Jo Dievs mīl Nigēriju

Pirms kāda laika sen neredzēts draugs man atsūtīja e-pastu, ka apstākļu sakritības rezultātā viņš ir nonācis Nigērijā un tā pati apstākļu sakritība viņu novedusi pie viesnīcu tīkla īpašnieka. Vārds pa vārdam un izrādījās – Nigērijas viesnīcās daudz kas klibo, un saimnieks vēlas ievest savā uzņēmumā baltos menedžerus, kuri sakārtos lietas un pacels servisa līmeni. Lai arī par Āfrikas apgūšanu iepriekš nebiju domājis, šādas iespējas izzināt nezināmo neparādās katru dienu, un es sāku kravāt somas. Tā nu jau kādu laiku es oficiāli strādāju par balto cilvēku un praksē apgūstu Nigērijas dzīves īpatnības.

Karstais gaiss, sajaucies ar sarkano mālu putekļiem, ķīniešu motociklu zilajām izplūdes gāzēm un lēni degošas plastmasas daļiņām, burtiski apdullina, visu apkārt notiekošo galvā projicējot nedaudz palēninātā režīmā. Iespējams, tāpēc nigērieši dzīvi uztver ļoti vienkārši un viņu valsts stabili ierindojas pasaules laimīgāko vietu topā. Nigērieši ir pārliecināti, ka Dievs viņus mīl un arī viņiem ir siltas jūtas pret Radītāju.

Plašajai pasaulei Nigērija vairāk asociējas ar neizmērojamu korupciju, milzīgu piesārņojumu un nabadzību. Savukārt paši nigērieši uzsver, ka dzīve “vismelnākajā” valstī ir gaužām bezrūpīga, jo viss ir pieejams no dabas un bez lielas piepūles.

“Jūs, baltie, neticat Dievam, tāpēc pie jums ir auksts, snieg sniegs un jums visu laiku jādomā, kā izdzīvot. Mēs, melnie, Dievu lūdzam katru dienu, tāpēc pie mums ir silts, gulēt var zem klajas debess, bet, ja gribas ēst banānu, to var noraut no koka.”

Mana drauga Suleimana dzelžainajai loģikai ir grūti nepiekrist, un reizēm pārņem neviltota skaudība par viņa spēju neuztraukties par tādām mums pierastām ikdienišķām lietām, kā īres nomaksa, pārtikas iegāde un bērnu skološana. Suleimanam ir labi katru dienu, un viņa draugi arī ir laimīgi.

Iespējams, aiz lielās laimes sajūtas nigērieši neuztraucas par ļoti daudzām lietām. Pirmais, kas krīt acīs, ir atkritumi. Ceļš no lidostas uz galvaspilsētu Abudžu līdzinās ekskursijai Getliņu izgāztuves vecajos korpusos. Ceļa nomalēs slejas milzīgi plastmasas un citu atkritumu kalni. Vietām no atkritumiem kāpj blāvas dūmu strūkliņas, visu apkārtni ietinot vieglā dūmakā.

Gružus redzu tikai es un citi iebraucēji, taču tos absolūti nepamana vietējie. Nigēriešiem šķiet tikai normāli izdzertās ūdens pudeles un plastikāta maisiņus vienkārši nomest uz ielas, kur tie piebiedrojas citiem maisiņu tūkstošiem. Jāatzīst, ka arī atkritumi kļūst par daļu no dabas un reizēm rīta agrumā saules atspulgs plastmasas un alumīnija bundžu kaudzēs rada visai interesantas gaismas rotaļas. Varbūt nigērieši to dara tieši tā viena, pāris minūšu ilgā mirkļa dēļ... Toties es pēkšņi sapratu pirms dažiem gadiem Latvijā pieņemtā lēmuma jēgu, kas pārtrauca ierasto praksi dot bezmaksas plastmasas maisiņu ikviena pirkuma gadījumā. Samaksājot kaut 5 santīmus par maisiņu, tu to sajūti kā savu īpašumu, zināmu finansiālu ieguldījumu un ģimenes budžeta daļu, nevēloties naudu vienkārši nomest zemē. Nigērijā maisiņus dod uz katra stūra par jebko un tad nu tie pusdienlaika vējā lidinās pāri ceļiem, laukiem un upēm.

