Izvēlies neizvēlēties

Pats to neapzinoties, Tramps ir radījis Eiropai reālas iespējas, un tā palēnām saprot, ka vairs nevar pilnībā uzticēties ASV. Taču, lai varētu kopā efektīvi stāties pretī kopīgajam apdraudējumam, eiropiešiem vispirms vajadzēs pārvarēt savus nacionālistiskos vai, Vācijas gadījumā, antimilitāristiskos instinktus.

Zakī Laidī, delfi.lv, 14. augustā

Šo plaša vēriena apgalvojumu ir vērts aplūkot konkrētu augusta notikumu gaismā, kuri konkrēto problēmu izgaismo mazliet reljefāk. Vispirms, tas ir skandāls ap Šārlotsvilas sadursmēm Virdžīnijā, kur cīņās ap konfederātu pieminekļiem gāja bojā šo pieminekļu pretiniece Hetere Haiere. Otrkārt, Vācijā, gaidot 24. septembrī paredzētās Bundestāga vēlēšanas, saasinājās debates starp Angelu Merkeli un sociāldemokrātu kandidātu Martinu Šulcu par aizsardzības budžetu, NATO un amerikāņiem.

Abi šie notikumi, manuprāt, labi papildina Zakī Laidī pieņēmumus par Eiropas autonomiju pasaules politikā. Vispirms, līdz ar Trampa ievēlēšanu ASV sāk zaudēt savu tradicionālo morālo autoritāti Eiropā. Stāsts par konfederātu pieminekļiem būtu pelnījis atsevišķu uzmanību. Tas vaicā, vai mums ir tiesības vērtēt vēsturiskas figūras saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem par rasismu un cilvēktiesībām, kā to vēlas darīt pieminekļu pretinieki. Tramps, tviterī uzdodams retorisku jautājumu, vai pēc ģenerāļa Lī nākamie “gāžamie” būs vergturi Vašingtons un Džefersons, patiesībā runā par diezgan reālu problēmu. Tomēr ASV prezidentam nepiedod antirasistiskā konsensa apšaubīšanu – jo vairāk tādēļ, ka šajā konfliktā viņš de facto nostājās kukluksklana pozīcijās. Šis incidents, maigi izsakoties, nestiprina viņa pozīcijas cīņās ar medijiem un Kongresu, kur virkne redzamu republikāņu asi nostājas pret prezidentu. Tas liecina, ka Trampam būs grūti konsolidēt varu tiktāl, lai viņš varētu īstenot savus vērienīgos plānus – arī ārpolitikā. Īsi sakot, viņš, visticamāk, būs vājš prezidents, iestidzis īstos un sagudrotos skandālos, spiests lauvas tiesu laika un enerģijas izlietot pret sevi vērstas sabotāžas apkarošanai gan valdības aparāta iekšienē, gan ārpus tā.

Šis aizokeāna troksnis atbalsojas Eiropā, kur ASV pēdējos 70 gadus spēlē ne tikai militāra garanta, bet arī morālas autoritātes lomu. Galu galā, pēckara Eiropas labklājība bija iespējama, tikai pateicoties amerikāņu kodollietussargam, un eiropieši dziļi sirdī zina, ko viņi amerikāņu klātbūtnei ir parādā – no Māršala plāna līdz pat komunisma sabrukumam. Taču pozitīva attieksme pret amerikāņiem Eiropā nebūt nav pašsaprotama, un ne mazums Eiropas politiķu ir gatavi darīt daudz ko, lai amerikāņiem iezāģētu. Tas lieliski izpaužas Vācijas debatēs par aizsardzības budžetu. Kanclera amata kandidāts Šulcs un ārlietu ministrs Zigmārs Gabriels deklarē, ka prasība palielināt to līdz NATO noteiktajiem 2 procentiem no IKP ir blēņas. Sak, mums ir vairāk jādomā par sociālo drošību, nevis jāklausa pustrakam ASV prezidentam. Viņi diemžēl zina, ko runā: Merkelei, kura vienmēr bijusi pragmatiski noskaņota transatlantiskajos jautājumos, ir grūti publiski aizstāvēt pakļaušanos Trampa prasībām. Paraugieties vien uz šo tēlu televizorā, paklausieties viņa uzskatos par rasismu, imigrāciju un sievietēm – un pēc tam piedāvājiet vācu pilsoņiem “pārkalt lemešus zobenos” un atteikties no sociālajām garantijām NATO prasību vārdā.

