Latvieši un vēsturiskie latvieši

“Gandrīz nepārtraukti Latvijas teritorijā risinājās karadarbība, postošākie bija Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karš (1600 –1629), kā arī Lielais ziemeļu karš (1700–1721). Saskaņā ar varas iestāžu izdotajiem likumiem un rīkojumiem visām Latvijas iedzīvotāju kārtām bija jāpilda militārie pienākumi un jāpiedalās karos. Par latviešiem, kuri veidoja Livonijas lielāko – zemnieku – kārtu, vēstures avotos teikts: “Nav neviena zemnieka, kas nebūtu labs strēlnieks.”

“Latvijas Kara muzejā izveidota jauna ekspozīcija – “Latvija un latviešu karavīri 17.–18.gs.” LETA, 2008. gada 3. decembrī

Ir daudz dažādu latviešu. Ir vidējie, pelēkie, jaunie, trimdas un visādi citādi latvieši. Ir latvieši, kas ir latviskāki par pašiem latviešiem, un latvieši, kuri ir, bet sevi nedēvē par latviešiem, jo pieder vai nu pasaulei, vai Eiropai, vai kādai citai tikpat grūti definējamai kopībai. Ir latvieši, kas ir “īstie” – tie, kas šeit dzīvojuši visu laiku un “saprot” Latviju, un ir “neīstie”, kas aizmukuši, senāk vai tagad, kas “nejūt” ne savu tautu, ne tās vēsturi; vai arī otrādi, “īstie” bija trimdā, bet “neīstie” palika Latvijā.

Ir daudz dažādu latviešu, un ir vēsturiskie latvieši. Kas ir vēsturiskie latvieši – tie, kas dzīvoja Latvijas teritorijā pirms simt, divsimt, trīssimt vai varbūt vairāk gadiem, tie, kas bija “latviešu karavīri”, “latviešu zemnieki”, “latviešu kalpi”? Vai arī ir daudzi un dažādi latvieši? Aizgājušajā laikmetā, kad nacionālisms piedāvāja vieglas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, šodienas tautu varēja ar vieglu roku pielīdzināt tautai ne tik senā un senākā pagātnē. Patiesībā šī pielīdzināšana ir nacionālisma rašanās un pastāvēšanas formula – “mēs” šodien esam tie paši “mēs”, kas pagātnē izcīnījām daudzas asiņainas kaujas un veicām žilbinošus varoņdarbus, jo mūsu senči, tie esam “mēs”. Savukārt tagad, kad nacionālās vienotības, nācijas un pat nacionālas valsts ideja kā tāda piedzīvo krīzi, jautājums – vai “mēs” šodien esam arī “mēs” pagātnē, kļūst sarežģīts. Ja reiz šodien ir grūti pašdefinēties, vai maz ir iespējams pagātnē skaidri definēt latviešus un, piemēram, vai var atrast latviešus viduslaikos?

Bija laiks, kad tautas sevi uzskatīja par nemainīgām gadsimtu gaitā. Modernā vēsture ir dzimusi 19. gadsimtā, tajā pašā laikā, kad dzima nācija un nacionālisms. Vēsturniekiem, kas atradās blakus vēstures zinātnes šūpulim, par misiju kļuva savas tautas vai nācijas vēstures pētīšana. Viņiem šķita, ka viņu tautas ir pastāvējušas mūžam. Vēstures patriarhus nevar vainot aklumā, jo arī mēs esam akli pret tikko notikušo, bet viens ir skaidrs, tauta un nācija, kādu to juta 19. un 20. gadsimta cilvēks, nebija sena parādība. Protams, arī viduslaikos pastāvēja etniskas kopības, kuras varētu dēvēt par tautām, bet tās noteikti nebija tās pašas “tautas”, kas 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā veidoja savas nacionālās valstis. Šodien ir skaidrs, ka Cēzara laika galli vai Kārļa Lielā franki nebija franči, bet sakši vai kādi citi senie ģermāņi nebija vācieši. 19. un 20. gadsimts bija sava veida nāciju “radīšanas” laiks, kurā nacionālās identitātes drīzāk tika konstruētas, izmantojot pagātnes sapņus, jo pati tauta vai nācija drīzāk līdzinājās sapnim.

