Vēsturiskās funkcijas

No laulību izsludināšanas pirms laulības slēgšanas tika lemts atteikties, jo izsludināšana vairs nepildīja tai vēsturiski paredzēto funkciju – sabiedrības informēšanu par laulībām, skaidroja ministrija.

Delfi.lv, 17. jūnijā

Viens no neaizmirstamākajiem tēliem Šarlotes Brontē atstātajos rakstos ir bēniņos ieslodzītā trakā sieva romānā “Džeina Eira”. Ja atceraties, tā bija mistera Ročestera pirmā sieva, kuru viņš, kritis par upuri viņas radinieku viltum, bija apprecējis Rietumindijas kolonijās. Patiesība atklājās tikai brīdī, kad misters Ročesters grasījās salaulāties ar Džeinu Eiru: no aizjūras salām Anglijā ieradās trakās sievas brālis Meisons un darīja zināmu, ka Ročesters jau ir precējies, tātad, likumsakarīgi, vēlreiz laulāties nedrīkst.

Šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc tradicionāli baznīcās un dzimtsarakstu nodaļās notikusi laulību izsludināšana jeb jauno pāru uzsaukšana. Kādu laiku pirms kāzām tiek izziņots par pāra nodomu laulāties, un var pieteikties ikviens, kam pret laulājamajiem ir kādas mantiskas vai cita rakstura pretenzijas. Nevainīga “sabiedrības informēšana par laulībām” (citiem vārdiem, “ziņkārības apmierināšana”), kā minēts citētajā ziņā, bija vienīgi sekundāra izsludināšanas funkcija, jo pirmkārt un galvenokārt šādai kārtībai bija jānovērš juridiskas domstarpības un ar tām saistītas nepatikšanas.

Ziņā lasāms, ka Latvijas Civillikuma 40. pantā, kas bijis spēkā līdz 2012. gada 31. decembrim, ticis paredzēts, ka pirms laulāšanas notiek izsludināšana, proti, uz vienu mēnesi publiskā vietā attiecīgajā dzimtsarakstu nodaļā tiek izlikts sludinājums par paredzēto laulību. Savukārt 2012. gada novembrī tikuši apstiprināti Civillikuma grozījumi, un “laulību izsludināšanas institūts” no 2013. gada 1. janvāra no likuma ir izslēgts. Tomēr vairākās pašvaldībās dzimtsarakstu nodaļu darbinieki to nav zinājuši vai arī nav vēlējušies šos likuma grozījumus ievērot, un tāpēc Raunas, Balvu, Līvānu, Salacgrīvas, Viļakas, Olaines, Līgatnes dzimtsarakstu nodaļās turpināts publiskot laulājamo vārdus pat vēl piecus gadus pēc likuma grozījumu pieņemšanas. Varētu domāt, ka šajās apdzīvotajās vietās sabiedrība nebija informēta par jau pirms pieciem gadiem notikušām likuma izmaiņām, kas skar sabiedrības informēšanu.

Tā tikai šķiet, ka ļaužu ieradumi mainās ātri. Ar roku rakstītu vai drukātu sludinājumu dēļi arī viedtālruņu, mākoņskaitļošanas un mākslīgā intelekta laikmetā vēl arvien ir gandrīz katras kaut cik apdzīvotas Latvijas vietas ģeogrāfiski sabiedriskajā centrā. Līdzās ziņām par meža cirsmu iepirkšanu un afišām par gaidāmo zaļumballi tuvējā kultūras centrā tur var atrast arī darba roku piedāvājumus un sludinājumus par vēlmi iegādāties meža zvēru ragus. Un, ja jau kāds šīs sludinājumu lapiņas sacer un tur piesprauž, acīmredzot kāds tās arī izlasa un uz tām reaģē.

Lai gan “laulību izsludināšanas institūts” līdzinās šādiem sludinājumiem, tas tomēr būs bijis kaut kas pavisam cits. Kaut vai tikai tāpēc, ka potenciālajiem interesentiem, tādiem kā Ročestera kunga sievas brālis Meisons, būtu bijis regulāri jāierodas no savām aizokeāna kolonijām un jāiegriežas dzimtsarakstu nodaļā, jo tikai tā viņiem būtu iespēja uzzināt, kādi pāri tuvākajā laikā cerējušies un plānojuši laulāties. Taču atkārtoti nejauša ieklīšana dzimtsarakstu nodaļā, ja vien neesat persona ar kaut kādām dīvainām nosliecēm, ir visai mazticams notikums, un tātad tomēr kaut kas laika gaitā ir mainījies – bet kas tieši?

2014. gada 19. jūnijā galīgajā lasījumā 11. Saeimas deputāti pieņēma Satversmes preambulas jeb ievaddaļas tekstu, par kuru pirms tam bija izvērsušās visai plašas diskusijas. Līdzās tādiem izmērāmiem lielumiem un dabā novērojamiem fenomeniem kā “latviska dzīvesziņa” un “darba tikums” preambulā minēts, ka viens no Latvijas sabiedrības pamatiem ir ģimene. Ar ģimeni noteikti netiek saprasts kurš katrs kopā sagājis un kopīgu mājsaimniecību iekopis pāris. Gluži pretēji: ņemot vērā satraukumu, kāds Latvijā vējo ap Stambulas konvencijas ratifikāciju un šajā konvencijā pieminētajām dzimumu lomām, ar ģimeni Satversmes preambulas tekstā noteikti domāta vienīgi divu pretēju dzimumu personu savienība un šīs savienības rezultātā dzimuši bērni. Tā kā preambulas tekstā sacīts, ka Latvijas identitāti veido arī kristīgās vērtības, noprotams, ka par šādas savienības vienīgo pieļaujamo formu uzskatāma laulība, turklāt nevis šāda tāda un pašvaldības dzimtsarakstu nodaļā slēgta, bet gan viena vienīgā pareizā – tāda, kas saņēmusi svētību baznīcā.

Šādā kontekstā lēmums no Civillikuma svītrot “laulību izsludināšanas institūtu” ir vairāk nekā loģisks, jo dzimtsarakstu nodaļā slēgtas laulības nemaz nav uzlūkojamas par īstām un izsludināšanas vērtām, bet šādās laulībās salaulātajiem nav ne mazāko šķēršļu nomazgāt savu laicīgo laulību kaut vai Daugavā un atkal un atkal laulāties katru otro dienu un uz velna paraušanu. Tādējādi izmaiņas Civillikumā var uzskatīt par savdabīgu “vietas sataisīšanu” (ja mēģinām izteikties Glika Bībeles tulkojuma valodā), lai sagatavotu augsni Satversmes preambulas radīšanai un pieņemšanai.

Taču ziņā par “laulību izsludināšanas institūtu” ir vēl kas interesants, un tas ir uzskaitījums ar vietām, līdz kurām Civillikuma izmaiņas it kā nemaz nebija nonākušas. Mums 21. gadsimtā patīk iedomāties, ka jebkura ziņa ar tvitera vai kāda cita sociālā tīkla starpniecību, elektroniskā pasta vēstuli vai mobilā tālruņa īsziņu pie adresātiem vai interesentiem nonāk vienā acumirklī. Un tad sākas arābu pavasaris vai kaut kas vēl tikpat vētrains. Taču, izrādās, tā nebūt nav tiesa, un Balvi, Viļaka vai Līgatne no Rīgas var izrādīties gandrīz tikpat attāli ģeogrāfiski punkti kā saulainās Rietumindijas kolonijas (runa ir par Karību jūras salām un kontinentālo piekrasti) no allaž drēgnās un miglainās Anglijas.