Kinoanoreksiju ārstē ar beigu titriem

Atklāti sakot, rakstīt par kino man nav ne mazākā vēlēšanās. Jāatzīst, filmas man skatīties patīk, bet par tām rakstīt – tas jau ir par daudz. Tāpat kā man diezgan labi patīk ēst, bet nu runāt par ēšanu – tas tāpat kā rakstīt par kino. Un tad notika kas dīvains.

Tas nenotika ēdot. Domās mani uzrunāja zaļganas kotletes, gaisā lidojoša cepta vista, kraukšķoši mazu irbīšu galvaskausi un sprāgstošas tortes. Neaizmirstamas maltītes, kuras baudot sapratu, ka tikai tādas izdzīvojot, varētu panākt gardēža-askēta stāvokli. Gardēdis-askēts ir tāds, kurš atturas tikai no pašas izsmalcinātākās maltītes, atšķirībā no parasta askēta, kurš gatavs atturēties no jebkura ēdiena. Gardēdis-askēts sapņo par mielastu, kurš īstenībā nevar notikt. Tas ir sapnis, kurā cepta vista izraujas no rokām kā brīnumputns, kurai gardēdis-askēts spēj pieskarties tikai ar skatienu. Skatīties, kā cilvēki filmās rij un uz to, ko viņi aprij, ir šāds stāvoklis. Augt līdzi savai filmai, ēdot ar acīm. Ēst līdzi savai filmai.

Pārsvarā filmas, kurās uzsvērti ēd, apetīti nerosina, savukārt pēc daudzām paliek ļoti spēcīga, ne pārāk patīkama kokakolas pēcgarša. Dažkārt pat nemaz nevajag skatīties filmu, var tikai vizuāli priekšstatīt, piemēram, Tomu Krūzu, un mutē jau jaušama šīs brūnās dziras garša. Līdzīga doma laikam ir arī popkorna ražotājiem – ja cilvēks kaut reizi, skatoties filmu, ēd šo izstrādājumu kinoteātrī, tad arī, piemēram, lasot trolejbusā avīzi par kādas kinozvaigznes dzīves sarežģījumiem, roka tversies pēc popkorna. Bet visdrīzāk tas ir nepelnīts smīns par lielo mārketingu, jo patiesībā ēdiens kinozālē ir palīdzība skatītājam, lai gluži kā lidmašīnā ledenes mazinātu nelabumu no sliktas filmas.

Pārsvarā gan ēšana kinofilmās tiek gandrīz pilnībā ignorēta. Filmu varoņi mīl, aug, degradējas, dažkārt pat nonāk līdz dažādām atklāsmēm, bet pavisam reti – ēd. Skaidrs, ka viņiem tāpat kā Ļeņinam vienkārši nav laika nodarboties ar tik ikdienišķu lietu. Vai dažreiz viņi ēd, ja darbība risinās restorānā, piknikā vai viesībās, bet tas parasti ir tikpat nesvarīgi, it kā viņi neēstu nemaz. Viņi tēlo.

Tāpēc tāda īsta kino ēšana, kura var izraisīt kaut ko līdzīgu kinoanoreksijai un kinobulīmijai, tomēr kaut kādā veidā iespiežas prātā un liek piesaukt dažus piemērus no lielā kinematogrāfa. Nu, tos gadījumus, kad varoņi ēd un pārējais ir nesvarīgi vai mazāk svarīgi.

Piemēram, vārīti kartupeļi un cepta gaļa Šantalas Akermanes filmā “Jeanne Dielman, 23 Quai du Commence, 1080 Bruxelles” ir viens no rutīnas elementiem, kas darbojas ar dēmonisku spēku. Tieši šajos produktos, kā arī nenosakāma satura zupā, šķietami slēpjas šīs sievietes spēks. Tiek servētas maltītes, kas ne ar ko neatšķiras no citām. Galu galā kartupeļu tīrīšana un gaļas cepšana ir Delfīnes Seirigas atveidotās sievietes spēka rituāls, kur plīts ir viņas altāris. Kad nejaušība salauž šī rituāla ritmu, galvenajai varonei tas izrādās liktenīgi. Plate salūst, un viņai, visticamāk, būs atkal jāēd citu mizotie kartupeļi. Spēks laikam tomēr nav nedz kartupeļos, nedz laikus ieturētā ikdienas maltītē…

Bailēs no kartupeļu rutīnas un pieticīga komforta radītās lēnās degradācijas, visu kā uzvelkamai lellei ik brīdi saliekot pa plauktiņiem, pametu diemžēl jau mirušās Delfīnas S. virtuvi. Cerībā, ka ir cita virtuve, kurā notiekošais rosina vismaz fizisku apetīti.

