Meikšāns un stikla kalns

Kad reiz Čaka ielas videonomā ņēmu VHS kasetes ar teletūbijiem, lai ērmīgie spilvenbūtņi meitai uz dažām stundām aizstātu aukli, man, protams, ne prātā nenāca, ka pēc sešiem gadiem divus no viņiem sastapšu Fausta un Mefistofeļa lomās tik nopietnā iestādē kā Nacionālais teātris. Taču abu dialogs pirms Fausta dvēseles pārdošanas Viestura Meikšāna jaunākajā izrādē „7 Fausti” tiek atkārtots tieši četras reizes, un ceturtā – ar teletūbijiem – kļūst liktenīga. Aktieris Jānis Āmanis rauj nost tūbija tērpu, skrien gar skatītājiem, žēlodamies par režisora patvaļu, kas padara aktierus par visstulbāko ieceru ķīlniekiem – labi vēl, ka plikam šoreiz nelika staigāt (kā jaunā aktiera pagaidām leģendārākajā iznācienā izrādē „Jūdas skūpsts”). Tikai žēl, ka noticēt viņam nevar un ka šis ekscess, kura nolūks, šķiet, bijis pabiedēt publiku, izskatās tieši tikpat iestudēts kā Fausta-Raiņa divvientulība ar aspazijisko Helēnu vai „īstā” Fausta dialogs ar Mefistofeli, vai jau minētā teletūbiju aina. Gētes fragmentu deklamāciju nomaina kaut kas daudz interesantāks – aktieru kašķis par kolēģa huligānismu un domu apmaiņa par profesijas ēnas pusēm. Mazliet piemigušie skatītāji atplaukst un gatavi piedalīties realitātes simulācijā. Paldies dievam, to no viņiem neviens neprasa. Nacionālā teātra aktieri tomēr izvairās saukt cits citu īstajos vārdos (kaut ir jau to darījuši japīšu komēdijā „Topdogi”), tādējādi liedzot identificēt, kas viņi tādi ir – personāži, reālie aktieri, aktieri, kas spēlē aktierus, kuri atveido lomas „Faustā”... Tāpēc arī sajūk Faustu skaits, kaut savu Meikšāns panāk – parāda, ka tā dēvētie faustiskie jautājumi nav ieslodzīti grāmatās, bet tiek uzdoti arī teātra pīpētavās. „7 Fausti” ir Meikšāna vissmieklīgākā izrāde.

Ceļojums uz Valmieras teātra izrādēm vienmēr ir mazliet piedzīvojums. Brauciens teātra atsūtītajā mikroautobusā ir pietiekami īss, lai nekļūtu par pārbaudījumu (kā tas nereti notiek ar Daugavpils un Liepājas teātra apmeklējumu, kas liek tam veltīt veselu dienu), aiz loga ir glīta pastorāla ainava, un, atslābstot no darba dienas drudža, turpceļā var izlasīt kādu žurnālu.

Atpakaļceļš, kas vienmēr notiek tumsā, kad lasīšana vairs nav iespējama, visbiežāk paiet klusumā – pretēji dzirdētajam, ka šādos braucienos kritiķi skaļi vienojas, kādas talantīgas personības derētu atbalstīt, kādas – iznīcināt. Nav jau ko teikt, un nogurums arī liek sevi manīt. Taču pēc Meikšāna izrādēm klusums nekad nav ilgs. Jau kopš „Zelta zirga” viņš pamanās aizķert visus. Gan tos, kam Rainis svēts (kritiķu vidū gan tādu nav), gan tos, kas Antiņu uzskata par tikpat bīstamu latviešu identitātes arhetipu kā feministes – Blaumaņa Kristīni, gan tos, kam principā nav svarīgi, kas autors, kas režisors, ka tik izrāde laba. Meikšāns ņem ar brīvību, savienojot šķietami nesavienojamas lietas. Viņš nejūt pienākumu izrādē „turpināt līniju”, pielikt punktu, izvērsties vienotā stilā. Sajūta, ka viņš bērna priekā dara, kas ienāk prātā – ļauj pievērt acis, ka aktieri dažkārt spēlē katrs savā veidā. Bet – dīvaini – Meikšāna izrādēs rodas stingras struktūras sajūta. Kā „7 Faustos” Nacionālajā teātrī – visi kauliņi salikti savās vietās. Piemēram, ja šai izrādē teletūbiju vietā būtu Tvīniji vai auniņš Šons ar draugiem, vai, ja plastiski operētās nimfomānes Grietiņas duets ar mentāli bremzēto Faustu aizietu pirms Raiņa un Aspazijas – nu galīgi nebūtu tas!

