Judeocentrisma neprāts

Amerikāņu komiksu mākslinieka un karikatūrista Ārta Spīgelmana zīmējums

Ar judeocentrismu es saprotu ideju, mājienu vai zemapziņā snaudošu aizspriedumu, ka ikviena pasaules mēroga notikuma centrā kaut kādu lomu pilnīgi noteikti spēlējuši ebreji. Judeocentrisms nav universāla parādība, vismaz pagaidām vēl ne. Protams, pat Japānā vai Malaizijā atsevišķi gudrinieki pamanās sludināt antisemītismu, kaut gan vēsturiski šajās zemēs ebreji nemaz nedzīvo. Taču judeocentrisms pārsvarā sastopams tieši Ābrahāma pasaulē - tajā, ko mēs parasti iedalām Rietumu un islāma zemēs. Mūsdienās Ābrahāma pasaulē judeocentrisms sastopams ik uz soļa, sākot ar pavisam muļķīgām un beidzot gluži vērienīgām izpausmēm. Sāksim ar muļķīgajām. Septembrī nāca gaismā fakts, ka Washington Redskins amerikāņu futbola komandas trenera dēla, ASV Virdžīnijas štata republikāņu senatora Džordža Allena māte ir ebrejiete - Tunisijā dzimusi un vismaz saskaņā ar ebreju tradīcijām uzaugusi sieviete. Pēc ebreju likuma senatoru tādējādi varētu uzskatīt par ebreju. Lai gan, protams, ikvienam skaidrs, ka nav viņš nekāds ebrejs. Viņš netika audzināts un skolots kā ebrejs, viņš neraugās uz pasauli ebreja acīm, viņā neizpaužas ebreju morālais jūtīgums vai jebkas no ebreju vēsturiskās atmiņas. Un tomēr pat vēl vairākas nedēļas pēc šīs atklāsmes reģionālie un pat nacionālie laikraksti Džordža Allena faktiski bezjēdzīgajai ebreju izcelsmei un viņa vecāku samežģītajam mīlestības un nolieguma stāstam veltīja vairāk vietas, nekā, piemēram, genocīdam Dārfūrā. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka saskaņā ar vecu žurnālistikas parunu “Jews is news”, bet Dārfūrā ebreju nav. Dārfūra ir tikai satriecoši traģisks pārpratums, kurā tāpat kā Ruandā ar īpašības vārdu “humānais” un atbilstošu lietvārdu tika aplami raksturots stāvoklis, kas patiesībā būtu bijis jādēvē par “politisku krīzi” tajā pašā nozīmē, kā to varētu lietot, runājot par Halabdžu. Bet tāds Allena gadījums - tas uzdzina asinis pa īstam. Interesanti gan, kāpēc? Vai Džordža Allena ebreju “asinis” kādam vēlētājam varētu līdzēt noprast, ka Allens kaut kādā ziņā ir piedzimis gudrāks, viltīgāks vai pat bīstamāks, nekā viņi uzskatījuši pirms tam? Kāpēc gan šis stāsts pamudināja žurnālistu barus meklēt vārda “macaca” varbūtējo izcelsmi kādā eksotiskā Tunisijas ebreju dialektā (lai gan Allena māte to noliedza)? Jo patiesībā tam nekādas nozīmes nebija, un vēl jo mazāk tajā visā nozīmi būtu jāmeklē saprātīgiem cilvēkiem - jo īpaši, ņemot vērā daudzās patiesi nopietnās un uzmanības vērtās problēmas mūsu publiskajā telpā.

Diemžēl Allena gadījumu, tāpat kā līdzīgus gadījumus agrāk, ļauj izprast tā sauktā “cilvēciskā interese” visbanālākajā nozīmē. Tiesa kas tiesa, šis gadījums uzjundīja spēcīgas emocijas - jo īpaši starp ebrejiem un tiem, kam kaut kādu iemeslu dēļ par ebrejiem ir interese. Džordžs Allens uz savas mātes atklāsmi reaģēja, citstarp izbazūnējot, ka viņam neesot ne mazāko aizspriedumu pret sviestmaizēm ar cūkas šķiņķi. Dažiem ebrejiem, un ne tikai viņiem, šie izteikumi šķita netaktiski. Man gan ne - kālab gan kādam, kas nezina pilnīgi neko par kashrut nozīmi, būtu tā vai citādi jāuztraucas par to, ko viņš ēd? Mani daudz vairāk satrauca Allena mātes stāstītais par to, kāpēc viņa, pēc Otrā pasaules kara ierodoties ASV, bija slēpusi savu ebrejisko izcelsmi un atteikusies no ebreju tradīcijām. Nacisti bija apcietinājuši un gandrīz nogalinājuši viņas tēvu Feliksu Lumbrozo, un savam bērnam viņa bija vēlējusies aiztaupīt neizsakāmās bailes, ko šajā neprognozējamajā un trauksmainajā pasaulē varētu nozīmēt un bieži vien nozīmējusi piederība ebrejiem.

