Vista un ola: kurš ir primāts?

Šveices ziemeļu reģions svētdien balsos par to, vai primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti, jāpiešķir tādas pašas pamattiesības kā viņu radiniekiem cilvēkiem. [..] Balsojums, ko Šveices tiešās demokrātijas sistēmā ierosināja aktīvistu grupa Sentience, ir saistīts ar jautājumu, vai piešķirt primātiem tiesības uz dzīvību un tiesības uz “garīgo un fizisko neaizskaramību”. [..] Ja primāts cietīs lielas sāpes, iespējams, saskaņā ar tiesību uz dzīvību klauzulu nebūs atļauts izbeigt viņa ciešanas. Zooloģiskā dārza veterinārārste Fabija Vaisa saka: “Ja iniciatīva tiks pieņemta un ja es izlemšu dzīvnieku iemidzināt, mana rīcība būs nelikumīga.”

www.france24.com, 10. februārī

13. februāra balsojumā Bāzeles kantona iedzīvotāji noraidīja priekšlikumu atzīt primātus par būtnēm, kurām ir pamattiesības, tai skaitā tiesības uz dzīvību. Tajā pašā dienā Šveicē, šoreiz gan nacionālā līmenī, notika vēl viens referendums. Tajā šveiciešiem bija jāizsaka savs viedoklis, vai medicīniskajos eksperimentos drīkst izmantot dzīvniekus, proti, ne tikai primātus, bet arī, piemēram, peles, žurkas, kaķus vai suņus. Arī šajā balsojumā dzīvnieku tiesību aizstāvji zaudēja. Turklāt abos gadījumos pret dzīvnieku tiesiskā statusa maiņu nobalsoja vairāk nekā 70% referenduma dalībnieku. Tomēr diez vai šo var uzskatīt par smagu triecienu dzīvnieku tiesību aizstāvības kustībai, jo pats fakts vien, ka šāds jautājums tiek piedāvāts balsošanai un netiek uzskatīts par absurdu, liecina, ka attieksme pret dzīvniekiem Rietumu sabiedrībā mainās. Tā nav tāda, kādu gribētu dzīvnieku tiesību aizstāvji, bet vēsturiskā perspektīvā izmaiņas ir iespaidīgas: viena cilvēka mūža laikā mājdzīvnieki un mīļdzīvnieki no īpašuma, ar kuru īpašnieks būtībā var izdarīties, kā vien vēlas, kļuvuši par dažādu noteikumu un regulējumu ieskautām būtnēm, kas arī juridiski tiek atzītas par īpašām (ne cilvēks, bet arī ne priekšmets). To, protams, nevar uzskatīt par “dzīvnieku atbrīvošanu”, jo minētie ierobežojumi acīmredzami neatceļ dzīvnieku mocīšanu un nonāvēšanu, tai skaitā eksperimentus ar dzīvniekiem medicīnā.

Var vienīgi jautāt, vai visa šī ierobežojumu un noteikumu sistēma nav tikai ritualizēta liekulība un veids, kā nomierināt sirdsapziņu. Saistībā ar vides aizsardzību šobrīd daudz runā par greenwashing jeb zaļmaldināšanu, kad uzņēmumi un valsts iestādes veic dažādas ceremonijas, izliekoties, ka rūpējas par dabisko vidi, bet patiesībā nemainot savus videi kaitīgos ieradumus. Dzīvnieku aizsardzībā var sastapties ar kaut ko līdzīgu. Savulaik lasīju, ka japāņu uzņēmums, kas ražo kukaiņu iznīcināšanas līdzekļus, uzstāda piemiņas zīmi nogalinātajiem kukaiņiem. Skaidrs, ka starp budistu nevardarbības principu un dzīvnieku nogalināšanu ir pretruna. Vai piemiņas zīmes uzstādīšana to atrisina? Stingri ņemot, diez vai, tomēr cilvēku domāšana šajos un citos jautājumos parasti ir diezgan mainīga. 2001. gadā ASV vairāki medicīnas studenti saistībā ar dzīvnieku izmantošanu medicīnā publicēja rakstu, kurā aicināja meklēt “trešo ceļu”.

Viņi stāstīja, kā Vašingtonas Universitātē studenti esot iedibinājuši tradīciju godināt dzīvniekus, kuru dzīvība upurēta biomedicīniskajos eksperimentos. Vai tas patiešām būtu uzskatāms par reālu “trešo ceļu”? Dzīvniekiem no šī piemiņas brīža, tā teikt, ne silts, ne auksts. Papildu nokrāsu šim stāstam piešķir tas, ka 2021. gadā dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācija PETA Vašingtonas Universitāti iesūdzēja tiesā, pieprasot, lai tā atklāj komisijas sastāvu, kas lemj par eksperimentiem ar dzīvniekiem, un anulē tās lēmumus, jo bija konstatēts, ka Vašingtonas Universitātē veiktajos pētījumos “nav novērsta dzīvnieku nāve no bada, dehidrācijas, nožņaugšanās, applaucēšanas, asins zaudēšanas”.

