Iekļaujošais latvietis

Iepriekšējā plānā 2012.–2018. gadam bija izvirzīts uzdevums: “Nostiprināt latvisko kultūrtelpu kā sabiedrību saliedējošu pamatu un veicināt piederību kultūrtelpai lokālajā, nacionālajā un Eiropas līmenī.” Taču laiki mainās, un, kā norādīja kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība), mēs dzīvojam “hibrīdkara apstākļos” un sabiedrība ir jāsaliedē, tāpēc viens no pieminētā plāna uzdevumiem ir nacionālās kultūrtelpas stiprināšana – ne tikai latviešu, bet līdzās tai arī līvu un mazākumtautību kultūrtelpa.

Latvijas Avīze, ““Hibrīdkara apstākļos” no integrācijas plāna izsvītro latvisko”, 18. jūlijā

Nav nekas neparasts, ka pat viena laikmeta robežās vienam un tam pašam vārdam mainās jēga, mainoties biežāk lietotajai vārda nozīmei vai rodoties vairākām papildu nozīmēm. Paātrinātas jēdzieniskas pārmaiņas nupat Latvijā ir piemeklējušas vārdu “nacionāls”.

Vēl nesen – pirms trim? pieciem? astoņiem gadiem? – vārda pirmā nozīme bija tik tuva vārdiem “nacionālists” un “etnisks”, ka būtu neiedomājami, ka konservatīvais laikraksts Latvijas Avīze vārdu savienojumu “nacionāla kultūrtelpa” varētu turēt aizdomās kā ideoloģiski aizdomīgu.

Lai kad arī nozīmju pārbīdes process būtu aizsācies, patlaban, 2018. gadā, vārda “nacionāls” galvenā nozīme ir pārbīdījusies. Nacionāls ir tas, kas saistīts ar valsti, – iepretim saistībai ar pilsētu vai novadu, reģionu, Eiropas Savienību vai pasauli kopumā.

Atceros, cik neparasts šāds vārda “nacionāls” lietojums man šķita, kad Latvija tikko bija iestājusies Eiropas Savienībā! Kad citu valstu pārstāvji vai mediji pieminēja “nacionālo karogu”, “nacionāla līmeņa diskusiju” vai “nacionāla līmeņa plānošanu”, bija mērķtiecīgi sev jāatgādina, ka nevienā no šiem lietojumiem nav jāmeklē etniskais konteksts vai Latvijai tik raksturīgais nošķīrums starp latviešiem un krieviem. Šodien šāds atgādinājums vairs nav nepieciešams – tik pierasta, pat automātiska, ir kļuvusi vārda “nacionāls” reiz otršķirīgā nozīme.

Reti ir brīži, kad vārda primārās nozīmes maiņu var skaidrot ar kādu konkrētu notikumu, cilvēka gribu vai sabiedrības apzinātu izvēli. Biežāk tas notiek dabiskā plūsmā: mainoties pašai sabiedrībai, mainās arī vajadzība pēc vārdiem, kuri atbilstu laika prasībām. Acīmredzot vārda “nacionāls” galvenās nozīmes pārbīdes liecina par to, ka mūsu laikā vajadzība nošķirt pārvaldes līmeņus ir lielāka nekā vajadzība nošķirt cilvēku etnisko piederību.

Pagaidām ne tik uzkrītošs, bet teju identisks process notiek ar vārdiem “latvisks” un “latvieši”. Ja Latvijas Avīzē citētie cilvēki, kuri valdībai pārmet nodevību par izvairīšanos no vārdu savienojuma “latviskā kultūrtelpa” lietošanas, būtu šo tendenci pamanījuši, iespējams, viņi valdības rīcību būtu vērtējuši citādi. Mūsdienu Latvijā ķēpīgāk būs noteikt, kurš pieder un kurš nepieder pie “latviskās kultūrtelpas” nekā beigt risināt šo teju neatrisināmo problēmu, iet līdzi laikam un par latvisko runāt iekļaujoši, plašā nozīmē, apzīmējot visu Latvijas kultūru visdažādākajās tās lingvistiskajās un etniskajās izpausmēs. Vārdu nozīmju pārbīdes izskaidro gan globalizācijas, gan racionālas ērtības loģika: kontekstu, kur būtu vajadzība runāt par “latviešiem” vai “latvisko” tīri etniskā nozīmē, kļūst aizvien mazāk, turpretī pieaug to situāciju skaits, kur ar šiem pašiem vārdiem ērtāk apzīmēt visus ar Latviju saistītos cilvēkus un viņu garadarbus.

Globalizācija un atvērtās robežas ļauj ikvienam Latvijas iedzīvotājam viesoties valstīs, kur viņa etniskajai izcelsmei (tautībai) nav gandrīz nekādas nozīmes: tā tiek uzskatīta par cilvēka personisku lietu, valstij un uzņēmumiem vācot datus tikai par pilsonību. Pērkot lidmašīnas biļetes, piesakoties vīzām, veidojot CV, Latvijas iedzīvotājs ar krievu, poļu vai ebreju saknēm tiek radināts par savu nationality norādīt kategoriju Latvian, un šāds vārda lietojums kļūst aizvien ierastāks. Sīkāks skaidrojums par savām etniskajām vai kulturālajām atšķirībām no vispārējās kategorijas Latvian nav obligāts: tā ir to cilvēku izvēle, kuriem sava mazākumtautības vai reģiona identitāte šķiet īpašas uzsvēršanas vērta. To var darīt arī, piemēram, atbildot uz jautājumu no tāda ārzemnieka, kurš labi pārzina Latvijas etnisko sastāvu un zina, ka Latvijā dzīvo ne tikai latvieši, bet arī krievi.

