Atpakaļ pie tautas

Politikas novērotāja kritiskā attieksme pret notiekošo bieži ir tikai līdzdalības šķietamība, jo tā pat necenšas politiku un politiķus ietekmēt, tikai labsajūtā konstatē faktu, ka viss ir slikti. Kā zināms, slikti piemēri mēdz būt lipīgi, tādēļ šādi uzskati kļūst populāri un izplatās ātri, sabiedrībai pieņemot tos kā acīmredzamu un pašsaprotamu patiesību. Un nostiprinās it kā taisnīgā morālajā sašutumā sakņota pārliecība, par kuru Jurevičs ironiski raksta, ka “vienīgais, kas vēl vajadzīgs, ir – pārmest visus politiķus pār valsts kuģa bortu, lai tad no ļauniem lietuvēniem atbrīvotais valsts kuģis ar pilnām burām iepeldētu mūžīgās laimes un labklājības ūdeņos”.

Mārtiņš Mintaurs, Domuzīme, 2016, nr. 3

Mēs dzīvojam laikā, kad cienījamas latviešu rakstnieces pilnā nopietnībā runā, ka Latvijā valdot “totalitārisms” (Gundega Repše: “Meli ir Latvijas ikdiena, pret tiem nav riebuma; cienām mahinatorus, intrigantus, shēmotājus.”), kad publicisti eksaltēti stāsta, ka pie varas esot “personas, kuras tautu uzskata par slaucamu stulbeņu baru” (Otto Ozols: “Viņi uzskata Latvijas tautu par gļēvu stulbeņu baru.”). Tādēļ īsti vietā ir kolēģa Mintaura pārdomas par to, ko šādu viedokļu paudēji īsti pārstāv un kāda ir viņu atbildība par sacīto. Arī tas, ka par atspēriena punktu tiek izmantots Paula Jureviča teksts, ir vietā – pat tad, ja analoģijas ar Mihelsu un Šildes demokrātijas kritika varbūt nav pats pašsaprotamākais konteksts šādai sarunai.

Vispirms, ir runa par kādu praktisku problēmu. Proti, praktiskajā politikā arvien vairāk kļūst redzams labi izglītotu un trenētu prātu trūkums. Tam par liecību, starp citu, labi kalpo arī nesenais budžeta pieņemšanas process un tā sauktās “diskusijas” par nodokļu politiku. Taču, no otras puses, cilvēki, kuri maizīti pelna ar rakstīšanu un (vismaz teorētiski) domāšanu, jo dienas, jo griezīgāk lamā visu, kas saistīts ar politiku un pārvaldi. Tie, kā šķiet, ir divi savstarpēji saistīti procesi: mazāka inteliģences koncentrācija politiskās mašīnas iekšienē rada lielāku spiedienu un troksni ārpus tās. Protams, kā to pamanījis jau Jurevičs, kārtīgu inteliģentu ir ļoti grūti piedabūt darīt kaut ko tik “netīru” kā politiskais ikdienas darbs. Tomēr problēmas sakne ir meklējama dziļāk. Mums tiešām ir reālas problēmas ar cilvēkkapitālu politikā, un ļaudis, kuri spēj strādāt advokatūrā, bankās, biznesā vai starptautiskās organizācijās, visdrīzāk tur neies. Pirmkārt, tur ir relatīvi švakas algas, otrkārt, negatīva publicitāte, treškārt, pilnīgi neskaidras karjeras izredzes un, ceturtkārt, grūtības atgriezties iepriekšējā darbības jomā. Es gan negribu apgalvot, ka mūsu politikā nebūtu gaišu galvu un prātīgu cilvēku. Ir gan, tomēr tā ir minoritāte, kuras priekšā ir vērts noņemt cepuri. Neesmu drošs, ka politikā tiešām pietrūkst to “publisko intelektuāļu”, kas reizēm taisa troksni pa medijiem. Kā rāda pieredze, šis kontingents praktiskajā politikā ir diezgan nevarīgs. Taču tas, ka tur akūti pietrūkst trenētu smadzeņu un elementāras spējas formulēt domas, gan ir neapstrīdams fakts.