Protams, tas nav nekas neparasts. Holokausts un daudzās traģēdijas pirms tam iedvesušas tādas bailes, ka ebreji šādi rīkojušies diezgan bieži. Es negribu tiesāt; iejusties Allena kundzes ādā nav iespējams, tomēr man šādi stāsti allaž šķituši patiesi skumji. Jo, kā mēdz teikt rabīni, būt ebrejam nav viegli. Taču vēl viņi mēdz piebilst, ka tas tomēr ir tā vērts. Lai vai kā, tas, ka vecāki liedz saviem bērniem gadsimtu un pat gadu tūkstošu gaitā iemantotās tiesības dzīvot kā ebrejiem, man šķiet ārkārtīgi skumji.

Nemaz ne tik sen ar līdzīgu atklājumu par savu ebrejisko izcelsmi - gan ne no Tunisijas, bet no Čehijas - nāca klajā Madlēna Olbraita. Viņas tēvs Jozefs Korbels bija rīkojies visai līdzīgi Etijai Allenai, tomēr viņas gadījumā bija ievērojama atšķirība starp stāstīto un to, ko no šī stāsta varēja izlobīt. 1997. gadā, kad Madlēna Olbraita ar šo vēsti nāca klajā, daudzi nespēja noticēt, ka viņa jau sen nav zinājusi, ka vismaz trīs, ja ne visi četri viņas vecvecāki bijuši ebreji. Ne viens vien uzskatīja par vajadzīgu norādīt, ka viņai taču nebūt ne tik tālos rados ir vairāki ebreji. Un tad vēl viss notikumu fons, - aizbraukšana no Eiropas kara laikā, divu vecvecāku priekšlaicīga nāve, - to acīmredzamā nozīme bija nepārprotama ikvienam, kas mācījies vēsturi.

Tomēr es nedomāju, ka Madlēna Olbraita par savu ebrejisko izcelsmi būtu apzināti melojusi. Nedrīkst novērtēt par zemu cilvēka spēju sevi maldināt, jo īpaši, ja runa ir par personu, kas piedzimusi baiļu un aizdomu cauraustos apstākļos. Jau grūtāk ar cieņu ir izturēties pret morālo analfabētismu, kādu reizēm izraisa šo apstākļu apjēgšanas radītās pretrunīgās izjūtas. Līdz ar savu atklāsmi Olbraitas kundze paziņoja, ka lepojoties ar saviem vecākiem un piebilda, ka viņas tēva rīcība bijusi “varonīga”. Taču ko gan tādu Jozefs Korbels bija paveicis? Tieši tāpat kā Etija Allena viņš saviem bērniem bija liedzis Toras gaismu, taču būdams priviliģēts čehu diplomāts, viņš nogādāja savu ģimeni drošībā, vēl pirms kādam draudēja apcietinājums vai nāve. Turklāt Jozefs Korbels no Čehoslovākijas bēga pat divreiz - vienreiz no nacistiem un otrreiz no komunistiem. Protams, tiesāt nav brīv; neviens no mums nezina, kā būtu rīkojies šādos apstākļos. Taču diezin, vai to var dēvēt par varonību. Varonīgi bija tie čehu ebreji, kas, saglabājot cieņu un identitāti, gāja zudumā Treblinkā un citās nāves nometnēs - un daži no viņiem, ejot gāzes kamerās dziedāja ne vien “Ani Ma’amin” (“Es ticu”), bet arī Čehijas himnu. Tāpat drosmīgi bija tie nedaudzie Čehijas ebreji un krietni vien lielāks skaits čehu un slovāku kristiešu, kas pusgadsimtu cieta no komunistu tirānijas, tomēr neļāva nodzist cerībai par brīvību.

