Par vidējo pirkstu

– Jūs esat saņēmis pirmo Covid-19 vakcīnas devu, kā jūtaties?

Egils Levits: – Ļoti labi jūtos. Es neko nejūtu.

TV3, 1. martā

Februāra sākumā masu medijos parādījās informācija, ka 11. februārī tiks uzsākta valsts augstāko amatpersonu un eksprezidentu vakcinācija pret Covid-19. Apstākļos, kad pieejamo vakcīnu daudzums ir tik neliels, piedāvātais šāda soļa pamatojums ir visai neskaidrs. Vakcinācijas projekta birojasniegtajā informācijā iezīmēti vismaz divi atšķirīgi apsvērumi. No vienas puses, tiek minēts, ka šādā veidā tikšot rādīts piemērs sabiedrībai: amatpersonu gatavība vakcinēties vairošot uzticēšanos vakcīnas drošumam un efektivitātei un mudināšot cilvēkus vakcinēties. Vakcinācijas projekta birojs šajā gadījumā atsaucas uz socioloģiskām aptaujām, kas parādot, ka šāds ir sabiedrības viedoklis. No otras puses, tiek arī norādīts, ka valsts augstāko amatpersonu vakcinācija tiek veikta tāpēc, ka šo personu pienākumi ir saistīti ar valsts nacionālās drošības un valsts pamatfunkciju nepārtrauktības nodrošināšanu.

Palūkosimies uz abiem šiem iemesliem pēc kārtas. Vēl decembrī Eirobarometra dati par iedzīvotāju gatavību vakcinēties pret Covid-19 rādīja, ka Latvijā 30% iedzīvotāju vakcinēties negrasās (18% apgalvoja, ka vakcinēsies, tiklīdz tas būs iespējams; 19% – ka plāno to darīt kaut kad 2021. gadā; 18% izvēlējās atbildi “kaut kad vēlāk”; bet 15% teica, ka nezinot, vai grasās to darīt). Lai gan Eiropas Savienībā ir arī citas valstis, kurās šie rādītāji ir līdzīgi (Slovēnija, Polija, Slovākija, Čehija, Ungārija, Bulgārija), tomēr jāsaka, ka Latvija ieņem diezgan stabilu vietu to valstu kompānijā, kurās gatavība vakcinēties ir viszemākā. Salīdzinājumam, piemēram, Somijā ir tikai 8% iedzīvotāju, kas negrasās vakcinēties vispār; 30% iedzīvotāju pauda gatavību vakcinēties, tiklīdz vakcīna ir pieejama; 36% grasās vakcinēties 2021. gadā; bet 12% teica, ka darīs to vēlāk. No šī viedokļa raugoties, darbības, kas veicina iedzīvotāju uzticēšanos vakcīnai, ir pat ļoti vēlamas. Cita lieta, ka nav iespējams paredzēt, cik lielā mērā iedzīvotāju uzticēšanos var veicināt politiķu un amatpersonu vakcinācija, ņemot vērā, ka daudzu vakcinēto personu reitings varētu būt krietni zemāks nekā pašai vakcīnai. Tomēr vai laba reputācija šajā gadījumā ir nepieciešama? Iespējams, ka uzticēšanos vakcīnām vairotu arī ziņa, ka privileģēti cilvēki labprāt izmanto savas privilēģijas, lai pie vakcīnām tiktu? Varbūt tas arī nav gluži ideāls veids, kā politiskajai elitei veidot attiecības ar pilsoņiem, bet, ja reiz mērķis ir panākt, lai cilvēki vakcinējas, tad kāpēc gan ne? Tikai šajā gadījumā jārēķinās, ka līdzās ziņai par vakcīnas drošumu un efektivitāti tiks raidīts arī cits signāls, kas var nodarīt būtisku kaitējumu mūsu politiskajai ekosistēmai, proti, vidējais pirksts, ko politiskā elite šādi parāda pilsoņiem. Šeit būtu īstais laiks palūkoties uz otru apsvērumu, kas tika izmantots, lai pamatotu valsts augstāko amatpersonu vakcināciju.

Veselības ministrijas (VM) informatīvajā ziņojumā “Par prioritāri vakcinējamām personu grupām” ir noteiktas trīs prioritāri vakcinējamu personu grupas. Pirmkārt, personas, kas pakļautas visaugstākajam inficēšanās riskam (ārstniecības personas, sociālās aprūpes centru darbinieki un klienti u.c.); otrkārt, personas, kurām inficēšanās ar Covid-19 var būt saistītas ar smagiem veselības traucējumiem un nāvi (seniori, personas ar hroniskām slimībām u.c.); un, visbeidzot, personas, kuras uzturas paaugstinātas inficēšanās apstākļos, kur nav iespējams ievērot distancēšanos, un kuras saskaras ar lielu skaitu cilvēku (piemēram, pedagogi). Nosakot šīs prioritārās grupas, VM vadījusies pēc “medicīniskām un epidemioloģiskām indikācijām”. Tāpat esot ņemtas vērā gan Eiropas Komisijas (EK), gan Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas. Šiem kritērijiem varētu atbilst eksprezidenti, bet valsts augstākās amatpersonas visdrīzāk nevienā no prioritārajām grupām neiekļaujas. Ministrijas ziņojumā tām radīta atsevišķa kategorija: “Papildus minētajām medicīniskajām un epidemioloģiskajām indikācijām EK iesaka arī apsvērt nepieciešamību vakcinēt ļoti nozīmīgu darba pienākumu veicējus, kuru saslimšanas gadījumā ar Covid-19 tiktu kavēta nacionālās drošības un valsts varas darbības nodrošināšana.” Šajā grupā tad arī ietilpst “kritiski svarīgās amatpersonas un valsts pārvaldes darbinieki”. Laikam vismulsinošākais šī ieteikuma sakarā ir tas, ka ziņojumā norādītajā EK dokumentā šādu ieteikumu atrast nevar. Protams, katrai valstij ir tiesības noteikt savas prioritārās vakcinējamo personu kategorijas, un apsvērumiem par “nacionālo drošību” un “valsts varas darbības nodrošināšanu” noteikti ir sava vieta. No otras puses, jāņem vērā, ka runa joprojām ir par personām, kurām – atšķirībā no daudziem citiem pilsoņiem – ir iespēja strādāt attālināti un saņemt augstākā līmeņa medicīnisko aprūpi. Citiem vārdiem – atkal nonākam pie tā paša vidējā pirksta.