Kur kaps?

Šajā intervijā Anatolijs Razumovs saka, ka Lielā terora laikā nogalināto ģimenes mēdza saņemt trīs, dažreiz pat četras saturiski atšķirīgas izziņas par tuvinieka nāvi. Tas, kā vēsturnieki cenšas aptvert Staļina noziegumus, man atgādina šo pašu situāciju. Sākumā bija periods, kad tika izteikti minējumi, ar to nodarbojās Rietumu politologi, kuri analizēja “buldogu cīņu zem tepiķa”, balstoties uz padomju presi un Staļina “atklātajām prāvām”. Šos minējumus tikai daļēji apstiprināja informācija, kas tika saņemta no nacistu veiktās apbedījumu ekshumācijas okupētajā PSRS daļā (ieskaitot Katiņu, Vinnicu, Rīgu), liecības, ko piegādāja pēckara bēgļu pieplūdums, tajā skaitā arī slavenā Smoļenskas arhīva materiāli.

Vēlāk sekoja Ņikitas Hruščova un viņa līdzgaitnieku “atklāsmju” ēra. Viņi ne tikai atmaskoja Staļinu un dažus viņa sabiedrotos, bet arī izveidoja jaunu, visai noturīgu mitoloģiju, kuras uzdevums bija reabilitēt gan pašu padomju varas ideju, gan veselus padomju sabiedrības slāņus, kas bija tiešā veidā saistīti ar represijām un masu teroru. Tos pašus “komisārus putekļainās ķiverēs” un “čekistus ar tīrām rokām, kvēlu sirdi un vēsu prātu”.

Neraugoties uz to, Hruščova atkusnis tomēr laida pasaulē zināmu daudzumu bijušo represiju upuru liecību, pie kurām var pieskaitīt arī Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu”. Uz to pamata 70. un 80. gados gan Rietumos, gan PSRS disidentu aprindās jau bija iespējams analizēt, kā izpaudās Lielais terors, kas lielā mērā ietekmēja to, kā 80. gadu beigās tika skaidrota staļinisma ēra. Toreiz likās, ka jaunu liecību un daļēji arī publicētu arhīvu dokumentu vilnis apstiprina pagātnes koncepcijas.

Taču pēc PSRS krišanas, kad arhīvu durvis pavērās patiešām plaši un pētnieki tika ne pie visiem, taču pie daudziem staļinisma perioda dokumentiem, sākās vērienīgs zinātniskais darbs, kas lika pārskatīt daudzus pagātnes secinājumus un skaitļus, kā arī apgāzt vairāku gadu desmitu laikā uzkrātus mītus. Šis darbs turpinās jau divarpus gadu desmitus, tas ir sniedzis neskaitāmus atklājumus un vēl joprojām nav pabeigts.

Apstrādājuši milzīgu atklāto dokumentu klāstu, pētnieki atdūrās pret šķēršļiem, kurus viņu ceļā bija izlicis staļinisma pēdējais bastions – “čekisti”, kuri turpināja komandēt parādi Krievijā. Tieši pateicoties viņu darbībām, situācija ar dokumentu pieejamību pēdējās pusotras desmitgades laikā ir jaušami pasliktinājusies. “Čekisti” kā sociālā grupa izrādījušies pārāk cieši saistīti ar padomju mitoloģiju, kurā viņu “darbs” (neraugoties uz tā blakusefektiem) ierakstījies kā sabiedriski noderīgs. Bet viņi paši – kā īpaša kasta, kas pieļauj kļūdas, taču turpina uzticīgi kalpot valstij. Tā nu 2015. gada maijā, man ieejot Federālajā migrācijas dienestā manā bijušajā Maskavas dzīvokļu ekspluatācijas kantorī, kur tagad atrodas Daudzfunkcionālais valsts pakalpojumu sniegšanas centrs, mani no sienas jau pētīja Feliksa Dzeržinska portrets.

Čekistu “gaišā tēla” sagraušana, liecības par to, kādi pusizglītoti bendes viņi bija patiesībā, ir svarīgs trieciens pa to cementu, kas vēl šobaltdien saista bijušās un esošās čekistu paaudzes un nereti vieno bērnu un mazbērnu paaudzes “čekistu klanos”. Tas ir trieciens pa koncepciju, kas no 2000. līdz 2010. gadam izveidojās Krievijas pop-vēsturē (galvenokārt bezgalīgajos televīzijas seriālos un filmās), kuru es raksturoju kā “labais izmeklētājs sit labo politieslodzīto, jo katram no viņiem ir sava taisnība un viņi abi mīl Dzimteni”. Šī koncepcija ļauj attaisnot jebkuru pagātnes noziegumu un strādā pirmām kārtām jau par labu to profesionālo grupu reabilitācijai, kuras organizēja vai iesaistījās terorā pret visas valsts iedzīvotājiem. Tāpēc jebkādas darbības, kas izgaismo Staļina režīma veikto masveida cilvēku iznīdēšanu un jebkuras personas konkrētu atbildību par to, šādi “sargātāji” sagaida ar ievērojamu pretestību.