Vienu no aizraujošākajiem brīžiem piedzīvoju kādas nigērietes dzimšanas dienas piknikā atpūtas kompleksā pie duļķaina ezera. Piknika galds tika klāts starp divām milzīgām aluspudeļu un alumīnija bundžu kaudzēm, kuras pasākuma noslēgumā izpletās par trešdaļu plašākas un izauga vēl augstākas.

Nigērieši man iesaka lieki neuztraukties par atkritumiem uz ielas, jo tā esot nebūtiska un niecīga Zemes dzīves daļa. Pats svarīgākais esot ticēt Dievam, regulāri apmeklēt baznīcu un ziedot tai. Tad tava dvēsele tiks glābta un gružiem vairs nebūs nekādas nozīmes.

Tīrās nejaušības dēļ es esmu viesnīcas vadītājs Džosā (Jos), pilsētā, kas atrodas tieši uz robežas starp musulmaņu un kristiešu teritorijām un kurā jau daudzus gadus gruzd naids starp abām reliģijām. Pēdējā laika lielākās sadursmes risinājās martā, kad visā Nigērijā vēlēja prezidentu, Nacionālo asambleju (parlamentu) un vietējos gubernatorus, taču nelielas šaudīšanās un bumbu spridzināšanas te ir gandrīz vai ikdiena un neviens tam īpaši vairs nepievērš uzmanību. Parasti abas puses uzkrāto enerģiju izlādē piektdienās, kad musulmaņiem ir lielā lūgšanu diena. Viņi pabeidz lūgties, tad ņem kādu mačeti, akmeni vai automātu un iet pabiedēt kristiešus, kuri jau izklaidējas, dedzinot musulmaņu mājas un mašīnas. Ļoti iecienīta nodarbe ir arī degvielas auto dedzināšana un šoferu nogalināšana – ar mazu piepūli var dabūt lielu blīkšķi un vienreizēju skatu! Turklāt par kāda ciemata iedzīvotāju apšaušanu neviens daudz nerunā, bet uzspridzinātas degvielas cisternas gadījumā publicitāte ir garantēta, jo pilsētā katastrofāli trūkst degvielas.

Pēc pēdējiem datiem, vēlēšanu laikā Nigērijā kopumā nogalināti kādi 800, taču precīzs cietušo skaits nav zināms, jo nekāda stingrā uzskaite nenotiek un vietējos medijos daudz plašāk atspoguļo Lībijas konfliktu nekā nebūšanas pašu mājās.

Nepārtraukto bruņoto sadursmju dēļ Džosa ir iecienīts galamērķis mācītājiem, kuri šurp dodas morāli uzmundrināt un atbalstīt savus priekšējo līniju cīnītājus un rekrutēt savās rindās jaunus kristīgo vērtību aizstāvjus. Tēvs Timotijs ir ieradies Džosā novadīt dievkalpojumu viņa pārstāvētās baznīcas vietējā filiālē, kura savas aktivitātes divreiz nedēļā veic manis vadītās viesnīcas zālē. Zāle ir jauna, labi aprīkota un par to mācītājam sūdzību nav, tomēr tēvā Timotijā bažas izraisa fakts, ka es kā viesnīcas vadītājs neapmeklēju baznīcas dievkalpojumus, jo tieši šī baznīca sniedzot dvēseles mieru un nodrošina biļeti uz Ēdenes dārzu, kas man var izrādīties nepieejams.

Pēc Dieva kalpa domām, mana situācija vēl būtu kaut cik cerīga, ja es prastos un ziedotu pārsimt tūkstošus nairu (250 nairas = 1 britu mārciņa) baznīcai, taču mana nevēlēšanās atdot Dievnamam savu algu ir skaidra zīme, ka bezgalīgo mieru man neatrast un elle ir vieta, kur man lemts mitināties mūžīgi mūžos.

Situācija ir pavisam vienkārša. Kuru katru brīdi mūs piemeklēs pasaules gals un laicīgās vājības, kā arī materiālie labumi zaudēs savu jēgu. Visi cilvēki stāvēs pie paradīzes vārtiem un atbildēs Dieva priekšā par pavadīto laiku uz Zemes. Pastarā diena pienāks ātrāk, nekā mēs domājam, tāpēc katram ir jāsteidz izpirkt savi grēki un jāmeklē glābiņš tuvējā baznīcā.

