Paskāls uzvar derības

“Arī es domāju, ka Blēzs Paskāls būtu pelnījis tikt beatificēts,” pāvests spontāni atbildēja uz sava sarunbiedra ierosinājumu un piebilda: “Es plānoju ierosināt nepieciešamās procedūras un lūgt attiecīgo Vatikāna amatpersonu viedokli, darot tām zināmu savu personīgo pozitīvo nostāju.”

Le Monde, 11. jūlijā

Kā redzams no šīs reportāžas, domu par Paskāla beatifikāciju – tas ir, pasludināšanu par svētīgu, jo uzņemtu debesīs, – pāvests sarunā izteica bez iepriekšēja nodoma. Taču visā visumā šis ierosinājums neizskan nejauši un nesakarīgi. Tas iekļaujas noteiktā attieksmju atmosfērā, kura šobrīd jūtama ticīgo (un mazticīgo) pasaulē un par kuru ir grūti pateikt, vai pāvests Francisks pats ir šīs atmosfēras kondensāts vai, tieši otrādi, trauks, kas to izgaro. Lai šo atmosfēru nedaudz aprakstītu, pirms pievērsties Blēza Paskāla gadījumam, varbūt vispirms divas garākas atkāpes – it kā par kaut ko citu, bet īstenībā par to pašu.

Kad pirms pāris gadiem nomira publicists Kristofers Hičenss, Losandželosas arhibīskaps Roberts Barons aizgājējam veltīja euloģiju jeb slavinājuma runu. Šajā runā viņš sacīja, ka daudzus gadus sekojis līdzi Hičensa gaitām un rakstiem. Viņam neatvairāma šķitusi Hičensa spēja savu morālo sašutumu novest līdz baltkvēlei. Kā arī viņa nelokāmā vēlēšanās, lai lietas notiktu pareizi – lai visas netaisnības tiktu “iztaisnotas” un pārvērstas par taisnībām. (Atcerieties, Hičenss sevi pat pakļāva bēdīgi slavenajai slīkšanas imitācijai, lai pierādītu, ka tā ir spīdzināšana.) Tādējādi, apgalvoja arhibīskaps, Hičenss sevi esot atklājis kā “dziļi reliģiozu cilvēku”. Alkas pēc taisnīgā tieši arī esot alkas pēc Dieva, jo, neapjaušot taisnīgo bez nosacījumiem, viņpus ērtībām un baudām, nav iespējams tik pašaizliedzīgi censties tam tuvoties. Dievu kristīgā teoloģija jau kopš pašiem pirmsākumiem definējot kā “taisnīgo pašu par sevi”, un tādējādi no ticīgo viedokļa tas, ko Hičenss visu dzīvi meklējis, arī esot tieši Tas – proti, Dievs.

Tas, protams, izklausās, kā mēdz teikt, “provokatīvi” – lai gan es nedomāju, ka arhibīskaps vēlējās provocēt. Un diez vai ir vērts tērēt laiku, atstāstot Hičensa atbalstītāju sašutumu par arhibīskapa vārdiem un mirušā dvēseles glābšanai veltītiem aizlūgumiem. Dažkārt šķiet, ka baznīcas konfliktu ar sociāli aktīvo antiteismu un antiklerikālismu daudz vairāk saasina šādi pretimnākšanas mēģinājumi, kuros no oponentu viedokļa jūtama vēlme visus “ievilkt savos tīklos” – un šāda vēlme patiešām pastāv, jo kat’holon tieši arī nozīmē “pa visurieni” –, nekā tās dažas sektas attālos civilizācijas nostūros, kas mēģina evaņģelizēt, izmantojot lāstus un draudēšanu ar elli.