Atšķirībā no režisoriem, kas jauni bija pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem, Meikšāna izrādēs nav neirastēnijas, pašplosīšanās, nav kailu sieviešu (diemžēl vīriešu arī ne), nav arī nekādu pārsteidzošu „noviržu”. Viss un visi ir diezgan parasti. Izņemot dažus teiksmainus tēlus (kā kentauru vai sižeta pavērsienus: piemēram, „Marionetēs” vīrs aiz dusmām pret pavieglo sievu nobeidz prostitūtu. Un arī – šai izrādē Bergmana sadomazohistisko frustrāciju latviešu jaunais režisors attēlojis ar glancētu melno humoru, tāpat kā Burnicku ģimenes karus izrādē „Vīns un nezāles”. Arī galvenās šķietami histērisko veču lomas abās šais izrādēs atveido Imants Strads – aktieris ar veselīgu, nesamocītu un simpātisku paštēlu. Pa īstam Meikšānu atklāju tieši izrādē „Vīns un nezāles”. Atceros līksmo prieku, kas tik reti pārņem teātrī. Iestudējuma pamatā ir Sema Mendesa filmas „Amerikāņu skaistums” latviskots scenārijs, un, kādēļ tam dots šāds nosaukums, nav pat svarīgi. Varbūt tāpēc, ka varoņi ik pa laikam dzer un pīpē zāli. Tas ir gluži vonnegūtisks stāsts par ļaužu kopu, ko apvieno uzvārds un kas „rada veiksmīgas ģimenes tēlu”. Kad Alvis Hermanis JRT iestudēja Martina Makdonas „Vientulīgos Rietumus”, viņš to nosauca par „izrādi, kas nav par latviešiem”. Ar to, protams, apgalvodams pretējo. Meikšāns rīkojas līdzīgi – viņš lokalizē Holivudas filmas scenāriju, pārliecinot, ka beidzot tapusi luga par šodienas „vidējiem” latviešiem. Par divām ģimenēm, kurās „tuvinieki” cits citu ar mokām pārcieš, sekojot mūžīgā smaida un pozitīvās domāšanas ideoloģijai. Atzīšos, „Vīns un nezāles” ir mana mīļākā Meikšāna izrāde arī tāpēc, ka mani – samērā miermīlīgu cilvēku – tracina veiksmes „programmēšanas” triki, kas cilvēkam kā nāves grēku inkriminē to, ka viņš jūt sāpes vai atļaujas negribēt „iet uz priekšu”. Man labāk patīk justies bezatbildīgai un bēdīgai, taču saglabāt tiesības domāt ne tikai pozitīvas domas. Izdzirdot „mārketinga guru” Zigurda sludināšanu, sajūtas ir līdzīgas, kā atkal uzzinot: kāda aktrise vai popdziedātājs lasa Ošo vai „Secret”, vai – kādam mīļākais rakstnieks ir Koelju. Tālivaldis Lasmanis gan šauj pār strīpu, ironizējot par savu Zigurdu – ja mēs uz mirkli viņam noticētu, mūsu atkarība no debiliem stereotipiem izgaismotos vēl jo košāk.

„Vīns un nezāles” ne tikai vēstī par latviešu tradicionālā lepnuma – ģimenes – morālo bankrotu. Man joprojām ir noslēpums, kā tiek panākts, ka viss, ko redzam 1. cēlienā, 2. daļā pārvēršas par kaut ko pilnīgu citu. Pirmajā cēlienā, lai neradītu ne mazākās šaubas, ka tie tur ir personāži, nevis reāli cilvēki, tiek likti polsteri uz sieviešu krūtīm un dibena, vilkti kariķētie kostīmi, kā arī parūkas. Šai teju vai masku parādē ir gan mietpilsoniskā apvēlusies klukste, gan zem viņas tupeles pēc hipijiskās jaunības skumstošais ģimenes tēvs, gan kompleksu mākta briļļaina pusaudze, kas zem maisveida apģērba slēpj pārlieku lielās krūtis, gan valšķīga krievu blondīne iztaisnotiem matiem un augstpapēžu kurpēs, gan baisi nopietnais armijnieks, kas dēlu – gotiskas ievirzes narkomānu – dresē militārā garā, kā arī Elvisa tipa pozitīvisma sludinātājs, kurš adrenalīnu gūst, šaujot mērķī ar īstu pistoli. Un, kad esam labi izsmējušies, otrajā cēlienā notiek kaut kas, kā dēļ varoņus ar visiem viņu polsteriem vairs nav iespējams izsmiet. Skatītāju pārņem līdzjūtība. Taču vienīgais paņēmiens, kas redzami tiek lietots, ir mehānisks – 2. cēlienā skatītājus pārsēdina skatuves laukuma otrā pusē. Bahtina aprakstītajos karnevālos priesteris parādās kā ķēms ar milzīgu degunu/fallu un muļķis vai kroplis tiek kronēts par pāvestu, bet „Vīnā un nezālēs” homofobs militārists izrādās gejs, frigida megēra – seksuāla valšķe, pavulgārā seksbumba – pašaizliedzīga kā dekabrista sieva. Tik pat labi finālā viņi varētu dziedāt „All you need is love”, tomēr vienojas jautājumā „kur mīt mana Ziemeļmeita?”, kas galu galā ir par to pašu. Dziesmu par sabradātajiem sapņiem un nerimstošām ilgām dzied gan dzīvie, gan mirušais galvenais varonis.

