriezties vietējā rajona bibliotēkā paskatīties, kā dzejoļus raksta citi. Bibliotekāre bija Olga Anaņjevna Potapova, Kropivņicka sieva. Tas bija Dolgoprudnajā.

Tā viss arī sākās.

Hoļins ir ne vien ģeniāls, bet arī ideāls.

Dzīvo viens. Ļoti pieticīgi. Mazītiņā, piekrāmētā, putekļainā dzīvoklītī. Nedzer, nesmēķē. Pret slavu un panākumiem vienaldzīgs. Kā daudzas augstākās būtnes, interesējas tikai par naudu. Taču arī pret to izturas viegli.

Labsirdīgs un viesmīlīgs, taču ne pārlieku. Nevis tādēļ, ka viņam piemistu t. s. mēra izjūta vai gaume, bet tādēļ, ka ir augstākā būtne.

Savā dzīvesveidā turpina sava skolotāja E. L. Kropivņicka tradīciju. Man viņa dzīves veids ir absolūts un tīrs ideāls. Tā būtu jādzīvo ikvienam cilvēkam un māksliniekam.

RL mājaslapā lasāma Ulda Tīrona saruna ar  mākslinieku Viktoru Pivovarovu Meitene stāv pie loga ar vēstuli rokā.