Izglābtā valoda

Vajadzēja paiet diezgan ilgam laikam kopš pārcelšanās no Puškas uz Cīrihes kantonu, lai dīvaino sajūtu, ka notiekošais ir nereāls un karnevālisks, pamazām nomainītu nedroša, izbrīnīta uzticēšanās - sak’, tiešām viss pa īstam: tie nav rotaļu vilcieni, ainava nav uzzīmēta, cilvēki nav mānekļi.

Uzreiz pēc dekorāciju nomaiņas turpināju rakstīt Maskavā iesākto romānu, bet neveiksmīgi. Burtiem, kurus es vilku tur, šeit ir pavisam cits blīvums. Romāns sanāca par kaut ko citu.

Robežas, attālums, gaiss ar vārdiem dara brīnumus. Mazajā Dmitrovkas ielā, kur aiz loga skan troksnis no kazino “Čehovs”, ikvienam krievu valodas skaņu savienojumam piemīt uzskatāmība un dabiskums, kuru šeit neielaiž muita. Vārdi, kam tur aizliegts patstāvīgi eksistēt, šeit it kā iegūst uzturēšanās atļauju, no līdzekļa pārvēršas par vārdisko tiesību subjektu. Jebkurš krievu vārds šeit skan pavisam citādi un nozīmē pavisam ko citu. Tā droši vien teātrī jebkuras izteiktas frāzes jēga mainās, mainoties dekorācijām.

Ikviens krievu tintnīcas vārds te sver daudz vairāk nekā valstī - krievu valodas piegādātājā, it kā Limmatas krastos būtu cits smaguma spēks. Kas Krievijā ir izplūdis, izsēts atmosfērā, nokrišņos un viepļos, frāzēs “Grušņickis - junkurs”, Čečenijas karš, “Kristus, kas augšāmcēlies no miroņiem”, tas viss šeit sakoncentrēts katrā vārdā, kas pierakstīts kirilicā, sabāzts, sastūķēts katrā cietajā “i”.

Ar katru dienu arvien vairāk izzūdot no realitātes, tēvzeme meklē sev jaunus nesējus un atrod tos eksotiskā alfabēta ķeburos. Krievija ar visu savu mantību pārcēlusies šriftā. Burtus kā kādreiz dzīvokļus sablīvējuši ciešāk, lai būtu vieta jauniem iemītniekiem.

Pirmo reizi atbraucis uz Džoisa pilsētu, es uzreiz no stacijas devos uz Flunternas kapsētu. Tramvajs līdz pašai gala pieturai bija pilns. Pie kapsētas visi izkāpa un kopā ar mani devās pa celiņu starp kapu pieminekļiem uz to pusi, kurp norādīja bultiņa ar uzrakstu “Džeimss Džoiss”. Man ap dūšu sametās savādi. Jo tuvāk Džoisa kapam mēs bijām, jo lielāka procesija pieauga. Kapavietu jau cieši ieskāva pūlis - darba dienā, un nebija arī nekādas jubilejas.

Es vienmēr biju uzskatījis, ka “Ulisa” autors Rietumos tiek cienīts vairāk nekā manā dzimtenē, nu, bet ko tādu... Satriekts es meklēju kādu cēloni. Un, ak vai, tūlīt arī atradu: bērēja Eliasu Kaneti, kurš bija vēlējies tikt apglabāts blakus dižajam neredzīgajam.

Savu “Izglābto valodu” Kaneti sāk ar pirmajām bērnības atmiņām. Divu gadu vecumā viņu sabiedē kāds cilvēks (kā noskaidrojās pēc daudziem gadiem - auklītes mīļākais), žvadzinādams kabatas nazi un ļauni jokodams: “Bet mēs viņam tūlīt nogriezīsim mēli!” Bailes palikt bez mēles vajās bērnu, pusaudzi, jaunekli, rakstnieku daudzus gadus un visu mūžu.

Kaut ko līdzīgu piedzīvoju arī es, ieraudzījis krāšņi nopindzelētajā prospektā fonā Alpus. Bailes palikt bez mēles. Apkārt šķindēja švicerdjučs.

Pēc tam viss nostājās savās vietās. Patiesībā viss ir vienkārši: man bija jāizglābj sava mēle, sava valoda. Manai valodai bija mani jāglābj. Es sāku rakstīt romānu no sākuma, bet jau citādi un par ko citu.