Šādu stāstu par latentajiem ebrejiem, par “pusžīdiem”, par ebrejiem, kurus viņu pašu labad maldinājuši vecāki, par ticību mainījušiem ebrejiem un visbeidzot par visdažādākajos veidos krāšņi saputrojušamies ebrejiem ir pilna vēsture, tie nebūt nav raksturīgi tikai mūsdienu Amerikai. Un katrs stāsts ir atšķirīgs. Ja pirms daudziem gadiem Menā nebūtu dzīvojis kāds neiejūtīgs ortodoksāls rabīns, senators un vēlākais aizsardzības ministrs Viljams Koens būtu savu dzīvi dzīvojis kā ebrejs. Vienu paaudzi agrāk tie bija stāsti par Berija Goldvotera un Kaspara Veinbergera izcelsmi, vēlāk nāca stāsts par Džona Kerija vecvecākiem no tēva puses. Visbeidzot pavisam nesenais stāsts par “neokonservatīvajiem“. Daži no viņiem ir ieņēmuši augstus valdības amatus, un vairums no viņiem tiek uzskatīti par ebrejiem - kaut arī nepraktizējošiem vai “mēreniem” ebrejiem. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka nu jau izveidojies īpašs visai dīvainas literatūras žanrs, un šajā literatūrā apgalvots, ka ir zināms par neokonservatīvo “kabalistu” (no ebreju vārda, kā jau tas mēdz gadīties) rosību, cenšoties sagrābt savā varā ASV ārpolitiku. Kabalas teorijā samanāma radniecība gan ar Cionas gudro protokoliem, gan ar parasazvērestību teorijām par “Izraēlas lobija” hipertrofēto varu.

Ja nu ar to visu vēl nav gana, amerikāņu opermīļi rudenī apjūsmoja Rodnija Belta jaunāko grāmatu “Venēcijas libretists” par Lorenco Da Ponti, kas raksturots kā Mocarta dzejnieks, Kazanovas draugs, pirmais un, iespējams, ievērojamākais itāļu operas impresārijs Amerikā - turklāt viņš bija bijis Venēcijā dzimis ebrejs, kuru tēvs, vēloties dēlam nodrošināt izglītības iespējas un drošību tobrīd Ziemeļitālijas ebrejiem grūtajos laikos, nokristīja viņu tikai dažas nedēļas pēc iesvētīšanas jeb bar micva svētkiem.

Un kas par to? Kāda gan ebreju izcelsmei saistība ar to, kā šie cilvēki uzlūkoja savus rūpestus, pieņēma lēmumus, dzīvoja savu dzīvi? Atbildi man nav gadījies dzirdēt, taču es nojaušu, ka tā varētu iederēties kategorijā “ne pārāk liela”. Bet tikmēr rodas arvien jauni nostāsti, aizraušanās ar tiem, šķiet, nenoplok ne mirkli, un tiek patērēts milzumdaudz tintes.

Ne visas judeocentrisma izpausmes ir tik nevainīgas un paliek bez jebkādām sekām. Septembra sākumā es trīs nedēļas pavadīju Eiropā. Pirmā aizritēja svētīgā atpūtā Provansā, otrā - vairāk vai mazāk strādājot Parīzē un Berlīnē, trešā - darot gandrīz visu to pašu Frankfurtē un Budapeštā. Kad franču kolēģi vienreiz šaurā lokā, otrreiz publiskā pasākumā mani lūdza izteikties par Ameriku un Tuvajiem Austrumiem, es ar prieku piekritu. Es iezīmēju galvenās strāvas, kas kļuvušas par mūsdienu arābu un musulmaņu pasaules virzītājspēkiem. Es nosaucu sešus šādus spēkus.

Pirmais un pats galvenais ir nebeidzamie modernizācijas centieni, kas izraisa neskaitāmas un pārsvarā nejaušas Rietumu un musulmaņu pasauļu sadursmes, uzšķiļot islāma kliķu, fundamentālisma un vardarbības dzirksteles. Otrais ir vahabisma nostiprināšanās sunnītu pasaulē - šī procesa aizsākums datējams ar pirmo Arābijas naftas koncesiju 1924. gadā; tajā pašā gadā, kad Ibn Saūda karaspēks iekaroja Hidžāzu un nodibināja kontroli pār Meku un Medinu. Trešais ir krietni vien nesenākā šiītu politiskā atmoda, kuras mūsdienu izpausmes vērojamas arvien nerimstošajā Irākas pilsoņu karā. Ceturtais ir Aukstā kara beigas, kas strauji paplašināja reģionālo valdību rīcības brīvību. Piektais ir informācijas revolūcija, kas dzemdinājusi kiberkalifāta rēgu. Internets ir paātrinājis un padziļinājis kopš sendienām radikalizējošo patieso un iztēloto musulmaņu ciešanu apvienošanos un pastiprināšanos no Andalūzijas līdz pat Mindanao, un tas vienlaikus padarījis pieejamas juku izraisīšanas iespējas gan tur, gan visur citur pasaulē. Sestais spēks ir ASV politika Tuvajos Austrumos kopš 11. septembra, un jo īpaši - visai apšaubāmie tā dēvētās brīvības doktrīnas rezultāti. Pēdējais faktors nav ar tik dziļām vēsturiskajām saknēm kā pārējie pieci, tomēr ņemot vērā ASV bezprecedenta varu un ietekmi šajā reģionā, tam tomēr ir būtiska nozīme.

