Gaudī parametriskais vīruss

Antoni Gaudī projektētā Barselonas Sagrada Família piekritusi veikt maksājumus pilsētas vadībai pēc 136 gadus ilgušajiem būvdarbiem bez būvatļaujas. Darbs pie UNESCO sarakstā iekļautās bazilikas sākās 1882. gadā, bet tā nekad nav saņēmusi oficiālu būvatļauju no vietējās domes. Nu tā ir piekritusi samaksāt pilsētai 36 miljonus eiro, lai segtu pašvaldības tēriņus, kas tai radušies gadu desmitiem ilgušās būvniecības dēļ.

Dezeen.com, 23. oktobrī

Nebija jau īsti ko saskaņot. 1979. gadā, 97 gadus pēc būvdarbu sākuma, jaunzēlandiešu arhitektūras students Marks Berijs savam kursadarbam intervēja bazilikas arhitektu trešo paaudzi, astoņdesmitgadīgus večukus, kuri vēl atcerējās dzīvu Gaudī. Tobrīd, vēl pirms revolūcijas, ko arhitektūrā radījusi digitālā projektēšana, tika lēsts, ka pabeigti ir ap 30% no “sākotnējās ieceres”, turklāt lielākoties tikai kopējot tos 10%, ko paguva uzcelt vēl pirms arhitekta nāves 1926. gadā. Un jaunietis, kurš nu jau pats pie Gaudī mantojuma izpētes un baznīcas būvdarbiem ir nostrādājis 40 gadus, saviem priekštečiem jautāja, pēc kā viņi vadās, darīdami savu darbu, un kā viņi dod uzdevumus celtniekiem, kas ikdienā strādā pie šī uz papīra faktiski neuzliekamā projekta. Seniori atbildēja, ka tie ir ļoti labi jautājumi un ka viņi arī paši sev tos uzdodot. Jo tiešām Gaudī, tagad viens no slavenākajiem fraktāļu ģeometrijas un parametriskās projektēšanas entuziastiem, pats lielākoties strādāja ar dažādu baznīcas daļu maketiem, nevis rasējumiem. Tie krājās viņa būvlaukuma darbnīcādzīvoklī; pēc tiem ikdienā vadījās būves mūrnieki un skulptori, un no tiem meistara meklējumus mēģināja atšifrēt viņa palīgi un mācekļi. Gaudī laikā viņi kaut kādas “kopējās vīzijas” skices lielākoties radīja pēc pasūtītāju, nevis pašvaldības iestāžu pieprasījuma, lai būtu ko publicēt ziedojumu vākšanas reklāmas bukletos. Un ir saglabājušās vismaz sešas atšķirīgas vīzijas versijas. Baznīcas celšanas pirmajos 20 gados tās apkārtne un tagad ikoniskais Ešamples rajons lielākoties vēl bija klajš lauks, un vienīgais, ko pašvaldība toreiz pieņēma zināšanai (un ignorēja), bija Gaudī 1917. gada priekšlikums zvaigžņveida laukumam ap baznīcu. Lielākā daļa maketu aizgāja bojā pilsoņu kara laikā 1936. gadā, un galvenais, ar ko turpmākos 40 gadus nodarbojās pēcteči, bija lēna un mokoša saglābto fragmentu kopā vākšana un analizēšana. Tikai līdz ar digitālās ēras sākumu 80. gados kļuva skaidrs, ka Gaudī darbā ir iekodēta diezgan vienkārša matemātika un nepārprotami parametriski algoritmi, kuriem atliek vien sekot, lai bazilikas milzu fraktālis augtu “pats no sevis”. Taču, kā stāsta profesors Berijs, pat mūsdienu trīsdimensiju vizualizēšanas programmu iespējas vēl nav pietiekamas, lai atkārtotu jau uzceltā apjoma formas un gaismas attiecības un prognozētu pabeigta objekta telpisko efektu. Turklāt, lai fiziski realizētu Gaudī ģeometrijas loģiku, paralēli tiek izgudrotas arvien jaunas, tikai šim projektam domātas būvniecības metodes un tehnoloģijas.