Vienkārši kļuva redzams, ka vajag rakstīt tīri un skaidri.

Dialekts, kam trūka artikulu, bet piederēja vesela locījumu bagātība - lokāmi bija gan lopi, gan cilvēki - saskaitījās uz “pirmo, otro” un sastājās divās rindās: tulkojamais un netulkojamais. Turklāt arī tulkojamais iztulkots izrādījās ne gluži tulkojums, bet drīzāk mutācija.

Pasaki jebkuru vārdu, visnevainīgāko, visobjektīvāko, teiksim, zinātne, - un sākas nesaprašanās. Zinātnieks šeit nodarbojas ar 15. gadsimta zemes attiecībām Glarusas kantonā, kur arī pēc piecsimt gadiem tā pati zeme pieder tai pašai ģimenei. Tur jautājums par privātīpašumu uz zemi ir pavisam kas cits, tur tāda zinātne ir eļļa drīza pilsoņu kara ugunī.

Un tā ar jebkuru vārdu vārdnīcā.

Valodu nodzīvotās dzīves padara valodas ar dažādām pagātnēm par savstarpēji nesavienojamiem traukiem. Pagātne, kas dzīvo vārdos, nav tulkojama - tā pati Krievijas pagātne, kas nekad nav fakts, bet vienmēr arguments nebeidzamā kautiņā.

Un katrs vārds atsevišķi un visi kopā - tikai padziļina starpvalodu saprašanās, horizontālās komunikācijas neiespējamību.

Valodas uzdevums - pēc Bābeles torņa - arī ir nesaprotamība.

Krievu vārda mākslā slēpjas savs aizkorķēts aromāts, tikai krievu literatūras vielai piemītoši ingredienti. Var pārtulkot stāstu par Blūma pirmo un pēdējo dienu krievu valodā, taču šī dzimtās valodas viela Džoisa tekstu atgrūž. Vārdu asinis sarecē. “Krievu Uliss” var būt tikai ar seju “kā cilvēkam”.

Cīrihes slāvistikas semināra studenti lasa Harmsu (ar vārdnīcu un sajūsmu), taču tas nav tas pats Harmss. Šveiciešu Harmss ir par kaut ko citu. Mūsējais ir vienolas dvīnis tam pašam Platonovam. Viņu vārdi, kas izmesti Alpu vējā, krievu vielā skan tīri un skaidri.

Oberiutu absurds ir bašmačkiniskā reālisma attīstība valstī, kur karš un veceņu mešana laukā pa logiem vienkārši ir dzīves veids. Visabsurdākais un harmsiskākais teksts gribot negribot kļūst par to pašu ruporu, caur kuru vecenes kaut ko nokvankšķ, pirms izplājas uz asfalta.

Šī slimība ir veselīga, un ar to var nodzīvot līdz pat nāvei. Tās cēloņi daļēji meklējami ģenētiskā predisponācijā, daļēji - dzemdību traumā.

Pietiek uzmest aci dzimtās papīra smērēšanas garā ceļa posmiem.

Sākumā - uzpleči, lentes, odas uzkāpšanai tronī. Visai neilgi vilkusi šo jūgu, krievu rakstniecība tika atvaļināta. Un, brīvajā laikā salasījusies un sapratusi, uztūka pati no sava svarīguma sajūtas. Ietinās Gogoļa šinelī kā togā. No šī brīža un turpmāk jebkuram krieviski rakstošajam debesu zēravi uzglūnēja kādā klajumā vai Zvirbuļu kalnos, sita pa olām, lauza ārā rokas, raustīja aiz tā - pēc Dāla vārdnīcas - gaļīgā rīka mutē, kas kalpo, lai pievirzītu barību zobiem, un čukstēja: “Celies, redzi, dzirdi, ej dedzināt!”

Saskaņā ar laikmeta gaumi un apstākļu smirdoņu pravietis var parādīties jebkur - kaut vai tupot zem nārām un pārstāstot romānus urkām. Un tas neko nevar mainīt viņa statusā: zērava doto tikai zēravs var atņemt.

Laika valoda - pati apvemtākā un paša apvemtākā, pats absurdākais īstenības aprakstīšanas veids, pati izmeklētākā spēlīte un greznumlieta - arī tā neko nevar izmainīt attiecībās starp sešspārnaino, kuru arī kāds ir sūtījis, un krieviski rakstošo.