Turpinot par provokācijām, kas nav provokācijas, nevaru nepieminēt nesen kanonizēto sv. Terēzu no Kalkutas. To pašu, kurai Hičenss bija veltījis atmaskojošu pamfletu ar tīši piedauzīgu nosaukumu “Misionāru poza. Māte Terēza teorijā un praksē”. Grāmatā viņš cita starpā apšaubīja, ka reliģiski motivēta labdarība ir “īsta” labdarība tādā nozīmē kā nesavtīga un saņēmēju interesēm kalpojoša labdarība. (Žēl, ka viņš nebija lasījis Paskālu. Paskāls viņu varbūt būtu pārliecinājis, ka nekādas tādas tīrās labdarības – un arī ne mīlestības, un arī ne ticības – vispār nav. Cilvēks, apgalvo Paskāls, lai ko arī darītu, nespēj netiekties pēc sava agrément, pēc savas “izpatikas” – jo viņš ir caurcaurēm samaitāts no grēka.) Šī un dažas līdzīgas publikācijas panāca to, ka Terēzas dzīves izpēte pirmskanonizācijas procesā bija viena no vētrainākajām visas katoļu baznīcas vēsturē un stipri pārlija pāri tradicionālā ticīgo anklāva malām. Daži avoti pat rakstīja, ka Terēza kanonizēta, pārkāpjot pašas baznīcas priekšrakstus, jo vismaz viens no dziedināšanas brīnumiem, kas viņai piedēvēti, neesot pamatots. Es šajā jautājumā neesmu iedziļinājusies, taču uzskatu, ka Terēzu bija taisnīgi kanonizēt – tomēr pavisam citu un daudz būtiskāku iemeslu dēļ.    

Iecelšana svēto kārtā nozīmē to, ka Svētais sēdeklis ir atzinis kanonizētā uzņemšanu debesīs un viņa pārdabisko spēju uzklausīt un atsaukties uz lūgšanām. Praksē tas pamatā izpaužas tā, ka svētajam tiek ierādīta viņa piemiņas diena, kuru atzīmē liturģiskajā kalendārā. Katru gadu attiecīgajā dienā tiek nolasīts fragments vai fragmenti no kanonizētā tekstiem, ja tādi ir, vai kaut kādā veidā pieminēts, pārdomāts un godināts viņa dzīves gājums un īpašā harisma. Kanonizētais kļūst par garīgu aizbildni. Iekļaujot Kalkutas Terēzu šajā “lielajā liecinieku mākonī”, kā teikts “Vēstulē ebrejiem”, tur ar lielu pietāti tiek iekļauts cilvēks, kurš pats liecināja, ka dzīvo visdziļākajā “tumsā”. Svēto kanonā ir personas ar dažādiem dzīves stāstiem, bet Terēza tomēr ir īpaša ar to, ka viņa gandrīz piecdesmit gadus vadīja Žēlsirdības misionāru ordeni, būdama bez tā, ko parasti saprot ar “ticību”. Tas nav pārspīlējums. Viņa pati raksta: “Kad es mēģinu pacelt savas domas uz Debesīm – tur pretī ir pārliecinošs tukšums.” Šaustīdama sevi par zaimošanu, viņa atzīst, ka “Dieva nekur nav”. Šādi teksti ar nelielām variācijām viņas vēstulēs atkārtojas gadu desmitiem, un tā viņa arī nomira – neatguvusi to, kā dēļ tas viss vispār sākās, proti, personīgas attiecības ar personīgu Dievu.(Mother Teresa. Come Be My Light: The Private Writings of the Saint of Calcutta, ed. Brian Kolodiejchuk, New York: Doubleday, 2007. Izdota arī latviski Māte Terēze. Nāc, esi mana gaisma. Kalkutas svētās privāti rakstītais, Rīga: Kala raksti, 2010.)

Viņas kanonizācijas labums, manuprāt, ir tajā, ka šis piemērs, pirmkārt, stiprinās simtiem un tūkstošiem citu atkritušo ticīgo, negaidītā veidā uzsverot vismaz kopš reformācijas (kurai šogad piecsimt gadu!) konfliktējošo tēžu mazāk apspriesto pusi – ka nevis tikai caur ticību, bet, lūk, dažreiz tikai caur darbiem “tiksit pestīti”, jo varonība, ar kādu viņa savā “tumsā” palika gan pie svētsolījumiem, gan pie pienākumiem un kalpošanas graustu iemītniekiem, ir diezgan iedvesmojoša. Otrkārt, viņas īpašais gadījums atklāja, kā šajā laikmetā, pašam laikmetam to varbūt neapzinoties, ir mainījusies izpratne par to, ko nozīmē būt par “svēto”. Tas līdz šim vienmēr bija bijis jautājums par metafiziskajām nostājām, par atklāsmju saņemšanu, par katoliciski saskatāmu Svētā Gara vadību. Bet, kad pāvests Francisks 21. jūnijā Sv. Pētera laukumā sapulcējušamies sacīja, ka “mēs visi” esam aicināti būt par svētajiem un ka “kļūšana par svēto ir lielākā dāvana, ko ikviens no mums var dot pasaulei”, viņš tiešām domāja – visus. Mūsdienu lielās sekulārās labdarības kustības (ar vai bez lēdijām Dī), efektīvais altruisms, lokālu kopienu pašorganizēšanās, milzīgais entuziasms palīdzēt svešu katastrofu nepazīstamiem upuriem, manuprāt, lielā mērā ir šo priekšstatu izmaiņu sekas.