Tā varētu būt Stefānijas Odrānas varones virtuve, kur top Babetes mielasts. Tas notiek tikai vienu reizi un nemaz nav nāvējošs. Tomēr izsmalcināts kā pats nelabais, jo tikai pats nelabais, labu nodomu vadīts, spēj apreibināt pat dievbijīgus dāņu ciematiņa ļaudis ar tik vienkāršu plānu kā garšīgi paēst. Babete pati gan nav nekāda vella mātīte. Viņa, būdama ģeniāla šefpavāre, no gurmānes pārtapusi par īstu askēti. Divpadsmit gadus viņa, ne vārda nebildusi, gatavo un ēd zemes krāsas un faktūras zupu. Tā sastāv no maizes, ūdens un mazliet dāņu alus. Līdz Babetei rodas iespēja sarīkot īstu franču mielastu. Produktu daudzveidība, Babetes kaislīgā rosīšanās ap ēdienu un noslēpumainība, kāda piemīt jebkurai sievietei, kura pārvarējusi sevī vēlmi gatavot tikai ceptas olas, rosina vietējos ļaudīs asociācijas ar raganisku sabatu. Tādējādi dāņu ciemata dievbijīgie sirmgalvji met izaicinājumu pašam nelabajam. Viņi vienu pēc otra notiesā bruņurupuča zupas porcijas, labsirdīgi smaidot, ielauž cepto irbīšu galvaskausus un lok neticami smalkos franču vīnus. Satraukums liek domāt, ka askētiskajiem večukiem šāda maltīte varētu būt nāvējoša. Izskatās, ka viņi varētu nomirt aiz laimes un eiforijas, kuru rada ēdiens, bet visvairāk – tā apjoms un neierastā daudzveidība. Taču viņi izdzīvo, pateicoties norunai, ka par ēdienu un dzērienu nebildīs ne vārda. Viņi nepiekāpjas nelabā priekšā, viņi to notiesā, tas ir, apēd, skaļi slavējot tikai viņsaulē aizgājušā mācītāja labos darbus. Nelabais paliek neslavēts un apēsts, iznīcināts. Jaukie sirmgalvji kā mazi laimē starojoši bērni sirsnīgi atstāj aiz sevis netīros traukus, un viņu atvērtība lielajai pasaulei, pat ja tā šīs zemes telpā ir tikai mazs dāņu zemes pleķītis, vēsta par skaistas draudzības sākumu.

Tieši ar skaistu draudzību sākas Marko Fereri filma “Lielā rīšana”. Četri vīrieši, četri draugi, nedēļas nogale Francijas privātvillā, prom no visas pasaules un brīnišķīgs ēdiens, ar kuru varētu pabarot visu valsti. Nē, pirts gan tur nav. Tā nav arī četru musketieru atgriešanās. Šie kungi ir gluži vienkārši nolēmuši apēst savu dzīvi, izēst savu dzīvību no miesām, pārpildot sevi ar ēdienu. Ja kaut kur elles dzīlēs pastāvētu atlases komisija pašnāvību scenāriju konkursam, šis noteikti izceltos kā dārgākais, ilgākais un ļoti izvirtušiem pavāriem tīkamākais. Runa nav par lēnu un neapzinātu sevis iznīcināšanu daudzu gadu garumā, ikdienā, kad cilvēks pāri ielai skrienot, uzēd aukstus belašus, jebkam uzdzer nedaudz silta alus un naktī pirms gulētiešanas kā lielā, melnā kosmosa caurumā iemet sevī margarīna treknuma kūkas. Filma “Lielā rīšana”, var teikt, piedāvā ātru – viena vīkenda variantu – noēsties līdz nāvei. Tās ir dzīres, no kurām būtu aizbēdzis pat Dionīss, Bakhs, Hermanis Ničs un Otrās atmodas laiku žurnālisti. Tās līdz galam neiztur pat trīs pieredzējušas prostitūtas. Visiem šo dzīru dalībniekiem tas izdodas, pie tam Mišela Pikolī varonis burtiski uzsprāgst (ne velti ir vārds “nosprāgt”) kā svētku salūta šāviņš. Zvaigžņu vietā gan nolīst kaut kas cits…

