Trampa filtrs

Mūsdienu politiskajā vidē, kur augstākās virsotnes ir sasniedzamas, manipulējot ar cilvēku uzmanību, vienīgais veids, kā mazināt Trampa popularitāti, ir piegriezt tai skābekli. Tramps zaudēs tikai tad, ja mēs visi izslēgsim televizorus. Trump Filter vismaz daļēji ir zāles pret viņa toksisko kandidatūru. Šis Google Chrome paplašinājums mājaslapās automātiski atrod sadaļas, kurās paslēpies Donalds Tramps, un izdzēš tās no interneta. Pastāstiet to draugiem un atņemiet Trampam vienīgo viņa rīcībā esošo resursu – zīmola atpazīstamību.

Google Chrome paplašinājuma Trump Filter apraksts, ej.uz/k2q9

“Paldies, ka palīdzat maniem mīļajiem tuviniekiem saglabāt veselo saprātu un neļaujat Trampam ielauzties viņu internetā. 5/5”

“Sūds vien ir. Un vispār, piedrāzt echo chamber mentalitāti. Tāpēc jūs arī zaudējāt. 2/5”

No lietotāju atsauksmēm

Pēc idejas vienkāršam sociālo tīklu lietotājam nebūtu jāuztraucas, kā tiek šķirota un klasificēta viņam piedāvātā informācija. Šādam mērķim ir izgudroti satura atlases algoritmi, kuri dažos īpaši entuziastiskos tehnoloģiju forumos tiek slavināti kā tādi dvēseļu arhitekti – neredzamas, bet visu redzošas būtnes, kuras zina, kas katram jālasa un jāskatās. Advancētāki feisbuka lietotāji zina, ka pielāgot to savām vajadzībām ir samērā vienkārši. Pietiek “atsekot” dažus radikāli labējos vai radikāli kreisos, vai varbūt tādus, kuri pārāk daudz mētājas ar apšaubāmām ziņām un veselības padomiem, un lieta darīta. Dvēseļu arhitekti iegaumē katru prasību un rūpējas, lai līdzīga informācija vairs nenokļūtu cilvēka redzeslokā.

Kādreiz šī metode pasargāja arī no visa, kas saistīts ar Donaldu Trampu. Taču neilgi pirms vēlēšanām viņa kampaņas fantastiskais vēriens feisbuka un gūgles algoritmos izraisīja kaut ko līdzīgu īssavienojumam. Pēkšņi, lai ko es darītu, lai kā pielāgotu savus “personalizētos iestatījumus”, ziņu lentē rēgojās viens vienīgs Tramps. Dažkārt pa trim četriem rakstiem pēc kārtas.

Saprātīga reakcija, protams, būtu nepievērst tam uzmanību. Taču es izvēlējos laikmetīgāku risinājumu un ierakstīju Google meklētājā jautājumu “kā izdzēst Trampu no interneta”. Tas izrādījās vienkārši. Gan Firefox, gan Google Chrome pārlūkiem ir pieejami bezmaksas paplašinājumi, kuri piedāvā – citējot to aprakstus – “brīnišķīgu beztrampa interneta pieredzi”. Turpat blakus atsauksmju sadaļā bija izvērsusies diskusija par to, ka skaņas izolēšana neatceļ trokšņa esamību, bet tikai pastiprina tā dēvēto echo chamber1mentalitāti, kur katrs interneta lietotājs dzīvo slēgtā informācijas zonā un uzklausa vienīgi domubiedrus un sev līdzīgos. Uz brīdi es nokaunējos par savu sociālo bezatbildību. Iedomājos, ka varbūt plašs redzesloks ir svarīgāks nekā izvairīšanās no kairinātājiem. Taču jāņem vērā, ka ar Trampa klātbūtnes fenomenu ir saistītas divas problēmas.

Pirmkārt, par viņu gandrīz neviens vairs nav spējīgs pateikt kaut ko jaunu. Līdz ar to visa šī informācija kaitina ne tikai ar paštaisnību, bet arī ar nogurdinošu vienveidību.

