Epidēmijas loģika

Pat tajās Centrālās un Austrumeiropas zemēs, kuras Covid-19 skāris visvairāk, saslimšanas un mirstības rādītāji uz miljonu iedzīvotāju ir daudz zemāki nekā Rietumeiropas valstīs. [..] “Tieši tas, ka mēs apzinājāmies veselības sistēmas trauslumu, lika cilvēkiem pildīt izolēšanās prasības. Tāpēc, ka mēs neuzticamies sistēmai,” teica Ivans Krastevs, bulgāru politologs.

Šons Vokers un Helena Smita “Kāpēc Austrumeiropa no koronavīrusa cietusi mazāk nekā Rietumi?”. theguardian.com, 5. maijā

Cēlonības slēdzieni ir vieni no visbiežāk sastopamajiem un vienlaikus viltīgākajiem slēdzienu veidiem. Neliels paskaidrojums ievadam. Par slēdzienu neformālajā loģikā parasti sauc noteiktu attiecību starp valodā formulētiem spriedumiem. Šī attiecība ir izrietēšana. Teiksim, divi spriedumi: “Galdam ir četras kājas” un “Galdam ir vismaz viena kāja”. Nav absurdi apgalvot, ka otrais spriedums varētu izrietēt no pirmā vai ka pirmais spriedums pamato otro. Ja patiešām ir tā, ka konkrētajam galdam ir četras kājas, tad tam ir arī vismaz viena kāja, citādi nevar būt. Savukārt no tā, ka galdam ir vismaz viena kāja, neizriet, ka tam ir visas četras, varbūt konkrētajam galdam ir tikai trīs kājas. Spriedumu, kurš izriet slēdzienā, sauc par secinājumu (ikdienas valodā “secinājums” un “slēdziens” ir sinonīmi, bet šeit tas tā nav), savukārt spriedumu, no kura izriet secinājums jeb kurš pamato secinājumu, sauc par premisu.

Cēlonības slēdzieni ir slēdzieni, ar kuru palīdzību mēģinām pierādīt, ka viens notikums ir izraisījis otru. Piemēram, mēs gribam noskaidrot, kāpēc Austrumeiropā ar Covid-19 saslimuši mazāk nekā Rietumeiropā. Es izvirzu tēzi: “Tas ir tāpēc, ka Austrumeiropā cilvēki lielā vairumā ir vakcinēti pret tuberkulozi.” Jūs varētu man pieprasīt: “Pierādi!” Tad es savu tēzi par tuberkulozes vakcinācijas un Covid-19 saistību pasludinu par secinājumu un mēģinu atrast patiesus spriedumus, no kuriem mans secinājums patiešām izriet. Teiksim: “Nevienā valstī, kurā notikusi masveida vakcinācija pret tuberkulozi, nav augstu Covid-19 saslimšanas rādītāju, un visās valstīs, kurās nav notikusi šāda vakcinācija, ir augsti saslimšanas rādītāji, tātad vakcinācija samazina saslimšanas ar Covid-19 iespēju.”

Kā jau teicu, cēlonības slēdzieni ir viltīgi. Domādami, kas ko izraisa, cilvēki regulāri nonāk pie kļūdainiem secinājumiem. Lielākoties kļūda ir pārsteidzīga pārliecība, ka mēs zinām cēloņus.

Sāksim ar “pirmkārt”. Pirmkārt, cēloni nevar vienkārši ieraudzīt. Kā norādīja jau skotu filozofs Deivids Hjūms 18. gadsimtā, ilūzija, ka cēloni var noteikt viegli, rodas tāpēc, ka daudzās situācijās mēs cēloņus zinām ilgās pieredzes dēļ. Mēs neskaitāmas reizes novērojam, kā plaukstu sasišanai seko skaņa, tāpēc mums šī saistība liekas acīmredzama, tomēr tāda tā nav. Kad saskaramies ar kādu jaunu parādību, tās cēloņus var noteikt tikai ar noteiktas procedūras palīdzību. Ja uz mirkli piemirstam tos ceļus, ko izmanto pareģi un zīlnieki, tad lielākoties mēs izmantojam principus, kurus 19. gadsimtā aprakstīja angļu filozofs Džons Stjuarts Mills: piemēram, mēs meklējam, kas ir kopīgs visiem, kuriem ir neparastie simptomi, skatāmies, ar ko šie cilvēki atšķiras no tiem, kuriem šādu simptomu nav, lūkojamies pēc saistības un izslēdzam nederīgos pretendentus uz cēloņa godu. Realitātē mediķi, kuri atklāja konkrēto koronavīrusu, neizmēģināja visus iespējamos variantus, visticamāk, viņu pieredze ļāva uzreiz fokusēties uz iespējamo kaitnieku grupu un pētīt to.

“Otrkārt” ir ietverts jau “pirmkārt”. Noskaidrot cēloni ir stipri vieglāk, ja var veikt atkārtotus novērojumus. No viena novērojuma var izdarīt tikai minējumus. Bet ir pietiekami daudz parādību, kuras nevar atkārtot. Tāpēc, piemēram, vēsturisku notikumu cēloņus noteikt ir lielākoties neiespējami, kas nenozīmē, ka tos nevar pētīt un gūt kādas atziņas.