Es jau iepriekš paredzēju, kas nāks pēc manas uzstāšanās, jo īpaši tāpēc, ka gaisā vēl arvien bija jūtams satricinājums pēc Izraēlas un Hezballah vasaras kara, un tā arī notika. “Jūs nepieminējāt Izraēlu un Palestīnu,” acīmredzami pārsteigts paziņoja pats pirmais diskusijas dalībnieks, un teju vai visi sapulcējušies parīzieši piekrītoši māja ar galvu. “Vai jums nešķiet, ka tieši šim konfliktam ir būtiska nozīme gan šajā reģionā, gan visā pasaulē?”

Esmu ar abām rokām par godīgu, taisnīgu un visām pusēm apmierinošu arābu-Izraēlas konflikta atrisināšanu reizi par visām reizēm, jo nav šaubu, ka šāds atrisinājums līdzētu mazināt reģionā valdošo postu. Atrisinājums kaut kādā iepriekš neparedzamā apjomā mazinātu spiedienu, kas veicina radikāļu veidošanos un mobilizāciju. Tomēr Eiropā un dažviet arī ASV populārais ieskats, ka arābu- Izraēlas konflikta atrisināšana ievērojami un pozitīvi iespaidotu kara pret terorismu iznākumu, ka tādējādi kaut kādā veidā tiks atrisinātas enerģētikas problēmas un ka šāda vienošanās būs ievērojams ieguldījums, piemēram, Ēģiptes, Saūda Arābijas un Marokas nākotnē, ir tikai tāda fantazēšana, jo tie visi ir krietni vien plašāki un nozīmīgāki jautājumi, kuru atrisinājums nebūt nav meklējams Palestīnā.

Tuvo Austrumu nesaskaņu, kā tās mēdz dēvēt sociālo zinību pārstāvji, izskaidrojums meklējams tieši manis nosauktajos sešos virzītājspēkos, un tiem visiem, varbūt daļēji izņemot piekto, ir visai maza saistība ar Izraēlu, palestīniešiem un Jeruzalemi. Tā ir maldīga iedoma, ka arābu-Izraēlas domstarpību atrisināšana (ne tikai Palestīnā, bet arī Izraēlas un Sīrijas, Izraēlas un Libānas attiecībās) varētu veicināt ievērojamu islāma terorisma draudu mazināšanos. Arābu un Izraēlas konflikta atrisināšana - un par to vienisprātis ir visi rietumvalstu diplomāti un politiķi, - vienīgi pasargās, atbalstīs un noteiktās robežās padarīs leģitīmu ebreju valsti Izraēlā. Ikviens, kurš iedomājas, ka šāds iznākums varētu apmierināt salafi fanātiķus, īsti nav izpratis viņu mērķus. Turklāt radikālie musulmaņi dubultotu savus pūliņus, cenšoties šādu atrisinājumu nepieļaut. Vardarbība un terorisms vismaz kādu laiku uzvilnītu ar jaunu sparu. Atrisinājuma pretinieki uzbruktu ikvienam arābam un ikvienam musulmanim, kas uzdrošinātos izrādīt piekrišanu šādam atrisinājumam, un viņi uzbruktu ikvienai rietumvalstij, kam atrisinājumā bijusi vai nu vidutājas vai jelkāda cita loma.