Varētu vēl cerēt, ka kādā kritiskākā mirklī Latvijas politiskajā elitē ieplūdīs vairāk mūsdienīgi izglītotu un zinošu ļaužu. Bet cerēt, ka daļa inteliģences ieklausīsies Jurevičā un pārstās bezjēgā gānīt savu valsti, ir grūtāk. Un nav ko atrunāties, ka, lamājot pie varas esošo “kliķi”, “sistēmu”, “eliti”, “bandu”, “politiķus”, mēs patiesībā nelamājam valsti. Lamājam gan. To ideālo inteliģentu Latviju, kura ir “kā dimanta oliņa, bez neviena melnumiņa”, neviens nav redzējis un arī neredzēs. Turpretī reālā Latvija vienmēr būs ar trūkumiem, kā viss, ko veido cilvēki. Šāda izpratne ļautu nolaisties no moralizējošajiem augstumiem un skaidrāk saprast, kā funkcionē demokrātija. Tā neprasa pie varas dievišķi tiklus cilvēkus, bet gan paļaujas uz sabiedrības spēju ilgākā laikā mācīties no kļūdām un normāli savtīgus politiķus ierobežot zināmos sabiedriskās intereses rāmjos.

Nu, vai nav absurds pieņēmums, ka Latvijas tauta 25gadu garumā brīvās un godīgās vēlēšanās ir nepārtraukti ievēlējusi korumpētus noziedzniekus, kuri tagad kā ērces parazitē uz tautas veselīgā organisma? Šādi apgalvojumi rada priekšstatu, ka humanitārajai inteliģencei ir tiesības uzmesties par soģi pārējām sabiedrības grupām, kuras, grozi, kā gribi, ir ievēlējušas politisko eliti. Arī apgalvojums, ka šādi inteliģenti ar savu gānīšanos kaut kā “audzina” vai “izglīto” sabiedrību, varbūt varēja izklausīties ticami narodņiku laikos, bet ne šodien. Nerunāsim par to, ka audzināšana un izglītošana prasītu vismaz minimālu kompetenci. Trakākais, ka ar šādu “izglītošanu” drīzāk ir iespējams iedzīt tikai riebumu pret attiecīgo priekšmetu, neko citu. Turklāt kritiķu vēlme sevi kaut kā nodalīt no “mīļās, bet neapzinīgās” tautas, kas, lūk, masveidā balso par Kaimiņu, Lembergu, Ušakovu un citiem “ļaunajiem” politiķiem, ir grūti izprotama. Man sava aroda dēļ iznāk saskarties ar diezgan dažādiem Latvijas cilvēkiem – no baņķieriem, uzņēmējiem un politiķiem līdz mežstrādniekiem un autoatslēdzniekiem. Visās šajās grupās var sastapt ļoti dažādus cilvēkus; neviena no tām nav bez saviem trūkumiem, tomēr ar pilnu atbildību varu teikt, ka šīs grupas, ieskaitot politiķus, lielos vilcienos ir pilnīgi līdzvērtīgas cita citai. Tie visi ir Latvijas cilvēki, ar saviem talantiem un trūkumiem, ar savu gudrību un muļķību, savām sīkām nelietībām un savu patriotismu.

Pēdējā laikā Eiropā un ASV daudz tiek runāts par populismu – ar to saprotot “labās tautas” pretstatīšanu “ļaunajai, korumpētajai elitei”. Arī Latvijas politiķiem tas nav nekas svešs, un Artuss Kaimiņš mums to vēl spoži apliecinās. Tomēr ir aplami iedomāties, ka lielākie un galvenie populisti jebkurā sabiedrībā ir tieši politiķi. Gluži pretēji: lai būtu populists, nav obligāti jābūt politiķim. Ir pat ērtāk tādam nebūt, jo politikā šādiem gājieniem mēdz būt augsta cena. Ir taču arī mierīgākas jomas, kur ar to nodarboties.