Kultūras revolūcija

“Atmiņās par 1968. gada maiju izliets vairāk tintes nekā giljotīnās Parīzē pēc 1789. gada asiņu. Tie, kas bija studenti 1968. gadā, pašreiz – kad viņiem ir ap sešdesmit – ieņem mirdzošas virsotnes kultūras ražošanā lielākajā daļā Eiropas valstu. Domājat, ka viņi laidīs garām iespēju parunāt par savu jaunību?”

Guardian, 2008. gada 8. maijā

Parīzē, laukumā pie Sorbonnas, atklāta izstāde sakarā ar 1968. gada maija jubileju. Šķiet itin dabiski izvietot notikumu fotogrāfijas tur, kur šie notikumi pirms četrdesmit gadiem risinājās. Stendi ar milzīgām Marka Ribo fotogrāfijām novietoti tieši pretim Sorbonnas baznīcai, kura jau daudzus gadus nespēj atbrīvoties no stalažām; pa labi un pa kreisi – krodziņi, kafejnīcas, grāmatveikali, nelielas izdevniecības. Fotogrāfiju stendi atrodas tieši pie galdiņiem, pie kuriem sēž ne bez šika apģērbti ļaudis, lasa avīzes, dzer kafiju un alu (mūslaikos Parīzes kafejnīcās vīnu pasūta tikai tūristi), sarunājas. Tieši tādi paši cilvēki redzami palielinātajos Ribo uzņēmumos; vienīgi viņi klausās oratoros, piedalās mītiņos, dumpojas, mētā akmeņus. Uz vienas no fotogrāfijām – policisti: viņu sejas šajos četrdesmit gados nav īpaši mainījušās; tie ir vienkārši mietpilsoņi – parīzieši un provinciāļi –, kas apģērbti formas tērpos. Mietpilsonis, īpaši jau gados, vienmēr vizuāli zaudēs jaunai inteliģentai būtnei, kas pie tam vēl apgarota ar kādu virsmērķi, teiksim, cilvēces izmainīšanu pēc jaunākajiem un brīvākajiem apsvērumiem. Ko gan augstos ideālos iekarsušam jauneklim var likt pretim vienkāršais cilvēks – glāzīti vīna kopā ar draugiem kafejnīcā? Vakara televīzijas programmu? Vispārējās un pliekanās patiesības? – Neko. Viņam pat nav ko cerēt uz laiku, sak’, pēc trīsdesmit gadiem dumpinieks skaistulis apvelsies, garīgi un morāli sašļuks un tāpat kurnēs par jaunatni ar tās muļķīgajām iedomām. Protams, apvelsies, protams, sašļuks, taču tas jau būs pavisam cits cilvēks – ko no tā vairs prasīt. Pie tam – revolucionāri reizēm arī uzvar.

68. gada maija četrdesmitgadi pārspriež daudz un sīki, taču nekas jauns nav pateikts. Lielā daļā no teiktā jūtams samulsums: “revolucionārās situācijas” nebija, “revolūcijas vadoņi” nodeva, revolūcijas lozungi bija tik stulbi, cik vien iespējams (to sakot, nesaprot, ka “stulbi” vai “dīvaini” tajā kontekstā arī nozīmēja “revolucionāri”, ka pazīstamā frāze par atsacīšanās no krūšturiem revolucionāro nozīmi nav rotaļīgs joks “parīziešu garā”, bet gan secīgs totālās atbrīvošanās idejas izvērsums), tomēr revolūcija – uzvarēja. Tas ir, it kā jau neuzvarēja, bet... uzvarēja. De Golls galu galā atkāpās, izglītības sistēmu reformēja, sabiedrība mainījās, izmainījās dzīves stils, viss. Neviens no komentētājiem nelaiž garām iespēju atgādināt, kur patlaban atrodas Kon-Bendits un kas kādreiz bija Joška Fišers un Manuels Barozu. Nu ko, tā revolūcija patiešām uzvarēja, atliek vienīgi atbildēt, kāpēc.