Attieksmes un labturības likumu maiņa nav uzskatāma par “neko”, bet tiešām grūti paredzēt, vai tā vedīs pie kādām lielākām pārmaiņām vai drīzāk nostiprinās kādu jaunu, iekšēji pretrunīgu un burtiski liekulīgu dzīvnieku izmantošanas formu. Ņemsim talkā personas tiesību jēdzienu. 21. gadsimta sākumā ar personas tiesībām parasti saprot likumu sistēmu, kas noteiktās jomās aizsargā indivīdu un uzliek sabiedrībai pienākumu nodrošināt tam zināmas iespējas. Tomēr tiesības nav tikai likumi. Cita starpā tās ir idejas par to, kādiem likumiem jābūt, piemēram, ka likumam jāaizsargā indivīds un vismaz daļa no personas izvēlēm. Kad dzīvnieku tiesību aizstāvji cīnās par dzīvnieku tiesībām, viņi izmanto ideju par tiesībām uz “garīgo un fizisko neaizskaramību (integrity)”. Prasība piešķirt pamattiesības vismaz primātiem balstās pieņēmumā, ka pašreizējie likumi, kuri regulē izturēšanos pret dzīvniekiem, tai skaitā primātu izmantošanu medicīniskajos eksperimentos, nav pietiekami, lai novērstu nežēlīgu izturēšanos pret šiem dzīvniekiem, un pamattiesību atzīšana dzīvniekiem varētu izrādīties efektīvāks līdzeklis.

Latviskais formulējums “fiziskā un garīgā neaizskaramība”, manuprāt, neatklāj būtisku niansi, kas ietverta angliskajā formulējumā “physical and mental integrity”. Proti, aizliegums kaut ko aizskart attiecas uz kādu ārēju spēku un neko daudz nepasaka par to, kurš tiek aizskarts. Muzejos, piemēram, nedrīkst skart gleznas. Savukārt “integritāte” norāda uz to, kas būtnei, kuru skar mana rīcība, ir īpašs. “Integritāte” saistīta ar to, ka cilvēks netiek uztverts kā objekts bez savām vēlmēm, gribas, izvēlēm un cieņas. Tāpēc, piemēram, es drīkstu cilvēku aicināt piedalīties medicīniskā eksperimentā, bet nedrīkstu izmantot cilvēku par eksperimenta objektu, viņam neko neprasot. Vai primātu gadījumā var runāt par “integritāti” šādā nozīmē?

Piemēram, veterinārārste, kura uzskata, ka primātu drīkst aizmidzināt, ja tas mokās sāpēs, diez vai piedēvē dzīvniekam to pašu integritāti tajā pašā nozīmē, kādā mēs to piedēvējam cilvēkam. Interesanti, ka mēs plaši diskutējam jautājumu par cilvēku eitanāziju, bet dzīvnieku “iemidzināšanu” neuzskatām par ētisku problēmu, drīzāk morāli pareizu rīcību. Proti, mēs neuzskatām par pašsaprotamu, ka cilvēks, kuram ir lielas ciešanas, būtu gādīgi aizmidzināms, viņam neko neprasot. Tikmēr mēs ne vien neprasām dzīvniekiem, vai viņi izvēlas dzīvot vai nomirt (jo neceram sagaidīt atbildi), bet pieņemam, ka šāda vēlme dzīvniekam nevar būt vispār. Vai šāds priekšstats ir nepareizs? Vai, atzīstot dzīvnieku tiesības, vienlaikus būtu jāaizliedz dzīvnieku eitanāzija? Es nezinu.

Vārdu sakot, es neticu, ka dzīvnieku tiesību atzīšana pati par sevi ir pietiekama, lai radikāli mainītu cilvēku izturēšanos pret dzīvniekiem. Šādam lēmumam būtu sekas, par to nav šaubu, un cilvēki, visticamāk, izturētos pret dzīvniekiem citādi, taču šīs tiesības pilnā mērā īstenoties varētu vienīgi tad, ja cilvēku attieksme pret dzīvniekiem mainītos. Vista un ola? Varbūt. Bet mana doma šajā gadījumā ir tikai tāda, ka viena nevar pastāvēt bez otras. Tādēļ pats fakts, ka mēs diskutējam par dzīvnieku juridiskajām tiesībām, nav mazsvarīgs notikums.