Man tiek piedāvāts plāns dvēseles glābšanai, kura pamatā būtu 50% atlaide viesnīcas numura īrei, kā arī bezmaksas vakariņas un brokastis. Šie pakalpojumi varbūt ne pilnībā mani atpestīs no elles mokām, tomēr mazinās ciešanas. Tēvs Timotijs šo jautājumu vēlas pārrunāt rīt no rīta. Patlaban Dieva kalps ir ļoti noguris un ir tikai loģiski, ka viņa zemes ķermeni ceļā uz gultu pavada divas daiļavas. Sieva ir palikusi mājās, un kurš gan cits, ja ne draudzes kārtīgās meitenes parūpēsies par to, lai rītdienas dievkalpojumā mācītājs būtu svaigs un entuziasma pilns.

Mūsu rīta saruna gan izvēršas ne tik pozitīva kā iecerēts, un kļūst skaidrs, ka tēvs Timotijs pie paradīzes vārtiem par mani nevienu labu vārdu neaizliks. Tās divas Hennessy pudeles viņš nemaz neesot gribējis aiztikt – ļaunais bārmenis ar viltu un melnās maģijas paņēmieniem esot iesmērējis dzērienus nabaga priesterim. Tēvam svarīgi arī atzīmēt, ka brendijs nepavisam neesot bijis labs, esot aizdomas, ka bārmenis tirgo krutku, jo tādas galvassāpes un slikta dūša nebūtu iespējama pēc īstas mantas lietošanas, turklāt cienīgtēvs nemaz nelietojot alkoholu un tāpēc rēķinu neapmaksāšot.

Turklāt viesnīcas apkopēji no priestera maka ir arī nozaguši 10 000 nairas un mobilo telefonu. Viesnīcas numuriņā bez cienīgtēva un viņa pavadonēm uz īsu brīdi uzslaucīt izlijušos dzērienus bija ienācis apkopējs, kurš loģiski arī esot vainojams vērtīgo mantu pazušanā, jo abas vakara daiļavas regulāri apmeklē mācītāja baznīcu, ir šķīstas un nekad mūžā neatļautos paņemt to, kas nepieder viņām. Tēvs Timotijs ir pārliecināts, ka visas nekārtības viesnīcā ir izraisījis darbinieks musulmanis. Kā saka, pietiek ar vienu darvas pili, lai sabojātu visu medus burku, un viens musulmanis 60 cilvēku kolektīvā jau ir par daudz.

Tēva Timotija nebūšanas pārrunājām ar viesnīcas īpašnieku Dāvidu. Saimniekam Timotijs nemaz tik ļoti nepatīk, jo cena, kuru viņš maksā par zāli, ir neliela un dižu peļņu nenes. Tomēr priesteris ir klients un klientam vienmēr ir taisnība, tāpēc Dāvids domā, ka to grēcīgo apkopēju vajag sodīt, neizmaksājot algu par nedēļu.

Pats Dāvids ir paraugpilsonis. Savu pirmo miljonu nairu baznīcai viņš ziedoja dažus mēnešus pēc tam, kad bija kļuvis par Nacionālās Asamblejas Finanšu departamenta auditoru. Dzīve sāka iet uz augšu, un neviens nevar pārmest attapīgajam jauneklim enerģijas trūkumu. Dāvids parūpējās, lai Visuvarenais iestājas par Nacionālās Asamblejas svētību, no katra oficiālā pirkuma atvēlot procentu arī sava ciema baznīcas vajadzībām. Dāvida mājas un autoparks, kā arī ārzemju ceļojumi nav ņemami nopietni – tie veido tikai sīkus procentus no kopējās ierēdņa pārziņā esošo līdzekļu summas. Valsts mērogā tā ir pile jūrā, par kuru slimīgu uztraukumu izrāda tikai skauģi un neveiksminieki.

Parādījās līdzekļi, parādījās draugi, un Dāvids nolēma nopietni pievērsties uzņēmējdarbībai. Viesnīcu biznesā izdevumi ir lieli – jāuztur ēkas, jāmaksā algas, jāpērk dzērieni un ēdieni, tāpēc Dāvids ļoti rūpīgi cīnās, lai neviens darbinieks pat i nedomātu piesavināties kaut desmit nairas. Zagšana ir tiešais ceļš uz elli – sapulcēs darbiniekiem uzsver Dāvids. Viņš zina, ko runā, jo, ziedojot miljonus baznīcai, visas aktualitātes pārrunā ar lielāka un mazāka kalibra baznīckungiem, kuri informē ierēdni par nosacījumiem mūžīgai laimei. Vienu brīdi Dāvids gandrīz izsauca Dieva dusmas, jo kāds bija ziņojis, ka viņš paņēmis no Nacionālās Asamblejas mazliet vairāk, nekā pieklājīgam ierēdnim pienākas, taču kārtīgs ziedojums savai un sava bosa baznīcai (kuras priesteris ir šis pats boss) lietas sakārtoja un Tas Kungs dāvāja Dāvidam mieru, kā arī uz priekšdienām atbrīvoja no soda par gaidāmajiem mazajiem grēciņiem.