Meikšāna ideāls, šķiet, būtu izrāde, kur kā tādā sapnī skatītājs vairs nevarētu atšķirt, kur beidzas iestudētā realitāte un sākas nejaušība – vistuvāk tam bija viņa „Partitūra ekosistēmai”, kas rēgainajā Turbīnu cehā Andrejsalā nojauca robežu starp skatītājiem un priekšlasījuma autoriem – mūziķiem Jēkabu Nīmani un Maksimu Šenteļevu. Abi oponenti tovakar vienojās, ka visļaunākais īstai mūzikai ir „būt smukai” vai tikt ievietotai kādā triviālā kontekstā, taču Meikšāns nolīdzināja ar zemi šo apgalvojumu, liekot milzīgajā, noslēpumainiem agregātiem pilnajā telpā gandrīz pilnīgā tumsā, tikai ar lukturīšiem rokās, uzstāties korim ar Emīla Dārziņa dziesmu. Ko lai dara – bija tieši tā, kā negribēja Nīmanis. Skaisti. It kā tā nebūtu īstenība. No manas paaudzes režisoriem – Regnāra, Džilindžera, Kairiša, Šmita – Meikšāns atšķiras arī ar to, ka necenšas neko pierādīt. Viņam nav iekšējas vajadzības pārsteigt, šokēt, manifestēt. Viņam patīk vērot un pētīt, un dažkārt – piemēram, „7 Faustos” – viņa mierīgais diagnostiķa vērojums liek justies neomulīgi. Viesturs Rudzītis ņemas izskaidrot Meikšānu, piesaucot gan viņa maģistra grādu biznesa vadībā, gan, kā psihoterapeitam klājas, režisora tēvu un vecmāmiņu, kuri ir ārsti. Neesmu gan manījusi, ka, piemēram, Džilindžers teātrī būtu ļāvis vaļu kādām inženiertehniskām prasmēm, vai Kairiša daiļradi ietekmētu viņa agrīnās studijas bibliogrāfos.

Skats no izrādes "7 Fausti" (Foto: Gunārs Janaitis)

Taisnības labad jāsaka, ka pētīt, vērot un nelekties patīk arī citiem jauniem režisoriem. Taču Meikšānam bez racionālās dimensijas izrādēs vienmēr ir „vēl kaut kas”, ko grūti nosaukt vārdā. Šī iracionalitāte, man liekas, rodas aiz dabiskas ziņkāres un tā nekad netiek postulēta kā ticība. Piemēram, Kairišs katrā savā izrādē rāda, ka tieši metafiziskais, tumšais, nezināmais, nevis saprotamais un cilvēciskais virza mūsu dzīvi. Pat ja viņa iecienītie pļāpīgie vācu autori šādai sirreālistiskai koncepcijai ne visai pakļaujas (atšķirībā no Mirčes Eliades un Vāgnera operām). Meikšāns iracionālajam nevis tic, bet to konstruē, un dara to tā, ka saprotamais un nesaprotamais, reālais un sirreālais, ticamais un neizskaidrojamais atrodas tik līdzvērtīgās pozīcijās, ka viegli var apjukt. Piemēram. Meikšāna scenogrāfs Suhanovs izrādes „Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” programmiņā apgalvo, ka Virzas poēmai viņus piesaistījusi nevis latviskās identitātes avoti, bet Latvju katedrāles ideja, kuras pamatā ir „atteikšanās no lineārās laika skaitīšanas sistēmas un visas laiktelpas uztveršana vienlaicīgi”. Proti, šī katedrāle ir tāda kā vieta, kur eksistējam gan mēs, gan mūsu mirušie senči, gan visi trīs laiki vienlaikus. „7 Faustos” dažādie realitātes slāņi ir tik sajaukti, ka nav jēgas mēģināt tos nolobīt – kodola nav. „Vīnā un nezālēs” nogalinātais nāves brīdī pat nesagrīļojas (par kečupa asinīm nerunājot), bet mierīgi turpina savu eksistenci, savu transcendentālo pāreju iezīmējot vien ar to, ka viņš vairs nerunā, tik dzied par Ziemeļmeitu.

