Par kaiju

Krievijas Valsts Domes deputāte, kosmonaute Valentina Tereškova, nākusi klajā ar paziņojumu, ka kosmosa misijas laikā runājusi ar dievu, kurš viņai teicis, ka 2022. gadā uzradīsies Antikrists un viņa uzvārds būs Zelenskis.

tautaruna.nra.lv, 9. janvārī

1963. gada 19. jūnijā pulksten 15.10 pēc Maskavas laika no pasaulē pirmās kosmonautes Tereškovas nolaišanās vietas pa telefonu piezvanīja uz Kremli un ziņoja, ka pie telefona ir Valentina Tereškova un ka viņa gribētu ziņot par sava kosmiskā lidojuma pabeigšanu. Pie telefona pienāca Hruščovs. Tālāk publicēts šīs telefona sarunas pieraksts.

Hruščovs: Hallo, esiet sveicināta, Vaļa!

Tereškova: Biedri Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretār, Ministru padomes priekšsēdētāj, ziņoju: daudzapļu lidojums sekmīgi pabeigts. Lidojuma uzdevumu izpildīju pilnīgi. Nolaidos paredzētajā rajonā, netālu no ciema. Traumu un sasitumu nav. Jūtos teicami.

Hruščovs: Ar lielu prieku apsveicu jūs. Šeit atrodas biedri Brežņevs, Mikojans, Kosigins, Šverņiks – visi Centrālās komitejas Prezidija locekļi. Mēs visi ļoti priecājamies un apsveicam jūs, ka jūs esat varonīgi izpildījusi savu pilsones pienākumu. Ar savu lidojumu jūs esat vairojusi mūsu Dzimtenes slavu un pacēlusi vēl lielākos slavas augstumos padomju sievieti.

Tereškova: Paldies, Ņikita Sergejevič, paldies par sirsnīgajiem vārdiem... Nolaidos labi, pļaviņa bija līdzena. Jūtos lieliski.

Hruščovs: Tātad nekādu sasitumu nav?

Tereškova: Tikai zilums uz deguna.

Hruščovs: Ak uz deguna tomēr zilums ir?

Tereškova: Tas nekas, pāries!¹

Un tad vēl pāris minūtes tādā garā, bet ne vārda par dievu. Atšķirībā no mūslaiku krievu kosmonautiem, kas Starptautiskajā kosmosa stacijā ir izvietojuši svētbildes un svētos “Doņeckas un Luganskas tautas republiku” karogus, Valentina (ir bijusi kristīga mocekle ar tādu vārdu) par dievu nerunāja. Tas neizbrīna, jo vienlaikus ar stāstu par kosmisko lidojumu žurnāls Liesma 1963. gada jūlijā vēstīja: “Neapskaužama kļuvusi reliģijas un tās sludinātāju dzīve. Mūsu pavadoņu signāli no kosmosa skan kā bēru zvans šiem senajiem māņiem.”²

Tūlīt pat pēc lidojuma Valentinas Tereškovas vārdā nosauca veco lāga Buļļu ielu Rīgā ar simbolisko bijušās “Sarkanā perekopa” audējas trikotāžas bāzi Lattrikotažtorg Tereškovas ielā 72. Krāslavas novada Indrā Tereškovas iela ir dzīva vēl šobaltdien un ir pavērsusi pret mākslīgajiem pavadoņiem paraboliskās antenas uz māju sienām. Tapa dzejoļi un dziesmas, piemēram:

Šalc zeme,

Sajūsma kā straume palo,

Ne sekundi, ne mirkli nepierimst,

Un tautas spēka varenajos palos

Par Valentinu varoņdziesma dzimst.³

Par absolūtu hitu savulaik kļuva Doluhanjana un Lisjanska dziesma, ko dziedāja Muslims Magomajevs, – “Meiteni sauc Kaija”:

Tālos plašumos ceļš deg,

Zvaigžņu ceļš puto.

Kaija sūta zemei savus sveicienus,

Meiteni sauc par kaiju.

Kaija izvēlējusies nezemes ceļus,

Kam viņai miers un mierinājums!

Pasaule pieņem viņas pazīšanas zīmes,

Meiteni sauc Kaija.

Vēl Kaijai uzdāvināja automašīnu GAZ-13 Čaika, kas no visām rūpnīcas saražotajām viņai vienīgajai bija baltā krāsā. Un vēl Kaijai citu pēc citas piešķīra militārās dienesta pakāpes līdz pat ģenerālmajorei šobrīd.

“Kaija” bija lidojumu vadības centra Tereškovai piešķirtais izsaukuma signāls. Faktiski ar to tika lauzts pirmspadomju lāsts, ka kaija ir kaut kas traģisks. Atcerēsimies, ka ar frāzi “Neticu!” pazīstamā Staņislavska uzvedumā Maskavas Dailes teātrī (kura simbols ir kaija) notika sekojošais: iemīlējusies Trigorinā, meitene pilnībā zaudē interesi par Trepļevu un izvairās no viņa. Pats Konstantins šīs pārmaiņas saista ar savas lugas neveiksmi: viņš atnes Ņinai nošautu kaiju, solot, ka drīz tāpat nogalinās sevi, taču Ņinā Trepļeva atzīšanās izraisa tikai aizkaitinājumu. Tagad viņas elks ir Trigorins, kurš raksta vienkāršu prozu, un viņai vairs nepatīk Trepļeva rakstības maniere paust savas domas un jūtas, izmantojot simbolus: lūk, kaija – vēl viens nesaprotams simbols. Redzot Trepļeva nogalināto kaiju, Trigorins savā piezīmju grāmatā ieraksta sižetu īsam stāstam – par meiteni, kura dzīvoja ezera krastā laimīga un brīva kā kaija. “Bet nejauši atnāk kāds cilvēks, ierauga viņu un aiz gara laika pazudina viņu tāpat kā šo kaiju.”⁴ Vēlāk, kad Trigorins no meitenes ticis vaļā, viņa rakstīja vēstules Trepļevam, bet nekad nesūdzējās. Vēstules viņa parakstīja: Kaija.

Kaijas bērnībā jau vienreiz tika piedzīvota specoperācija. Mehanizators, viens no kolhoza organizēšanas iniciatoriem, Vladimirs Tereškovs, brīvprātīgi aizgāja somu karā un neatgriezās: 1940. gada 25. janvārī viņu Karēlijas sniegos nopļāva ienaidnieka lode. Frontes draugi atsūtīja vēstuli: viņš kritis pie somu dota, tā arī nepaguvis tur uzspraust sarkano karodziņu.⁵ Vladimira Tereškova kaps saskaņā ar nesen Krievijā likvidētās pretvalstiskās biedrības Memoriāls datiem atrodas pie Pitkjarantas, bet bijusī Somijas teritorija atgriezusies Krievijas klēpī. Tajos laikos mērķis nebija denacifikācija, jo Hitlera Vācija bija sabiedrotā, sadalot Poliju. Saskaņā ar Mereckova un Ždanova pavēli 1939. gada 29. novembrī padomju tautas un Sarkanās armijas pacietībai bija pienācis gals, bija laiks pārmācīt pārmērīgi aizrāvušos politiskos kāršu spēlmaņus, kas metuši padomju tautai nekaunīgu izaicinājumu.⁶

Neticu, ka Valentina Tereškova runājusi ar dievu pirms 60 gadiem, bet ticu, ka viņa dievišķojusi velnišķo Putinu: tāda tagad ir kaija, kas runā ar savu dievu.