Mēs esam ieprogrammēti mīlēt

Mēs esam enerģētiskie viļņi, kas veidoti no mīlestības un iegremdēti gravitācijas laukā.

Dr. Karolaina Līfa

Freids 1905. gadā aprakstīja savu libido teoriju. Tas bija mēģinājums zinātniskot impulsus, par kuriem iepriekš šķita atbilstošāk runāt dzejas, reliģijas vai mīlnieku čukstu valodā. Protams, par to, no kā cilvēki veidoti un kas viņus virza, domāts jau krietni sen. Atbilžu versijās vīdējis gan grieķiskais liktenis un semītiskā Dieva griba, gan alķīmiskie dzīvības fluīdi un moderni eksistenciālā pārliecība par nejaušību kā dzīves pamatlikumu – līdz ar visu no šīs pārliecības izrietošo trauksmi un nolemtību. Līdz ar apgaismību un dabaszinātņu attīstību plašumā vērsās arī mēģinājumi aprakstīt eksistences dziļākos noslēpumus fizikas valodā. Freida libido teorija savā ziņā ir šo mēģinājumu kulminācija. Taču no zinātnes viedokļa droši vien būtiskāks bija Darvina 19. gadsimta evolucionārais modelis, kurā gan pasaule un tās virzība bija skaidrota tik lielās līnijās, ka attiecināt tās uz personiskiem pārdzīvojumiem un iekšējām dvēseles svārstībām bija grūti. Tādā ziņā Freida libido modelis ir saprotamāks: ikviens no mums ir kaut ko iekārojis, reizēm kaut ko neatļautu vai nesasniedzamu, ikviens ir bijis gatavs darīt visu, lai to iegūtu, un rezultātā esam vai nu to dabūjuši un vīlušies, vai nedabūjuši un vīlušies, vai iekūlušies nepatikšanās, mēģinot to dabūt. Un tad vīlušies. Freida libido teorija ir mēģinājums zinātniski aprakstīt dvēseles dzīves frustrācijas.

Atbilstoši 19. gadsimta zinātnes modei libido teorijā iekšējā dzīve aprakstīta kā enerģija – dabā novērojama un izmērāma –, kas tiecas pēc izlādes. Šo enerģiju, gluži kā tvaika mašīnu, regulē dažādi svārsti (sabiedrība, autoritātes, iekšējās aizsardzības paņēmieni). Turklāt viss šis mehānisms cirkulē zem mūsu apziņas karkasa. Pārsvarā mēs par to pat nenojaušam līdz brīdim, kad spiediens kādā no gultnēm pieaug un izlaužas uz āru – kā pārteikšanās, joks vai sapnis. Reizēm caurules var arī pārsprāgt, un tad mēs krītam neirozē, panikas lēkmē, iedzīvojamies dažādās raustēs un neizskaidrojamās sāpēs, grimstam depresijā vai pat nonākam halucināciju varā un dodamies prom no plīsuma vietas psihotiskajā virzienā. Freidam, atšķirībā no Darvina, pētnieciskajā darbā īsti neveicās. Viņš bija spiests to pamest un pievērsties praktiskiem ārstēšanas centieniem. Šo centienu rezultātā dzima jauna profesija – psihoanalītiķis. Savā sākotnējā koncepcijā analītiķis ir tāds kā psihes mehāniķis, kura uzdevums ir palīdzēt pacientam regulēt libido spiedienu, tādējādi samazinot psihes ciešanas. Galvenais regulācijas instruments – runāšana. Iespējams, no šejienes mums valodā ir teiciens par tvaika nolaišanu.

Sākumā Freids uzskatīja, ka libido izpaužas galvenokārt seksuālajā sfērā. Tas lielā mērā ir veidojis kariķēto priekšstatu par psihoanalīzi kā jebkuras sfēras seksualizēšanu un seksuālu zemtekstu meklēšanu arī ikdienīgās dzīves izpausmēs. Taču, kā jau tas mēdz dzīvē notikt, kļūstot vecāks, Freids seksa lomu cilvēka dzīvē vispārināja; par libido viņš sāka runāt kā par visaptverošu spēku, kas ir jebkuru mūsu vēlmju, tieksmju un interešu pamatā – lai tās būtu erotiskas un draudzīgas vai sabiedriskas un publiskas. Varētu pat teikt, ka arī psihes terapija ir pārdzīvojusi ceļu no eros uz agape – no mīlestības, kas iekāro un centrējas kādā konkrētā objektā, pie mīlestības, kas caurauž visu mūsu eksistences audumu.