Daži iebilst, ka ASV valdība nav darījusi diezgan, lai atrisinātu arābu-Izraēlas konfliktu, un šie iebildumi īpaši skaļi kļuva Buša administrācijas pirmā termiņa beigu posmā. Vieni uzskata, ka ja vien ASV būtu pienācīgi centušās, konflikts patiesi tiktu atrisināts - ja būtu nepieciešams, pat ar piespiešanu. Tas tomēr nav noticis, lai gan piespiest nav nemaz tik grūti, un tātad ASV diplomāti nav kārtīgi centušies. Tas nekas, ka Džordža Buša administrācija un divas Klintona administrācijas centās visiem spēkiem, tomēr neveiksmīgi. Iemesls tam bija pavisam vienkāršā patiesība, kas caurauž visu starptautisko attiecību vēsturi - lai atrisinātu konfliktu un nodibinātu miera, nepieciešams iesaistīt abas (vai visas) konfliktējošās puses, toties, lai konfliktu turpinātu vai sāktu karu, pietiek ar vienu. Un kā tagad vajadzētu būt sapratušam ikvienam, kas vien nav galīgi neaptēsts, Jasira Arafata Palestīnas atbrīvošanas organizācija nevēlējās mieru, kura pamatā būtu Izraēlas valdībai pieņemami nosacījumi. Tā ir patiesība, kura prezidents Bušs saprata pēc bēdīgi slavenā gadījuma ar kuģi Karine A un kuru Bils Klintons kaismīgi mēdz aizstāvēt pie ikvienas izdevības.

Otriem šķiet, ka tur būtu vajadzīgs diplomāts, tāds, kādu Lorenss Darels aprakstīja romānā “Justīne”: “Viņa raksturs bija tik plāns kā lapiņu zelta zeltījums - smalkā kultūras kārtiņa, pie kādas diplomātiem tikt ir daudz vieglāk, nekā visiem citiem.” Šī varianta pamatā ir uzskats, ka pat ja nekādi ievērojami rezultāti nav sasniedzami, ASV valdībai tomēr diplomātiskie mēģinājumi jāturpina, jo tādējādi tiktu saglabāta ASV diplomātisko spēku saikne ar iesaistītajām pusēm līdz pat brīdim, kad progress patiesi būtu iespējams. Tieši šis uzskats dažiem pieredzējušiem arābu-Izraēlas diplomātijas veterāniem pagājušās vasaras īsā kara laikā lāva atgādināt, ka vēl nekad ASV administrācija šādos krīzes gadījumos nav atlāvusies ievērot pilnīgu ASV un Izraēlas interešu simetriju. Tā bija nevis ASV politikas, bet drīzāk “skata punkta” kritika, un šis novērojums ir vērā ņemams. Kad ASV valsts sekretāre dodas vizītē uz šo reģionu un nespēj atrast kaut vienu arābu galvaspilsētu, kas viņu vēlētos uzņemt, ir skaidrs, ka darbiņš nebūs no vieglajiem.

Judeocentrisms to visu palīdz šķietami izprast. Buša administrācijas augstākās amatpersonas ir neparasti skarba politiķu un valstsvīru grupa. Lielu tiesu tā, ko ārvalstīs uztver kā augstprātību, vismaz paši administrācijas pārstāvji uzskata par atklātu un tiešu valodu, kāda pie sirds iet tik daudziem amerikāņiem. Un kad nu jārunā par Tuvajiem Austrumiem, Džordžs Bušs i negrasās slēpt savu sajūsmu par Izraēlu, savu lepnumu par ASV sniegto atbalstu Izraēlai, un savus atdzimušā kristieša uzskatus, ka Izraēlai kā ebreju valstij ir īpaša vēsturiska nozīme. Kamēr daži diplomāti ir nemierā ar administrācijas nevēlēšanos apgrūtināt sevi ar publisku uzstāšanos, prezidenta piegājiens gūst plašu atzinību, jo īpaši arvien augošajos evaņģēlisko protestantu leģionos.

Arī prezidents zina, ka tieši liela dala mūsdienu musulmaņu pasaules ir kļuvusi par pašu iracionālāko un vecāko antisemītisko dziņu mājvietu. (Atcerieties, ka pats briesmīgākais lamu vārds, kādā šeihs Nasralla nosauca drūzu līderi un savu pretinieku Libānā Validu Džumblatu, bija “žīds”). Diemžēl judeocentrisms ir kļuvis par būtisku musulmaņu dzīves daļu. Vai gan citādi 1998. gadā Osama bin Lādens savā slavenajā fatvā būtu piesaucis “krustnešus un žīdus”, it kā ar krustnešiem vien nebūtu gana? Vai gan citādi musulmaņu pasaulē būtu radusies par patiesību plaši uzskatītā teorija, ka 11. septembra terora aktus izraisīja Mossad, un visi Pasaules tirdzniecības centrā strādājušie ebreji zināja, ka tajā dienā nav jādodas uz darbu? Kāpēc gan citādi Hamas savā manifestā atsauktos uz Cionas gudro protokoliem? Kāpēc gan citādi bijušais Malaizijas premjerministrs Mahatirs Mohameds savas valsts ķibelēs būtu vainojis ebrejus?

