Ivars Ījabs

Hibrīdcerība

Eirobarometra aptauja rāda visaugstāko atbalstu ES pēdējo 35 gadu laikā.”

Eiropas Parlaments, 23. maijā


Vienā no Kurta Vonnegūta romāniem kāda amerikāņu “labās sabiedrības” dāma prasījusi, lai mājkalpotāja viņai saka paldies arī par saulrietu. Līdzīgi ir ar šīm Eiropas Parlamenta preses relīzēm, kurās deputāti starp rindām uzslavē paši sevi: sak’, redz, cik labi mēs strādājam. Taču pārmest uzpūtību viņiem ir nevietā. Skaidrs, ka viņi citādi nevar, un sterila pašpārliecinātība par savu nepieciešamību un lielisko darbu ir priekšnoteikums Briseles institūciju darbībai. Tā ir tāda savdabīga birokrātiska virves dejošana, kurā galvenais ir neskatīties uz leju: tad kritiens ir neizbēgams. Šo mākslu var patiešām pārvaldīt virtuozi. Līdzīgi kā labs baletdejotājs vissarežģītākos “pā” izpilda bez mazākajām mīmikas izmaiņām, tā arī kārtīgs eirokrāts nedrīkst paust pat mazākās šaubas par sava izvēlētā ceļa un misijas pareizību. Taču, lai kā arī tas kādam nepatiktu, tieši šādā sterilā un līdz komismam no dzīves atrautā formā ir iespējama Eiropas vienotība un solidaritāte.

Šo paradoksu mums spilgti demonstrē arī piesauktie dati. Dati, par kuriem runā preses relīze, ir formulēti kā atbildes uz jautājumu “vai jūsu valsts ir guvusi labumu no dalības ES?”, uz ko pašlaik 67% aptaujāto visās ES valstīs kopā atbild apstiprinoši. Turklāt šī nav “vidējā temperatūra slimnīcā”, kad augoša sajūsma vienās valstīs līdzsvaro skepsi un depresiju citās. Nē, no kopumā 28 valstīm tikai trijās pēdējā gada laikā bijis vērojams neliels skepses pieaugums – Horvātijā, Vācijā, un, komiskā kārtā, Lielbritānijā, kur ļaudis acīmredzot sāk skaidrot sev mēnessērdzīgo Brexit lēmumu kā kaut ko saprātīgu: sak’, kad nav, tad nav. Kopumā kopš pagājušā gada skaitļi tiešām uzlabojušies – pat tad, ja atbildes citos jautājumos krietni atšķiras. Piemēram, izvēloties, vai dalība ES ir “laba” vai “slikta” lieta, vislielākie eiroskeptiķi atkal izrādās daudz cietušie itāļi, tikko uzņemtie horvāti un, lai cik tas būtu dīvaini, čehi, kuri citādi ir stiprinājušies pārliecībā, ka viņu valsts no dalības ES guvusi labumu. Tādi ir tie skaitļi.

Ļaudis, kas virtuozi žonglē ar aptauju skaitļiem, vislabprātāk atturas no to interpretēšanas. Neiesvaidītam cilvēkam varētu likties jocīgi: kā iespējams, ka pārliecība par pozitīviem ieguvumiem no ES iet kopā ar augošu nepatiku pret šo organizāciju? Protams, humanitārijam tas iet kopā tīri labi: labumu saņemšana bieži rada naidu pret devēju, jo pati nepieciešamība kaut ko pieņemt ir pazemojoša. Taču tā var domāt tikai socioloģiski neiesvaidīta galva. Tie, kas ir priecīgi par ieguvumiem, un tie, kas savienību vērtē kā sliktu, nebūt obligāti nav vieni un tie paši cilvēki, un vispār: sabiedriskā doma ir tikai metafora, jo domā tikai un vienīgi indivīdi.

Un tomēr dažas no šādām “kognitīvajām disonansēm” ir patiesi pārsteidzošas. Šobrīd ES ir divas valstis, kuru eiroskeptiskās valdības rada pamatīgas galvassāpes Briselei, – Polija, kur Jaroslava Kačiņska partija aptaujās joprojām ir vadībā (vēlēšanas tur notiks nākamgad), un Ungārija, kur tikko ar milzu vairākumu ir pārvēlēta Viktora Orbāna FIDESZ. Īpaši zīmīgs ir otrais gadījums. Ungārijas valdībai, atšķirībā no poļiem, spēcīgākie oponenti ir atklāti neofašistiskais Jobbik, nevis kaut kādi liberāļi vegāni uz velosipēdiem. Nu tad lūk: gan poļu, gan ungāru sabiedrība savā vairākumā ir ļoti proeiropeiska. Turklāt skaitļi šeit izslēdz iespēju, ka Kačiņska un Orbāna atbalstītāji būtu nejauši nokļuvuši ārpus izlases. 70% poļu un 61% ungāru ir pārliecināti, ka viņu valsts dalība ES ir laba lieta; turklāt tas pārsniedz ES vidusmēru (60%) un arī Latvijas līmeni (52%). To, kas šajās valstīs noliedz labuma gūšanu no ES, vispār ir smieklīgi maz – attiecīgi 6% Polijā un 12% Ungārijā (ES vidēji – 23%). Un šie ļaudis lielā vairumā balso par eiroskeptiķiem?