Sūzana Sontāga, izmantojot Gaudī par piemēru savās piezīmēs par kempu, saka, ka tā ir māksla, kas sevi piesaka ar nopietnību, bet kas nekādi nevar tikt uztverta nopietni, jo “tas nu ir par daudz”. Tomēr Gaudī ideju tulkošanas grūtības un celšanas lēnais temps tikai daļēji saistāms ar ieceres vērienu un tās ārkārtīgo ekstravaganci, ko nav iespējams realizēt ar standartizētajiem 20. un 21. gadsimta masveida būvniecības paņēmieniem. Diezgan izplūdis un grūti definējams vienmēr bijis baznīcas pasūtītāja statuss, un līdz ar celtniecības sarežģītību arvien sarežģītāka kļuvusi tajā iesaistīto spēlētāju struktūra. Izpirkuma Svētās Ģimenes tempļa būvniecības iniciators 19. gadsimta beigās bija privātu uzņēmēju dibināta misionāru biedrība. Tā nekad nav saņēmusi finansējumu nedz no kroņa, nedz pilsētas, nedz Spānijā ļoti ietekmīgās katoļu baznīcas, bet naudu celtniecībai vākusi tikai ar ziedojumu palīdzību. Barselonas arhibīskapa formālā patrona vieta pasūtītāju komisijā savulaik tika uzskatīta par sabiedrisko attiecību panākumu, bet laika gaitā tā kļuvusi par vienu no daudzajiem šķelšanās iemesliem pašu barseloniešu vidū. Katalāņu separātisms nav nekas jauns, un katoļu baznīca daudzu nacionālistu acīs vienmēr ir bijis Madrides varas aģents. Tāpēc pāvesta Benedikta XVI veiktā bazilikas ievētīšana 2010. gadā viņiem šķita aizvainojošs “ekumeniskās tautas baznīcas” ekspropriēšanas mēģinājums. Turklāt celtnes globālā popularitāte teorētiski par “pasūtītājiem” padarījusi arī Gaudī fanus un tūristus no visas pasaules, kuru baznīcas apmeklēšanai nopirktā biļete arī skaitās ar nodokļiem neapliekams ziedojums draudzei. Būves celtniecības un uzturēšanas izmaksas ir 25 miljoni eiro gadā. Pēdējos gados tūristu jeb individuālu projekta līdzfinansētāju skaits pieaudzis līdz 4,5 miljoniem gadā, ar vidēji 18 eiro ienesot vairāk par 66 miljoniem eiro tieši celtniecības komisijas kasē, un vēl 20 miljoni citu globālo dīkdieņu paralizē satiksmi ap dievnamu un biedē prom vietējos iedzīvotājus. Pilsēta un baznīca līdz šim bija augušas autonomi, apkārtnes ielu infrastruktūras un labiekārtojuma risināšanā nekādi nesadarbojoties. Un formālās būvatļaujas trūkums nekad nav bijis šķērslis dievnama būvdarbiem. Baznīcas tiešo apkārtni koruptīvs nekustamā īpašuma būvniecības bums sāka smacēt jau Franko režīma laikā. Un strīds starp pašvaldību un Svētās Ģimenes patroniem auga augumā jau vairāk nekā 10 gadus – kopš kļuva skaidrs, ka, lai pabeigtu dievnama galveno fasādi atbilstoši tās ieceres mērogam un globālajam statusam, risinātu tūristu plūsmas un drošības problēmas un ļautu pilsētai realizēt ambiciozo ātrgaitas vilciena tuneļa posmu tieši zem dievnama nepabeigtās ieejas, tās tuvumā būtu jānojauc ap 150 namu un uz jauniem mājokļiem citur pilsētā jāpārvieto tūkstošiem iedzīvotāju. 2016. gadā bazilikas apkaimes iedzīvotāju grupa pilsētas būvvaldē iesniedza sūdzību par apbūves noteikumu pārkāpumiem, atbildīgo institūciju acu pievēršanu un publiskajai telpai nelikumīgi atņemto gandrīz 50 cm ietves platumu gar bazilikas fasādi. Un pēc caurkritušā terora akta mēģinājuma pērnā gada augustā bazilika ir oficiāli atzīta par starptautiskā terorisma mērķi. Šī gada laikā būvniecības patroni ieguldījuši jau vairāk nekā 2 miljonus eiro drošības pasākumu veikšanai, tāpēc, par spīti skandalozajiem virsrakstiem un interneta komentētāju sašutumam, visienesīgākā Barselonas tūrisma objekta turētāju piekāpšanās pašvaldības spiedienam un piekrišana piedalīties apkaimes sakārtošanā ar 36 miljoniem eiro, kas turklāt izmaksājami 10 gadu laikā apmaiņā pret visa jau uzceltā formālu legalizēšanu, ir likumsakarīga, diezgan lēta un ērta.

^{Plānots, ka galvenie būvdarbi līdz ar centrālā, 170} metrus augstā Jēzus Kristus torņa pabeigšanu noslēgsies 2026. gadā, Gaudi nāves simtgadē un 144 gadus pēc pamatakmens ielikšanas. Bet daudzi citi arhitekta izskaitļoto algoritmu un fraktāļu ģeometrijas loģikai pakļautie tēlniecības “sīkdarbi” varētu turpināties vēl 10 gadus vai pat vairāk, paralēli tam pakāpeniski sākot arī celtnes agrīno daļu restaurāciju. Jo pilnībā pabeigta ēka ir kā zieds, kas sāk mirt, tiklīdz ir nogriezts un ielikts vāzē. (Pateicos katalāņu māksliniekam un taisnības cīnītājam Žuanam Ferrandu par faktu precizēšanu un atbalstu šī komentāra tapšanā.)