Ko man Dievs nav iemācījis, es nemeklēju zināt

Pārskatot pētniecisko un kritisko literatūru par spāņu mistiķi Baskājaino karmelītu mūķeni Svēto Terēzu no Avilas (viņu kanonizēja 1622. gadā), ir skaidrs, ka nebūs viegli izvairīties no cēloņsakarību analīzes: kaut kādā veidā ir jāizsaka viedoklis par to, “kas tas ir” - kas varētu būt tas, kā ietekmē viņa raksta, vai kāpēc viņa raksta tā, kā raksta. Precīzāk izsakoties, Terēzas fenomens jāapskata no kaut kāda skatu punkta - līdz šim, neskaitot teoloģisko, ir piedāvāti vēsturiskais, literatūrkritiskais un medicīniskais (konkrēti - psihiatriskais un seksopatoloģiskais) vai, visbiežāk, interpretācijas teorijas, kas zināmās devās ietver visas minētās perspektīvas, kā, piemēram, beļģu filozofes feministes Lūsas Irigarajas veidotais jēdziens “mistēriķe” (la mystérique) no “mistiķes” un “histēriķes”.

Grūti, man šķiet, ir bijis tiem lasītājiem, kas netic nekam no tā, kam tic Terēza - kā, piemēram, Simonai de Bovuārai, kas par Terēzu diezgan izvērsti rakstīja savā darbā “Otrais dzimums”, jo Terēza ar savu nesievišķīgi nejūtelisko rakstības veidu - būtībā visai līdzīgu pašas Bovuāras vai, teiksim, Hannas Ārentes stilam - un nikno pašas pieņēmumu un secinājumu apšaubīšanu pamazām “ievelk” (ja gribat: “ievelk savos tīklos”) un, kad izveidota (izmocīta) interpretācijas teorija, sausajā atlikumā paliek pāri kaut kāds nereducējams, dziļā pazemībā iegremdēts elements, par kuru neceļas roka uzrakstīt: “maldi pašā saknē”. Tā Terēza ir “ievilkusi” arī mani, jo es tikko kā grasījos te rakstīt atvainošanos, ka runāju par lietām, no kurām neko nesaprotu: es to būtu izdarījusi, it kā piemirstot, ka tieši ar šādām atrunām un atvainošanos par savu neizglītotību sākas gandrīz visas Terēzas grāmatas.

Grūti ir gājis arī ar Terēzas biogrāfijas apcerēšanu no medicīniskā viedokļa, lai gan iemeslu to šādi analizēt netrūkst: 1537. gadā, 22 gadu vecumā, īsi pēc tam, kad bija nodevusi svētsolījumus, Terēza saslima ar līdz šim neidentificētu slimību - četras dienas nogulēja komā un pēc tam bija paralizēta vairāk nekā astoņus mēnešus. Viņas kaišu un mocību saraksts ir tik garš, ka brīnums, kā viņa vispār nodzīvoja līdz 67 gadu vecumam. Viņai bija kaut kāda sirds slimība, kuras dēļ viņa bieži ģība; visu mūžu viņa mocījās ar spēcīgu migrēnu un dūkoņu galvā, kā arī, iespējams, malāriju, tuberkulozi un tradicionāli pieminēto epilepsiju. Pat pieņemot, ka Terēza nepiedzima ar neirotisku patoloģiju, ir grūti ticēt, ka lielā garīgā spriedze un pārpūle, kurā viņa dzīvoja vismaz 40 gadus, neatstāja sekas uz viņas “nervu stāvokli”.

No otras puses, savu slikto veselību Terēza apzinājās pat labāk nekā medicīnas vēsturnieki, kas to mūsdienās pēta, un viņas autobiogrāfiju ir iespējams lasīt arī kā stāstu par kāda cilvēka cīņu ar slimību, kurai ir tikai viens mērķis - nepieļaut, ka slimība ierobežo viņa brīvību spriest un rīkoties un ietekmē viņa dvēseles dzīvi.

Taču visgrūtāk varbūt ir ticīgajiem lasītājiem, lai gan viss viņas rakstītais domāts tieši viņiem, jo dzīves izvēle - neticēt un nemeklēt Dievu Terēzai, protams, ir sveša. Līdzīgi kā Augustīna “Atzīšanās”, Terēzas autobiogrāfija pieder pie tām grāmatām, kas riskē kļūt nevis par mīļākajām, bet par izšķirošajām.