Mēģinot “eksistences audumam” atrast zinātnisku vārdu, droši vien varētu runāt par gravitācijas lauku. Būt pievilktiem citam pie cita – no molekulārā līdz planetāram līmenim – varbūt ir pat vienīgā nenovēršamā dievišķās gribas un kosmosa kārtības izpausme. Un vēl arī nāve. Dzīves otrajā pusē, pieredzot nacisma izpausmes, Freids papildināja libido teoriju ar tās pretmetu – tanatosa dziņu, tieksmi pēc destrukcijas, iznīcības, nāves. Šī doma nekad nekļuva īsti populāra, un Freida sekotāji to neuztvēra pietiekami nopietni, lai attīstītu tālāk. Sekss mūs piesaista daudz vairāk nekā nāve.

Prāta dzīves pētījumiem attīstoties 20. gadsimtā, mūsu pamatdziņa aizvien vairāk tika skaidrota kā tiekšanās pēc otra, kuras atbilstošākā metafora ir nevis seksuāls akts, bet bērna piesaiste mammai. Melānijas Kleinas zīdaiņu novērojumi un Bolbija piesaistes teorija ir divi, iespējams, svarīgākie freidiskās teorijas papildinājumi. Mīlestības pamats nav seksuāla iekāre, mīlestības pamats ir izdzīvošana: tā sākas ar mūsu piesaisti otram cilvēkam dzīves pirmajās stundās, un mēs esam pilnībā atkarīgi no apkārtējo mīlestības pret mums. Šī pieredze mūs – uz labu vai ļaunu, bet nekad vairs neatstāj. Kā cilvēciskas būtnes mēs galvenokārt esam ieprogrammēti mīlēt. Mēs spējam mierīgi izdzīvot bez seksa, un aizvien lielāka daļa cilvēku dzīvo bez pēcnācēju atstāšanas. Bet bez mīlestības mēs nomirstam. Bez mīlestības bērni aug rahītiski, ar smadzeņu bojājumiem, bet pieaugušie mokās ar depresiju un taisa pašnāvības. Bez mīlestības viss kļūst mazs.

To uzrāda arī mūsdienu pētījumi par audu izmaiņām smadzenēs, ar kuriem nodarbojas Karolaina Līfa – neirozinātniece, kas dažādos šovos, personīgās izaugsmes grāmatās un akadēmiskās konferencēs evaņģelizē noslēpumainās smadzeņu mistērijas. Viņa pārstāv jauno pētniecības vilni, kuram raksturīga gan aizraušanās ar neirofizioloģiju un mūsdienu tehnoloģiju iespējām, gan vilšanās tajā, ko šīs iespējas spēj mums atklāt par cilvēka būtību. 20. gadsimta vidus un 21. gadsimta sākuma entuziasms, kur krāsaina smadzeņu ikonogrāfija solīja skaidrojumu psihes dzīvei un risinājumu visām tās problēmām, ir izrādījies tikai mistiska vīzija. Mums joprojām nav īsti labu teoriju, kas saistītu prāta dzīvi ar tā orgānu – smadzenēm. Mēs nezinām, vai un kāda saistība ir psihes procesiem – no mīlestības līdz trauksmei un depresijai – ar krāsainajiem neironu uzliesmojumiem, kurus redzam smadzenēs. Smadzeņu bildes nav spējušas palīdzēt saprast prātu. Vienīgais, ko pa īstam mēs zinām: smadzenes ir ļoti sarežģītas, un tām piemīt brīnumainas spējas attīstīties. Ar uzsvaru uz vārdu “brīnumainas”. Un vēl to, ka smadzenes spēj optimāli attīstīties tad, kad mēs jūtamies mīlēti un kad mīlam kādu citu. Mēs tiešām esam mīlestība, jau iegremdēta pat dabas likumos.

Līfa runā par zinātnes garīgumu. Liekas, kopš Freida mēģinājumiem zinātniskot garīgo dzīvi vēstures svērtenis ir iešūpojies uz pretējo pusi. Šobrīd tādi pētnieki kā Līfa mēģina zinātnē atgriezt garīgumu. Līdzīgi kā psihoanalīze mēģināja par mīlestību runāt tvaika mašīnas valodā, Līfa runā par neironiem mīlestības valodā. Zinātne vienmēr sekojusi laikmeta tendencēm. Freida teorijas diezgan lielā mērā mainīja mūsu pasauli, bet, kāds būs Līfas un viņas kolēģu nospiedums prāta dzīves pētniecībā, rādīs tikai laiks.

Tikmēr var arī pieņemt, ka mums ir dažādas valodas, kādās runāt par dažādām lietām. Un valoda, kādā runājam par tvaika mašīnām, neironiem un fizioloģiju, nav piemērotākā, lai runātu par dzīves jēgu, psihes drāmām un mīlestību. Varbūt par to mums joprojām vairāk var pateikt dzeja, reliģija, mūzika un viegli pieskārieni mīļotā pierei vakara mijkrēslī.