Beidzot nonāku arī pie Paskāla. Šķiet, ka pāvestam, kad viņš iedomājās par Blēzu Paskālu, pirmās divas domas bija par viņa nepabeigto tekstu krājumu “Domas” un par viņa labdarības iniciatīvām. Paskāls izgudroja pirmo sabiedrisko transporta sistēmu – karietes ar pieciem soliem, kuras kursēja Parīzē pa noteiktu maršrutu noteiktos laikos, – un visus ieņēmumus no tā darbības ziedoja nabagiem. Viņš arī bija izteicis vēlmi nomirt trūkumcietēju patversmē. Visa iepriekš sacītā gaismā un, ja tā var izteikties, pazīstot Francisku, būtu grūti iztēloties pāvesta nevēlēšanos kaut kā izcelt šos centienus.

“Domas” savukārt ir vesela pasaule pati par sevi. Tas ir viens no lielākajiem kristīgās apoloģijas šedevriem – liels tieši tāpēc, ka tik godīgs savās šaubās. Šodien pārlasot tekstu, tas šķiet kā rakstīts mūsu laikam un par mums (vismaz par mani noteikti). Varētu teikt, ka Paskāls sāk domāt tajā vietā, kurā Dekarts, viņa laikabiedrs, beidz. “Es zinu, ka es esmu,” viņš raksta, “bet nezinu, kas es esmu.” Askētiskais un precīzais izteiksmes veids barokālā garīguma laikmetā, Paskāla asais prāts, kas bez izpētes nepieņem neko no priekšgājēju izdomātā, vēlēšanās sevi atklāt tādu, kāds esi, nevis tādu, kāds patiktu, grāmatu ieceļ tajā pašā plauktā, kurā stāv Augustīns, meistars Ekharts, Sērens Kirkegors, Pauls Tillihs un vēl daži citi. Vatikāns Paskālu varētu beatificēt jau par to vien, ka lieli pulki viņa lasītāju ir atgriezušies “baznīcas klēpī”. Ar apmēram šādiem tekstiem: “Es raugos uz visām pusēm un visur redzu tikai tumsu! Daba man nepiedāvā neko, kas neizsauktu šaubas un nemieru. Ja es neredzētu neko, kas liecina par dievību, es apņemtos nekam no tā neticēt. Ja es visur redzētu Radītāja zīmes, es, pilns miera, atdusētos ticībā. Taču, redzēdams pārāk daudz, lai noliegtu, un pārāk maz, lai būtu pārliecināts, es atrodos nožēlojamā stāvoklī.”

Protams, lai kādu beatificētu un vēlāk kanonizētu, tam ir jābūt kristītam katolim vai vismaz bijušam tādam. Paskāls bija un palika tāds, taču viņa teoloģiskajos meklējumos un polemikā ir divas mazas problēmiņas. Pirmā patiešām ir neliela. Paskāla “Vēstules kādam provincietim” ietver vienu no niknākajām jezuītu ordeņa kritikām, kāda jebkad uzrakstīta. Ja arī vēl šodien kāds ieminas par “jezuītismu” kā par liekulību, pielīšanu un tukšmuldēšanu par excellence, var diezgan droši apgalvot, ka tas ir Paskāla darba pēctecības ietekmē. “Vēstules” nosodīja tā laika jezuītu izstrādāto kazuistiku (spriešanu, vērtējot atsevišķo gadījumu jeb casus), kas tik centīgi vēlējās paturēt komūnijā grēciniekus un būt tik pretimnākoša dažādām negantībām, Baznīcas tēvu stingro morāli pielāgojot “laikmeta garam”, ka, Paskāla vārdiem runājot, “pataisīja to visu par bordeli”. Kā redzat, šī diskusija nekādā mērā nav novecojusi.