No vienas puses, ticīgajam un ticēt gribošajam Terēza var būt piemērs, kam sekot un kurā atrast pamudinājumu un atbalstu. Tas, kurš kaut ko grib saprast par lūgšanu, viņas “Iekšējā pilī jeb Mājokļos” (1577) izlasīs sīku izklāstu par lūgšanas dzīves posmiem, tas ir, par septiņiem “mājokļiem”, caur kuriem ceļo dvēsele, kad tā dodas uz savu iekšējo centru - Dieva mājokli. Balstoties tikai uz savu pieredzi un izvairoties no teoloģiskas abstrakcijas, Terēza stāsta ne tikai par to, ko dvēsele piedzīvos, bet arī par šķēršļiem un briesmām, kas tai būs jāpārvar, lai nonāktu “iekšējās pils” dziļumā. Piemēram, ar tieksmi pārliecīgi sevi izzināt un šaustīt sevi par savu grēcīgumu dvēselei ir jātiek galā pirmajā mājoklī, citādi tā netiek tālāk; otrajā tā cīnās ar nekārtību un izkliedētību, ko atrod sevī; pārbaudījumus ar šaubām un vientulību Dievs sūta, kad dvēsele ir tikusi līdz trešajam; ja vien tā ir izturējusi un bijusi pacietīga, ceturtajā tā nonāk līdz iekšējam avotam un saskaras ar dievišķo mistēriju; piektajā lūdzēja griba pilnībā saplūst ar Dieva gribu un atplaukst patiesā sava tuvākā mīlestībā; sestajā tā piedzīvo augstāko mīlestību un iegūst jaunu skatienu, ar kuru pavisam citādāk vērtē savus pagātnes grēkus (Kristus visā savā dievišķībā un cilvēcībā tad jau ir dvēseles pastāvīgs pavadonis); septītajā mājoklī dvēsele saplūst ar Dievu un viņai atklājas visi kristoloģiskie noslēpumi, kas ļauj tai kļūt aktīvai un radošai - piemēram, rakstīt, lai uzrunātu citus.

No otras puses, izslāpušo ticīgo, kas meklē garīgu pavadoni, Terēzas dzīvesstāsts var nomākt un izbiedēt. Terēza, kas nešaubījās un jutās “aicināta” jau kopš bērnības un 20 gadu vecumā slepus aizbēga no mājām, lai iestātos klosterī, pirmos divdesmit karmelītes gadus pavadīja gandrīz nepārtrauktās garīgās ciešanās, neatrodot nekādu piepildījumu (“Dzīve”, VII- VIII).Viņai bija kauns no Dieva, viņu vilināja “desmit pasaules vienlaikus” un pusotru gadu viņa vispār nelūdza, vēlāk to nosaucot par “iesācēju kārdinājumu”: atteikties no ticības dzīves, sev iestāstot, ka tā ir pazemība, bet pamācīt citus un censties tos padarīt dievbijīgus, it kā tie varētu kalpot viņas vietā. Šajos divdesmit tukšajos, sausajos un apātiskajos mūķenes gados, viņa, protams, vainoja tikai savu “spītīgo un nepateicīgo dvēseli”, kas iemiesojusies “vissliktākajā sievietē, kāda jebkad dzīvojusi” un uzvedas tā, it kā “perinātu nodevību pret Karali”, bet nekaunētos valkāties tam acu priekšā (“Dzīve”, VIII), taču viņa nevarēja pārvarēt sevī vilšanos: ja vispār kāds ir, kā gan šis kāds var tik ilgi neatsaukties kādam citam, kas tik ļoti grib, nebūt nav “remdens” un nekad nav dzīvē meklējis neko citu, kā vien šo atsaukšanos? Pārmaiņa Terēzas dzīvē notika tikai 39 gadu vecumā, kad viņa lūgšanu kapelā pamanīja kādu izteiksmīgu Kristus ciešanu attēlu, kas tur bija nolikts gaidāmajiem klostera svētkiem. Viņas izmisumā tas kļuva tik aizkustinošs, ka viņa nokrita tā priekšā un lūdza reizi par visām reizēm dot viņai spēku To Kungu vairs nesāpināt, un pat solīja - vai varbūt jāsaka: “zvērēja”, lai gan zvērēt nedrīkst -, ka, ja Dievs neizpildīs viņas lūgumu, viņa no šīs vietas vairs necelsies (“Dzīve”, IX).