Kāds droši vien apgalvos, ka Ungārijas un Polijas līderi patiesībā nemaz nav eiroskeptiķi. Tā esot ļaunprātīga nomelnošana, viņi esot par kādu “labāku” un “taisnīgāku” Eiropu. Tās, manuprāt, ir blēņas: nav iespējams būt nacionālistiskam ksenofobam un vienlaikus ticami iestāties par kaut kādu “labāku Eiropu”. Mans skaidrojums ir cits. Šķiet, mēs ne vienmēr apzināmies, cik lielā mērā politika mūsdienās ir kļuvusi par virtuālās realitātes jomu. Proti, Orbāna un Kačiņska eksaltētā cīņa pret eirokrātiem, Sorosu, migrantiem un ļaunajiem liberāļiem vienkārši ir skatāma izrāde, multimediāls seriāls, kas spēj aizraut cilvēkus. Turklāt visi šie “eirokrāti” un “liberāļi” šajā seriālā arī centīgi spēlē savas lomas. Paraugieties vien uz šo Žanu Klodu Junkeru – viņš no sirds dara visu, lai atbilstu tam augstprātīgā eirokrāta tēlam, kādu viņam piedēvē režisori Varšavā un Budapeštā. Tā ir tāda burvīga fantasmagorija, kas ļauj mums novērsties no savām ikdienas problēmām un kļūt par dalībniekiem kādā globālā drāmā, kurā globalizēti, aukstasinīgi naudasmaisi apceļ “vienkāršo tautu” ar tās lokālo dzīvesveidu un tradicionālajām vērtībām. Taču tad eiropietis uz mirkli novēršas no ekrāna, paraugās apkārt un atzīstas aptaujas intervētājam: patiesībā jau ES mums nes daudz laba. Katrā ziņā neviens te negribēs atteikties nedz no iespējas brīvi ceļot un strādāt citās ES valstīs, nedz no pašu nenopelnītās naudas, kas no Briseles kontiem ieplūst mūsu tukšajās kabatās. Zīmīgi, ka pie “eiroskeptiķu” un “nacionālistu” retorikas pieder eksaltētā iestāšanās par savu tautiešu tiesībām brīvi dzīvot un strādāt citās ES valstīs. Praksē tas nozīmē tautiešu tiesības maksimāli brīvi aizbraukt un asimilēties kaut kur citur: klasiskam nacionālistam tā liktos neiedomājama ķecerība. Bet mums te ir darīšana ar hibrīdnacionālismu – tādēļ nesteigsimies ar secinājumiem.

Vārdi, kas sākas ar “hibrīd-”, kļuvuši par tādiem leksiskiem fidžetspineriem – stilīgiem, bezjēdzīgiem un īslaicīgi ļoti populāriem. Taču vienā noteiktā nozīmē šis vārds patiešām raksturo šodienas realitāti, kurā spilgti uzkonstruēta bildīte bez bēdām sadzīvo ar pilnīgi atšķirīgu realitāti. Tā, piemēram, Putins savās multfilmās “bumbo” Maiami un vienlaikus mēģina pieglaimoties Trampam; Ukraina “karo” ar Krieviju un vienlaikus priecīgi konstatē tirdzniecības apgrozījuma pieaugumu ar šo valsti; mēs veiksmīgi biedējam cits citu ar asinskāru bēgļu ordām un nemanām, ka bēgšana pamatā notiek no šejienes, nevis uz šejieni. Īsi sakot, cilvēka galva panes krietni vairāk pretrunīgas informācijas, nekā līdz šim uzskatīts, – tāda ir šī hibrīdā eksistence. Cerēt uz bildītes un realitātes sakrišanu īsti nevajadzētu. Tad jau labāk cerēt, ka bildīte spēs noturēt publikas uzmanību pietiekami efektīvi, lai atturētu to no praktiskas rīcības bildītes ieviešanai dzīvē.

Raksts no Jūlijs 2018 žurnāla