Tieši zagšanas dēļ viesnīcas bāru uzraugs Šedraks tika patriekts kā suns. Šī jau bija otrā reize gada laikā, kad viņš piesavinājās naudu, veicot iepirkumus uzņēmuma vajadzībām. Šoreiz Šedraks nozaga 100 nairas. Pērkot ūdens iepakojumu, jauneklis no grāmatveža paņēma 1100 nairas, bet vēlāk izrādījās, ka ūdens maksājis vien 1000 nairas. Ir skaidrs, ka Dāvids nevar strādāt ar tādiem cilvēkiem, kuri vērsti tikai uz personiskās labklājības celšanu un nedomā par uzņēmuma interesēm, tāpēc vienīgā loģiskā rīcība šajā gadījumā, protams, ir atlaišana.

Dāvids nesaprot, kāpēc Šedrakam bija jārīkojas tik stulbi un jāiznīcina visa savus četrus gadus ilgusī karjera, jo viņam taču ir divi bērni. Šedrakam bija viss – viņš drīkstēja bez maksas gulēt lielās zāles stūrī, kad tur nenotika pasākumi. Gandrīz katru dienu viņam bija iespēja ēst darbinieku pusdienas – rīsus, rīsus vai rīsus ar pupām. Ik pēc trim mēnešiem Šedraks varēja lūgt atļauju apciemot savu sievu un bērnus 300 kilometrus attālajā dzimtajā ciemā. Turklāt viņš pelnīja stabilus 12 tūkstošus nairu mēnesī.

Dāvids neuzskata par pamatotām Šedraka sūdzības par nosūtīšanu darbā uz viesnīcu, kas ir tālu no mājām. Pārāk ilgi strādājot vienā vietā, darbiniekiem var rasties vēlme kaut ko nozagt, tāpēc ir svētīgi ik pēc pāris gadiem, varbūt pat biežāk, mainīt to dislokācijas vietu. Katram darbiniekam, kurš tiek nosūtīts darbā uz citu viesnīcu, taču ir atļauts tajā viesnīcā bez maksas dzīvot veselu nedēļu. Viena nakts Dāvida viesnīcā izmaksā gandrīz tik pat, cik darbinieki saņem mēnesī, tāpēc par iespēju izbaudīt viesnīcas servisu visiem ir jābūt ļoti pateicīgiem. Bez tam, nedēļas laikā atrast jaunu mājokli ir tīrais nieks. Piemēram, Džosā istaba tiek izīrēta par 30-40 tūkstošiem nairu gadā, kas ir pat ļoti pieņemama cena. Darbinieku sūdzības, ka viņi īsi pirms nosūtīšanas uz citu viesnīcu jau ir paspējuši samaksāt gada īres maksu līdzšinējā dzīvoklī, vispār esot tikai atrunas.

Dāvids katru brīvu brīdi saviem padotajiem uzsver, ka viņam patīk pārsteigt cilvēkus un tiem, kuri visu darīs kā pienākas, kādu dienu var paveikties. Šoreiz veiksminieks ir apkopējs Pēteris, kurš mazgāja par 3 miljoniem nairu nesen ASV nopirkto bosa jauno džipu. Auto bija nomazgāts labi, Pēteris pacietīgi bija uzklausījis priekšnieka viedokli, tāpēc Dāvids viņam atvēlēja 5000 nairas – maizei. Mēnesī Pēteris saņem 10 000 nairas, un par šī rīta pavērsienu viņš varēja būt ļoti priecīgs.