Šī prasība acīmredzot tika izpildīta, jo kopš tās dienas Terēza pakāpeniski zaudēja kontroli pār savu garīgo dzīvi, it kā viņa pati to vairs nedzīvotu. Iesākās viņas dzīves trešais posms pēc mīlošajā un pārtikušajā ģimenē pavadītās bērnības un pirmajiem divdesmit gadiem Avilas Karmelītu ordeņa Iemiesošanās klosterī. Šajā trešajā posmā viņa ne tikai sarakstīja visus savus tekstus, tas ir, kopā ar korespondenci un dzejoļiem, vairāk nekā tūkstoti lappušu (tupot uz ceļiem pie loga un rakstot uz palodzes, jo viņai nebija rakstāmgalda), bet arī reformēja Karmelītu ordeni un nodibināja 16 Baskājaino karmelītu klosterus dažādās Spānijas pilsētās.

Terēzas misticisma un atklāsmju īpatnības, kādas tās ir viņas pašas tekstos, šķiet, izriet no viņas rakstura un temperamenta. Piemēram, par jau minēto lūgšanu viņa apgalvo, ka nekad nav spējusi darīt tā, kā mācīts vai kā dara citi. Viņai nekad neesot izdevies noskaņoties meditācijai ne intelektuāli, ne iztēlē veidojot tēlus, pie kuriem vērsties. Viņa neesot mācējusi iztēloties neko diženu - piemēram, debesu valstību tādu, kāda tā aprakstīta Svētajos Rakstos vai baznīcas tradīcijā - un sevi salīdzina ar cilvēku, kas ir akls vai atrodas tumsā un jūt, ka kāds ir tam blakus, bet nespēj to saskatīt. Tāpēc viņa meditēja, iedomājoties Kristus ciešanas tā, it kā tās piemeklētu viņu pašu, un koncentrējoties uz tiem viņa dzīves posmiem, kuros viņš bija vientuļš un pamests (“Dzīve”, IX).

Rakstot par vīzijām, kas viņai sāka parādīties šajā “jaunās dzīves” posmā, Terēza tās iedala trīs grupās - ķermeniskajās, tēlainajās un intelektuālajās. Turpat gan arī viņa atzīst, ka nekas viņu tā nemulsina kā valodas nepilnības. Viņa nezina, kas ir “sapratne”, kas “prāts” un kāda ir atšķirība starp “dvēseli” un “garu”, tāpēc lieto šos vārdus tikai tādēļ, ka tā pierasts un citu nav. Ķermeniskās vīzijas mistiķis redz ar miesas acīm, tēlainās - ar gara acīm, tas ir, ar “iekšējiem jutekļiem”, bet intelektuālās - ar tīru garu vai prātu.

Lielākā daļa viņas vīziju bija tēlainas. Piemēram, kā var “redzēt Dievu”? Tu zini, ka zelta lādītē ir dārgakmens, bet lādītes atslēga ir tikai tās īpašniekam, tāpēc neviens nekad dārgakmeni nav redzējis, vienīgi zina, ka tas tur ir; tad pēkšņi īpašnieks zibsnim līdzīgā īsā mirklī - īsākā par sekundi - lādīti atver un akmeni parāda, un tā tēls paliek kā iegravēts atmiņā. Savukārt Kristus, ko viņa nekad nebija spējusi iztēloties, viņai esot atklājies pamazām, sākumā žēlsirdīgi parādot tikai savas rokas, kas bijušas “neaprakstāmi skaistas” (“Dzīve”, XXVIII).