Razumova un viņa kolēģu – tostarp vēsturnieku Alekseja Tepļakova, Ņikitas Petrova, Sergeja Krasiļņikova, kuri nodarbojas ar tiešā un burtiskā nozīmē asiņaināko čekistu vēstures lappusi, – pūliņi ir ļāvuši “vienkāršajam cilvēkam” uzzināt un pārdzīvot, kā tas īstenībā notika. Dot mūsdienu cilvēkam iespēju izprast pagātnes teroru – tas nav vienkāršs uzdevums. Cilvēkam ir nosliece vienkārši samierināties ar abstraktu, nemateriālu informāciju: jā, kāds, varbūt pat viņa vectēvs vai vecvectēvs, tika nošauts. Pavisam citu priekšstatu sniedz konkrētas zināšanas: viņš tika nogalināts tādā un tādā adresē, viņš guļ, lūk, šajā poligonā, viņu, tāpat kā visus pārējos, sita, spīdzināja un, iespējams, apraka dzīvu.

Pagātnes pārstrāde, terora paņēmienu un mērogu apzināšanās, brīdināšana par terora reabilitāciju no vienu vai otru sabiedrisko spēku puses – tas galvenokārt nozīmē sniegt precīzu, konkrētu un detalizētu informāciju. Vācija ar tās terora topogrāfiju, precīziem datiem par upuru skaitu un to nonāvēšanas metodēm, muzejiem un memoriāliem noziegumu vietās un sabiedriski svarīgos punktos, kā arī pēdējā laikā postpadomju vidē populārajām zvaigznītēm uz trotuāriem pie namiem, no kuriem cilvēki tika vesti nāvē, sniedz šādu piemēru.

Razumova un viņa kolēģu darbs, gluži kā Sergeja Parhomenko un “Memoriāla” projekts, kura ietvaros pie dzīvojamajiem namiem tiek stiprinātas plāksnītes ar represiju upuru vārdiem, ir ne tikai un ne tik ļoti atmiņa par upuriem (vai skaidrs priekšstats par to bendēm), kā mēģinājums humanizēt Krievijas sabiedrību un atturēt to no neostaļinisma.

Nikolajs Mitrohins

Rīgas Laiks: Jums var uzdot jautājumu: kādēļ rakties pa sen mirušu cilvēku lietām? Var taču arī aizmirst un dzīvot tālāk.

Anatolijs Razumovs: Kādēļ? Man šāds jautājums nepastāv. Es dabīgā ceļā nonācu pie šīs nodarbošanās un esmu laimīgs. Tā ir mana nodarbošanās. Varbūt daļēji tāpēc, ka man viņi nav miruši.

RL: Ko tas nozīmē?

Razumovs: Viņi nav aizmirsti. Dažreiz pat ir sajūta, ka viņi ir tepat blakus. Viņu lietas es uztveru kā dzīvu cilvēku likteņus. Es vispār jau kopš bērnības nespēju pieņemt, saprast cilvēka dzīves vardarbīgu pārraušanu. Bet te iznāk, ka tās Krievijas teritorijā, kāda tā pastāv kopš 1917. gada, padomju Krievijas teritorijā un tagad arī mūsu valsts teritorijā, 20. gadsimta laikā pat bez kariem vairāki miljoni cilvēku ir pazuduši bez vēsts. Un aizmirst to nekādi nav iespējams. Bet, runājot par represētajiem un nošautajiem, viņu dzīves laikā neatradās neviens, kas par viņiem iestātos, kas novērstu šo vardarbīgo dzīvības pārraušanu. Un notika kaut kas šausmīgs. Taču viņus neviens nav aizmirsis, tuvinieki nav aizmirsuši, paziņas nav aizmirsuši. Jā, iedzīvotājus paralizēja tas, ka gaišā dienas laikā, kad nebija nekāda kara, no dzīves izzuda simtiem tūkstošu, miljoniem cilvēku. Par daudziem no viņiem vispār nekas nebija zināms. Kopš tā laika, kad par to atļāva runāt un rakstīt, es tikai ar to vien esmu nodarbojies. Ir publicēti veseli sējumi dokumentu par represijām. Vēsturnieki nepagūst tos izstudēt. Šī tautas atmiņas daļa izrādījās sāpīgākā, tā izrādījās siltākā un pieprasītākā.

RL: Siltākā – salīdzinot ar ko?

Razumovs: Tā nav atdzisusi, nav izgaisusi, tā ir tepat.

RL: Proti, tā ir dzīva atmiņa?

Razumovs: Jā, absolūti dzīva atmiņa. Un cilvēki nāk pie manis runāt. Vissmagāk ir runāt ar radiniekiem. Viņi uzdod jautājumus, uz kuriem bieži nav atbildes. Taču man viens no galvenajiem paliek vienkāršs, cilvēcisks jautājums: “Kur ir kaps?” Labi, jūs veicāt arestu, cilvēks kaut kur pazuda. Kur kaps? Kāds ir liktenis? Par ļoti daudziem cilvēkiem šajā ziņā vispār nav informācijas. Labākajā gadījumā mēs zinām vietas, kur ir atradušies masu brāļu kapi. Kurā no šīm bedrēm? Un vai tiešām šajā bedrē? Mēs nezinām.

