noslepumi.gov.lv

Nenonāksim mēs līdz tādam stāvoklim, ka valsts vispār atteiksies no slepenām metodēm. Tad es nezinu, kā var funkcionēt valsts mehānisms, un neviena valsts nav atteikusies no slepenās darbības.

Jānis Maizītis, irlv.lv, 9. maijā

Britu filozofs un politiķis Frānsiss Bēkons ne tikai rakstīja par ticamu zināšanu iespējamību, bet arī mēdza dot padomus, tā teikt, veiksmīgai dzīvei. Cita starpā tam ir veltīta arī viņa eseja par simulāciju un disimulāciju. Disimulējot cilvēks ar savu noslēgto, rezervēto izturēšanos ļauj citiem sevi pārprast vai vismaz ne līdz galam saprast. Saskarsmē ar citiem šāda prasme mēdz būt ļoti noderīga. Turklāt morālā ziņā tā būtiski atšķiras no simulācijas, proti, aktīvas rīcības ar nolūku maldināt citus. Mazliet vienkāršojot, tā ir atšķirība starp visas patiesības neizpaušanu un klaju melošanu.

Ja lietojam šo nošķīrumu, runājot par pilsoņu attiecībām ar valsti, tas var izrādīties ļoti noderīgs. Jebkurš piekritīs, ka valstij nav morālu tiesību melot pilsoņiem. Taču situācija, kurā valsts nav gatava atklāt citiem visu tās rīcībā esošo informāciju, ir būtiski atšķirīga. Ir grūti iedomāties kaut cik efektīvu organizāciju, kura būtu gatava visu iekšējo informāciju padarīt publisku. Šajā ziņā, ja no valsts vēlamies efektīvu darbu, ir jāsamierinās, ka ne viss interesējošais būs atrodams interneta vietnēs ar paplašinājumu “gov.lv”. Protams, Džūljana Asānža gara radinieki šodien varbūt cenšas disimulāciju pielīdzināt melošanai, apgalvojot, ka, noklusējot informāciju, valsts dara kaut ko amorālu. Taču, ja šādas kreisi liberālas halucinācijas mums tomēr nešķiet pievilcīgas, mēs ātri vien atzīsim, ka noslēpumi ir vajadzīgi. Piemēram, valsts nekad nespēs efektīvi apkarot terorismu vai pārkreditēt ārējo parādu, ja viss tai zināmais automātiski kļūs publisks.

Maizītis, protams, runā savas korporācijas vārdā – kas gan būtu specdienesti bez slepenības? Tomēr viņa teiktais lielos vilcienos ir pareizs. Arī visdemokrātiskākā valsts neiztiks bez valsts noslēpuma, bez pielaidēm, bez ierobežotas piekļuves informācijas, par kuras izpaušanu draudēs sods. Taču, kā jau visos līdzīgos gadījumos, velns slēpjas detaļās. Šodien Maizīša izteikumiem par slepenību ir visai rūgta piegarša. Man šķiet, tam ir divējādi cēloņi. Vispirms, šovasar aprit tieši desmit gadu kopš slavenā skandāla ap t.s. “drošības likumu grozījumiem”, kura kulminācija bija Vairas Vīķes-Freibergas rosinātais referendums 2007. gada vasarā. Neiedziļinoties grozījumu iesniedzēju motīvos, atļaušos atgādināt to būtību. Runa bija par parlamentārās kontroles iedibināšanu specdienestu uzraudzībai, lai šo dienestu darbības slepenības aizsegā vismaz lielos vilcienos būtu pakļautas vēlētu parlamentāriešu kontrolei. “Progresīvā” sabiedrības daļa tobrīd bez liekām pārdomām pieņēma, ka šie likumi pamatā ir domāti, lai kādi Aivaram Lembergam pietuvināti deputāti varētu it kā nejauši iemest aci viņa krimināllietas virzītāju dokumentos un metodēs. Kazi, varbūt atrodas kas interesants. Tas tad arī radīja informācijas kaskādi, kuras rezultātā pati valdība šos grozījumus atsauca (tā visa nevainīgs upuris bija arī Satversmes 81. pants, tā sauktā “valdības prerogatīva” likumdošanā). Taču visa pamatā bija kāda plašāka tendence, kura tolaik paslīdēja garām arī šo rindu autoram. Runa ir par augošo pārliecību, ka tautas vēlētajiem priekšstāvjiem nekādu slepenības režīma kontroli uzticēt nedrīkst. Tautai taču, kā pie mums pieņemts domāt, piemīt tendence ievēlēt gatavos bandītus. Tādēļ visu slepenās informācijas kontroli labāk uzticēt pašu specdienestu patriotiskajiem profesionāļiem. Šodien, desmit gadus pēc minētajiem notikumiem, var pavaicāt, kādā virzienā situācija ir mainījusies. Kopumā Latvijas specdienesti, protams, strādā savas kompetences robežās. Tomēr informācijas noplūdes mulsina, savukārt ierasto pielaižu piešķiršanas kārtību pat drošības jautājumos konservatīvā Satversmes tiesa ir atzinusi par antikonstitucionālu. Problēma, iespējams, nav specdienestos vai vismaz – ne tikai specdienestos. Vienkārši demokrātiskās institūcijas, kurām šos dienestus vajadzētu kontrolēt, pašas savu leģitimitātes problēmu dēļ šobrīd nedz spēj, nedz grib minēto funkciju īstenot.

Otra tendence ir plašāka. Laiks, kad spiegi kā Džona le Karē vai Juliana Semjonova romānos nodod viens otram informāciju, zem soliņiem ierušinot mikrofilmas, ir beigušies. Informācijas slepenība vai pieejamība lielā mērā ir digitālās vides jautājums. Un te, lūk, rodas bažas par to, vai Latvijas specdienestu jauda digitālās slepenības nodrošināšanai ir pietiekama. Pirms kāda laika daudzviet pasaulē izskanēja atskurbinoša doma. Proti, jau pašlaik viens kārtīgs interneta dzīļu pārzinātājs, pirāts un hakeris (jeb, ja vēlaties izteikties smalkāk, “pētnieciskais žurnālists”) reizēm spēj piegādāt daudz vērtīgāku informāciju nekā izlūkdienesti ar visu viņu militarizēto struktūru, īpašo statusu un valstisko atbalstu. Arī pats Maizītis intervijā piesardzīgi norāda, ka lielākā problēma esot tajā, “cik daudz šo IT tehnoloģiju pārzinātāju vai zinātāju, vai talantīgu darbinieku ir gatavi strādāt valsts iestādēs un valsts labā”. Vēl vairāk: varam vaicāt, vai nākotnes pasaulē valstis būs tās, kas vispār lems par kādas informācijas slepenību vai pieejamību. Jau šobrīd milzīgu komunikācijas apjomu kontrolē sociālie tīkli un tehnoloģiju kompānijas, ar ko valstīm ir jātirgojas un jātiesājas, lai tās varētu piekļūt izlūkošanai vajadzīgai informācijai. Un, pazīstot mūsu valsts iestāžu jaudu kopumā, ir ļoti grūti iztēloties Latvijas suverēnos specdienestus ārpus kādas lielākas Eiropas kiberdrošības struktūras. Ja tādas nebūs, mūsu centieni sargāt savus noslēpumus var izrādīties diezgan bezcerīgi. Jau tuvākajā nākotnē drošības dienestiem varētu būt pavisam cita līmeņa uzdevumi, nevis vienkārši tas gluži kā no “Šveika” izkāpušais Jelgavas spiegs, kurš tur “esot fotografējis staciju”.