No autobiogrāfijā aprakstītās līdzības ar dārza laistīšanu, kas atspoguļo četras pakāpes, kā Dievs atsaucas cilvēkam, var šķist, ka augstākais, ko var sasniegt, ir mistiskā savienošanās ar Dievu (dārza laistīšanas līdzībā - kad pašam ūdens vairs nav jānes, bet pēkšņi uznāk lietus). Tas ir stāvoklis, kas atgadās reti, neturpinās ilgāk par pusstundu, par kuru nav zināms, “ar ko” tas tiek piedzīvots, un kas ir komunicējams tikai post factum. Terēza tomēr apraksta vēl spēcīgāku, gandrīz traumatisku pārdzīvojumu, ko viņa sauc par “gara lidošanu”, bet ko teoloģiskajā literatūrā sauc par reliģisko ekstāzi. Tas ir tad, kad no debesīm līstošais lietus dvēseli rauj augšā uz mākoņiem un ķermenis ceļas tai līdzi - pusotru pēdu no zemes -, un gaisā saceļas arī mati (“Dzīve”, XX, XXIV).

Tam neesot iespējams pretoties, esot šausmīgs kauns, kad tas notiekot publiskā vietā, un vēl šausmīgāk esot pēc tam, kad tas beidzies. Atgriezies uz zemes, cilvēks redzot, ka nekas viņu te vairs nesaista, viņš jūtas neizturamā starpstāvoklī - kā “piesists krustā starp zemi un debesīm”. Kad dvēseles acis paskatās uz dievišķo sauli, tās apžilbina spilgtums, bet, kad tās paskatās lejā uz zemi, tās aizmiglo putekļi.

Itāļu baroka tēlnieks Džovanni Lorenco Bernīni diezgan slavenā darbā “Svētās Terēzas ekstāze” ir attēlojis tā dēvēto Terēzas sirds transverberāciju, kurai par godu kopš 1729. gada katoļi 26. augustā svin svētkus. Bernīni erotizētā versija izskatās tā, it kā smaidošs - vai drīzāk ņirdzošs - eņģelis grasītos jaunai sievietei sirdī ietriekt šķēpu. Patiesībā viņš to sirdī jau ir ietriecis vairākas reizes un tagad izrāvis, un Terēza nevis bauda šo mirkli, bet drīzāk vaid sāpēs, jo Dieva mīlestība, ar ko viņa sadurta, ir svelmaina kā uguns (“Dzīve”, XXIX).

Ja neskaita finansiālās un administratīvās grūtības klosteru dibināšanas un uzturēšanas gados, Terēzas dzīves galvenās rūpes, par kurām viņa visvairāk arī žēlojās, bija saistītas ar divām personu grupām - ar Sātanu un dēmoniem un ar biktstēviem un garīgajiem padomdevējiem. Kopsaucējs šīm abām grupām bija Terēzas mistiskās vīzijas un ekstāzes, par kurām viņa atklāti runāja ar saviem garīgajiem vadītājiem. Viņai pašai bieži bija bijušas šaubas par savu pārdzīvojumu izcelsmi un “Sātans” autobiogrāfija ir pieminēts tikai nedaudz retāk nekā “Dievs”, taču apjukušie biktstēvi, kas mainījās ik pēc gada un no viņas novērsās kā no bīstama gadījuma, šajā vīziju izšķirtspējā ieviesa pilnīgi sajukumu. Terēzu biedēja pats fakts, ka viņai rādījās ne tikai eņģeļi un Trīsvienības personas, bet arī dēmoni - piemēram, kādā bez grēku atlaišanas nomiruša cilvēka bērēs viņa redzēja velnu baru raujam ķermeni ārā no līķauta, to svaidām šurpu turpu un staipām uz gariem āķiem (“Dzīve”, XXXVIII). Sātans viņai rēgojās arī lūgšanu kapelā - pie kreisās rokas, uguni spļaujošs un draudošs, vai citreiz - kā mazs moris, kas dusmās griež zobus; un mūķenes, tur ienākušas, saoda sēra smaku (“Dzīve”, XXXI).

Viņa gan pati šo dēmonu jautājumu, ja tā var teikt, bija pietiekami pētījusi un zināja, ka velni var cilvēku biedēt tikai tad, ja viņš pats sevi padara ievainojamu, pieķeroties “godiem, mantībai un baudām” (“Dzīve”, XXV), kā arī zināja, ka mistisko pārdzīvojumu avotu var vēlāk noskaidrot “pēc augļiem” - proti, pēc tā, kādas vīzijai ir garīgās sekas, kādā virzienā tā lūdzēju ved.