Tas, ko esmu lasījis dokumentos un redzējis izrakumos, kaut kādā ziņā ir saistāms ar to, ko mēs zinājām par nacistu noziegumiem Vācijā. Turklāt man arī dzīvē ir bijusi iespēja to visu sasaistīt. 60. gados mans tēvs dienēja padomju armijas grupā Vācijā. Kā skolnieks es divus gadus dzīvoju Berlīnē, trīs gadus – mazā pilsētā Ēbersvaldē. Mani vecāki ir no Baltkrievijas, tēva un mātes ģimene smagi pārcietusi karu, un mēs, braucot uz VDR, nezinājām, ne kādi būs vācieši, ne kāda būs šī Austrumvācija. Piecus gadus mēs nodzīvojām Vācijā, pa šo laiku tā mums kļuva par otru dzimteni. Un tur tad es arī ieraudzīju. Šeit daļa no skolas audzināšanas bija braucieni pa partizānu vietām, nodedzinātiem ciemiem un tamlīdzīgi. Bet tur mēs redzējām Zaksenhauzeni, Būhenvaldi un visu, kas ar to saistīts. Tas viss bija apskatāms, viss bija atmiņā. Proti, par nacisma šausmām man bija skaidrs priekšstats, bet padomju laika un padomju koncentrācijas nometņu šausmas toreiz pastāvēja tikai jautājumos. Kāpēc šo cilvēku biogrāfijas nav zināmas? Kāpēc kaut kas nav saprotams? Kāpēc par atsevišķām lietām neraksta? Un tādā garā. Jautājumi vienkārši, taču gūt uz tiem atbildi nebija iespējams. Tāds bija mans ceļš. Es iestājos Ļeņingradas Universitātes vēstures fakultātē, nodarbojos ar padomju sabiedrības vēsturi, pēc tam ar arheoloģiju. Un tagad ir pagājis pusgadsimts kopš meliem par nošaušanām, un ir sākuši runāt patiesību.

RL: Atvainojiet, par kuriem meliem jūs runājat?

Razumovs: Padomju laika masu nošaušanas pavadīja meli. Te arī jāsāk lauzīt galvu. Ja valdība uzskatīja, ka viss tiek darīts pareizi, ka šie cilvēki ir tautas ienaidnieki un ka tiem piespriež sodus pēc Kriminālkodeksa pantiem, par katru ierosina lietu un tamlīdzīgi, tad kāpēc tas viss tika slēpts? Kāpēc tas bija jātur slepenībā? Kāpēc pusotra gada laikā, 1937. un 1938. gadā, pēc oficiāliem datiem valstī tika nošauti aptuveni 800 000 cilvēku? Kad pusotra gada laikā pēdējā vajāšanas operācijā, pēc kuras tika pasludināta sociālisma uzvara, tiek iznīcināti simtiem tūkstošiem cilvēku, ir skaidrs, ka iedzīvotāji ir paralizēti.

RL: Bet viņi taču nezināja, ka tie ir nošauti.

Razumovs: Cilvēki nezināja, bet vēl satriecošāks ir kas cits. Satriecoši ir tas, ka 50 gadus vēlāk neviens nezināja, neviens nesaprata, ka tās ir bijušas nošaušanas. Bija taču oficiāli izdomāta formula nošautajiem, jūs to zināt: “Desmit gadu bez sarakstīšanās tiesībām”. Nelaime tāda, ka visu šo režīmu, kurš tika ieviests vardarbīgā ceļā 1917. gadā, neviens neizvēlējās. Nekāda tauta to neievēlēja, tas viss bija izdomāts, jūs to saprotat, vai ne?

RL: Jā.

Razumovs: Kopš paša sākuma šī režīma pamatā bija meli un bailes. Un no tā arī tās zvērības. Pirmkārt, visi baidījās. Un tauta, kuras vārdā tika pasludināta sociālisma celtniecība, tajā skaitā. Pēc NKVD datiem ir skaidrs, ka daļa iedzīvotāju vispār nesaprata, ko vara dara un kāpēc. Cilvēki gribēja vienkārši dzīvot, mieru un pārticību, kā to vienmēr vēlas parasts cilvēks. Lai kādu patriotisma un varonības kvēli viņu dzīvēs arī uzkurinātu, cilvēki tiecas pēc parastā un vienkāršā. Tātad, pirmkārt, cilvēkiem bija bail, otrkārt, viņiem meloja jau kopš paša sākuma. Protams, tāpēc šī iznīcināšanas operācija arī bija absolūti slepena un asiņaina. Kā lai pasludina visai pasaulei, ka nošauts tik daudz cilvēku? To nesaprastu. Kā to pavēstīt savai tautai?