Gluži tāpat kā rakstnieks atklājas savos romānos un režisors pazūd savos aktieros un kur tur vēl, pavārs neapšaubāmi mēdz burtiski izšķīst savos īpašajos ēdienos. Žana Pjēra Kasela varonim, izcilam šefpavāram filmā “Kurš nogalināja izcilākos Eiropas šefpavārus” lemts izcepties (tiesa, no slepkavas rokas) turpat un tāpat kā viņa īpašajiem fazāniem. Izcilākais itāliešu šefpavārs no Venēcijas mirstot izjūt to pašu, ko milzu kalmāri neilgi pirms nonākšanas uz šķīvja. Filips Nuarē savukārt liktenīgā sadursmē ar pārtikas produktu (starp citu, viņš ir viens no tiem, kas pārēdoties, uzspridzina sevi “no iekšas” arī “Lielajā rīšanā”), kā pēdējo ķermenisko pieredzi izbauda firmas ēdiena – presētas pīles – saspiestību uz sava galvaskausa. Vienīgi Žaklīnas Bisē varone, izcila šefpavāre-konditore paliek dzīva divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņa ir pārāk tieva, lai idejiski un miesīgi saplūstu gan ar savu mākslas darbu – milzu salai līdzīgu torti ar visām pasaules kalorijām, gan ar tajā noslēpto spridzekli. Jāatzīst gan, ka tieši tādai tortei spridzeklis ļoti piestāv, jo no dietoloģijas viedokļa tā neapšaubāmi ir bumba ar laika degli. Otrs iemesls ir ar pensionēta beisbolista šarmu apveltīts amerikānis, kurš viņai pēc scenārija vēlreiz jāapprec – ārēji it kā jauks, bet iekšēji perverss tips, kurš nicina franču virtuvi. Līdz ar to laimīgi izdzīvojušajai Žaklīnai ir sagatavota mokpilna nākotne, gatavojot vīram fast food ēstuvju tipa ēdienus. Visticamāk daudzi šefpavāri viņas laulību vietā noteikti izvēlētos nāvi…

Mūsdienās klausīties pavāros ir tas pats, kas agrāk dzejniekos. Pavāri ir mūsdienu pravieši. Viņi pravieto ar omletēm, latviskiem ēdieniem, atklāj sen zināmas patiesības jaunos ēdienos. Nu gluži kā Pjēra Rišāra šefpavārs filmā “Iemīlējies šefpavārs” – īsts mūsdienu varonis, kuram gan nepaveicies ar komunismu. Pēc pieclitrīga vīna raga pieveikšanas viņš uzsāk savas pravieša gaitas kādā Gruzijas virtuvē, kur gan top gastronomiski brīnumi, gan rupjas mātītes mēdz mazgāt kājas. Šajā virtuvē, pēc paša vārdiem, “visu mūžu peldējušais mākonis”, pietauvojas un sludina gruzīniem ar spīdīgām zosīm un ar citiem neprātīgās marinādēs un dekoros tērptiem mājdzīvniekiem. Viņa atrastā Gruzija ir brīnumaina, tomēr cūkgaļa tur garšo pēc gumijas. Franču pavārs atklāj nemitīgi dziedošajiem un dejojošajiem gruzīniem savu ideālo gardēža pasauli, kuru nespēj pamest pat tad, kad viņa mīļoto rudmati viltīgi apprec džigits sarkanarmietis un sarkanie anti-estēti viņu patriec no paša restorāna. Kā izcils pianists, kuram uz mūžu atņemtas klavieres, viņš mitinās restorāna jumtistabā, no kurienes slepus sūta zīmītes ar receptēm jaunajam virtuves šefam. Viņš raksta receptes kā dzeju. Īsts mākslinieks – mazā telpā, pusbadā, noplukušā pidžamā pieraksta savas vārsmas – mazliet rozmarīna, paprika sader ar tādu un tādu gaļu, nedrīkst lietot pārāk daudz eļļas... Nevis slinkums, garlaicība, svaigs gaiss vai sports atrauj viņu no domas par zaudētajām “klavierēm” – virtuves plīts, bet slepkavas roka. Viņa slepkava nav ne gardēdis, ne askēts, bet parasts jūdass, kurš ienīst gaismu, kuru izstaro spīdīgie cepeši.