Pavisam citādu pārsteigumu saņēma žurku un prusaku indēšanai nolīgtais Dauda. Dāvids viņam piešķīra 100 000 nairas. Summa, protams, nav nemaz tik maza, vienīgi iepriekš puses bija vienojušās par 160 000 nairu lielu honorāru. Dauda mēģināja iebilst, bet viņa balss viegli drebēja un bija tik klusa, ka neviens īsti nevarēja saprast, kas tad tieši viņam nepatīk. Dāvids šodien nolēma, ka 100 000 nairas par parazītu indēšanu ir vairāk nekā pietiekami un Daudas iebildumi, ka ķimikālijas vien ir iepirktas par lielāku summu, Dāvidam šķita pavisam smieklīgi, bet, tā kā viņš negrib ilgi smieties, tad iekāpj savā džipā un aizbrauc.

Tā kā Dāvidam kopumā ir ap 10 viesnīcu un darbs Nacionālajā Asamblejā, viņam nav laika uztraukties par visu, kas notiek katrā viesnīcā. Lai pārliecinātos, ka viņa griba tiek aizvadīta līdz katram darbiniekam, katrā viesnīcā uzturas Dāvida personiskais pārstāvis, saukts par CR (Sī Ār) jeb Chairman Representative. Visi Sī Āri ir Dāvida brāļi vai brālēni. Semjuels (Sems) ir viens no Sī Āriem. Sems jau pašā sākumā man atzinās, ka viņš neesot īsti gudrs. Lasīt un rakstīt gan protot, bet ar to bijis par maz skolas pabeigšanai. Taču Semam tas netraucē. Viņš pat jūtas laimīgs, ka nav lieki tērējis laiku skolās, bet agri ticis pie normāla darba brāļa uzņēmumā.

Galvenais Sī Āra uzdevums ir pārliecināties, ka darbinieki nezog, tāpēc Sems ik pa laikam kādu iepļaukā, lai tie jau preventīvi saprot, kas notiks tad, ja personālu pieķers zogot. Šobrīd Sema nopietnākais darbalauks ir jaunās viesnīcas celtniecība – jāuzrauga arhitekts, celtnieki, piegādātāji. Darbs nav viegls, bet Sems nesūdzas. Nesen viņš nopirka jaunu auto, un braukāt uz jaunbūvi patiesībā ir lieliska izklaide.

Sems ir godīgs un atzīst, ka ar algu, kuru viņam maksā brālis, izdzīvot nevar, tāpēc viņš mazliet paņem no jaunās viesnīcas celtniecībai paredzētās naudas. Taču summas esot mazas un nekādi neietekmējot darbu izpildes gaitu. Piemēram, cements ir dārgāks par smiltīm un Sems ierosināja arhitektam betonā lietot vairāk smiltis un mazāk cementu. Arhitekts atzina, ka Sema aprēķini ir ļoti pareizi, un tas ļāva Semam tikt pie jauna auto. Viens kretīns celtnieks gan mēģināja uz mājām aiznest naglu sauju un pēc kārtīgas iepļaukāšanas nelietis tika atlaists. “Šie parazīti to vien zina, kā piesavināties svešu mantu, bet strādāt negrib nemaz,” pārliecinoši saka Sems.

Dāvids maija sākumā atvēra jaunu naktsklubu – labāko pilsētā. Kā jau tas šādās reizēs gadās, joprojām ir visādi sīkumiņi, kas jāpielabo vai jāpiekrāso. Lai arī ik pa laikam Dāvidam nākas pacelt balsi, kopumā sūdzēties nevar – darbi virzās uz priekšu un cilvēki atstāj klubā naudu. Vienīgā problēma ir tīrība, nu nesaprot darbinieki, ka jātīra viss un kārtīgi. Sems, skatoties noputējušajā spogulī, nekādas problēmas neredz, bet Dāvids, izspļaujot uz grīdas zobu šķirbā ieķērušos vistas kaula gabalu, gan norāda, ka stāvlaukumā redzējis vienu pudeli mētājamies. Sems ir pārliecināts, ka tīrības problēmas piemeklē tikai tos no Eiropas un tos, kuri pārāk bieži ir bijuši ārzemēs, tāpēc viņš netaisās izbraukt no Āfrikas un vēlāk apgrūtināt savu ikdienu, domājot, kur nolikt tukšo pudeli, izmest izlietoto salveti vai konservbundžu. Tomēr katrs otrais manis satiktais laimīgais nigērietis labprāt vēlētos emigrēt uz ASV vai kādu bagātu Eiropas valsti, kur ir auksts un viss nav tik labi...