Viņas pirmais jezuītu biktstēvs Djego de Setina, izpētījis Terēzas gadījumu, nonāca pie secinājuma, ka vīzijas ir dievišķas, tomēr drošības pēc vairāk jākoncentrējas uz Kristus ciešanām. Savukārt cits ietekmīgs jezuīts Baltasars Alvaress bija pārliecināts, ka vīzijas sūta Sātans, un ikreiz, kad tās parādās, lika to virzienā sist knipi. Terēza, kas bija svētsolījusi paklausību, šo uzdevumu pildīja raudādama, ar sajūtu, ka tā viņa ņirgājas par Kristu.

16. gadsimtā brīnumdarīšana vai, piemēram, ekstāze, kas noved pie levitācijas, nekādā ziņā nebija pierādījums, ka ar pārdabiskām spējām apveltīto personu vada dievišķi spēki - drīzāk pretēji. 1546. gadā spāņi uzzināja šausmīgo patiesību par kādas slavenas franciskāņu mūķenes Kordovas Magdalēnas de la Krusas gadījumu. Viņa bija uzrakstījusi garu izklāstu par savu mistisko pieredzi, bija pazīstama kā brīnumdarītāja un viņai bija augsta ranga atbalstītāji, pat Portugāles karaliene Isabella, kas viņu bija lūgusi pašūt kristāmkleitu savam bērnam - nākamajam karalim Filipam II. Taču pirms nāves šī mūķene bija lūgusi viņu eksorcizēt un atzinusies, ka visa šī svētā dzīvē bijuši vieni vienīgi meli un pārdabiskās spējas viņa ieguvusi, kad piecu gadu vecumā noslēgusi derības ar Sātanu.

Tāpēc inkvizīcija šādiem gadījumiem pievērsa īpašu uzmanību, it sevišķi, ja iesaistītā persona bija sieviete. “Lietas” pret Terēzu no Avilas inkvizīcijai tikai iesniegtas vismaz piecas reizes. Viņas biogrāfiskie teksti nekad nebūtu sarakstīti, ja reliģiskās autoritātes nebūtu pieprasījušas sīku izklāstu par viņas mistiskajiem piedzīvojumiem. Vēl tad, kad viņas atbalstītāji jau vāca liecības kanonizācijas procedūrai, inkvizīcijas teologi strīdējās par Terēzas atklāsmju atbilstību ortodoksijai un viņas reliģisko uzvedību. Terēzu kanonizēja nevis tāpēc, ka viņas gadījums būtu bijis nepārprotams, bet tāpēc, ka viņai bija ietekmīgi (un aristokrātiski) atbalstītāji, tāpēc, ka viņa bija mirusi laikā, kad Romas Katoļu baznīca misticismā sāka saskatīt labu ieroci cīņā pret protestantu reformāciju, un, visbeidzot, tāpēc, ka viņa bija sekmīgi tikusi galā ar tālaika priekšstatos parasto klupšanas akmeni - vājumu, kas raksturīgs sievietei, kuras tikums vienmēr ir šķobīgs, zināšanas - niecīgas un dvēsele - naiva un muļķīga.

Izdarības, kurām Terēzas ķermenis tika pakļauts pēc viņas nāves Albas de Tormesas klosterī 1582. gada 4. oktobrī, kāds biogrāfs nosaucis par “vienu no apkaunojošākajām epizodēm baznīcas ilgajā un raibajā vēsturē.” Bailēs, ka savas tiesības uz līķi izvirzīs dzimtās pilsētas Avilas iedzīvotāji, to lielā steigā otrā dienā pēc nāves apglabāja turpat dārzā. Zārku apbēra ar akmeņiem, ķieģeļiem, nedzēstiem kaļķiem un divām kravām zemes, lai novērstu jebkādus centienus ķermeni izrakt. Taču karmelītes, kas bieži nāca lūgt pie kapa, juta no tā ceļamies saldu smaržu - tā bijusi sevišķi labi saožama to svēto piemiņas dienās, kurus Terēza bija īpaši godinājusi.