Kaut kad bērnībā biju pārliecināta, ka ēdiens, kuru skatītāju priekšā ēd aktieri, noteikti ir mākslīgs. Šī doma bija pielipusi no kaut kur teātra aizkulisēs vai kinostudijas rekvizītu novietnē redzētiem mākslīgiem āboliem, plastmasas vīnogām, putuplasta salātiem, tādām kā plastilīna sviestmaizēm. Nepārliecināja pat Grēta Garbo, tīksminoties ap vīnogām filmā “Karaliene Kristīne”. Nē, nu viņa pārliecināja, ka ir izcila aktrise, kas spēj ar noslēpumaini smaidošu lūpu pieskārieniem izspiest sulas pat no mākslīgam vīnogām. Viņa lika noticēt, ka kinofilmās tas ir iespējams. Sevišķu lepnumu izraisīja “slepenā informācija”, ka filmās nav īsta alkohola, vīns ir sula un viskijs ir veca tēja. Visam ir jābūt butaforiskam, citādi tas nemaz nevar būt īsts kino. Toreiz zināju, ka aktiera īstums pārbaudāms spējā apēst šo porolona rosolu kameras priekšā neskaitāmas reizes un tam dramatiski jāpārtop īstos, gardos, asarām slacītos salātos. Asarām tostarp noteikti jābūt īstām. Taču kādu dienu šie skaistie ideālistiskie putuplasta āboli sapuva. Tārps, kurš izēda šo bērnības sapni, bija kādas kāzas. Īstenībā līgava un līgavainis nemaz nebija mīļākie, režisors bija īsts, bet diemžēl arī ēdiens bija īsts. Kāzu rosols bija īsts arī nākamajā rītā, toreiz vispār filmēja ar vērienu, bez pārliekas spriedzes, visiem bija sajūta, ka priekšā ir mūžība un daudzie trauki, kurus nedrīkst kustināt, jo kinematogrāfā tā ir pieņemts. Tāpēc nedrīkst kustināt arī rosolu ar visiem floras un faunas pārstāvjiem. Rosolu, naktstauriņus, mušas, odus, skudras, pāris spāres. Tas viss jāapēd ar īstu pārliecību.

Bet kā tad īstenība ieturēt gardēža-askēta maltīti? Pēc visa redzētā pirmajā brīdī gribas paēst kā Vona Karvaja filmās – tā ātri, kaislīgi, ar visām tām asajām zupām pie maza galdiņa, kas lūst no rīsu nūdelēm. Filmas ir vienīgais veids, kā “leģitīmi” skatīties kādam mutē, kādam, kurš ēd, skaitīt kumosus un atklātā riebumā novērsties no ēdāja, atviegloti atlaisties dīvānā ar prieku, ka tas viss nav apēsts, un kārtējo reizi secināt, ka bauda un tās radītā eiforija nogalina. Laime nogalina.

Taču tad brīdī, kad šādu kinoanoreksiju aprauj spēja kinobulīmijas lēkme, mani apciemo mazi skolas ēdnīcā sastaptu kotlešu fantomi. Un tas nozīmē – šodien skatīšos veco, baiso “Pavāru, zagli, viņa sievu un viņas mīļāko”. Maltīte turpinās.