Kāda franču skandāla atbalsis

Šis raksts tapis tāpēc, ka nesen Le Monde diplo (tā šis mēnešraksts tiek dēvēts Francijā) portālā parādījās kāds “dosjē”, kurā “brīvi pieejami” raksti par mani “20 gadu garumā”. “Mani” kā Donu Korleoni, oligarhu, mistifikatoru, sātana reinkarnāciju un “nozīmīgu” franču “sistēmas” pārstāvi.

Bernārs Anrī Levī, delfi.lv, 31. jūlijā

Šis raksts tapis tāpēc, ka nesen portālā delfi.lv parādījās kāda franču filozofa raksts par kādu “dosjē”, kas par viņu publicēts kādā franču mēnešrakstā. Portāla delfi pēkšņā vēlme ie- pazīstināt savus lasītājus ar franču filozofu viedokļrakstiem ir visnotaļ apsveicama, taču, tā kā Bernāra Anrī Levī pārdomas publicētas bez jebkāda ievada no redakcijas puses, nav īsti skaidrs, kāpēc izvēlēts tieši šis teksts. Par Levī, viņa darbiem un veikumiem, tāpat kā par viņa konfliktu ar mēnešrakstu Le Monde diplo, Latvijā, visticamāk, dzirdējuši tikai tie, kuriem ir pastiprināta interese par Franciju un tās filozofiem. Tomēr fakts, ka viens no Latvijas lielākajiem ziņu portāliem apcerējumu ir publicējis, liek domāt, ka  autora viedoklis ir Francijas sabiedriskajai domai ļoti nozīmīgs.

Vārdi “oligarhs, mistifikators un sātana reinkarnācija” savā dramatismā atgādina stāstu par ASV atombumbas projekta zinātnisko vadītāju Robertu Openhaimeru. Noskatoties bumbas pirmajā izmēģinājumā, viņam esot ienākuši prātā vārdi no Bhagavadgītas: “Tagad es esmu kļuvis par nāvi, pasauļu iznīcinātāju.” Tā nu delfu lasītājs var tikai minēt, ko tādu ir paveicis Levī, lai taptu (vismaz pēc paša domām) par “oligarhu, mistifikatoru un sātana reinkarnāciju”.

Le Monde diplo un Levī konflikts pirmajā brīdi šķiet ideoloģisks. Le Monde diplo (kuram, kā Levī pareizi atzīmē, nav nekādas redakcionālas saistības ar laikrakstu Le Monde) pārstāv noteiktu Francijas kreiso virzienu, kurš savā pasaules skatījumā ir tuvs trešās pasaules valstu revolucionārajiem režīmiem ar visām no tā izrietošajām sekām. Aizrautīgais atbalsts dekolonizācijas procesā brīvību guvušajām zemēm gadu gaitā ir pārtapis zināmā iecietībā pret autoritārajiem režīmiem Kubā un Venecuēlā. Savukārt iestāšanās pret ASV imperiālismu ir radījusi tendenci pievērt acis uz agresiju Krievijas ārpolitikā. Bernārs Levī savukārt ir vai nu franču filozofs, vai franču publicists – atkarībā no tā, kam jautājums par viņa nodarbošanos tiek uzdots. Tā kā pēdējos gados Levī ir atbalstījis katru pie varas esošo prezidentu, tad viņa politiskā orientācija nav viegli nosakāma, tomēr vistuvākais viņam, šķiet, bijis labējais Nikolā Sarkozī. Levī ir studējis prestižajā École Normale Supérieure laikā, kad tur pasniedza tādas franču filozofijas zvaigznes kā Žaks Deridā un Luī Altisers. Taču viņš nav izvēlējies klasisku akadēmisko karjeru, bet gan izmantojis ģimenes mantojuma sniegto iespēju nodoties ceļošanai un rakstīšanai. Viņa darbi, kuri savā kopumā ir vairāk publicistiski nekā filozofiski, skar visnotaļ plašu jautājumu loku: jūdaisms, totalitārisms, fašisms, genocīds, Sartra filozofija, ASV, Bodlēra dzīve, identitāte, cionisms utt. Vienlaikus Levī enerģiski komentē starptautiskās norises, nosodot Krievijas iebrukumu Ukrainā, vēršoties pret Donaldu Trampu, atbalstot Izraēlu konfliktā ar Palestīnu un iestājoties par starptautisko intervenci Lībijā. Pastāv uzskats, ka Lībijas gadījuma Levī ne tikai publiski izteica atbalstu Francijas dalībai militārajā kampaņā, bet arī kuluāru sarunās tieši ietekmēja Sarkozī lēmumu to īstenot. Levī kritiķi bieži norāda uz viņa nekonsekvenci Lībijas jautājumā: laikā, kad Arābu pavasara kontekstā šī zeme atradās Francijas mediju uzmanības centrā, Levī aktīvi pauda viedokli par to, kas būtu vai nebūtu darāms, lai gāztu Kadāfi režīmu, taču šobrīd, kad valsts slīgst pēckadāfi perioda haosā, filozofs par tās nākotni izteikties izvairās. Tomēr Levī un Le Monde diplomatique ilggadējais strīdus ābols ir ne tik daudz Lībija kā Izraēlas un Palestīnas konflikts: Levī stingri atbalsta Izraēlu, bet Le Monde diplo tikpat stingri stāv palestīniešu pusē. Līdzīgi kā Francijas akadēmiskās pasaules pārstāvji, Le Monde diplo bieži vien ir apsūdzējis Levī viltvārdībā: viņu skatījumā Levī nav “īsts” filozofs un “īsts” intelektuālis, jo viņa darbiem trūkst argumentācijas teorētiskā dziļuma un nopietnas empīrisko pierādījumu bāzes. Gluži nesen Le Monde diplo padarīja tiešsaistē brīvi pieejamus visus savus pēdējo 20 gadu laikā par Levī publicētos rakstus, no kuriem daļa veltīti aizkaitinātai ironizēšanai par viņa darbu seklumu, un pievienoja video, kurā Pjērs Burdjē uzjautrinās par Levī ambīcijām.

