Nerakstītie likumi

Septembra beigās Rīgas Pašvaldības policijas Latgales pārvaldes darbinieki, patrulējot Lāčplēša ielas apkaimē, pamanīja divus jaunekļus, kuri apzīmēja sadales tīkla ēku. Likumsargi apturēja operatīvo transportlīdzekli un devās pie abiem puišiem. [..] Pārrunu laikā abi zīmētāji izjautāti par iemesliem, kādēļ nolēmuši bez atļaujas apzīmēt privātīpašumu. Abi skaidroja, ka neesot Rīgā publiski pieejamu vietu, kur to varētu darīt legāli.

tvnet.lv, 16. oktobrī

Grafiti attēli un ķeburainie paraksta zīmējumi uz namu sienām ir viens no neatzītākajiem pašizpausmes veidiem, pret to visā pasaulē sabiedrībai joprojām nav vienotas nostājas, tomēr tas pastāv, neapsīkst un atkarībā no sabiedrības vai pilsētas rakstura noteiktās attiecībās sadzīvo ar apkārtējo pasauli. Daļu grafiti pieskaita pie mākslas, daļu – pie vandalisma, bet lielāko daļu – gan pie viena, gan otra. Pārkāpums un nelikumība ir grafiti pamatu pamats: tā ir sociāla protesta forma, kas var būt vērsta pret ekonomisko nevienlīdzību, patērētāju sabiedrību, noteiktu grupu diskrimināciju, arī pret mākslas institucionalizāciju un hierarhiju, tā var paust dažādu paaudžu vērtību noliegumu vai personīgu atriebību. Grafiti var izpausties kā organizēta sociāla akcija ar konkrētu, skaidri nolasāmu vēstījumu vai arī kā individuāla pašapliecināšanās, piesakot sevi kā izstumtajai sabiedrības daļai piederīgu. Lai arī grafiti tiek izpildīti dažādos stilos un dažādā mākslinieciskajā kvalitātē, tie vienmēr saglabā noteiktu attieksmi – dumpīgumu, spontanitāti, anonimitāti. “Ātri uzšņāpts” raksturo grafiti stilu, pat tad, ja pie tā ir strādāts ilgi un atkārtotos seansos, jo šādā veidā grafiti autors sevi piesaka – neatzītais, neatļautais mākslinieks.

Vienlaikus grafiti žanram ir savi iekšējie noteikumi, piemēram, neaiztikt baznīcas, kapus, skolas un mazos uzņēmumus – to uzskata par vandalismu arī grafiti iekšējos lokos. Izglītotie un profesionālie grafiti zīmētāji drīzāk izvēlēsies valsts īpašumu, satiksmes vai komunikāciju infrastruktūras, stacijas tuneļus, patiltes, pieturas, soliņus, elektrības būdas, lai gan, protams, atradīsies arī tādi, kas centīsies izpelnīties uzmanību ar savu pārdrošību, ka ar krāsu appūtuši privātu auto vai svaigi remontētu kultūras pieminekli.

Šim ielu mākslas žanram ir cieša saistība arī ar urbanizāciju; tas ir jautājums par pilsētas spēju vienlaikus nodrošināt kārtību un pietiekamu izvēles brīvību un daudzveidību – iespēju iedzīvotājiem pašiem kaut kādā mērā piedalīties pilsētas telpas organizēšanā. Pastāv viedoklis, ka grafiti parādīšanās ir simptoms pārliekai varas kontrolei, bet to var uzskatīt arī par atbildi uz arhitektu un pilsētplānotāju pieļautajām kļūdām. Modernisma pionieris Lekorbizjē savā arhitektūrā izmantoja mērsistēmu, kas atbilst cilvēka ķermeņa daļu izmēriem un sniedz cilvēkam morālu apmierinājumu, savukārt abstraktajā metriskajā sistēmā šī saikne ar cilvēku var pazust. Mēs pilsētu lietojam intuitīvi, paši sevi visbiežāk uztverot par telpas centru, savukārt tukšus mūrus, garus žogus vai tuneļus – par robežām. Tie var raisīt pretestību un vienmēr vilina kādu robežpārkāpēju. Jautājums ir arī par kādu iedomātu taisni vai plakni, kura nodala privātīpašumu no kopīgās ielas telpas un kurā abas pasaules saskaras. Kurš kuru kaitina vairāk – krāsas baloniņa pūtējs ar savu bezkaunību vai baltais cietoksnis ar savu nepieejamību?