Arī latviešu nacionālās vēstures tradīcija ir piedzīvojusi vienādības zīmju likšanu starp letgaļiem, zemgaļiem, lībiešiem, kuršiem un latviešiem. Toreiz, 30. gados, nacionālās vēstures kulminācijā, it kā jau neviens no nopietniem latviešu vēsturniekiem tādu skaidru vienādības zīmi nav licis, bet Ulmaņa režīma ideoloģija, izmantojot vēsturi kā savu pamatu, meta tiešu laipu starp latviešiem tagadnē un “latviešiem” 13. gadsimtā. Tiesa, 30. gados gan nav tapis neviens nopietns pētījums par latviešu rašanos. Tas tā varbūt ir arī tāpēc, ka, akadēmiski pētot latviešu ģenēzi, būtu nācies atzīt, ka 13. gadsimtā nekādi “latvieši” nemaz nav bijuši un atsaukšanās uz viņiem kā uz “brīvās Latvijas” tiešiem priekštečiem ir visai apšaubāma. Vēlme kuršu, letgaļu un zemgaļu vadoņus padarīt par latviešu ķēniņiem kā jebkurš romantisms ir slimība, kas savlaicīgi izslimota, un šodien neatrast vēsturnieku, kurš kaut ko tādu apgalvotu.

Tā kā 30. gadu beigās, kad senākās Latvijas vēstures pētniecība bija varas uzmanības centrā un baudīja resursu, varas atbalsta un iespēju pārbagātību latviešu rašanās teorija netika izveidota; tas bija jāveic vēsturniekiem, kas nāca pēc tam. Tā kā vēsture Latvijā pēc 1940. gada vairs nav baudījusi tik lielu varas uzmanību, visām teorijām, kas radušās šajā laika posmā, trūkst pretenciozitātes un arī precīza, plaša skaidrojuma. Latviešu rašanās teorija ir tik nepretencioza, cik vien iespējams, un brīvā tekstā izsakoties tā ir šāda: iekļaujoties Livonijā, “maztautas” 14.–15. gadsimtu gaitā savstarpēji saplūda un izveidojās latviešu tauta. Cik vienkārši. Protams, arī šo teoriju veidotāji, piemēram, Indriķis Šterns, iespaidojoties no pēckara Rietumeiropas vēstures pētniecības, pamatoti vaicā, vai viduslaikos vispār pastāv tāds jēdziens kā tauta. Par spīti savām šaubām, Šterns tomēr izvirza jautājumu: “Kad 13. gadsimta Latvijas teritorijas maztautas sāka sevi apzināties par vienu etnisku vienību, par latviešiem?”, domājot, kurā brīdī viduslaikos radās latvieši. Neapšaubāmi, viduslaiki – 14.–15. gadsimts – ir laiks, kad latvieši sāka veidoties kā tauta un veidojās latviešu valoda, bet vai tas ir brīdis, kad varam jau teikt – latvieši sevi “apzinājās” kā “etnisku vienību”? Vai līdz pat 19. gadsimta tautas atmodai latvieši sevi vispār apzinājās kā “etnisku vienību”?

Atbildi uz jautājumu, vai un kad izveidojās latvieši, kurus varētu dēvēt par tautu, nespēj dot arī allaž izpalīdzīgā arheoloģija, jo galvaskauss, lai kā arī to mērīt censtos fiziskie antropologi, neparāda cilvēka mentalitātes izmaiņas, to nerāda arī dažādas saktiņas, gredzentiņi vai ķemmītes. Arī vēsture ir bezspēcīga, jo rakstītie avoti neļauj izsekot līdzi kuršu, zemgaļu, letgaļu un arī lībiešu pāraugšanai par “latviešiem”. Latviešu valoda rakstos parādās vien ap 1530. gadu, bet 14. un 15. gadsimta avoti, kas visi ir vietējo “vāciešu” radīti, nemin “latviešus” un vārds “latvieši” viduslaiku avotos neparādās vispār. Ir vien lejasvācu “undutsch”, kas vēlāk pāraug par augšvācu “Undeutsche” – jēdziens, kas lietots, aprakstot tos, kas nav vācieši, tātad vietējos, lai kas viņi arī būtu. Arī 16. gadsimta historiogrāfijā “latvieši” vēl nav jaušami.

Rakstītie avoti neļauj arī pārbaudīt latviešu valodnieku izvirzīto teoriju par latviešu valodas rašanos un tās izplatību. Teorijā 14.–15. gadsimtā latviešu valoda kā latgaļu valodas pārveidojums virzījās no Vidzemes tālāk uz dienvidiem, vēlāk arī uz rietumiem, uz Kurzemi. Tomēr latviešu valodas parādīšanās pie apvāršņa 16. gadsimta vidū Rīgas Nesēju brālības rēķinu grāmatās un vēlāk 16. gadsimta beigās jau iespiestā veidā, nav pierādījums latviešu kā tautas esamībai. Skaidras atbildes šai latviešu mīklai laikam nemaz nav. Vēsturiskie latvieši 15. gadsimtā un latvieši 17. gadsimtā drīzāk ir nevis realitāte, bet gan sapnis, kas baro mūsu latvietību. Varbūt, lai tā arī paliek – sauksim viņus par latviešiem, par spīti tam, ka viņi bija dažādi, citādi un varbūt viņi latviešus nemaz nepazina.