Tieši tāpēc jautājums, kāpēc Austrumeiropā saslimušo ar Covid-19 vismaz pagaidām ir mazāk nekā Rietumeiropā, ir vienlaikus interesants un nedaudz bezcerīgs. Notikumu gaitu, kas aizvedusi līdz situācijai, kurā esam, nav iespējams atkārtot. Mēs nevaram pārbaudīt, piemēram, kas notiktu situācijā, kad Covid-19 nonāk ASV, bet pie varas ir kāds cits prezidents. Līdz ar to mēs varam tikai minēt, kāda ietekme uz slimības izplatību ir politiķim. Tāpat ir vērts pamanīt, ka cēloniskais jautājums, kurš vīruss izraisa Covid-19, droši vien ir tīri medicīnisks vai bioloģisks. Bet jautājums, kāpēc vienā valstī saslimstība ir lielāka nekā citā, ir gan medicīnisks, gan bioloģisks, gan socioloģisks, gan antropoloģisks, gan vēsturisks utt. Es nebrīnīšos, ja pēc kāda laika kāds zinātnieks nāks klajā ar versiju par dažādu populāciju ģenētisko tendenču ietekmi uz saslimstību; jau šobrīd pēta saistību starp tuberkulozes vakcīnu un Covid-19. Tomēr šādi pētījumi nespēs atbildēt uz jautājumu, kāda loma vīrusa izplatībā bijusi sociālajiem un kulturālajiem faktoriem. Piemēram, karantīnas sākumā, 8. martā, Itālijas premjerministrs aicināja itāliešus ievērot noteikumus: “Šis ir personiskās atbildības, nevis furbizia mirklis.” The New York Times skaidroja, ka furbizia ir veiklība vai viltība, kas pirmām kārtām saistās ar spēju apiet birokrātiskus ierobežojumus un neērtus likumus.

Kas noteicis Covid-19 gaitu Austrumeiropā – mediķu gudrība, politiķu atbildība, cilvēku pašdisciplīna, iedzimtība, tuberkulozes vakcīna, zemāks iedzīvotāju blīvums, mazāka starptautiskā mobilitāte, tas, ka dzīves ilgums ir zemāks nekā bagātajās rietumvalstīs un atbilstoši mazāks vecu cilvēku daudzums, vai varbūt patiešām “atbildīgo personu” bailes, ka gadu desmitiem finansējuma trūkumā eksistējošā veselības aprūpes sistēma vienkārši neizturēs pandēmiju?

Esmu pārliecināts, ka daļai lasītāju ir jau gatava atbilde, bet tieši par to arī ir mans stāsts: šādu pārsteidzīgu secinājumu izdarīšana ir domāšanas kļūda. Uz šo jautājumu nevar atbildēt citādi, kā vien rūpīgi salīdzinot dažādas valstis un meklējot, kas tās vieno un kas šķir. Šādā pētījumā izrādīsies, ka pat vispārinājums – Rietumeiropa un Austrumeiropa – ir problemātisks.

Tomēr angļu žurnālistu doma, ka Centrālās un Austrumeiropas valstis ironiskā kārtā pasargājis nevis veselības aprūpes sistēmas spēks, bet vājums, parāda iespēju, kas ir interesanta un pārdomu vērta. Tā arī norāda uz trešo problēmu veidu cēlonības slēdzienos. Pirmkārt, sekas ne vienmēr ir pamats skaidrot kā racionāla plāna rezultātu. Piemēram, daudzas sazvērestības “teorijas” balstās kļūdainā pieņēmumā, ka viss, kas notiek, ir ārkārtīgi gudra, daudzus gājienus uz priekšu kalkulējoša prāta izplānots un realizēts. Radniecīga kļūda ir, ka cilvēki no tā, kam ir izdevīgs konkrētais rezultāts, izdara secinājumu, ka šo rezultātu noteikti ir panācis cilvēks, kuram tas ir izdevīgi. Dažkārt tā ir, dažkārt arī sazvērestības teorija trāpa, bet slēdziens ir izdarīts kļūdaini. Piemēram, no tā, ka karantīna izrādījusies izdevīga stādu audzētājiem, bet ne viesnīcniekiem, nevar izdarīt secinājumu, ka Covid-19 ir stādu audzētāju sazvērestība pret viesnīcniekiem. Pat ja Ķīnai varētu būt izdevīga novājināta Eiropa un ASV (par ko gan šaubos), no tā neizriet, ka pandēmija ir Ķīnas sazvērestība pret Rietumiem. Dažkārt notiek arī sagadīšanās. Dažkārt mums vienkārši paveicas. 

Ir diezgan viegli izdarīt secinājumu, ka veiksmīga pandēmijas pārvarēšana ir arī politiķu nopelns. Piemēram, mēs redzam, kā šobrīd Vācijā pieaug Angelas Merkeles un viņas partijas reitingi un sarūk atbalsts draudīgākajiem konkurentiem Alternatīva Vācijai. Un man patiešām nešķiet, ka mūsu ministri, kas tomēr bija šī procesa priekšgalā, rīkojušies nekompetenti. Tomēr man ir aizdomas, ka daudz ko noteica bailes un veiksme. Un tas aizved atpakaļ pie jautājuma par veselības aprūpes sistēmu. Karantīna ir sāpīga daudzos aspektos, bet to ieviest ir daudz, daudz vieglāk nekā savest kārtībā veselības aprūpes sistēmu. Un neviens cits, izņemot politiķus un ierēdņus, to nevar izdarīt. Un, lai gan šī krīzes pārvarēšana to vai citu iemeslu dēļ varbūt arī ir veiksmes stāsts, tas grezno grandiozu un fundamentālu izgāšanos un nevarību.