Otrā problēmiņa ir mazliet lielāka, bet es priecājos, ka pāvests arī to acīmredzami atzīst par nelielu. Paskāls bija pārliecināts jansenists un, šķiet, tāds arī palika. Savukārt Romas katoļu baznīca jansenismu atzina un joprojām atzīst par ķecerību. Izņemot “Domas”, Paskāla teoloģiskie darbi, ja pareizi saprotu, vēl aizvien ir Vatikāna aizliegto grāmatu sarakstā. Jansenisma un Vatikāna nevienprātības pamatā ir jautājums par Dieva žēlastību attiecībā pret cilvēka brīvo gribu. Katoļu katehisms šo jautājumu skaidro atbruņojoši vienkārši: cilvēks no brīva prāta, tas ir, būdams pilnīgi brīvs, atsaucas Dieva aicinājumam. Taču, kā zināms vismaz kopš Augustīna, kurš ar šo jautājumu cīnījās visu mūžu, ja cilvēks šo žēlsirdību vēl nav saņēmis un ir caurcaurēm grēkā, viņš, jādomā, bez Dieva palīdzības nemaz nevarēs šim aicinājumam atsaukties. Tas attiecīgi vismaz kaut kādā mērā mazina viņa brīvību, tāpēc ir jājautā, kur tad paliek tas viņa brīvības lodziņš. Es neizlikšos, ka spēju izsekot šai mokoši sarežģītajai diskusijai, taču piebildīšu, ka Paskāla un janseniskās Portrojalas abatijas laikā šis bija ne tikai teoloģisks, bet arī politisks jautājums jeb, pareizāk sakot, jautājums par to, kā saprast, kā darbojas cilvēks. Kā redzat, arī šī diskusija nekādā mērā nav novecojusi.

Un – vēstures ironija – Paskāla beatifikāciju virza neviens cits kā pirmais jezuītu pāvests Vatikāna vēsturē. Par šo tā dēvētajā konservatīvajā presē jau varēja lasīt dažādus izsaucienus: “Ielieciet tikai jezuītu par pāvestu, un, lūk, kāds ir rezultāts! Nedaudz pacietības, un viņš mūs pievienos luterāņiem!” Kas nemaz nav tik nepareizi pateikts, jo viena no pirmajām organizācijām, kura Francijā apsveica pāvesta lēmumu, bija Francijas Protestantu federācija.  

Ja Paskāls kļūs par svētīgo, no tā būs divi mazi labumiņi (par lielajiem es neatbildu). Pirmais: viņa teksti šad tad sāks parādīties katoļu garīgās dzīves kalendāros. Arī latviešu katoļiem paredzētajā “Mieram tuvu”, ko Dace savā sagrabējušajā automašīnā katru mēnesi izvadā pa tālākajām Latgales draudzēm un nogādā sirmajām kundzēm. Latgales lauki un sirmās kundzes – tā nav slikta vieta, kur šiem tekstiem nonākt. Es pat teiktu, ka Paskālam tas būtu paticis.

Un otrais: tīmekļa jokdari par šo notikumu varēs izdomāt ļoti daudzus tiešām smieklīgus jokus, jo materiāla asprātībām te netrūkst. Tā kā Paskālu visvairāk pazīst pēc viņa “derību” jeb “likmju likšanas” argumenta (ja tu dzīvosi tā, it kā Dievs būtu, un beigās izrādīsies, ka viņa nav, tu neko daudz nebūsi zaudējis, utt.), šeit varēs izvērsties, piemēram, par pareizas varbūtības aprēķināšanas izšķirošo noderīgumu (Paskāls izgudroja skaitļojamo mašīnu un lika pamatus varbūtību teorijai), kurā noteikti jāņem vērā arī “jezuītisma faktors”.