Ziņkārība bija lielāka par bijību, un deviņus mēnešus pēc nāves, kad Terēzas draugs karmelītu mūks Heronīms Grasians apmeklēja klosteri, mūķenes lūdza kapu atvērt. Terēzas laikabiedrs un viņas pirmais biogrāfs Fransisko de Rivera apraksta, kā viņi rāvušies melnās miesās, nesdami prom gružus un zemi no kapa - lai tiktu līdz zārkam, bija vajadzīgas četras dienas. 1583. gadā 4. jūlijā zārku atvēra: “Viņi atklāja, ka zārka vāks bija salūzis, pa pusei sapuvis un noklājies ar pelējumu - mitruma smaka bija ļoti asa... Arī apģērbs bija sašķīdis skrandās. Svētais ķermenis bija noklāts ar zemi, kas bija sabirusi zārkā, un tāpēc arī viscaur bija mitrs, taču tik svaigs un neskarts, it kā būtu apglabāts iepriekšējā dienā.” Puskailo sievieti redzēdami, vīrieši kaunā novērsās, kamēr mūķenes ķermeni nomazgāja. “Kad es atsedzu viņas krūtis, es biju pārsteigts, cik tās bija tvirtas un pilnīgas,” vēlāk rakstīja Grasians. Kā Terēzas māceklis un tuvs līdzgaitnieks viņš nogrieza viņas kreiso roku, lai nogādātu to Avilā. Vēlāk no šīs rokas viņš atdalīja mazo pirkstiņu, ko līdz pat mūža beigām nēsāja pakārtu kaklā.

Divus gadus vēlāk, 1585. gada novembrī, Baskājaino karmelītu ordeņa priekšniecība izlēma, ka ķermenim jāatgriežas Avilā un nosūtīja četrus cienījamus priesterus kapu slepeni atvērt. Ķermenis bija tikpat svaigs kā iepriekšējā reizē. Viens no svētajiem vīriem no kreisās rokas nogrieza vēl palielu gabalu - “tik viegli, it kā grieztu meloni vai svaigu sieru”. Svaigas asinis esot tecējušas no griezuma un smaržojis pēc ziedoša āboliņa. Pirms pārapbedīšanas ķermeni apskatīja divi Avilas ārsti, kas secināja, ka ķermeņa nevainojamais stāvoklis nav izskaidrojams.

Gadu vēlāk Albas hercogs, sašutis par ķermeņa zādzību, panāca pāvesta atbalstu ķermeņa pārvietošanai, lika to izrakt vēlreiz un aizvest atpakaļ uz Albu. Bet arī tad šī raustīšana nebeidzās. Fransisko de Rivera otrreiz inspicēja ķermeni 1588. gadā, Djego de Jepess - 1594. gadā, Hulians de Avila - 1596. gadā. 1616. gadā joprojām svaigo līķi pārvietoja jaunā kapelā un, visbeidzot, 1670. gadā, iecēla sudraba zārkā, no kura tas vairs nav kustināts.

Katrā ķermeņa apskates reizē kāds no tā paņēma kādu gabalu par svētību. Šodien lielākā Terēzas ķermeņa daļa atrodas Albā, taču viņas sirds un labā roka tiek glabātas atsevišķi kā svētās relikvijas. Viņas labā pēda un žokļa gabals glabājas Romā, viņas kreisā roka - Lisabonā, viņas kreisā acs un labā roka - Rondā, bet pirksti un citas sīkākas daļas ir izkaisītas pa visu pasauli.

Terēza no Avilas ir svētā patronese un aizstāve šādiem cilvēkiem: izšuvējām un mežģīņu knipelētājām; šaha spēlētājiem; dažādu ordeņu mūkiem un mūķenēm; visiem spāņiem un spānietēm; cilvēkiem ar slimu vai vārgu ķermeni; cilvēkiem, kas cieš no galvassāpēm; cilvēkiem, kas zaudējuši vecākus; cilvēkiem, kuriem nepieciešama Dieva žēlastība; cilvēkiem, kurus apsmej viņu dievbijības dēļ; un cilvēkiem, kam drīz jāmirst.

Autore izsaka pateicību par palīdzību Valdim Ābolam