Var domāt tikai par vārdu garšu, taču nav iespējams, lai kā vēlētos, pārkāpt dienesta instrukciju. Daba visu izgudrojusi cilvēka vietā: viņš domā par ģenitāliju saldo trīšanos, bet iznāk bērni. Pravietis domā par saldo mēles kulstīšanu, bet zēravs ieliek kirilicā nozīmi, jēgu, garu, dziļumu. Rakstīja par vecenēm, kas veļas laukā pa logiem, bet iznāca par pasaules galu un vienīgo glābšanās iespēju: iemīlēt, nožēlot.

Taču horizontālā komunikācija nav iespējama arī vienas valodas ietvaros. Arī runājot krieviski, nav iespējams citam citu saprast. Jurovskis pagrabā lasa spriedumu, bet dakteris Botkins nesaprot. Vai, piemēram, Pasternaks un Hruščovs. Vai tas, kurš izgāja ar plakātu pret Čečenijas karu, un tauta. Bet piebāztā autobusā? Bet apnikušā laulības gultā?

Kā piešķirt valodai nepieciešamo tīrību un skaidrību? Un nelaime nepavisam nav neprasmē skaidri runāt. Neskaidrība, sākot ar [ābeces skaitīkli - red.] “mamma mazgā rāmi”, cauri ievadrakstam par tautas ienaidniekiem vai “tusiņu apskatam” - līdz pat Brodskim patiesībā arī ir vienīgā iespējamā valodas pastāvēšanas forma. Un daiļliteratūra - tikai viena no šīs neskaidrības izpausmēm.

Vienkārši vajag atrast īpaši nesaprotamu valodu, kurā varētu kaut ko paskaidrot. Pateikt un tikt saprasts.

Paņēmiena pareizums ir atkarīgs no koda pareizuma. Taču valodā pašā par sevi viss ir vērsts uz to, lai kodu samudžinātu, lai sarežģītu sapratni, valoda no sākta gala ceļ vienīgi robežas, ierobežojumus, ienes neiedomājamu sajukumu.

Saprašanas koda meklējumi rada pie jaunu nesapratni. Robežas sašaurinās, strauji aug sienas. Sapratnes lauks sarūk un noved pie loģiska noslēguma. Ar kādu nolūku īsti raksta “Finegana vāķi”? Roberts Valzers pēdējās desmitgades pavadīja, pierakstot romānu aiz romāna arvien sīkākā rokrakstā, kopā ar burtiem aiziedams bezgalībā.

Ja valodas jēga tomēr ir komunikācija, tad kam un ar ko?

Kādā valodā cits citu saprata Francisks un putni? Vai, drīzāk, jautājums jāuzdod citādi: ar ko sasvilpojās Asīzes baskājis?

Firmas Intel boss reiz teica, ka viņiem nekad neizdosies pārspēt Radītāju un cilvēks vienmēr būs labākais pasaules čips.

Procesors bez atdzīvinošā koda ir miris. Lai nodibinātu kontaktu ar dzelzs gabalu, jūzerim nepieciešams programmnodrošinājums.

Pasaulē laistais cilvēks valodu saņem vertikālās komunikācijas iespējai.

Kaut kam ir jāpārvērš degošie ērkšķu brikšņi - kas tur īpašs, meži deg katru vasaru - nedegošajā krūmā. Mirstīgajiem valoda ir vienīgā Lietotāja pastāvēšanas forma. Un tādējādi tā pārstāv vienlaikus radību un Radītāju.

Valzeru izbrīnītu tas, ka viņam pārmet uzrakstīto burtu nesalasāmību; viņa dzīves beigās tie bija sarāvušies līdz punktiņa izmēram. Džoiss nešaubījās, ka “Finnegans Wake” ir lieliski saprotams. Viņi abi bija skaidri un gaiši pateikuši to, ko vēlējās pateikt, un saprasti.

“Pēc saņēma mūku vientuli, shīmu pieņēmušo, starecu Jepifaniju un izgrieza visu tam mēli; rokai nocirta četrus pirkstus. Un sākumā runāja deguna balsī, pēc lūdza Visušķīsto Dievmāti, un viņam rādīja gaisā abas mēles - Maskavas un vietējo: viņš, vienu paņēmis, ielika mutē un kopš tam sāka runāt tīri un skaidri, bet mēle pavisam atradās mutē.” 

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons