Artis Svece

Vēl viens cilvēka draugs

Firmas Sooam klonēšanas speciālisti apgalvo, ka viņi piedāvā pakalpojumus, kas nepieciešami sērojošiem suņu mīļotājiem. “Cilvēkiem, kuriem viņu suņi ir bijuši ļoti tuvi, pēc to nāves ir grūti,” saka Vans. “Šiem cilvēkiem klonēšana ir alternatīva apbedīšanai. Daži savus suņus izbāž, citi kremē. Klonēšana ir vēl viens veids, kā samierināties ar nāvi, – tuvākais tam, ka tu atgūsti zaudēto suni vai tā daļu.”

Deivids Jūings Dankans “Par ļoti lielo, ļoti kontroversiālo suņu klonēšanas biznesu”, Vanity Fair, 7. augustā


Džeimss Serpels, viens no pirmajiem pētniekiem, kas sistemātiski pievērsās cilvēka un mīļdzīvnieku attiecību pētīšanai, grāmatā “Līdzās dzīvniekiem” (1986) atstāsta gadījumu ar frizieri no Teksasas, kura ļoti pārdzīvojusi, ka piespiedu kārtā ir “jāaizmidzina” viņas rotveilers. Suns bija nogalinājis un apēdis viņas četrus mēnešus veco meitu. Sieviete izplūdusi asarās un paziņojusi: “Es vienmēr varu dabūt vēl vienu bērnu, bet Bairons ir neaizstājams.”

Šo gadījumu atcerējos pirms gadiem padsmit, kad nomira tēvs un pēc dažiem mēnešiem – mans kaķis. Kaķenei, vārdā Ķeska, bija daudz gadu, viņa bija kļuvusi lēna, vairāki priekšzobi izkrituši un uz vēdera parādījušies bumbuļi, kas droši vien bija kaut kāds audzējs. Mēs viņu vienmēr bijām laiduši klaiņot pa āru, bet vienu ziemas vakaru Ķeska vairs neatgriezās. Pēc tam visi paziņas teica: “Jā, jā, tā kaķi dara.” Manuprāt, konservu bundža ar kaķa barību vairākus gadus nostāvēja ledusskapī. Ne jau ar domu, ka Ķeska varētu atgriezties, bet kā piemiņas lieta. Protams, bija bēdīgi, taču toreiz piefiksēju, ka ar tēva nāvi tas tomēr nav salīdzināmi. Kaķis ir aizstājams.

Tēvs nomira pēkšņi. Ciemos un tālu no Rīgas. Pirmo reizi pēc nāves es viņu ieraudzīju tikai bērēs. Pirms tam biju satraucies, kā tas vispār būs – viņu redzēt zārkā. Bet sajūta bija drīzāk dīvaina: tas nebija cilvēks, kuru biju pazinis. Vaska figūra. Atveids, ēna, klons. Kolēģe reiz pieminēja teicienu: “Kapi ir pilni ar neaizstājamiem cilvēkiem.” Doma, šķiet, tāda, ka neviens nav neaizstājams, un pirmajā mirklī gribas noticēt teiktā viedumam, bet tā ir tikai spēle ar vārda “neaizstājams” nozīmēm. Protams, cilvēku var aizstāt tādā nozīmē, ka viena galdnieka vietā var atrast citu, un taisnība, pasaule viena cilvēka nāves dēļ neapstājas, bet pat šādā gadījumā tas nenozīmē, ka jaunais galdnieks būs tāds pats, būs tikpat labs kā iepriekšējais. Nemaz nerunājot par cilvēciskām attiecībām vai raksturā iegravēto biogrāfiju. Kapi patiešām ir pilni ar neaizstājamiem cilvēkiem.

Varētu domāt, ka cilvēks, kurš vēlas klonēt kaķi vai suni, uzskata tos par neaizstājamiem. Vanity Fair rakstā minētas vairākas slavenības, kuras par bargu naudu klonējušas savus mīļdzīvniekus. Piemēram, Bārbrai Straisandei reiz piederēja Tulearas kotona šķirnes kucīte Samanta (izrādās, ir tāda Madagaskaras pilsētas vārdā nosaukta šķirne). Kad Samanta nomirusi, viņa ar amerikāņu biotehnoloģiju uzņēmuma ViaGen Pets palīdzību ieguvusi savā īpašumā divus Samantas klonus – Miss Violetu un Miss Skārletu (suņa klonēšana šajā uzņēmumā maksā aptuveni 50 000 dolāru, kaķa – 25 000). Par to viņa izstāstīja žurnālam Variety. Publikas reakcija bija tik negatīva, ka Straisande avīzē The New York Times publicēja savas rīcības skaidrojumu: “Es biju tik nelaimīga par manas mīļās Samantas zaudējumu pēc 14 gadu kopā būšanas, ka tikai gribēju kaut kādā veidā paturēt viņu pie sevis.”

Protams, viņai nācās atzīt, ka Miss Violeta un Miss Skārleta nav tā pati Samanta: “Var klonēt suņa izskatu, bet nevar klonēt tā dvēseli. Tomēr katru reizi, kad ielūkojos viņu sejās, es atceros Samantu… un smaidu.” Attieksme it kā saprotama, bet jāatzīst, ka tajā ir arī kaut kas dīvains un pat pretrunīgs.

Vispirms par dīvainumu. To var skaidri just, ja Straisandes teikto attiecina uz citu gadījumu: “Es jutos tik sagrauts par sava tēva zaudējumu, ka nolēmu viņu klonēt. Skaidrs, ka klons nav tas pats cilvēks, bet katru reizi, kad ielūkojos klona sejā, es atceros tēvu… un smaidu.” Varētu teikt, ka es nepareizi atspoguļoju Straisandes skatījumu, jo viņa jau negrib dubultnieku, bet gan dzīvu turpinājumu savam iemīļotam sunim, piemiņu no viņa. Tas ir tāpat, kā cilvēki saskata miruša cilvēka klātbūtni viņa bērnos. Un patiešām, šādā situācijā Straisandes teiktas skan pavisam dabiski: “Katru reizi, kad ielūkojos kucēna sejā, es atceros viņa māti… un smaidu.” Bet te arī slēpjas atšķirība.

Dažkārt cilvēki jautā, vai klonēšana ir ētiska. Tas ir ļoti neskaidrs jautājums, jo nav tādas ētikas “vispār”. Ir vērtības un principi un dažādas to kombinācijas, kurās klonēšana var iekļauties vai arī būt pretrunā ar tiem. Klonēšanas izvērtējums balstās tajā, vai izdodas nosaukt tās vērtības un tos principus, kas mums šķiet būtiski. Straisandes un Samantas gadījums, manuprāt, uzrāda, ka suns un suņa dzīvība šeit tiek traktēta kā objekts. Klons ne tikai neaizstāj oriģinālu, bet paredz, ka oriģināls tiek izmantots kā atkārtojams, pavairojams, noglabājams vai iznīcināms objekts. Ar bērnu tas nav tik skaidri, jo bērnu radīšana lielā daļā gadījumu nenozīmē tēva vai mātes kalkulētu izmantošanu, bērns pat var iemiesot vecāku vēlmi turpināt sevi, lai gan, ja runa ir par dzīvniekiem, tad arī tie šeit bieži vien izrādās tikai objekti. Es nezinu, vai suns un tā dzīvība nedrīkst būt objekts. Mūsu sabiedrībā tie par objektiem būt nedrīkstētu, un tādā ziņā Straisandes rīcība vismaz šajā ziņā nav pretrunā ar sabiedrības vērtībām. Ja kucēnus var “aizmidzināt”, kāpēc gan tos nevarētu klonēt? Pretruna ir tajā, ka Straisande savu mirušo kucīti apraksta kā personu ar dvēseli, bet ar saviem suņiem izrīkojas kā kustamo īpašumu. Pēc Samantas nāves viņa “adoptēja” sunīti Sediju, tad piezvanīja viņai pazīstams suņu audzētājs un viņa iegādājās Samantas vietā Tulearas kotona šķirnes kucīti Miss Faniju, tad pienāca ziņa no klonēšanas kompānijas, ka ir izdevies izaudzēt trīs Samantas klonus, pieci suņi viņai bija par daudz, tāpēc Sediju viņa atdeva asistentei, “kura to ļoti gribēja”, paņēma pie sevis Miss Violetu un Miss Skārletu, bet trešo Samantas klonu atdeva kolēģim no ierakstu kompānijas. Lai arī viņam ir piemiņa no neaizstājamās Samantas.

Raksts no Oktobris 2018 žurnāla