Protams, tas viss nebūt nenozīmē, ka Buša administrācija atbalsta jebko, ko vien darītu šābrīža Izraēlas valdība. Toties tas, iespējams, nozīmē, ka prezidents, nonākot aci pret aci ar tik iracionālu naidu un mieram tik bezcerīgu politisko vidi, nespēj un viņam šķiet nepiedienīgi kritizēt vai kā nebūt citādi mēģināt ietekmēt Izraēlu kaut vai tikai skata pēc, kaut vai tikai tāpēc, lai mainītu diplomātu piesaukto “skata punktu”.

Ja jau arābu-Izraēlas konflikts tomēr nav Tuvo Austrumu nopietno problēmu pamatā, kāpēc gan tik daudzi uzskata, ka ir? Te nu mums jāatgriežas pie psholoģiskajām “cilvēciskas intereses” īpatnībām. Daži novērotāji rietumvalstīs uzskata, ka šis konflikts tādu nozīmīgumu iemantojis tāpēc, ka to viņiem iestāstījuši arābi un musulmaņi. Toties viņi nebūt nav tikpat gatavi atzīt, ka šis konflikts lieti noder, lai novērstu uzmanību no neapmierinātības pašās arābu zemēs, kur vairums ļaužu neseno vēsturi neuzlūko vis Aukstā kara, bet kolonizācijas un dekolonizācijas gaismā. Viņi Izraēlu uztver kā rietumvalsti, un šādā antikoloniālisma gaisotnē Izraēlas valsts tikai papildina zaglīgo un viltīgo ebreja tēlu musulmaņu priekšstatos. Palestīna ir viens no nedaudzajiem jautājumiem, par kuru kaut kādā mērā spēj vienoties visi musulmaņi, un tādējādi tas dabiski kļūst par pirmo tematu ikvienā politiskā diskusijā ar rietumniekiem. Nav daudz tādu arābu un musulmaņu, kam par šo jautājumu nebūtu nekāda viedokļa; viņiem ir, un atbilstoši tam viņi ir formulējuši savu vēstījumu - gluži tāpat kā to dara ikviens eksistenciālā konfliktā iesaistīts protagonists. Tādējādi Palestīnas nozīmīgums ir kļuvis par savdabīgu un nepavisam ne triviālu sociālpsiholoģisku faktu. Tomēr tāpēc vien tas nekļūst par stratēģisku faktu, un rietumnieki, abas šīs kategorijas sajaucot, paši sev izdara lāča pakalpojumu.

Tam, kāpēc Izraēlas un Palestīnas problēmai tiek pievērsta tik liela uzmanība, ir vēl vairāki citi iemesli. Lielākā daļa no tiem ir visai vienkārši. Daudzās Eiropas valstīs dzīvo lielas musulmaņu kopienas. Tās sagādā arvien vairāk raižu, iespaido to, ko politiķi runā un, protams, arī domā par Tuvajiem Austrumiem. Savukārt žurnālistiem labāk patīk uzkavēties Izraēlā, nevis, piemēram, Ammānā, Rijādā vai Hartūmā, jo Izraēlas kultūra rietumniekiem šķiet krietni vien atvērtāka un baudāmāka. Bet ziņas rodas tikai tur, kur atrodas žurnālisti un televīziju operatori. Visam piedevām, raugoties ar neapbruņotu aci, šķiet, ka vairums Izraēlas iedzīvotāju dzīvo un domā tieši tāpat kā rietumnieki, un ir tikai dabiski, ka rietumniekiem daudz vairāk interesē ļaudis, kas atgādina viņus pašus, nevis ir atšķirīgi (tie tur Dārfūrā, piemēram). Nedrīkst aizmirst arī par arābu-Izraēlas konflikta ievērojamo ilgumu - tas turpinās jau turpat vai sešdesmit gadus un nebūt negrasās noplakt, un daudziem vārīšanās par to jau kļuvusi par ieradumu, bet citiem - par karjeru.