Vispār šim režisoram ir īpašas attiecības ar „latviskumu”. Varbūt tāpēc, ka jauns. Turklāt kā tāds jaunlatvietis studējis Igaunijā. Meikšāns ne tikai pārcēlis amerikāņu filmas darbību uz Latviju, bet arī iestudējis darbus, kas metaforiskā veidā runā par svarīgām idejām latviešiem kā kopumam. Vispirms Cēsu pilsdrupās – Laura Gundara lugu „Latviešu laiks” par Cēsu brīvības kaujām, tad Valmieras teātrī Raiņa „Zelta zirgs” un, visbeidzot, Edvarta Virzas „Straumēni”. Visos gadījumos, varbūt izņemot pēdējo, Meikšānam raksturīgi par latviešu svētumiem izteikties bez pompozitātes. Viņš arī necenšas neko parodēt vai atmaskot. Režisors līdz ar scenogrāfu latvisko redz ne kā etnogrāfiskas tradīcijas, bet kā universālas telpas daļu. Antīkie auglības iemiesotāji – tādi kā Pāns vai kentaurs – brīvi pārvietojas pa latviešu sētu zem sudrabainā vai oranžā mēness vai saules, ko apdūmo bitenieki. Mācītājs baznīcā cīnās ar pagānisko zelta ozolvainagu. No mājas sienas sāk plūst avots, bet Inga Siliņa iebrien Straumēnu sētā, smagi klaudzinot akmens koturnas. Ir skaidrs, ka duetam Meikšāns un Suhanovs viņu latviskums ir viena no niansēm plašākā pasaules ainā, ne vienīgā. Un tajā viņi ievilkuši arī aktierus, kas izspēlē etīdes, spēlē uz dažādiem arhaiskiem instrumentiem, dzied. Paralēlās pasaules sajūtu rada Jēkaba Nīmaņa radītās skaņas – pat vissadzīviskākajiem trokšņiem tiek piešķirta cita nozīme, tos pastiprinot vai rezonējot ar citiem. Acu priekšā rodas mūzika. Taču šajos „Straumēnos” arī bez daudz kā varētu iztikt. Piemēram, krogus aina ar dzērājiem kā no sliktas brīvdabas izrādes – Māris Bezmers tik ilgi ņemas ap savu reibumu, ka šķiet ieradies no izrādes par alkohola kaitīgumu. Drusku žēl arī paša Virzas teksta, – to bija paredzēts nolasīt pie mikrofoniem Lorijas Andersones stilā, bet, tā kā cilvēki lasa atšķirīgi un ne pārāk interesanti, poētiskie vārdu plūdi noslīkst apkārtējā rosībā. Nebūtu kažoku, sajuktu arī ziema ar vasaru. Šis hipnotiskais arhetipu atdzemdināšanas seanss man ir par nopietnu. Tikmēr „Zelta zirgā” no visiem trim laikiem Meikšāns kā pirmo izvēlējies šodienu. Melnā māte staigā musulmaņu hijabā, bet kraukļi veic savādus rituālus. Un man tas šķita interesantāks – ne tāpēc, ka es gaidītu, kāda mīla plauks starp Ivo Martinsona Antiņu (kurš ir „cilvēks ar īpašām vajadzībām”) un par viņu ceturdaļgadsimtu vecāko, sagurušo un skumjo Daces Eversas Saulcerīti – kaut, ieraugot šo pāri, īpaši ainā, kur viņi, neveikli pie kāzu galda sasēdināti, cenšas neskatīties viens uz otru, bija kā lasot to vietu Eliota lugā „Slepkavība katedrālē”, kur pirms neizbēgamās arhibīskapa nāves koris nolemti skandē „O late late late, late is the time, late too late, and rotten the year”. (vēls, vēls ir laiks un izkurtējis ir gads) Trīs recenzentes savus rakstus par izrādi – ar nebūtiskām variācijām – nosaukušas „Ko iesākt ar Saulcerīti”. Tas tiešām arī ir jautājums, ko Meikšāns pūlas uzdot ar bleķa ledusskapi un tādu pat bleķa gultu, kuru kā morga plauktu izvelk no sienas ar visu tur dusošo Saulcerīti, un ar Stikla kalna pakājes video, kurā skatītāji ierauga paši sevi.