Galvenā bīstamība šodien neslēpjas tur, ka Vācijā pie varas varētu nākt sociāldemokrāti, kuru skaistie sapņi par “Eiropas armiju” patiesībā ir aizsegs jebkādas drošības politikas trūkumam. Vēlēšanās visdrīzāk uzvarēs Merkele koalīcijā ar liberāļiem. Galvenais risks ir citur. Trampa administrācijas radikalizēšanās būtiski samazinās ASV “maigo varu” Eiropā un dos jaunu stimulu tiem nacionālistiskajiem un antimilitāristiskajiem instinktiem, par kuriem raksta Laidī. Pret iespēju, ka Eiropa pati veidos savas alternatīvas drošības struktūras un beigu beigās vēl būs pateicīga Trampam par iespēju apvienoties, šobrīd gan ir vērts izturēties skeptiski – vismaz no mūsu reģiona perspektīvas. Tiesa, vācieši pēdējos gados ir darījuši daudz, lai “iedrošinātu” Baltijas valstis par savu atbalstu. Tā nav nejaušība, ka Franks Valters Šteinmeiers pēdējos gados ir biežs viesis Rīgā – gan ārlietu ministra, gan federālā prezidenta statusā. Vācu karaspēks ir dislocēts Lietuvā. Taču labas attiecības ar Krieviju ir viens no Vācijas ārpolitikas pīlāriem – gan Otrā pasaules kara pieredzes, gan ekonomisko attiecību dēļ, gan vēloties līdzsvarot amerikāņu ietekmi. Tieši tādēļ Berlīnē ar augošām bažām uztver to, ko viņi redz kā Polijas un Baltijas valstu centienus saasināt ES attiecības ar Krieviju sankciju kara formātā, kā vēlmi par katru cenu ieraut veco Eiropu mūsu vēsturiskajos ķīviņos ar lielo kaimiņu. Arī Vācijas sabiedriskā doma neuzskata Baltiju par teritoriju, kura bundesvēram būtu jāaizstāv par katru cenu. Tādēļ pat tad, ja Vācija un Francija tiešām sagribētu veidot kodolu kādai militārai Eiropas aliansei ārpus NATO, nekur nav teikts, ka šajā aliansē būtu vēlami arī mēs – jo vairāk tādēļ, ka Kačiņska Polija kā reģiona ietekmīgākā valsts ir no jauna sākusi vicināt vāciešiem dūres gar degunu un runā par veco poļu imperiālisma sapni “Intermarium” Pilsudska un Beka tradīcijās.

Īsi sakot, Vācija, būdama ES vadošā valsts, vienlaikus nedz grib, nedz var aizstāt amerikāņus kā “cietās” drošības garantu Eiropā. Tomēr šī valsts ir spēcīgākā un principiālākā Eiropas integrācijas aizstāve, kas, kā zināms, nodrošina arī Latvijai zināmu ekonomiskas un sociālas attīstības trajektoriju – lai cik pieticīga šī attīstība būtu. Gadījumā, ja Rietumi sašķeltos, traģiski nebūtu izdarīt nepareizo izvēli. Traģiska būtu pati nepieciešamība izvēlēties. Tādēļ eksaltētajai Trampa gānīšanai, ar kuru daudzi pie mums aizraujas, piemīt viegla kapsētas piesmaka. Pašreizējā drošības situācija Eiropā gan ir tālu no ideālas; taču strauju izmaiņu gadījumā mēs drīzāk būsim zaudētāji, nevis ieguvēji.