No citas puses – mājas (nejaukt ar ēkām) savā ziņā ir svētas. Mājas ne vien sniedz drošību un apmierina pamatvajadzības, bet tās ir arī vieta ar iracionālu sentimentālu atmiņu vērtību – vieta, kur sākas cilvēka personība –, un ķēpājums uz māju sienas var būt personiski aizvainojošs. Savā ziņā esmu bijusi abās pusēs: ne reizi vien tikušas apķēpātas arī mūsu durvis un velosipēda bērnu krēsliņš ieguvis tagu un ticis piebērts ar sīkām stikla lauskām kāda agresīvāka ielu mākslinieka izpildījumā. Bet es saprotu, ka tā ir iela, tajā valda ielas likumi: ja tu stāvi ielas malā ar savu svaigi krāsoto jūgendstila fasādi, rēķinies, ka tevi apšļakstīs. Arī pati esmu mazliet iesaistījusies ielu izdaiļošanas procesos: es mēdzu savākt pie miskastēm noliktas gleznas un izstādīt tās labākās vietās ar piemērotu apgaismojumu un redzamības attālumu. Kādu nakti pieskrūvējām palielu sievietes aktu vienā no Rīgas krustojumiem uz remonta žoga, kur tas bija labi apskatāms satiksmes dalībniekiem. Glezna nostāvēja vairākas dienas, līdz kāds – cerams, mākslas mīļotājs – to aizvāca. Es apzinos, ka ar šo izpausmi iejaucos cita cilvēka privātajā teritorijā, bet tas nešķiet neētiskākais, ko nācies darīt mākslas lauciņā. Cilvēku fotografēšana bez viņu atļaujas, viņu dīvainību izmantošana dokumentālu studentu filmu mērķiem, sarunu “pie blakus galdiņa” pierakstīšana – arī tā man šķiet ielu māksla, kas līdzīgā veidā var aizskart vai ietekmēt svešu cilvēku privātumu. Savukārt no estētiskā viedokļa ielu māksla un nemāksla nav pats sliktākais, uz ko pilsētā ir jāskatās. Gaumes ir dažādas, un mana gaume pilnīgi noteikti atšķiras no tās, kura nosaka svētku rotājumus pilsētā vai atļauj dažādas izkārtnes un vides reklāmas.

Kā teica kādā Fasbindera filmā: “Legalitāte ir garlaicīga.” Savā ziņā man patīk doma par cilvēkiem, kuri nakts piesegā pilsētai pielavās ar krāsu baloniņiem, – viņi domā par pilsētu atšķirīgā veidā, uztver to citādi nekā es un vairums. Viņi skatās uz ēku sienām kā baltiem audekliem, kam uzvilkt savu parakstu, neņemot vērā to mantisko vai tradicionāli kulturālo vērtību. Protams, var ieteikt oficiālu saskaņošanu, bet tas process ir... zeme, atveries! Pagājušajā septembrī gribējām ar draugiem piesaulītē pasēdēt stāvvietas laukumā Brīvības ielas malā. Lai tur saskaņoti izklātu savu pledu, noliktu saulessargu un futbola galdu, bija vajadzīgs aptuveni mēnesi ilgs saskaņošanas process, kurā jāiesniedz iesniegums par publiska pasākuma rīkošanu ar plānu un norises shēmu – Rīgas domei, vietas īpašnieka parakstīts dokuments “Rīgas satiksmei”, apliecinājums par sakopšanu, saskaņojums ar Rīgas pilsētas būvvaldes Pilsētvides dizaina pārvaldi, saskaņojums ar Pārtikas un veterināro dienestu, saskaņojums ar “valsts ceļiem” un Satiksmes departamentu, jānokārto civiltiesiskā apdrošināšana, jāizveido fotoreālistiska vizualizācija par to, kā mūsu pikniks izskatīsies, utt. Grafiti zīmējuma vai sava paraksta uzvilkšana uz mājas sienas, visticamāk, būtu jāsaskaņo kā fasādes atjaunošanas projekts vai tamlīdzīgi, un tas ir daudz sarežģītāk nekā samaksāt sodu gadījumā, ja pieķer. Tāpēc ir vērts riskēt. Galu galā, arī audekls maksā naudu.