Latviskā identitāte, atrodoties ārpus Latvijas, kļūst par noklusējuma identitāti. Šādā nozīmē mūsdienu globalizētajai pasaulei ir izteikti asimilējoša loģika: tā visus kādas valsts iedzīvotājus klasificē kopīgā iekļaujošā kategorijā un tikai izņēmuma gadījumos niansē viņu savstarpējās atšķirības.

Šī tendence nav nedz nejaušība, nedz sazvērestības rezultāts. Lai par to pārliecinātos, var sev uzdot jautājumu: sazinoties darba vai personiskās lietās ar kādu cilvēku no Ķīnas, Indijas vai Nigērijas, kāds varētu būtu iemesls noskaidrot, kuras etniskās grupas pārstāvis viņš ir? Nigērijā šādu etnisko grupu ir vairāki simti.

Centieniem neskaldīt daudz sīkāk jau tā raibo 195 pasaules valstu spektru ir vienkāršs izskaidrojums: tas netiek darīts, lai saglabātu prātam aptveramu un pragmatiskiem mērķiem noderīgu cilvēku klasificēšanas sistēmu. Par ērtībām ir jāmaksā, un dažkārt cena ir augsta: neviena cilvēku klasificēšanas sistēma nav izveidojama tā, lai vispārinātajās kategorijās nepazustu cilvēku kultūru un identitāšu daudzveidība. Visu sabiedrību iekļaujošie, ērtie apzīmējumi “indietis”, “ķīnietis”, “nigērietis” vai “latvietis” ir mānīgi: šķietami viendabīgās identitātes fasāde var slēpt svarīgas šo valstu sabiedrību iekšējās atšķirības.

Klasificēšanas grūtības gan nav nekas principiāli jauns – turklāt tām ir ne tikai nonivelējoša, bet arī radoša funkcija. Tās rada un saliedē cilvēku grupas, kurām agrāk kopīgas identitātes vispār nav bijis vai tā bijusi vāja. Tautas skaitīšanās piedāvāto valodu un tautību skaits parasti nav bezgalīgs: anketētāji piedāvā izvēles iespējas, balstoties sava laika pieņēmumos par jēgpilnāko cilvēku valodu un tautību grupēšanas veidu. Šie pieņēmumi laiku pa laikam mainās, šādi ar vienu birokrātisku lēmumu – ieviest vai likvidēt kādu jaunu izvēles ailīti tautas skaitīšanas anketā – “radot” vai “pazaudējot” veselas etniskās grupas.

Diez vai pasaulē vispār ir kāds cilvēks, kura pašizpratne būtu pilnībā neatkarīga no savā laikmetā un sabiedrībā atzītajām kategorijām. Tās šķiet tik dabiskas, ka grūti pamanīt to mākslīgumu vai nosacītību, it sevišķi tad, ja pats cilvēks šīs kategorijas piepilda ar emocionālu jēgu, tās sasaistot ar savu personisko identitāti. Taču cilvēkus aprakstošu kategoriju veidošana nevar nebūt mākslīga tajā ziņā, ka tā vienmēr zem paklāja paslaucīs daļu no cilvēku pašizpratnes potenciālajām iespējām. Piemēram, vai cilvēkam, kura dzimtā valoda ir latgaliešu, tautas skaitīšanā tiek vai netiek piedāvāta iespēja automātiski netikt klasificētam kā latvietim? Ja viņam tiek piedāvāta izvēle ne tikai kā savu valodu, bet arī kā savu tautību norādīt latgaliešu izcelsmi, vai šī izvēle tiek uzskatīta par papildinošu identitāti latviešu izcelsmei vai par tās alternatīvu? Vai etniskās klasifikācijas sistēma vispār pieļauj iespēju norādīt vairāk nekā vienu etnisko izcelsmi tad, ja cilvēka radu raksti ir īpaši raibi un identificēšanās notiek ar vairākām kultūrām?

Lai nu kā, cilvēku klasifikācija atbilstoši šobrīd pastāvošajām valstiskajām robežām, atstājot etniskumu pašu ziņā, ir vienkāršāka un mazāk ķēpīga nekā centieni ar valstisku lēmumu katru iedzīvotāju ielikt savā etniskajā kastītē. Tādēļ tikai likumsakarīgi, ka ar laiku vārdi “latvietis”, “latviskums” vēl biežāk tiks lietoti iekļaujošajā, nevis etniskajā nozīmē. Jau šobrīd, priecājoties par Latvijas sportistu, mūziķu, kino cilvēku, jauno uzņēmēju sasniegumiem, medijos daudz retāk nekā 90. gados tiek uzsvērta katra komandas dalībnieka etniskā izcelsme vai dzimtā valoda. Nākotnē, Latvijas sabiedrībai kļūstot aizvien komplicētākai, paradoksālā, bet likumsakarīgā kārtā būs vieglāk visus kopīgos sasniegumus un kopīgās pieredzes apzīmēt ar vārdiem “latvisks” un “latviešu”. Atbilstoši Rietumeiropas valstu tradīcijai – pēc noklusējuma šos vārdus lietojot tajā nozīmē, kas iekļauj visus Latvijas iedzīvotājus.