Tomēr man ir aizdomas, ka pats būtiskākais no šiem “cilvēciskās intereses” iemesliem jau atkal apslēpts nedaudz dziļāk. Izglītoti eiropieši zina, ka viņu vēsturi krietni vien lielākā mērā nekā Amerikas vēsturi caurauž ebreju tautas liktenis. Ne jau tikai tāpēc, ka ebreji vairumā Eiropas zemju daudzus gadsimtus bijuši paši ievērojamākie “citi“ un ne jau tikai holokausta dēļ. Bet arī tāpēc, ka kristīgā ticība, kurai bijusi milzīga ietekme, nosakot Eiropas tagadni un nākotni, balstās ebreju Bībelē un Izraēla tautas pieredzē. Daudzus gadsimtus Eiropas kristīgās teoloģijas epicentrā bija ebreji, un tāpat arī pārsvarā pēckristīgajā mūsdienu Eiropā tieši Izraēla ir kļuvusi par eiropeiskā politiskā pasaules uzskata centru. Protams, šis pasaules uzskats ir laicīgs, tomēr tajā samanāmas pēdas no reliģiskas apsēstības, kas eiropiešu prātos iesakņojusies tik dziļi, ka vairs nemaz nav tik viegli nosaucama vārdā. Romas Pāvests, uzstājoties Rēgensburgas universitātē, Eiropas pēckristīgajai sabiedrībai meta izaicinājumu un mudināja izsvērt sava laicīgā humānisma morālos pamatus, labi apzinoties, ka vienīgā godīgā atbilde ir tā kristīgo pirmsākumu atzīšana. Eiropiešu apsēstībai ar Izraēlu ir tikpat dziļas saknes.

Drīz pēc 11. septembra rakstnieks Džonatans Rozens rakstīja par savu tēvu, Vīnē dzimušu ebreju, kas 1938. gadā bija bēdzis no Austrijas. Rozena tēva vecāki tika nogalināti holokaustā, un tēvs kopš tā laika vienmēr gāja gulēt pie ieslēgta radio, kas visu cauru nakti atskaņoja ziņu staciju. Rozens rakstīja, ka “tēvs vienmēr gaidījis sliktās ziņas”, un iespējams, cerējis, ka, atkārtojoties reiz pārciestajām briesmām, viņam beidzot izdosies dziedināt pagātnes rētas. Mani tas īpaši neuzrunāja, jo mans tēvs piedzima tepat Vašingtonā 1905. gadā un bija cilvēks, kas, cik nu man zināms, savā mūžā bija bēdzis labi ja no parādu piedzinēja.

Taču Rozena rakstītajā mani satrieca kas cits - bez šaubām tāpēc, ka pats šai sajūtai es biju ļāvis gruzdēt tikai savas 11. septembra notikumu satricinātās apziņas perifērijā. “Šajās nedēļās,” viņš rakstīja, “man ir ticis atgādināts - turklāt pārāk bieži, lai par to neliktos ne zinis, - par lomu, kādu ebreji spēlē pasaules ļaužu fantāzijās. Ebreji, protams, nebija Otrā pasaules kara izraisītāji, tomēr viņi atradās tā metafiziskajā centrā.” Ebreji nav vainīgi pie apokaliptiskā islāma terorisma dzimšanas, “tomēr noslēpumainā un satraucošā kārtā nonākuši arī tā centrā”.

Rozens bija pieskāries šķietami mūžīgajam judeocentrisma neprātam, neprātam, kas tagad ebrejus, musulmaņus un amerikāņus sasaista kopā pašos neticamākajos veidos. Rozens bija uzaudzis ar domu, ka viņa tēva rūgtā dzīvesziņa norakstāma uz centieniem saglabāt veselo saprātu. “Taču tagad,” viņš rakstīja, “tas viss ir nononācis arī līdz Amerikai.”

Daudziem Amerikas evaņģēlistiem šādu Amerikas un Izraēla tautas likteņu sastapšanās šķiet viņu reliģijas patiesuma apliecinājums. Taču daudziem ebrejiem Izraēlā, un vēl vairāk Amerikā, tas izraisīja teju vai fiziska nelabuma sajūtu. Izraēlas iedzīvotāji, aizstāvot sevi un spītējot savu pašreizējo politisko un militāro līderu mazspējai, izrādījuši visai lielu entuziasmu. Toties mums ir tādi ebreju žurnālisti kā Washington Post komentētājs Ričards Koens, kas paziņoja, ka Izraēlas valsts dibināšana bijusi “kļūda” - un tas notika laikā, kad Hezbollah raķetes gāzās pār Ziemeļizraēlas civiliedzīvotāju galvām (lai gan patiesībā ir iespējams, ka kļūdu pirms daudziem gadiem pieļāva kāds Koena kungs un Koena kundze).