Levī uz šo soli reaģēja, Eiropas medijiem nosūtot rakstu, kurā mēnešraksts tiek apsūdzēts populismā, kas robežojas ar fašismu. Le Monde diplo uz to atbildēja ar īsu un ironisku redaktora sleju, kurā noraidīja apsūdzības un atgādināja, ka filozofs jau 2013. gadā reiz ticis notiesāts par neslavas celšanu Le Monde diplo.

Šis stāsts par franču kaislībām ir interesants ne tik daudz iesaistīto personāžu dēļ kā ar to, ka savā ziņā atspoguļo filozofijas un intelektuāļu vietu Francijā. Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm Francijā filozofija joprojām ir viena no būtiskākajiem vidusskolas kursa priekšmetiem. Savukārt bakalaura grāds filozofijā netiek uzskatīts par ceļazīmi uz nodarbinātības dienesta bezdarbnieku atbalsta nodaļu, bet gan iespējami spožas karjeras pirmo soli: nokārtot iestājeksāmenus prestižākajās Francijas augstskolās bez nopietnām zināšanām filozofijas vēsturē ir sarežģīti. Tā, piemēram, pašreizējais prezidents Makrons savu akadēmisko izglītošanos sāka tieši ar bakalaura grādu filozofijā, kam sekoja mācības Parīzes Politisko studiju institūtā un Nacionālajā administrācijas skolā. Noteikta daļa intelektuāļu joprojām uzskata par goda lietu sekot Drefisa prāvas laikā Emīla Zolā aizsāktajai tradīcijai un aktīvi iesaistīties sabiedriskajos procesos. Mediji šiem centieniem ir visnotaļ atvērti: filozofus ne vien izjautā par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, bet arī aicina diskutēt par filozofiju kā tādu.

Bernāra Levī darbi, iespējams, tieši to publicistiskā rakstura dēļ, tiek daudz vairāk pirkti par strikti akadēmiskiem filozofu pārspriedumiem. Šie par intelektuālā dziļuma cenu gūtie komerciālie panākumi ir viens no iemesliem, kādēļ Levī personība un veikums izraisa tik asu pretreakciju: mēģinājumi pārdot filozofiju kā masu patēriņa preci šķiet nesavienojami ar intelektuālu godīgumu, jo prasa piemērošanos tirgus prasībām. Pirms pāris gadiem Oksfordas profesors Sudīrs Hazarīzings žēlojās, ka, tieši tāpat kā Senžermēna bulvārī luksusa veikali ir aizstājuši savulaik turienes kafejnīcās ritējušās intelektuālās diskusijas, tādus domātājus kā Mišels Fuko, Simona de Bovuāra un Klods Levī-Stross ir aizstājuši Bernārs Anrī Levī un Eriks Zemūrs. Tomēr nav noliedzams, ka filozofija kā domāšanas māksla joprojām ir būtiska Francijas izglītības sistēmas un sabiedriskās dzīves daļa. Šis faktors, protams, nav vienīgais skaidrojums Francijas un ASV satriecoši atšķirīgajiem vēlēšanu rezultātiem, tomēr, pat abstrahējoties no jebkādām politiskajām simpātijām un antipātijām, var teikt, ka prasības pret valsts vadītāja intelektuālo kapacitāti abās valstīs ir krietni atšķirīgas.