Tiesa, tiek izteikti arī citādi viedokļi. Gan mūsdienu kreisie, gan daudzi labējie uzskata, ka 68. gada maijs bija “čiks”, “izrāde”, “izgāšanās” un pat “katastrofa”, bet toreizējie dumpinieki – āksti un huligāni. Nav dūmu bez uguns: Odeona teātri tiešām piegānīja, Parīzes policistu patiešām nogalināja, kverpli Mao patiešām pielūdza. Taču tā sakaitinātība, ar kādu šodien lamā Kon-Benditu un viņa kompāniju, liecina par neveiksminieku skaudību. Jā, āksti. Jā, huligāni. Jā, uzvarēja. Tā ka varbūt nav vērts “pārvērtēt 68. gada maija rezultātus” – tas var slikti beigties, jo eiropieši dzīvo sabiedrībā, kas radīta pēdējos četrdesmit gados, un viņus vada cilvēki, kuri veidojās toreiz – varbūt labāk censties saprast, ko tieši nozīmēja Parīzes jauno, sazinko salasījušos cilvēku uzvara. Un te nu Sorbonnas fotoizstāde ir tieši laikā. Policisti uz fotogrāfijām labākajā gadījumā ir pavisam “vienkārši”. Revolucionāri – skaisti, reizēm pat lieliski. Viņu sejas ir apgarotas, apņēmības pilnas, acis deg, viņi iemieso triumfējošu jaunību. Valsts varonis un glābējs de Golls – neizteiksmīgs un vecs, viņš un viņa provinciālās dzīves Francija, zemniecības un vidējās buržuāzijas Francija, neglābjami zaudē, jo skaistums nav viņu pusē. Skaistums ir ar jaunajiem: vienā no Ribo uzņēmumiem jauna blondīne, tāda Brīvība uz barikādēm, valda pār revolucionāro pūli, uzsēdināta uz revolūcijas brāļa pleciem: garie mati a la Brižitai Bardo ir atmesti atpakaļ, dūre vainago dumpīgajā trauksmainumā pacelto roku, buržujieti nodod ja nu vienīgi pār plecu pārmestā somiņa, taču tur jau varētu atrasties arī nevis lūpukrāsa un higiēniskās salvetītes, bet proklamācijas, lapiņas, un – kas zina – pēkšņi arī pistole? Pazīstama simbolika – Žanna d’Arka, Lieliskā Francija, Brīvība uz gudru, stipru un skaistu vīriešu pleciem. Franču revolūcijas mūžīgais kabarē.

Tas fakts, ka mēs šodien vērtējam Parīzes notikumus no “skaistuma” viedokļa, liecina par viņu, pirms četrdesmit gadiem sadumpojušos studentu, pilnīgu uzvaru. Viņiem pārmeta politiskās stratēģijas trūkumu, to, ka nebija skaidri uzstādītu mērķu, programmu un tamlīdzīgu muļķību. Taču īstenībā viņu taktika bija vienkārši dumpoties – jo iracionālāk, nesaprotamāk, jo labāk, un šī taktika bija gan viņu stratēģija, gan mērķis un programma. Solīdi onkuļi sūkstījās, ka jaunie dumpinieki pārvērtuši nopietno politiku karnevālā, bet viņi bija karnevālu pārvērtuši politikā. Tas bija totāls visas dzīves politizācijas žests; pilnīgi viss kļuva par politiku: filozofija (Sartrs, Fuko un citi), kino (Godārs, 1968. gada Kannu festivāla skandāls), sekss, viss. Šajā ziņā 68. gada Parīzes revolucionāri bija īsti Mao un Ļeņina skolnieki, bet tas, ko viņi iesāka, bija tieši kultūras revolūcija. Tādā uzskatu sistēmā estētika (izsakoties vecmodīgi – “daiļais”) arī ir politika, viens no spēcīgākajiem tās ieročiem un pat, iespējams, viens no tās mērķiem. Tur nav nekāda estētisma, nekāda Malarmē vai Oskara Vailda: skaistums saceļas pret ikdienišķo un neglīto, tas uzvar un piespiež pēctečus novērtēt pagātnes notikumus tieši no šī skata punkta. Neglītie, parastie, neizskatīgie – atskatoties viņi zaudē. Tāda, lūk, politika.

Un patiesi, pašreiz mēs dzīvojam uzvarējušā skaistuma pasaulē. Nauda, spēks, vara – pieder skaistumam un tā kalpiem: kinoaktieriem, modeļiem, reklāmistiem, popdziedātājiem. Skaistums – galvenais jebkuras uzvaras nosacījums; jo kauja jau nenotiek kaut kur, bet uz ekrāna. Kā nekad pasaule ir pārpildīta ar skaistām lietām, skaistiem cilvēkiem, mūsu apziņa sprāgst gabalos no skaistiem tēliem. Tradicionālā ikdiena, neizskatīgums vairs nevalda pār pasauli, tas slēpjas Rietumu pasaules nomalēs, piepilsētās, iekštelpās, dzīvokļos, tumšos apziņas nostūros; ikdienība slēpjas, maskējoties ar nepiedienību. Skaistuma diktatūra nav mazāk totāla, kā maoistu režīms vai pats sūrākais staļinisms. Jebkuri iebildumi pret šo diktatūru neizbēgami izturēti šīs pašas diktatūras estētiskajā garā, un tādēļ tie visi izgāžas. Šajā ziņā pat Bin Ladens kļūdījās – viņš gan piespieda Rietumus novaimanāties par 2001. gada terora akta estētisko pilnību, taču līdz ar to atļāva Rietumu apziņai šo notikumu, uztvert, norīt to, pārstrādāt un padarīt par savas refleksijas objektu. No tā, par ko raksta romānus un uzņem filmas, jau vairs nav jābaidās.

Galvenās briesmas, kas draud 68. gada maijā uzvarējušajai pasaulei, slēpjas tajā pašā. Pati estētiskā diktatūra, vispārējā skaistuma kults kļūst (jau ir kļuvis) par “jauno ikdienību”. Tātad ir, pret ko sacelties; galu galā sen pienācis laiks sūtīt politiku atpakaļ, uz tās pieraksta vietu – tur, kur atrodas valsts.