Izraēla nebija kļūda. Atmetot grūtības, ko varētu radīt pretargumentu meklēšana, nav viegli izstēloties, ar ko gan mūsdienu ebreju stāvoklis būtu bijis labāks, ja Izraēla nebūtu dibināta. Tāpat nav pašsaprotami, ka, ja vien nebūtu Izraēlas, Tuvie Austrumi visus šos gadus plauktu un zeltu. Izraēla tagad nonākusi pie patiesi nopietnas dilemmas. Drīz pēc 14. augusta pamiera sākās iepriekšparedzami un infantili strīdi par to, kurš šajā nožēlojamajā karā “uzvarējis”. Lai gan par to vispār runāt nav jēgas. Runa var būt tikai par to, kā šiītu iedvesmotā iznīcības ideoloģija un modernās militārās tehnoloģijas pavērušas iespēju dažu stundu laikā pēc Teherānas vai Beirūtas slepkavnieciskās rokas mājiena plašas Izraēlas teritorijas pārvērst par “mirušo zonu”. Izraēla līdz ar to ir kļuvusi par savdabīga pēcvestfālenes laikmeta eksperimenta objektu, jo neatkarīgas valsts mieru un drošību tagad spēj pārliecinoši apdraudēt fanātiski bezvalsts darboņi.

Savā ziņā Izraēlas iedzīvotājiem pat ir paveicies, jo Hezballah iespējas paplašināt Irānas militāro spēku viņi ir iepazinuši vēl pirms pats šis spēks kļuvis nāvējošāks nekā šobrīd. Izraēla nonākusi pie dilemmas, kā tikt galā ar šādiem jauna veida un šķietami nepārtrauktiem draudiem, nesākot kā argumentu vicināt kodolieročus, un kā to izdarīt tā, lai tās kaimiņvalstis, kas vēlas mieru, savas domas pēkšņi nemainītu.

Mēs, ebreji, Jom Kipur svētkos kolektīvi izsūdzam savus grēkus un trūkumus. Tā ir rituāla katarse, kuras mērķis ir atvieglot mūsu nastu, atsvaidzināt mūsu centienus būt labākiem un atjaunot mūsu līdzcietības spēju. Tas darbojas. Tomēr man šogad ar to bija grūtības. Man jau ir apriebušās gan muļķīgās, gan nopietnās judeocentriskās fantāzijas. Man ir vienalga, ko Etija Allena darīja pirms sešdesmit gadiem un vai viņas dēlam garšo cūkas šķiņķis. Es nespēju izmainīt ebrejus nīstošu musulmaņu fanātiķu baisos nodomus un runājot ar Izraēlas apsēstiem politiķiem vai intelektuāļiem manis teiktais ir tikai tāds pīkstiens. “Tu mūs izvēlējies no visām tautām, tu mīlēji mūs un atradi pie mums labpatiku, tu cēli mūs augstāk par visām citām tautām, tu svētīji mūs ar saviem likumiem un pats nāci mums pretī - tu mūsu valdnieks, mēs tavi kalpi.” Diemžēl pat mana lūgšanu grāmata ir judeocentriska.

Tātad mēs tavi kalpi? Bet ja nu ne visiem ir vēlēšanās būt izvēlētiem no visām tautām? Ja nu mums vienkārši gribas, lai mūs liek mierā? Jo patiesībā taču tieši tāpēc Jom Kipur dievkalpojuma filozofisko kulmināciju veido citāts no Jonas grāmatas. Jona par domu, ka viņam jāiet sludināt uz Nīnivi, droši vien bija tādā pašā sajūsmā, kā es par iespēju eiropiešu klausītājiem stāstīt lietas, ko viņi nemaz nevēlas uzklausīt. Bet kuram gan beigu beigās pieder izvēles brīvība?

Ādams Garfinkle ir ASV valsts sekretāra runu autors,
strādājis par žurnāla National Interest redaktoru un ASV ārpolitikas studiju mācībspēku Džona
Hopkinsa universitātes Starptautisko attiecību pētījumu augstskolā.

No angļu valodas tulkojis Pauls Bankovskis
Pilnā apjomā raksts publicēts žurnāla The American Interest
2006. gada novembra- decembra numurā.