Otrkārt, Donalds Tramps ir ļoti nepievilcīgs. Šim apgalvojumam nav nekāda sakara ar politisko nostāju, tas ir gluži estētisks spriedums. Padomju gleznotāji un grafiķi gadiem ilgi apguva mākslu atveidot Ļeņinu mūžam skaistu – tādu, kam “jaunais oktobris vēl priekšā”. Trampa sociālais kapitāls balstās tajā, cik miljardos eksemplāru no dienas dienā tiek tiražēta viņa oranžā seja, un, ja tā būtu kaut par mata tiesu glītāka, to vēl būtu iespējams paciest.

Ņemot vērā šos apstākļus, uzinstalēju paplašinājumu ar daudzsološo nosaukumu Trump Filter un nolēmu ieslēgties vēl ciešākā informācijas burbulī nekā līdz šim. No pirmā acu uzmetiena attrampotais internets likās mierīgs un skaists. Filtrs strādāja. Pat ja vietām tas palaida garām kādu nevēlamu rakstu, ekrāna stūrī uzreiz iedegās brīdinājums: “Uzmanību! Iespējams, šajā lapā ir Tramps.” Taču jau pēc dažām minūtēm sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Piemēram, apmeklējot The Huffington Postvai The New Yorkermājaslapu, visas ar Trampu saistītās ziņas bija pazudušas, taču to vietā palika tukšs, balts robs. The Guardianvispār nebija iespējams atvērt, it kā tā būtu Trampa privātā mājaslapa, turpretī republikāņu presei filtrs nesagādāja problēmas: brīdinājums mirgoja, bet prezidenta grimases vienalga aizņēma trešdaļu kopējā ekrāna laukuma.

Šī nekādā gadījumā nav Trampa filtra autoram adresēta kritika. Gluži otrādi, es novērtēju viņa iniciatīvu, labos nolūkus, tehniskās iemaņas un ieguldīto laiku. Pieļauju, ka daudziem cilvēkiem šis paplašinājums dzīvi internetā ir padarījis krietni ciešamāku. Pārsteidzoši šajā gadījumā ir privātie eksperimenta rezultāti. Atsaucoties uz Trampa filtra statistiku, jau pirmajās 20 minūtēs tas nobloķējis 424 trampus 13 dažādās mājaslapās. Tie ir 21,2 trampi minūtē, gandrīz 0,4 trampi sekundē. Bet, par spīti tam, es nespēju justies brīvs. Jo mazāk viņš rēgojās acu priekšā, jo spēcīgāk jutu viņa klātbūtni. Bet, kad vēlāk izgāju pastaigāties, secināju, ka manā uztverē kaut kas ir mainījies un tagad es redzu katru viņa fotogrāfiju avīžu stendos un garāmgājēju telefonu ekrānos. Te nu bija veselā saprāta saglabāšana ar algoritmu palīdzību.

Skaidrs, ka šim efektam var atrast dažādus psihofizioloģiskus pamatojumus, taču tas neatceļ galveno jautājumu: ko darīt, ja informatīvā vide kļūst neizturama? Vēl vairāk: ko darīt ar principiālo nespēju to saprast un ietekmēt, pat ja tā ir balstīta galvenokārt uz matemātiskām formulām? Pieļauju, ka gūgles un sociālo tīklu algoritmi tiešām spēj ietekmēt domu saturu. Nepieciešamības gadījumā tie noteikti varētu mani apgādāt ar 30 vai 60 trampiem sekundē, un nekādi filtri tos nespētu atvairīt. Ironija slēpjas tajā, ka pat ar algoritmu palīdzību nav iespējams paredzēt, ko ar šo informāciju darīs cilvēka haotiskais prāts. Pilnīgi iespējams, ka galējas pārslodzes brīdī tas ieslēgs pats savu filtru un Trampa sejas vietā sāks rādīt, piemēram, Sibīrijas ūpi.

Ja tā padomā, tas nemaz nebūtu tik slikti.